Fragments no Oukas Leele fotogrāfijas

Māksliniece ļauj mums nolasīt viņas dzīves pieredzi un emocionālos pārdzīvojumus caur šīm mākslas zīmēm. Jāatzīmē gan, ka izstādē nav gandrīz neviens darbs, kas būtu veidots kā ļoti tieša klasiska mākslas darba kopija, ļaujot nolasīt darbus arī mākslas vēstures nespeciālistam tīri intuitīvā veidā. Manuels Romero izstādes svinīgajā atklāšanā norāda, ka Oukas Leeles galvenā darbu iezīme ir mistiskums apvienojumā ar garīgumu un sirreālismu.

Māksliniece savos darbos pauž milzīgu interesi par glezniecību, un šo interesi var meklēt jau Oukas Leeles bērnībā, tāpat arī interesi par literatūru. Tas, kas neļauj ielikt mākslinieci vienā stila virziena plauktā, ir ne tikai sirreālistiskie un reizē gluži vai par masu produkciju kļuvušie mākslas klasikas tēli, bet arī poēzijas un gluži pasakai līdzīgās noskaņas klātesamība ikvienā no darbiem. Grūti, protams, skatītājam, kas ir redzējis tikai konkrēto izstādi un nav iepazinies ar Oukas Leeles fotomākslu kopumā, līdz galam novērtēt viņas fantāziju, neslēpto sievišķīgumu, varbūt brīžiem tuvošanos kičam, ko atšķaida arī klātesošais skaudrums.

Ārpus izstādes palikušas 20. gadsimta 80. gadu spilgtos toņos kolorizētās melnbaltās fotogrāfijas, kas veido atsauci uz 19. gadsimta spilgto krāsu izkrāsotajām bildēm. Tāpat arī kičīgi sirreālistiskās līnijas fotogrāfijas, kas tomēr neiet tik tālu kā barokālā kiča foto veidotāji Pjērs un Žils vai Metjū Bārnija “Creamaster” filmas.

Atgriežoties pie konkrētās izstādes un fotogrāfijām, kas lielformāta izdrukās izstādītas kino "Rīgas" līkloča gaitenī, var iezīmēt vairāku bilžu sērijas, kas katra prezentē kādu daļu mākslinieces personības. Tā, piemēram, izstādes plakātos redzamais darbs “Fotogrāfija kā vairogs” (2006) ar sievieti, kas pārsteigta un nobijusies slēpjas aiz fotoaparatūras, kamēr tai tuvojas vairākas draudīgas rokas, prezentē atklātu mākslinieces sajūtu portretu, kur foto ir kā glābiņš. Attēla intensitāte, spriedze, acu skatiens un anonīmās daudzās rokas tīri intuitīvā līmenī rada asociācijas ar Dalī un lidojošajiem kaķiem Filipa Halsmana fotogrāfijā. Pilnīgi pretējās noskaņās ir radīts “Pašportrets ar ķemmi”, kas atgādina Leonardo da Vinči vai kāda cita renesanses laika mākslinieka gleznotu portretu trīsceturtdaļpagriezienā. Protams, darbā nolasās arī mākslinieces personīgā saikne ar Spānijas kultūru un tajā esošo sievietes tipisko tēlu.

Pavisam citu līniju pārstāv fotogrāfijas, kur redzamas dievietei Venērai līdzīgās kailās modeles, kas katra prezentē savādāku mīlas dievieti vai grāciju. Foto apspēlē gan kailo ķermeņu renesanses ideālformas un proporcijas, gan rubensiski sulīgos apaļumus, kas nevilšus liek aizdomāties par mūsu pašmāju glezniecības klasiķi Borisu Bērziņu. Lai gan pirmajā mirklī varētu šķist, ka tas ir poētisks sievietes un tās formu skaistuma slavinājums, tomēr kontrastu bildēs rada reklāmu gaismas kastēm piemītošo krāsaino gaismu it kā atspīdums uz ķermeņiem, padarot tos vēsi zilus vai zaļus.