Fragments no Kaspara Zariņa gleznas “Ekstrasenss”. 2012

Ārpus komforta zonas 3

Marta Pallo
17/04/2012

Mūkusalas mākslas salons līdz 12. maijam apmeklētājiem piedāvā Kaspara Zariņa jaunāko darbu izstādi “Klātbūtne”, kura sola iezīmēt jaunu pagrieziena punktu mākslinieka daiļradē un vienlaikus atzīmē viņa piecdesmit gadu jubileju. Līdzīgs solījums tika dots 2010. gadā, piesakot Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā izrādīto vērienīgo solo skati “Iekšējā balss”, kurā skatītāji vairs skaidri neatrada Kaspara Zariņa atpazīstamības zīmi – Pedantu, tomēr šim tēlam piemītošo stilistiku darbos nolasīt varēja. Jaunu nozīmi gleznās ieguva portreta žanrs: Zariņš gleznoja izdomātus tēlus, kamēr formas ziņā nonāca līdz jaunai realitātes pakāpei, konkrētībai. Šī atkāpšanās pāris gadu nesenā pagātnē ir nepieciešama, lai saprastu, vai ar Zariņa glezniecību notikušās pārmaiņas viņa jaunatklātajā izstādē tik tiešām ir pēkšņas, vai arī tās urdījušas mākslinieka radošu garu jau ilgāku laiku un ir secīgs kaut kā iznākums? Vai Mūkusalas mākslas salonā skatāmā ekspozīcija ir “tas pats Zariņš, tikai citā iesaiņojumā” vai “ekstrēmās pārvērtības Zariņa mākslā”?


Lagūna. 2011

Atkal atskatoties pagātnē, jāsecina, ka Kaspara Zariņa glezniecības lielākais trumpis ir spēja vienotā kompozīcijā izcili sabalansēt krāsu glezniecisko valodu ar zīmējuma ornamentisko. Nacionālajā muzejā notikusī izstāde vēl bija spēcīga košu kontrastu un ritmu terapija skatītāja redzes baudas kārpiņām. Savukārt “Klātbūtnē” redzamajos darbos šis ierastais kolorīts iztrūkst. Tā vietā ir ienākusi lakoniski traktēta telpa un monohromu krāsu glezniecība. Pie izstādes ieejas skatītājus sagaida gluži kā muzeja izstādē redzētais “Saucējs”, tikai šoreiz tēlots citā telpā, saķertu galvu un uzvalciņā (glezna “Tas tuvojas”). Šķiet, ka Saucējam viss liekais un iluzorais ir nobiris nost, atstājot vien pašu svarīgāko. Ņirbošā, Kaspara Zariņa darbiem raksturīgā plaknes ornamentika ir zudusi, bet ir parādījies triepiens un jūtama gaismas klātbūtne, piemēram, darbā “Lagūna”. 


Tas tuvojas. 2012

Mākslinieks ir saglabājis interesi par figurālo glezniecību, pilnībā pievēršoties portretiem, taču pavēršot žanru citādā griezumā, jo, lai gan viņa attēlotie cilvēki šoreiz ir reālas personas, tās tomēr paliek skatītājiem distancētas un visbiežāk tiek attēlotas no mugurpuses, ar nenolasāmām sejām vai vispārinātas. Šķiet, autoru vairs tik ļoti neinteresē pats cilvēks, bet gan kaut kas tam pāri stāvošs.


Paula. 2011


Diendusa. 2012

Kopumā “Klātbūtnē” redzamo ekspozīciju gribas dēvēt par iespaidu krātuvi, kas pietuvina autora personībai, uzburot šo intīmo klātesamības sajūtu. Kaspars Zariņš, piesakot savus jaunākos darbus, stāsta, ka ar jauno izstādi viņš ir mainījis savu glezniecību: “Tās pamatā ir dzīves kadri ar manas klātesamības sajūtu. Attēli ir kā vadmotīvs sajūtu un emociju eskalācijai.” Ekspozīciju apskatot, rodas sajūta, ka mākslinieks dalās kādos piedzīvotos un privātos dzīves mirkļos. Te minams, piemēram, viņa sievas Vijas Zariņas portrets “Saules zaķis (Vija)”, “Auksts laiks” un “Paula”. Taču, attopoties pie lielformāta darbiem “Ekstrasenss” un “Psihoterapija”, kuri tiešā veidā ilustrē sabiedrībā pastāvošos stereotipus par nosaukumā minētajām profesijām, nākas šaubīties, vai lielu daļu iespaidu nevajadzētu filtrēt caur ciniska humora un ironijas sietu, kas allaž ir bijusi viena no galvenajām viņa mākslas garšvielām.


Psihoterapija. 2012

Tikpat lielas šaubas māc, domājot par jauno pārmaiņu pastāvīgumu. Liekas, ka mākslinieks atsakās no visām sev un skatītājam ierastajām kvalitātēm, kas dotu tūlītēju pozitīvu efektu un garantētu apmierinājumu pēc ekspozīcijas apskates. Tā vietā autors izaicina pats sevi, lai, iespējams, nonāktu pie kaut kā jauna. Tālab šo pieteikumu viennozīmīgi gribas vērtēt kā pozitīvu, kaut vai kā drosmīgu soli, kas sperts ārpus ierastās komforta zonas, līdzīgā stāvoklī nostādot arī savus pieradinātos skatītājus un Pedanta sekotājus. Arī izstādes neviennozīmīgā tematiskā daba liek domāt, ka “Klātbūtne” drīzāk ir process, kurā skatītājam atļauts piedalīties. Tādēļ šķiet, ka izvērtēt Kaspara Zariņa jauno piegājienu varēs vien ilgtermiņā. 

Arhīvā lasi:
10/04/2012 - Ziņas :: Kaspars Zariņš “Klātbūtne”
04/10/2011 - Dienas Ducis :: Kaspars Zariņš

04/10/2011 - Actiņa :: Kaspars Zariņš 

Voldemars Dale - 24.04.2012 19:17
Kas ir Marta Pallo?
Santa Muižniece - 18.04.2012 09:52
daži no darbiem ir pat ļoti forši
Pauls Āders - 17.04.2012 21:16
Manuprāt, diezgan precīzi notverta tā sajūta, kā ir, izstādi apskatot. No vienas puses - neizpratne, pārsteigums, neizpratne. No otras - patīkamas izjūtas, ka mākslinieki turpina attīstīties un nevis gulēt uz lauriem. Par to liels prieks.