Fragments no Daces Lielās gleznas "Pie Dzintara jūras". 1995 Foto: Valdis Lavrinovičs

Kosmoloģisks šlāgeris 1

Vilnis Vējš
24/05/2011

Izstāde “Pie Dzintara jūras” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls Rīgā apskatāma līdz 26. jūnijam.

Lai novērtētu latviešu mākslas kvalitātes, bieži noder vienkāršs domu vingrinājums: uz mirkli iztēlojieties, ka jums tik labi pazīstamo un mīļo autoru izstādi kā savu piedāvātu citas mazas tautas pārstāvji. Piemēram, bulgāri. Vai, ieejot izstādē, kurā neviena mākslinieka vārds jums nav pazīstams un attiecīgās valsts mākslas dzīve arī lielās līnijās jums ir tumša bilde, kāds darbs piesaistīs uzmanību tā, lai pie tā pakavētos, mēģinātu izprast, kādēļ tas te atrodas un kādēļ – jūs? Reizēm jūs labprāt uzkavētos izstāžu zālē pat ilgāk, nekā bijāt ieplānojis, citreiz vēlaties ātrāk ņemt kājas pār pleciem.

Šis vienkāršais eksperiments, ko man studiju gados iemācīja Andris Freibergs, palīdz ne tikai iejusties ārzemnieku ādā, kuri, būsim godīgi, ne vienmēr ir tādā sajūsmā par latviešu mākslas darbiem kā mēs paši. Protams, arī ārzemnieki ir nozīmīga Rīgas lielāko izstāžu zāļu apmeklētāju daļa, bet ne pati galvenā. Arī daudzi no tā saucamajiem “ierindas” izstāžu gājējiem nebūt nestaigā pa galerijām ar piezīmju blociņiem rokās, nelasa specializētos mākslas žurnālus, kuru metiens ir labi ja pāris tūkstošu eksemplāru. Bet tādēļ vien tā nav nicināma publika – tieši otrādi, mākslas interesentu rindas būtu audzējamas pie katras izdevības un valsts muzejiem tas pat ir viens no to pastāvēšanas uzdevumiem.

Izstāde “Pie dzintara jūras”, kā to norāda nosaukums, ir iecerēta kā šlāgeris – ne sliktā nozīmē. Tā labi iederas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pēdējos gados iekoptajā popizstāžu rindā (“Zelta darbi”, “Peldētājas”, Krāsa. Sarkanā”), kas varētu saistoši stāstīt par mākslu “visplašākajam skatītāju lokam”. Turklāt tas ir labs veids, kā krīzes laikā izmantot pieejamos resursus – pašu kolekciju.

Ja es būtu bulgārs, kas kādā jaukā vasaras dienā ieklīdis “Arsenālā”, laikam gan, aplaidis skatienu visriņķī, paraustītu plecus un dotos ārā, saulītē. Tik vēss un nesaistošs ir pirmais iespaids par izstādi. Tas saglabājas, izstaigājot arī kambarus abās zālēs – neizdodas uztaustīt nevienu domas pavedienu, pie kā pieturēties, vai intrigu, kas vilktu uz priekšu. Tomēr es esmu latviešu mākslas kritiķis un manī ierunājas patriots: “Bet kā?! “Šeit taču ir labāko meistaru labākie darbi!”.