Foto

Oukas Leele

Šelda Puķīte
26/05/2011

Leonardo da Vinči, Karavadžo, Pīters Pauls Rubenss, Anrī Matiss, Salvadors Dalī un tā var turpināt saukt nozīmīgu mākslinieku vārdus, atskatoties mākslas vēsturē caur Oukas Leeles fotogrāfijām, kas, ceļodamas pa visu pasauli izstādes formā kuratora Manuela Romero vadībā un aizgādībā, ir uz mirkli atradušas savu mājvietu arī Latvijā kino "Rīga" telpās, kur mākslinieces darbus ir iespēja apskatīt vēl līdz 29. maijam.

Spāņu māksliniece Oukas Leele ir tik ļoti aizrāvusies ar glezniecību, ka neviļus viņas fotogrāfijas ar gluži vai romantiska pagātnes sentimenta garšu ieved skatītāju mākslas vēsturē. Viņas darbi nav veidoti tikai ar tiešākām vai netiešākām atsaucēm uz mākslas vēsturi, tie ir kā savdabīgi rimeiki izfiltrēti caur mākslinieces personīgās pieredzes emocionālo filtru.

Interesanti, ka izstāde notiek tieši kino "Rīga", kas sevi stilistiski prezentē kā neo stilu celtni (neobaroka un neorokoko stila virzība), kas nozīmē, ka arī pati telpa ir tikusi radīta, atskatoties uz pagātnes mākslas vērtībām transformētām 20. gadsimta vidē. Jāsaka gan, ka tā ir mazāk izstāžu rīkotāju redzīgā acs, cik veiksmīga apstākļu sakritība. Kā informēja Spānijas vēstnieka Latvijā vietniece Rossana Rosello Bas, tad no neveiksmīga stāsta par telpas meklējumiem, izstāžu zāļu aizņemtajiem grafikiem un laika trūkumu, radās pozitīvais stāsts par kino "Rīgu" un tās telpu saderību ar fotogrāfijām.

Jāatzīmē, ka telpas meklējumi tika uzticēti Spānijas vēstniecībai, pateicoties kurai izstāde arī ir realizējusies. Tāpat var informēt, ka rudenī sagaidāma nākamā spāņu laikmetīgās foto mākslas izstāde Latvijā, kura prezentēs tipisko mūsdienu Spāniju. 

Ouka Leele, īstajā vārdā Barbara Allende Gil de Biedma (dz. 1957), kura ir augstu atzinību ieguvusi spāņu laikmetīgās mākslas pārstāve, popularitāti ir ieguvusi tieši ar savām fotogrāfijām. Izstāde "Transagresīvā utopija" sastāv no Oukas Leeles personīgās kolekcijas fotogrāfijām, kas radītas apmēram trīsdesmit gadus ilgstošā laika posmā.

Māksliniece no vienas puses ir īstena postmodernās mākslas pārstāve, kas nebaidās citēt, izmantot jau radītus, ikoniska statusa iemantojušus tēlus un pat pasvītro viņu saikni ar orģinālavotu, tomēr izstādē redzamās fotogrāfijas nepaliek mākslas vēstures pētniecības un intelektuālās arheoloģijas rāmjos, bet gan attīstās un pārtop no jauna.

Māksliniece ļauj mums nolasīt viņas dzīves pieredzi un emocionālos pārdzīvojumus caur šīm mākslas zīmēm. Jāatzīmē gan, ka izstādē nav gandrīz neviens darbs, kas būtu veidots kā ļoti tieša klasiska mākslas darba kopija, ļaujot nolasīt darbus arī mākslas vēstures nespeciālistam tīri intuitīvā veidā. Manuels Romero izstādes svinīgajā atklāšanā norāda, ka Oukas Leeles galvenā darbu iezīme ir mistiskums apvienojumā ar garīgumu un sirreālismu.

Māksliniece savos darbos pauž milzīgu interesi par glezniecību, un šo interesi var meklēt jau Oukas Leeles bērnībā, tāpat arī interesi par literatūru. Tas, kas neļauj ielikt mākslinieci vienā stila virziena plauktā, ir ne tikai sirreālistiskie un reizē gluži vai par masu produkciju kļuvušie mākslas klasikas tēli, bet arī poēzijas un gluži pasakai līdzīgās noskaņas klātesamība ikvienā no darbiem. Grūti, protams, skatītājam, kas ir redzējis tikai konkrēto izstādi un nav iepazinies ar Oukas Leeles fotomākslu kopumā, līdz galam novērtēt viņas fantāziju, neslēpto sievišķīgumu, varbūt brīžiem tuvošanos kičam, ko atšķaida arī klātesošais skaudrums.

Ārpus izstādes palikušas 20. gadsimta 80. gadu spilgtos toņos kolorizētās melnbaltās fotogrāfijas, kas veido atsauci uz 19. gadsimta spilgto krāsu izkrāsotajām bildēm. Tāpat arī kičīgi sirreālistiskās līnijas fotogrāfijas, kas tomēr neiet tik tālu kā barokālā kiča foto veidotāji Pjērs un Žils vai Metjū Bārnija “Creamaster” filmas.

Atgriežoties pie konkrētās izstādes un fotogrāfijām, kas lielformāta izdrukās izstādītas kino "Rīgas" līkloča gaitenī, var iezīmēt vairāku bilžu sērijas, kas katra prezentē kādu daļu mākslinieces personības. Tā, piemēram, izstādes plakātos redzamais darbs “Fotogrāfija kā vairogs” (2006) ar sievieti, kas pārsteigta un nobijusies slēpjas aiz fotoaparatūras, kamēr tai tuvojas vairākas draudīgas rokas, prezentē atklātu mākslinieces sajūtu portretu, kur foto ir kā glābiņš. Attēla intensitāte, spriedze, acu skatiens un anonīmās daudzās rokas tīri intuitīvā līmenī rada asociācijas ar Dalī un lidojošajiem kaķiem Filipa Halsmana fotogrāfijā. Pilnīgi pretējās noskaņās ir radīts “Pašportrets ar ķemmi”, kas atgādina Leonardo da Vinči vai kāda cita renesanses laika mākslinieka gleznotu portretu trīsceturtdaļpagriezienā. Protams, darbā nolasās arī mākslinieces personīgā saikne ar Spānijas kultūru un tajā esošo sievietes tipisko tēlu.

Pavisam citu līniju pārstāv fotogrāfijas, kur redzamas dievietei Venērai līdzīgās kailās modeles, kas katra prezentē savādāku mīlas dievieti vai grāciju. Foto apspēlē gan kailo ķermeņu renesanses ideālformas un proporcijas, gan rubensiski sulīgos apaļumus, kas nevilšus liek aizdomāties par mūsu pašmāju glezniecības klasiķi Borisu Bērziņu. Lai gan pirmajā mirklī varētu šķist, ka tas ir poētisks sievietes un tās formu skaistuma slavinājums, tomēr kontrastu bildēs rada reklāmu gaismas kastēm piemītošo krāsaino gaismu it kā atspīdums uz ķermeņiem, padarot tos vēsi zilus vai zaļus.

Trešā līnija, ko gribas izcelt, ir divas fotogrāfijas, kas tapušas Prado muzejā Madridē 2007. gadā. Māksliniece izmanto Djego Velaskesa darbu “Las Meninas”, kuru transformē izdejojot tā priekšā atbrīvošanās deju balerīnas grācijā. Otrs izvēlētais darbs ir Pītera Paula Rubensa glezna “Parisa tiesa”, kurā māksliniece izmanto ķermeņa un izteikti garo matu fetišu, lai runātu par savu ķermeni kā savu norobežotu teritoriju.

Kā izstādes atklāšanā atzīmēja izstādes kurators, tad Prado muzejs esot izrādījis māksliniecei īpašu godu, ļaujot viņai ielikt savus tēlus muzejā. Jāatzīmē, ka viņa ir bijusi pirmā sieviete-māksliniece, kurai Prado muzejs šādu iespēju ir devis.

Teātris, deja, glezniecība un kino, viss sakūst kopā mākslinieces fotogrāfijās. No 20. gadsimta 70. gadu beigām, kad norisinās mākslinieces pirmās izstādes līdz pat izstādīšanās iespējai XI. Starptautiskajā Kairas biennālē (2008) kā goda viesim ir noticis fantastisks ceļojums par ko mums stāsta Ouka Leele savās fotogrāfijās. Katrs meklē ideālos cilvēkus sev apkārt, ideālo ģimeni, partneri, nerunājot nemaz par ideālo ķermeni. Sapņu pasaule mūs aizved ideālās dzīves meklējumos, kas jau pēc definīcijas ir utopija.

Ouka Leele izdzīvo utopiju savās fotogrāfijās, nebaidoties būt viena, sievišķīgi poētiska un emocionāli atkailināta, jo fotogrāfija vienmēr kalpos par mākslinieces vairogu un reizē dienasgrāmatu. 


Ouka Leele. Preses foto

www.oukaleele.com