“Lēciena valodas stunda” - bet mācība pavisam cita
Jana Kukaine
29/05/2011
Kopš maija sākuma Rīgā norisinās projekts “Filips Halsmans Rīgā” par godu fotogrāfa 105 gadu jubilejai, to organizē biedrība Foto.lv. Projekta ietvaros Vecrīgā uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja sienas tika atklāta Filipa Halsmana piemiņas zīme, notika starptautiska zinātniskā konference un līdz 8. jūnijam joprojām apskatāmas divas izstādes – “101 žurnāla Life vāks” un “Lēciena valodas stunda”. Pateicoties šim projektam, tīmeklī latviešu valodā nu var atrast diezgan daudz informācijas par šo izcilo 1906. gadā Rīgā dzimušo fotogrāfu, kas ierindots 20. gadsimta nozīmīgāko fotogrāfu simtniekā.
Par fotogrāfiju Halsmans sācis interesēties vēl Rīgā, bet 18 gadu vecumā, absolvējis vidusskolu, izvēlējies studēt inženierzinātnes Drēzdenē. Vēlāk dzīvojis Parīzē un Ņujorkā, tomēr, kā pats atzinis, Rīgas pieredze viņam bijusi neatsverama. Fotografējot izcilus sava laika cilvēkus, Halsmans radīja virkni kulta fotogrāfiju (piemēram, Alberta Einšteina, Merilinas Monro, Salvadora Dali, Odrijas Hepbernas u. c.), kā arī iemantojis pasaules slavu.
Desmit centi par Greisu Kelliju
Pašreiz izstāde “101 žurnāla Life vāks” apskatāma universālveikalā “Galerija Centrs” Vecrīgā, Rīdzenes ielā, tā izvietota uz otrā stāva tiltiņa. Izvēlēto vietu par īpaši veiksmīgu nosaukt nevar, jo žurnālu vāki atrodas priekšā gaismas avotam (logam), turklāt augšējās rindas ir grūti saskatāmas. Nelielo izstādi veido Life žurnālu vāku digitālās kopijas no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas krājuma oriģināliem, kopiju kvalitāte ir atšķirīga, reizēm – diezgan izplūdusi.
Tomēr, par spīti visām minētajām uztveres grūtībām, vāku sakārtojums ļauj gūt ieskatu tālaika ASV vadošā žurnāla noformējuma estētikā. Vāki veidoti atturīgi, uz tiem ir tikai viens vai divi neuzkrītoši uzraksti, savukārt Halsmana fotogrāfija, pretēji šodien izplatītiem noformējuma principiem, ir drīzāk poētiska un apcerīga, ne izaicinoši glamūrīga vai šķietami pavedinoša, un aizņem vāka lielāko daļu. Izdevumi, cik varēju saskatīt, aptver laika posmu no 1943. līdz 1970. gadam, žēl, ka tie nav sarindoti hronoloģiski, kas ļautu rūpīgāk izsekot tālaika modes un sabiedrības apziņas attīstībai.
Vāku vidū ir daži neparastāki atradumi, piemēram, Alise ar Oliņu Boliņu (1947. gada 28. aprīļa numurā), taču lielākoties atainotas slavenas aktrises un aktieri, politiķi un tamlīdzīgi –Greisa Kellija (Grace Kelly), Džonijs Kārsons (Johnny Carson), Vanesa Brauna (Vanessa Brown), Rita Gema (Rita Gam) un citi. Tālaika žurnāla tēmu loks daudz neatšķiras no mūsdienām – nodokļu skandāli, Nobela prēmijas laureāti, prasme nenovecot un labi izskatīties, māksla ierīkot dārzu, politiskas aktualitātes, kā arī modes jaunumi. Sākumā žurnāls maksājis desmit centus, vēlāk cena dubultojusies.
Divi no izstādē apskatāmajiem vākiem pārstāv Halsmana Jump sēriju. Tā tapa 1950.–1959. gadā, lēcienā fiksējot tālaika slavenības. Izstādē iekļauta komēdijas aktieru pāra Dīna Martina (Dean Martin) un Džerija Levisa (Jerry Lewis), kā arī dīvas Monro lēciena fotogrāfijas, atbilstoši 1951. gada 13. augusta un 1959. gada 9. novembra numuros. Tieši Jump sērija met tiltu uz projekta “Filips Halsmans Rīgā” otro izstādi, kuru tā ir iedvesmojusi, proti, latviešu fotogrāfu Jura Kmina un Dmitrija Gerčika veidoto ekspozīciju “Lēciena valodas stunda”.
“Atbrīvoti un nepiespiesti”
Jāsaka, “iedvesma” un “veltījums” ir pretrunīgi jēdzieni, reizēm – tikai vārdu spēle vai formalitāte. Abi fotogrāfi, līdzīgi kā Halsmans savulaik, ir atainojuši pazīstamus un slavenu cilvēkus lēciena brīdī – šoreiz tie ir Latvijas politiķi, aktieri, sportisti, zinātnieki un citi. Ievērības cienīgs ir fakts, ka fotogrāfi izmantojuši līdzīgus tehniskus paņēmienus – analogo fotokameru, melnbalto fotofilmu un fotopapīru. Arī šī izstāde vispirms bija apskatāma kino “Rīga”, tagad pārceļojusi uz universālveikalu “Galerija Centrs”, kur tā, būdama diezgan tālu no “tīrās” mākslas, iederas itin labi, lai gan joprojām izskatās diezgan naivi. Cik varēju novērot, Kmina un Gerčika izstāde piesaistīja garāmgājēju uzmanību. Daži bildes pat pārfotografēja savā mobilajā telefonā.
Šī Latvijas slavenību izlase man likās nedaudz nogurdinoša – tās ir tās pašas sejas, ko nemitīgi tiražē mediji – gan pašmāju ziņu izlaidumos, gan dažādos žurnālos, kur intervijās attiecīgie personāži labprāt stāsta par savu privāto dzīvi, bērniem un tamlīdzīgi. Fotogrāfu Kmina un Gerčika mērķis, kā varam lasīt izstādes anotācijā, bijis parādīt šos labi zināmos cilvēkus “atbrīvotus un nepiespiestus” – jo tieši tādiem viņiem jābūt lēciena brīdī, kad krīt visas maskas (līdzīgu domu bija formulējis arī Halsmans). Dīvaini, taču, apskatot darbus, man neradās iespaids, ka fotogrāfijas ir “atvērušas durvis uz cilvēku sirdīm” (kā minēts izstādes anotācijā). Attēloto izteiksme visbiežāk ir koncentrēta, izbrīnīta, sasprindzināta (nav nieka lieta palēkties!), nedaudz apmulsusi (tomēr tā kā neērti) un uzjautrināta.
Kā aicinājums izkāpt no ikdienas uzvedības rāmjiem šie darbi, protams, ir pelnījuši atzinību, taču no tā drīzāk varētu būt kāds “psiholoģisks”, ne māksliniecisks ieguvums, jo šaubos, ka fotogrāfiem ir izdevies panākt patiešām vērā ņemamu atklāsmes dziļumu, ko reizēm sniedz melnbaltas fotogrāfijas. Tas varētu būt divu iemeslu dēļ.
Pirmais – vairums darbu uzņemti tajā pašā vidē, kur ikdienā portretējamais visbiežāk sastopams, piemēram, aktieri – Dailes teātrī, ministri – ministrijās, sportisti – sporta ekipējumā, turklāt visnotaļ tradicionālā, pat nedaudz garlaicīgā veidā: šāds inscenējums neko sevišķi būtisku vai jaunu nepasaka nedz par cilvēku, nedz viņa vidi. Tā ir iespēja, ko fotogrāfi gandrīz nav izmantojuši.
Par laimi, ir daži izņēmumi. Piemēram, Latvijas Universitātes lektora Jāņa Maizīša fotogrāfija, kas uzņemta kraujas upes (Gaujas?) krastā agrā pavasarī (kokiem vēl nav lapu), taču Maizīša kungam ir basas kājas. Vai arī – pašreizējās Latvijas kultūras ministres Sarmītes Ēlertes fotogrāfija, kas tapusi tādā kā angārā – viss tumšs un skarbs, un šajā tēlā tā vien gribas saskatīt “vientuļo gaismas (proti, kultūras) nesēju”. Visticamāk, fotografēts topošajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā jeb Gaismas pilī, kas pēc tādas bildē vēl nemaz neizskatās. Pārsteidzošs un izdevies ir Valsts Kultūrkapitāla fonda direktora un mākslinieka Edgara Vērpes foto, kur fonā redzamas divas apaļas griestu lampas (kā baloni), bet viņš pats – ar tādu sejas izteiksmi, kādu rāda, kad spēlējoties grib nobaidīt bērnu – nedaudz briesmīgu, bet vienlaikus labsirdīgu. Savukārt Rīgas mērs Nils Ušakovs izskatās, kā uzvilcis septiņjūdžu zābakus –asociatīvi piesātināts tēls, bet cik apzināti veidots? Īpaši veiksmīga ir Saeimas deputātes Solvitas Āboltiņas fotogrāfija – šeit redzam kaislīgu, izsmalcinātu, stipru sievieti, un greznais kamīns fonā šo iespaidu pastiprina. Lai varētu palēkties, Āboltiņai (tāpat kā savulaik Forda kundzei) nācās novilkt augstpapēžu kurpes.
Iespējams, interesanti varētu būt vēl daži darbi, taču izstādes kopiespaids tāds diemžēl nav, un brīžiem vienīgais, ko fotogrāfija “parāda”, ir tas, cik augstu katrs spēj palēkties. Introspektīvās dimensijas trūkums un nespēja pilnībā atbrīvoties no klišejām ir otrs iemesls, kāpēc darbu sērija nav tik veiksmīga, kā varētu gaidīt: Latvijas slavenību tops paliek tāds pats, kādu mēs to jau pazīstam. Stāstījuma jaunā intonācija, ja arī vietumis parādās, tad šķiet drīzāk nejauša, nevis apzināti gribēta.
Vēl kāda piezīme – aplūkojot darbus, to vertikālais formāts likās pārāk šaurs un ierobežojošs. Radās intuitīva sajūta, ka ķermenis lēcienā prasa plašāku telpu, lai gan, cik zināms, vertikālu formātu izmantojis arī Halsmans. Bet galu galā – kāds viņam ar to visu sakars?! Drīzāk interesanti būtu uzzināt, kā 21. gadsimtā ir strādāt ar pusgadsimtu veciem tehniskajiem līdzekļiem, kas prasa pavisam citu fotogrāfijas “dzīvesformu”. Tāpēc žēl, ka autori par to anotācijā neko nav pateikuši, lai gan, iespējams, vairumu veikala apmeklētāju šāda informācija nemaz neinteresētu.
Filipa Halsmana pašportrets
