Fragments no Oukas Leele fotogrāfijas

Trešā līnija, ko gribas izcelt, ir divas fotogrāfijas, kas tapušas Prado muzejā Madridē 2007. gadā. Māksliniece izmanto Djego Velaskesa darbu “Las Meninas”, kuru transformē izdejojot tā priekšā atbrīvošanās deju balerīnas grācijā. Otrs izvēlētais darbs ir Pītera Paula Rubensa glezna “Parisa tiesa”, kurā māksliniece izmanto ķermeņa un izteikti garo matu fetišu, lai runātu par savu ķermeni kā savu norobežotu teritoriju.

Kā izstādes atklāšanā atzīmēja izstādes kurators, tad Prado muzejs esot izrādījis māksliniecei īpašu godu, ļaujot viņai ielikt savus tēlus muzejā. Jāatzīmē, ka viņa ir bijusi pirmā sieviete-māksliniece, kurai Prado muzejs šādu iespēju ir devis.

Teātris, deja, glezniecība un kino, viss sakūst kopā mākslinieces fotogrāfijās. No 20. gadsimta 70. gadu beigām, kad norisinās mākslinieces pirmās izstādes līdz pat izstādīšanās iespējai XI. Starptautiskajā Kairas biennālē (2008) kā goda viesim ir noticis fantastisks ceļojums par ko mums stāsta Ouka Leele savās fotogrāfijās. Katrs meklē ideālos cilvēkus sev apkārt, ideālo ģimeni, partneri, nerunājot nemaz par ideālo ķermeni. Sapņu pasaule mūs aizved ideālās dzīves meklējumos, kas jau pēc definīcijas ir utopija.

Ouka Leele izdzīvo utopiju savās fotogrāfijās, nebaidoties būt viena, sievišķīgi poētiska un emocionāli atkailināta, jo fotogrāfija vienmēr kalpos par mākslinieces vairogu un reizē dienasgrāmatu. 


Ouka Leele. Preses foto

www.oukaleele.com