Biennāle, kas pārvērta mūsdienu mākslas pasauli 3

Dmitrijs Golinko-Volfsons
25/05/2012

Forget Fear. 7. Berlin Biennale für Zeitgenossische Kunst
27. aprīlis – 1. jūlijs, 2012

1

Aptuveni vienlaikus ar 7. Berlīnes biennāli notiek arī tādas megaizstādes kā Dokumenta 13 Kaselē un Manifesta 9 Limburgā. Tādējādi biennāle ir bijusi spiesta sacensties ar abām izstādēm, un tai bija lemts kļūt par neordināru notikumu, kas radīja plašu rezonansi sabiedrībā. Profesionālā mākslinieku vide jau biennāles sagatavošanas laikā sagaidīja, ka tā piedāvās augstas raudzes estētisku un politisku radikālismu. 2010. gada rudenī tika pieņemts daudzsološs nestandarta lēmums – poļu mākslinieks Arturs Žmijevskis tika uzaicināts par biennāles galveno kuratoru. Žmijevskis visnotaļ skandalozā veidā ir populārs ar savu neiecietību pret mūsdienu mākslas cinismu un liekulību, kā arī apzinātu vispārpieņemto politkorekto normu ignoranci.


Arturs Žmijevskis un Joanna Varša

Līdztekus Joannai Varšai, neatkarīgās platformas – Loras Palmeres fonda vadītājai, Žmijevskis kā biennāles līdzkuratorus pieaicināja grupas Voina Pēterburgas frakciju: Oļegu Vorotņikovu (Vor), Leonīdu Nikolajevu (Ļoņa Jobnutij), Natāliju Sokolu (Kazļonok) un Kasperu Acuraugu Sokolu, Vora un Kozļonka trīsgadīgo dēlu. Taču, pat ņemot vērā šo nenogurdināmo māksliniecisko dumpinieku trauksmi, diez vai kāds spēja iepriekš iztēloties, cik graujoši biennāle metīsies iznīcināt mūsdienu mākslas pamatprincipus un ar kādu patosu aizstāvēs politiskā aktīvisma ideālus. Berlīnē, kas pie politiskās gribas izpausmēm pieradusi patētiskās formās, biennāle radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu un zibenīgi polarizēja gan ekspertu un kultūras vidi, gan skatītājus. Ap biennāli tūlīt savērpās kaislīgi strīdi par protesta potenciālu un vizuālo faktūru, ar kādu vajadzētu būt apveltītai tik politizētai mākslai.

Dažādu plašsaziņas līdzekļu (kā Tageszeitung, Frankfurter Allgemeine Zeitung un Der Tagesspiegel) attieksme pret biennāli bija saspringta, reaģējot uz to ar vāji slēptu aizkaitinājumu vai pat atklātu izsmieklu. Galvenie biennālei veltītie pārmetumi bija, piemēram, ka piedāvātie projekti vismazāk atgādina “kondicionālus” mākslas darbus un drīzāk ir protesta kompāniju atribūti; ka vizuālā informācija, kas ietverta projektos, ir nenozīmīga un paredzama; ka kuratori ir deklaratīvi atteikušies no parastajiem biennāles ekspozīcijas nosacījumiem, tā vietā piedāvājot nesaskanīgu protesta kustību mozaīku. Viedokļu spektrs, apspriežot biennāli, svārstījās no slavas dziesmām līdz iznīcinošam nosodījumam. Profesionālo māksliniecisko vidi visvairāk nodarbināja jautājums, cik lielā mērā ir attaisnojies Žmijevska mobilizējošais sauklis “Aizmirst bailes”, ar kuru viņš vērsās gan pie māksliniekiem, gan visas sabiedrības, un kas bija izvēlēts kā lozungs visai biennāles programmai.

 

Šķiet, ka Žmijevskis uzstājās nevis tradicionāla kuratora ampluā, bet gan drīzāk kā režisors (vai konstruktors izgudrotājs) jaunai vizuālai formai – protesta mākslai, kura izvēršas konkrētā sociālā realitātē un apzināti neatšķir mākslinieciskus paņēmienus no tiešas politiskas darbības. Gan biennāles katalogā publicētajos programmas tekstos, gan pašā izstādes scenogrāfijā Žmijevskis seko stingri noteiktam stratēģiskam uzdevumam. Viņš tiecas parādīt, ka mūsdienu mākslas sistēma īstenībā ir tikai aizsegs korporatīvās vadības elites politiskajām interesēm un centieniem neoliberālā kapitālisma apstākļos. Žmijevska – mākslinieka un kuratora – graujošā taktika norauj maskas un aiz glancētās, komerciālās mākslas aizsega atrod patieso politisko saturu, pilnu savstarpējas neiecietības un sociālu pretrunu.

 2

Katrs biennālei izvēlētais mākslas projekts pauž lūzumu valdošajā mūsdienu mākslas sistēmā, tās vizuālajos kodos un retoriskajās figūrās. Tādējādi tiek izteikta un aizstāvēta piederība jaunam reprezentācijas veidam – pasaules protesta kustību neizskaistinātās realitātes attēlošanai. Rezultātā mākslas darbs nav kā objekts (tas pielīdzinās nevis dārgam izstrādājumam, kas iekļauts preču apritē tirgū, bet efektīvam politiskam žestam), tam nav autora, tas kļūst kolektīvs. Par protesta mākslas darba paraugu kļūst asambleja, izstiepta vai pat neierobežota laikā un piesaistīta iekarotam (okupētam) publiskās sfēras segmentam.

Asambleja apliecina, cik būtiska ir horizontāla komunikācija neierobežota dalībnieku daudzuma starpā, kā arī pilnībā noraida jebkādus izvēlētus pārstāvjus. Šādā veidā tā rada jaunu zemāko slāņu klātbūtnes demokrātijas modeli, kas nodrošina vienādas balsstiesības visiem un katram. Biennāles centrālās izstāžu halles Kunst-Werke apakšējai stāvs ir pārvērsts par rosīgu agoru, kur ik dienas tiek rīkotas asamblejas un speciāli izveidotā teltī mitinās spāņu indignados – protestanti, saistīti ar kustību 15M un platformu ¡Democracia Real YA!. Izstādes kuratori atzīst, ka, rīkojot asamblejas, viņi cenšas nevis radīt vizuālu baudījumu skatītājam, bet gan piedāvāt viņam konstitutīvu pilsoniskās pašapziņas pieredzi. Katram biennāles apmeklētājam neatkarīgi no sociālā statusa un politiskās piederības bija iespēja aktīvi piedalīties, publiski pavēstīt par savām bailēm un cerībām, apspriest dienaskārtību, kā arī atstāt uz Kunst-Werke sienām aģitējošu uzrakstu, propagandējošu zīmējumu vai aizskarošu graffiti.

Parasti biennāle tiek veidota kā nelineāra vēstījuma kompozīcija ar daudziem tematiskiem blokiem, kas stāsta par globālās pasaules specifiku un par niansēm, ko tai piešķir lokālais konteksts (tā notika iepriekšējā 6. Berlīnes biennāle Katrīnas Rombergas vadībā). Žmijevskis uzdrošinājās bez žēlastības izjaukt šo konstruktīvo biennāles iezīmi. Daudzkrāsaino tēmu un motīvu repertuāra vietā viņš piedāvāja koncentrēties uz vienu konkrētu, sāpīgu un bieži noklusētu problemātiku. Žmijevski pirmām kārtām interesē, kas notiek ar tām neizdziedināmajām vēsturiskajām traumām, kuras glabājas nacionālajā un kultūras atmiņā un nav izdzēšamas no tās ne ar kādiem centieniem. Lai kādus aizsardzības un kompensācijas mehānismus neizgudrotu sabiedrība, lai ar kādiem ārstniecības paņēmieniem tā sevi nemierinātu, šīs traumas tik un tā izvirdīs ārpusē un realizēsies starpnacionālā naida eskalācijā un atklātās bruņotās sadursmēs.