Foto: Linda Ruciņa
Par latviešu laikmetīgās mākslas izstādi Ņujorkā 2

Linda Ruciņa
20/04/2012 

Foto: Linda Ruciņa

Jau sen ilgojos piedzīvot latviešu laikmetīgās mākslas izstādi Ņujorkā, tālab ar sajūsmu uzņēmu ziņu, ka tāda beidzot sarīkota un saucas “Nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki” (Important Contemporary Artists of Latvia). Izstāde aizceļos arī uz Vašingtonu, kur no 26. aprīļa līdz 12. maijam būs skatāma Latvijas vēstniecībā, kā arī uz Čikāgu (Drīhausa muzejā NATO Samita laikā, 18.05.–21.05.) un noslēgsies Rīgā, Nacionālajā Mākslas muzejā, no 8. līdz 22. jūnijam. Taču pati pirmā “Nozīmīgo Latvijas laikmetīgo mākslinieku” pieturvieta Savienotajās Valstīs ir tieši Ņujorkas Nacionālais Mākslas klubs, kur to iespējams aplūkot no 2. līdz 21. aprīlim.

Izstādē ir pārstāvēti deviņi mūsdienu mākslinieki no Latvijas – Kaspars Brambers, Harijs Brants, Andris Eglītis, Ieva Iltnere, Ernests Kļaviņš, Daiga Krūze, Leonards Laganovskis, Inga Meldere un Miervaldis Polis. Pret visiem izstādes dalībniekiem es izjūtu visdziļāko cieņu. Viņu darbi ir vizuāli spēcīgi, un mākslinieki apveltīti ar izcilu tehnisko meistarību un talantu. Un tomēr pēc izstādes apmeklējuma mani nepameta zināms apjukums un sajūta, ka visos gadījumos līdz galam neizprotu izvēli, ciktāl tā attiecas uz apzīmējuma “nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki” precizitāti. Tālab vērsos pie izstādes rīkotāja Hamīda Ladževardi un divām atlases komisijas loceklēm, starptautiskās mākslas kritiķes un žurnālu “Art in America” un “Artpress” rakstu autores Eleanoras Hārtnijas un Dr. Allas Rozenfeldes, Ņujorkas izsoļu nama European Evaluators ekspertes, bijušās Nortona un Nensijas Dodžu Padomju disidentiskās mākslas kolekcijas kuratores Ratgersa universitātes Zimmerlijas Mākslas muzejā, kur atrodama lielākā Baltijas valstu mākslas kolekcija Rietumu valstīs.


 Ņujorkas Nacionālais Mākslas klubs, ārskats

Bez šaubām, iepazīstināt ar citām kultūrām piederīgu laikmetīgo mākslu ir ļoti sarežģīti, īpaši jau Rietumu mākslas pasaulē, un ķerties pie šāda projekta ir liela uzdrīkstēšanās. Hamīds Ladževardi ir ne tikai izstādes “Nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki”, bet arī 2000. gadā notikušās “Baltijas mākslas izstādes” iniciators. Viņa interese par mākslu aizsākusies studiju gados, Bērklijas Kalifornijas universitātē. “Gadu gaitā, dzīvojot dažādās kultūrās un iepazīstot tās, esmu sācis labāk izjust to, kā māksla atspoguļo vietējo vidi, vienlaikus veidojot attiecības ar zināmiem universāliem principiem un vērtībām. Mana interese par latviešu mākslu dzima 1992. gada janvārī, kad es pirmo reizi apmeklēju Latviju, un tā vēl līdz šim laikam ir pamatā manām zināšanām un simpātijām pret šīs zemes kultūru, īpaši tās vizuālo mākslu.”

 
Daigas Krūzes gleznas

Jau paši pirmie izstādē gūtie iespaidi man lika apjaust, ka būtu nepieciešams precizēt, kā tieši jāsaprot tās nosaukums – “Nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki”. Vārda “nozīmīgs” lietojums šajā kontekstā liekas tik pretenciozs. Man radās vēlēšanās noskaidrot, vai Hārtnijas kundze un doktore Rozenfelde personīgi ir pārliecinātas, ka izstāde tiešām atspoguļo latviešu laikmetīgo mākslu, stāsta par to un sniedz skatītājam zināmu priekšstatu. Atbildot uz manu jautājumu, Eleanora Hārtnija paskaidroja: ““Nozīmīgs” visos gadījumos ir subjektīvs spriedums, taču nav šaubu, ka tie visi ir augsti kvalitatīvi darbi.” Savukārt Alla Rozenfelde uzskata, ka “nosaukums tik tiešām var šķist pretenciozs. Visi izstādē pārstāvētie mākslinieki ir nozīmīgi, bet Latvijā, protams, ir vēl daudz citu “nozīmīgu” mākslinieku. Cik man zināms, izstādes veidotāju nolūks nav bijis radīt sistemātisku latviešu laikmetīgās mākslas attīstības pārskatu; tas ir tikai neliels “paraugs”, ievads Latvijas laikmetīgajā mākslā. Izstāde tika sarīkota, domājot par konkrētu izstādes telpu, proti, Ņujorkas Nacionālo Mākslas klubu. Tā rīcībā ir samērā pieticīga izstādēm izmantojamā platība, kurā iespējams izvietot vien noteiktu mākslas darbu daudzumu. Neraugoties uz to, izstādē ir pārstāvētas daudzas pēdējo gadu Latvijas mākslas produkcijas šķautnes.”


 Ievas Iltneres gleznas

Uzdevusi jautājumu par izstādes mērķi, es saņēmu viennozīmīgu atbildi: tā iecerēta kā latviešu laikmetīgās mākslas debija ASV. Pārstāvēto mākslinieku ieguvums būs plašāka atpazīstamība un jaunas iespējas. Dr. Alla Rozenfelde paskaidroja sīkāk: “1998. gadā Starptautiskā muzeju sadarbības programma (IPAM), ko sponsorē ASV Informācijas aģentūras Izglītības un kultūras lietu birojs, finansēja manu pētniecisko darbu un plašus ceļojumus pa Baltijas valstīm, tajā skaitā pa Latviju. Projekta rezultāts bija apjomīga grāmata ar nosaukumu “Baltijas māksla” (The Art of Baltics, līdzredaktors Dr. Nortons Dodžs, izdevniecība Rutgers University Press 2002. gadā). Darbā apkopota informācija par milzīgo māksliniecisko alternatīvu dažādību, kas pēdējo trīsdesmit padomju hegemonijas gadu laikā bija attīstījusies Baltijas valstīs. 1998. gadā, kad man gadījās pieminēt savu braucienu uz Rīgu sarunās ar amerikāņu draugiem, viņu reakcija visai bieži bija: “Kas? Kur?”, un tas lika man saprast, cik maz Savienotajās Valstīs zina par Baltijas reģionu. Diemžēl šajā ziņā nekas daudz nav mainījies. Tālab esmu cieši pārliecināta, ka ir ļoti svarīgi turpināt informēt amerikāņus par latviešu mākslu un kultūru. Neraugoties uz to, ka tik daudz tiek runāts par globālu mākslas vēsturi, laikmetīgās mākslas vēsture neizbēgami tiek pasniegta kā kaut kas tāds, kas “provincē” nonāk no “centriem”, proti, no Savienotajām Valstīm un Rietumeiropas. Šī izstāde, manuprāt, demonstrē globālās laikmetīgās mākslas nozīmīgas lokālās izpausmes. Runājot par pārstāvētajiem latviešu māksliniekiem, es uzskatu, ka izstāde var labvēlīgi ietekmēt viņu tālāko karjeru. Izstādes atklāšana Nacionālajā Mākslas klubā bija ļoti labi apmeklēta, un viņu darbus apskatīja daudzi amerikāņu mākslas kolekcionāri, kuratori un galeristi. Es ceru, ka izstādei sekos zināmi noderīgi kontakti un, cerams, nākotnē arī kāda personālizstāde Savienotajās Valstīs.”

Es tomēr neesmu droša, cik veiksmīgs īsti ir bijis šis mēģinājums iepazīstināt Savienotās Valstis ar latviešu laikmetīgo mākslu – gluži vienkārši tāpēc, ka piekļuve izvēlētajām izstāžu zālēm ir tik sarežģīta. Izstādes apmeklējums Ņujorkas Nacionālajā Mākslas klubā sagādāja pamatīgu vilšanos. Pirmkārt, Nacionālā Mākslas kluba tīmekļa vietnē nav iespējams piekļūt sīkākai informācijai par izstādi, ja vien jūs neesat kluba biedrs. Kluba galeriju darba laiku gan it kā būtu iespējams uzzināt, taču diemžēl šai izstādei (kurai turklāt interneta lapā bija minēts nosaukums “Latviešu māksla – Hamīds Ladževardi”) tas bija norādīts kļūdaini. Būtu bijis ārkārtīgi palīdzīgi un informatīvi, ja lapā būtu ievietota saite uz vietni www.importantlatvianartists.lv. Pirms izstādes apmeklējuma es, kā ieteikts Nacionālā Mākslas kluba vietnē, piezvanīju uz galeriju. Pēc īsas sarunas ar recepcijas darbinieci noskaidrojās, ka interneta lapā norādītais galerijas darba laiks ir nepareizs; informācija vēl joprojām nebija izlabota arī pēc nedēļas. Nacionālā Mākslas kluba galerijas diemžēl sestdienās un svētdienās ir slēgtas, tālab vairumam interesentu tās nav iespējams apmeklēt. Turklāt Nacionālais Mākslas klubs atstāj drīzāk slēgtu saietu norisei paredzētas vietas un nevis nopietnas mākslas galerijas iespaidu – lielākoties pateicoties tam, kā klubs vismaz šajā konkrētajā izstādē ir izturējies pret mākslas darbiem. Piemēram, galvenajā telpā vairāku krēslu ielenkumā bija novietots flīģelis, kurš apgrūtināja Andra Eglīša gleznu apskati. Atceros, ka instruments tur tika novietots izstādes atklāšanas noslēgumā, kad viesi sāka izklīst; ar nožēlu jāteic, ka mana otrā apmeklējuma laikā flīģelis vēl joprojām nebija aizvākts. Kopumā gleznu izvietojums bija labi pārdomāts (lielākoties par to bija parūpējušies paši mākslinieki). Diemžēl piespraudes, ar kurām bija piestiprināti izsmalcināto un nevainojami izpildīto mākslas darbu nosaukumi, vedināja uz domām par amatierisku attieksmi pret izstādīto mākslu.


Izstādes kopskats ar lielajām klavierēm 

Var nodoties zināmām pārdomām par to, vai piemērotāks nosaukums izstādei nebūtu “Nozīmīgie Latvijas gleznotāji”. Astoņi no māksliniekiem ir gleznotāji; izņēmums ir vienīgi Harijs Brants. “Harija Branta ogles zīmējumi nav ne ilustrācijas, ne arī gleznas, lai gan izstādē, kurā citādi skatāmas vienīgi gleznas, tie jūtas kā mājās.” (Marks Švēde raksta izstādes “Nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki” kataloga ievadā.) Ja izstāde iecerēta, lai pievērstu uzmanību latviešu laikmetīgajai mākslai, varbūt būtu derējis nodemonstrēt arī šo to no citos medijos tapušā? (Teiksim, kataloga ievadā Marks Švēde piemin, ka Miervaldis Polis ir arī performanču mākslinieks; būtu bijis interesanti izstādē redzēt dokumentētu viņa veikumu arī šajā žanrā.) Atbildot man uz šo jautājumu, Eleanora Hārtnija sacīja: “Ņemot vērā konkrētās telpas raksturu, man liekas, ka bija saprātīgi aprobežoties ar gleznām un zīmējumiem. Cerams, ka sekos vēl arī citas latviešu mākslas izstādes, un radīsies citas iespējas izstādīt arī cita veida mākslu.” Alla Rozenfelde savukārt paskaidroja: “Kā jau teicu, izstāde bija paredzēta tieši Nacionālā Mākslas kluba telpām; tā netika rīkota kā izsmeļošs latviešu laikmetīgās mākslas apskats, kuram būtu jānotiek nopietnā mākslas muzejā, nevis salīdzinoši nelielā izstāžu zālē. Šīs izstādes mērķis ir vienīgi iepazīstināt amerikāņu publiku ar atsevišķiem latviešu laikmetīgās mākslas aspektiem.”


Ingas Melderes gleznas


Izstādes kopskats

Pieņemts, ka izstādēm, kurās pārstāvēta citu kultūru laikmetīgā māksla, piemīt izglītojoša daba, un šī iemesla dēļ to veidošanu koordinē kurators (kurš, nolūkā paust kādu jaudīgu atziņu, būvē izstādi ap vienu konkrētu konceptu). Tālab es Ladževardi kungam jautāju visai tieši – vai viņš ir iespaidojis izstādes tapšanu, uzņemoties tādu kā kuratora lomu. Viņa atbilde bija: “Nekādā gadījumā! Mākslinieku un viņu pieejamo darbu izvēles process bija ļoti caurspīdīgs un tika veikts ar vislielāko godprātību. Bija iesaistīti daudzi cilvēki, un viss kuratora darbs, kā arī balsošanas rezultāti tika fiksēti un ir saglabāti. Pāris atsevišķos gadījumos, kad izrādījās, ka konkrēta mākslinieka darbs, kas bijis pieejams, pēkšņi vairs nevar tikt izmantots, mēs lūdzām savas atlases komisijas locekļu padomu, lai šos darbus aizstātu ar līdzīgām, bet pieejamām gleznām. Vēl vairāk, es varu teikt, ka bija pāris mākslinieku, kuri man personīgi ļoti patika, tomēr neiekļuva mūsu atlases komisijas apstiprinātajā sarakstā.”



Miervalža Poļa gleznas

Mani ļoti interesēja, kā atlases komisijas locekļi atbildēs uz sekojošo jautājumu: ņemot vērā to, ka izstādē pārstāvētos māksliniekus izraudzījās komisija, kādi bija kritēriji, pēc kuriem tika izlemts, kuri no viņu darbiem tiks izstādīti? Lūk, viņu atbildes. Eleanora Hārtnija: “Varu runāt tikai savā vārdā, bet es izvēlējos darbus, kas bija tehniski labi izpildīti un ar kaut ko man šķita oriģināli.” Alla Rozenfelde: “Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka starptautiskajā žūrijā, kas izvēlējās izstādes darbus, ietilpa gan latviešu, gan ārzemju eksperti. Starp tās locekļiem bija arī Eleanora Hārtnija, ievērojama amerikāņu laikmetīgās mākslas kritiķe un žurnāla “Art in America” autore un redaktore. Ir tādi latviešu mākslinieki, kurus dzimtenē ļoti cildina viņu pašu mākslas kritiķi, taču, lai iekļautos starptautiskajā mākslas apritē, ir nepieciešams, lai tevi novērtē arī “ārpasaule”, ne tikai tavas vietējās mākslas aprindas. Cita žūrijas locekle, Sirje Helme, Igaunijas Mākslas muzeja direktore, brīnišķīgi pārzina latviešu mākslu, tomēr, būdama no Igaunijas, nevis no Latvijas, spēj veidot objektīvāku vērtējumu. Tāpat žūrijā darbojās arī Irēna Bužinska, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kuratore, ievērojama latviešu mākslas eksperte, un Helēna Demakova, bijusī Latvijas kultūras ministre, kuratore un latviešu mākslas eksperte. Es uzskatu, ka šāda kombinācija – Baltijas valstu mākslas eksperti un starptautiskajā arēnā pazīstami laikmetīgās mākslas kritiķi – padara šo atlasi par objektīvu procesu. Daži svarīgākie kritēriji, kas palīdzēja izlemt, kuri mākslas darbi tiks iekļauti izstādē, bija, piemēram, darba oriģinalitāte, tehniskā meistarība, mākslinieka profesionālā vēsture un tas, cik veiksmīgi konkrētais mākslas darbs sasaucas ar problēmām, kas nodarbina gan vietējo, gan starptautisko mākslas pasauli. Žūrija centās izvēlēties darbus, kuri demonstrētu lielu tematu, mediju un pieeju dažādību latviešu laikmetīgajā mākslā. Taču, kā jau teicu, tā ir tikai pati aisberga virsotne; Latvijā ir krietni vairāk talantīgu mākslinieku.”


Izstādes kopskats. Priekšplānā Ievas Iltneres gleznas 

Tomēr pat pēc otrā apmeklējuma man neizdevās sevi pārliecināt, ka bez kuratora rokas iejaukšanās izstādi izdevies izveidot pilnībā nobeigtu. Es gribu vēlreiz uzsvērt, ka ārkārtīgi dziļi cienu visus atlases komisijas locekļus un viņu sasniegumus šajā industrijā. Tomēr, lai gan par katru atsevišķo izstādes aspektu ir rūpējušies pieredzējuši profesionāļi, beigās, kad visi spēki pēdīgi apvienoti gala produktā, bija nepārprotami skaidrs, ka dažas nepieciešamās sastāvdaļas piemirstas. Viens no trūkstošajiem elementiem bija veiksmīga vēršanās pie amerikāņu auditorijas. Lielāko daļu reklāmas izplatīja Amerikas latviešu interneta forumi un laikraksti, kurus vidusmēra Savienoto Valstu iedzīvotājam, visticamāk, negadīsies uziet. Bet vienmēr jau iespējams izdarīt labāk, un ir patīkami dzirdēt, ka visus trīs, Hamīdu Ladževardi, Eleanoru Hārtniju un Dr. Allu Rozenfeldi, interesētu iespēja sarīkot citus, līdzīgus projektus, kas saistīti ar latviešu laikmetīgo mākslu. “Lai cik drūma liktos situācija, latviešu glezniecība – un vizuālā māksla kopumā – tomēr mājo ļoti labvēlīgā augsnē un nekādā gadījumā nav ieslodzīta neieņemamā cietoksnī. Pat šajos neziņas pilnajos ekonomiskajos laikos pamazām iesakņojas privātā atbalsta un korporatīvās sponsorēšanas paradumi un, attiecīgi, pakāpeniski aizmirstas 29 mākslas administratoru tuvredzīgie priekšstati par to, kam pienākas atbalsts. Organizācijas ar savstarpēji konkurējošiem priekšstatiem spiestas sākt darboties uz vienlīdzīgiem pamatiem, un Rīgā tagad vērojams kuratoru un kritiķu balsu plurālisms.” (Marks Švēde ievadā izstādes “Nozīmīgie Latvijas laikmetīgie mākslinieki” katalogam.) Es no sirds ceru, ka nāks jauni projekti, kuri saņems tikpat lielu finansiālo atbalstu no kompānijām un individuālajiem sponsoriem, un ka šo izstāžu veidošana tiks uzticēta arī laikmetīgās mākslas kuratoriem no Latvijas. Un vēl es ceru, ka turpmāk tiks padomāts arī par to, lai izvēlētās izstāžu vietas būtu pieejamas arī tai auditorijai, kam tās patiesībā paredzētas.

Arhīvā lasi:
12/04/2012 - Atklāšanas :: “Nozīmīgie latviešu laikmetīgie mākslinieki” Ņujorkā
27/03/2012 - Komentārs ::  Kristāla kurpe vai krupis?

linda rucina - 27.04.2012 05:50
http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/118-vestule_no_nujorkas/
Voldemars Dale - 24.04.2012 18:33
Ievadam. Kas ir Linda Ruciņa?