Fragments no Daces Lielās gleznas "Pie Dzintara jūras". 1995 Foto: Valdis Lavrinovičs

Lai lieki nesašustu no iedomātas “objektivitātes” pozīcijām, atklāšu, ka izstādē redzamais man nekādi nesaistās ar paša pieredzēto pēdējo divdesmit gadu laikā (tieši šāda perioda aptveršana ir izstādes pretenzija). Tā varētu būt, katram savas atmiņas. Izstāde nesaistās arī ar citām versijām par neseno pagātni – piemēram, Laikmetīgās mākslas centra skatījumu grāmatā “90.tie”, kurā apkopotas galvenokārt materiāli stimulētāko mākslas formu izpausmes. Arī ne topošā Laikmetīgās mākslas muzeja nevienam neredzamo krājumu. Nacionālais Muzejs, kā redzams, darbojies kā klasisko mākslas nozaru – glezniecības, grafikas, skulptūras, - kolekcionārs. Tomēr piezogas izbrīns – esmu taču bijis klāt tik daudzos lieliskos mākslas notikumos, – kur pazudusi tajos valdījusī enerģija un talants?

Mēģinot atšķetināt lielo jautājumu, sīkāki rodas vēl un vēl. Kādēļ, piemēram, jaunākās paaudzes tīši nevērīgā  reālista Andra Eglīša glezna novietota blakus klasiķes Maijas Tabakas izstrādātajai kompozīcijai? Tādēļ, ka abās attēlots ūdens? Kādēļ Helēnas Heinrihsones košais galvaskauss ir blakus Jāņa Avotiņa, milzīgajai, agrīnajai un diemžēl gleznieciski vēl vājajai gleznai? Ko Biruta Delle dara deviņdesmito gadu avangardistu kompānijā? Un vēl un vēl. Ko šādas galvu reibinošas virāžas starp laikiem, paaudzēm un stiliem dod skatītāja uztverei, izņemot grūtības pārslēgties no vienas formu valodas uz citu? Visvairāk tās, protams, atņem māksliniekiem un viņu darbiem.

Acīmredzot izstādes izkārtojuma principi slēpti kuratores Elitas Ansones iztēlē, kurā veidojušies kaprīzi asociāciju īssavienojumi, kas apvienojuši darbus “tēmās”, kuras nav balstītas nekādos faktuālos vai formālos parametros. Tomēr arī par tām nav īstas skaidrības, pat izlasot  pagaro anotāciju, kurā teju puse veltīta žēlabām par naudas trūkumu (citu rakstisku paskaidrojumu, kā ierasts muzejā, nav). Izstādes dalījums zālēs, telpās, darbu grupās neatspoguļo tekstā paustās interpretācijas. Dažas no tām, piemēram, izstādes nosaukumā pieteiktā ironija, dabā nav saskatāma, savukārt citas (“institūciju kritika”) jau pieteiktas kā neesošas, bet Ginta Gabrāna darba minēšana “andergraunda” sakarā ir aplama. Tāpat apgalvojumi, ka deviņdesmitajos gados latviešu glezniecībā valdījis abstrakcionisms, bet XXI gadsimta sākumā atdzimstot figurālisms, prasīties prasās pēc kāda statistiska vai atsauksmēs balstīta pamatojuma. Kuram gan no pēdējā desmitgadē redzamākajiem autoriem cilvēka figūra ir noteicošs elements gleznas kompozīcijā?

Izstāde “Pie Dzintara jūras” uzskatāma par vairāk nevis latviešu mākslas, bet gan muzeja iepirkumu politikas pēdējo divdesmit gadu pārskatu. Ļoti nedaudziem māksliniekiem iepirktie darbi ir spožākie viņu daiļradē, retiem – tipiskākie, savukārt citi pārstāvēti ar acīmredzami novecojušiem (galvenokārt digitālās drukas, instalāciju tehnikās). Tāpat kā izstādes tematiskās aploces, arī iepirkumu politika šķiet, motivējusi “etnocentriska kosmoloģija ar jūras sajūtu un simboliski tautisku mitoloģiju” (E. Ansone).