Fragments no Oukas Leele fotogrāfijas

Oukas Leele "Transagresīvā utopija" 0

Šelda Puķīte
26/05/2011

Leonardo da Vinči, Karavadžo, Pīters Pauls Rubenss, Anrī Matiss, Salvadors Dalī un tā var turpināt saukt nozīmīgu mākslinieku vārdus, atskatoties mākslas vēsturē caur Oukas Leeles fotogrāfijām, kas, ceļodamas pa visu pasauli izstādes formā kuratora Manuela Romero vadībā un aizgādībā, ir uz mirkli atradušas savu mājvietu arī Latvijā kino "Rīga" telpās, kur mākslinieces darbus ir iespēja apskatīt vēl līdz 29. maijam.

Spāņu māksliniece Oukas Leele ir tik ļoti aizrāvusies ar glezniecību, ka neviļus viņas fotogrāfijas ar gluži vai romantiska pagātnes sentimenta garšu ieved skatītāju mākslas vēsturē. Viņas darbi nav veidoti tikai ar tiešākām vai netiešākām atsaucēm uz mākslas vēsturi, tie ir kā savdabīgi rimeiki izfiltrēti caur mākslinieces personīgās pieredzes emocionālo filtru.

Interesanti, ka izstāde notiek tieši kino "Rīga", kas sevi stilistiski prezentē kā neo stilu celtni (neobaroka un neorokoko stila virzība), kas nozīmē, ka arī pati telpa ir tikusi radīta, atskatoties uz pagātnes mākslas vērtībām transformētām 20. gadsimta vidē. Jāsaka gan, ka tā ir mazāk izstāžu rīkotāju redzīgā acs, cik veiksmīga apstākļu sakritība. Kā informēja Spānijas vēstnieka Latvijā vietniece Rossana Rosello Bas, tad no neveiksmīga stāsta par telpas meklējumiem, izstāžu zāļu aizņemtajiem grafikiem un laika trūkumu, radās pozitīvais stāsts par kino "Rīgu" un tās telpu saderību ar fotogrāfijām.

Jāatzīmē, ka telpas meklējumi tika uzticēti Spānijas vēstniecībai, pateicoties kurai izstāde arī ir realizējusies. Tāpat var informēt, ka rudenī sagaidāma nākamā spāņu laikmetīgās foto mākslas izstāde Latvijā, kura prezentēs tipisko mūsdienu Spāniju. 

Ouka Leele, īstajā vārdā Barbara Allende Gil de Biedma (dz. 1957), kura ir augstu atzinību ieguvusi spāņu laikmetīgās mākslas pārstāve, popularitāti ir ieguvusi tieši ar savām fotogrāfijām. Izstāde "Transagresīvā utopija" sastāv no Oukas Leeles personīgās kolekcijas fotogrāfijām, kas radītas apmēram trīsdesmit gadus ilgstošā laika posmā.

Māksliniece no vienas puses ir īstena postmodernās mākslas pārstāve, kas nebaidās citēt, izmantot jau radītus, ikoniska statusa iemantojušus tēlus un pat pasvītro viņu saikni ar orģinālavotu, tomēr izstādē redzamās fotogrāfijas nepaliek mākslas vēstures pētniecības un intelektuālās arheoloģijas rāmjos, bet gan attīstās un pārtop no jauna.