RAKSTI  
Pikaso glezno “Gērniku”. Parīze, 1937 © Dora Maar / BONO 2010

Vērsis, zirgs un sievietes 0

Tabita Sīmane
26/03/2012

2012. gada februārī presē izskanēja ziņa, ka spāņu kinorežijas klasiķis Karloss Saura gatavojas uzņemt filmu “33 dienas” – par laiku, kurā tapa Pablo Pikaso glezna “Gernika”, viens no hrestomātiskākajiem 20. gadsimta mākslas darbiem. Pikaso lomā iejutīsies vēl viens leģendārs spānis – Antonio Banderass. “Pikaso tēls mani ir vajājis jau ilgu laiku, bet es vienmēr atteicos”, stāsta aktieris, kurš ir gandrīz vienā vecumā ar Pikaso, kad tas strādāja pie “Gernikas”, “beidzot viņam jāizrāda pienākošās cieņa. Mēs abi esam no Malagas – es piedzimu tikai četrus kvartālus no viņa dzimšanas vietas”.

Nav šaubu, ka Pikaso ir iecienīts kino varonis, taču, lai saprastu, kāpēc režisors izvēlējies ekranizēt tieši “Gernikas” tapšanu un kāpēc tas mūsdienu skatītājiem varētu būt interesanti, ir jāatskatās vēsturē.


Pablo Picasso. Guernica. 1937

“Pat tie, kas nezina, ka tas ir Pikaso, atpazīst šo gleznu. Tā ir kļuvusi par ikonu,” tā par “Gerniku” teikusi mākslas zinātniece Patrīcija Feilinga. “Gernika” tiešām ir ikona, kas laika gaitā simbolizējusi tik daudzas lietas, ka šobrīd vairs nav iespējams nošķirt pašu mākslas darbu no tam piedēvētajām dažādajām nozīmēm. Jeb kā izteicies kāds no daudzajiem “Gernikas” interpretētājiem: “Stāvot tās priekšā nav iespējams nesajust gandrīz reliģiskā rakstura kaislību neredzamo apvalku un daudzo skatītāju paaudžu starojumu. Vienkārši neviens cits šī asiņainā gadsimta mākslas darbs nav retoriski tik veiksmīgi izteicis totālā kara raksturu.”

Vēsturiskais konteksts

1937. gada 26. aprīļa pēcpusdienā vācu luftvafes un itāļu kara lidmašīnas pulkveža Volframa fon Rihthofena vadībā sāka intensīvu spāņu pilsētiņas Gernikas bombardēšanu, kas ilga vairākas stundas un kā rezultātā gāja bojā ap 1600 civiliedzīvotāju. Pilsētiņa burtiski tika noslīcināta fugasa un degbumbās, turpinot degt vēl trīs dienas.

Necilā Basku zemes Gernika Spānijas Pilsoņu kara laikā tika uzskatīta par republikānisko spēku ziemeļu bastionu, tāpēc Vācija, kuras priekšgalā jau darbojās Ādolfs Hitlers, atbalstot spāņu nacionālistus Fransisko Franko vadībā, uzskatīja to par lielisku iespēju izmēģināt savus jaunos ieročus un to taktiku, kas vēlāk ieguva apzīmējumu Blitzkrieg. Gernika atradās 10 km aiz frontes līnijas un tuvākais militārais objekts bija kara materiālu rūpnīca pilsētas nomalē (uzbrukumā tā palika neskarta). Tā kā bija tirgus diena, iedzīvotāji, lielākoties sievietes un bērni, jo vīrieši atradās frontē, bija koncentrējušies pilsētas centrā. Sākoties bombardēšanai, nebija lielu iespēju aizbēgt – ceļi un tilti, kas veda laukā no pilsētas tika sabombardēti, bet ielas bija gruvešu nosprostotas. Uzbrukums Gernikai bija veids, kā frankistiem, nodemonstrējot savu militāro spēku, iebiedēt un demoralizēt republikāņu spēkus un viņu atbalstītājus.

“Gerniku, vissenāko basku pilsētu un viņu kultūras tradīciju centru, vakardien pēcpusdienā pilnībā iznīcināja gaisa uzlidojums. Tālu no frontes līnijas esošās pilsētas bombardēšana aizņēma tieši trīsarpus stundas, kuru laikā milzīga lidmašīnu kolonna bez apstājas meta uz pilsētu bumbas. Tikmēr kaujinieki ārpus pilsētas centra apšaudīja tos civiliedzīvotājus, kas centās patverties apkārtējos laukos”. Tā notikumus 28. aprīlī pasauli šokējošajā rakstā The Times un The New York Times atspoguļoja Džordžs Stīrs, žurnālists un republikāņu atbalstītājs, kurš nekavējoties bija ieradies Gernikā. Dienu vēlāk tas nonāca arī franču presē. 1. maijā vairāk nekā miljons cilvēku izgāja Parīzes ielās, lai izteiktu savu nosodījumu, kas kļuva par milzīgāko Maija svētku demonstrāciju pilsētas vēsturē. 

Gleznas tapšana

Pikaso šis bija smags periods dzīvē. Viņš pārdzīvoja politiskos notikumus Spānijā, baidoties par Barselonā dzīvojošās mātes un māsas likteni. Savukārt viņa sieva, krievu balerīna Olga Hohlova, uzzinot par vīra neuzticību, gatavojās pieprasīt šķiršanās tiesā pusi no viņa īpašuma, tostarp arī viņa mākslas darbus.  Viņa mīļākā, grieķu skaistule Marija Terēze Valtere bija dzemdējusi viņu meitu Maiju un aizsūtīta uz dzīvi laukos. Brīvajā vietā ienāca eksotiskā Dora Māra. Bet vismazāk viņš bija apmierināts ar savu darbu.

Gada sākumā, cerot uz vizuāli drosmīgu protestu pret Franko režīmu visievērojamākā spāņu mākslinieka izpildījumā, republikāņu valdības pārstāvji bija lūguši Pikaso radīt grafikas un sienas gleznojumu Spānijas paviljonam Parīzes Vispasaules izstādē, kuras oficiālā tēma bija moderno tehnoloģiju sasniegumi. Lai arī Pikaso parasti izvairījās no politikas un nicināja atklāti politizētu mākslu, viņš simpatizēja jaunajai republikai un piekrita. Ar grafikām viņam veicās labi, viņš radīja sēriju “Franko sapnis un meli” labākajās groteskas politiskās karikatūras tradīcijās – Franko, attēlots kā uztūcis monstrs, sērijas gaitā pamazām apgāna un iznīcina visu savā ceļā. Taču ar gleznojumu tik viegli neveicās, trīs mēnešus viņš mocījās, nespēdams rast iedvesmu pasūtītajam darbam. Taču fotoreportāžas un apraksti presē par Gernikas notikumiem bija tik šokējoši, ka deva gaidīto stimulu. Pikaso atmeta iepriekšējo ideju un 1937. gada 1. maijā sāka darbu pie “Gernikas”. Viņš esot teicis: “Darbā, pie kura strādāju pašreiz, es skaidri paužu savu riebumu pret militāro kastu, kas noslīcinājusi Spāniju sāpju un nāves okeānā.” Pikaso savai gleznai radīja aptuveni septiņdesmit sagataves – skices, gleznojumus, dažus pat krāsainus. Bieži viņam asistēja arī Dora Māra, kas nevien palīdzēja ar detaļu iegleznošanu, bet arī fotogrāfijās fiksēja Pikaso darba procesā. Jūnija vidū 3,5m x 7,8m lielā melnbaltā eļļas glezna uz audekla tika pabeigta un izstādīta Spānijas paviljonā. Paradoksāli, ka Spānijas paviljons, ko bija finansējusi republikāņu valdība un kam bija jāparāda Pilsoņu kara posts, atradās tieši blakus Alberta Špēra radītajam nacistiskās Vācijas monolītam.

Sākotnēja reakcija uz gleznu bija ļoti kritiska. Piemēram, vāciešu izdotajā izstādes ceļvedī tā bija nosaukta par “ķermeņa daļu jucekli, ko varētu uzgleznot jebkurš četrgadnieks”. Pat Padomju Savienība, kas atbalstīja Spānijas valdību cīņā pret Franko, reaģēja ļoti vēsi, uzskatot, ka tikai reālistiskai mākslai var būt politiskas vai sociālas konsekvences.