RAKSTI  
Viena no 2012. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām ir Portugāles pilsēta Gimaraeša

Būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 1

Anna Iltnere
19/03/2012 

Kultūra kā nepārvarama vara un varens spēks – ar tādu pamata vadlīniju 2014. gada janvāra vidū Rīga aizsāks Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu. Statuss, kuru kopš 1985. gada Eiropas Savienībā gadskārtēji piešķir atsevišķām pilsētām, ir izdevību ādere, kuras bilance ir atkarīga no tā, cik prasmīgi dotās iespējas taps izmantotas. Kā noderīga “rokasgrāmata” noteikti var kalpot arī citu pilsētu gūtā pieredze. Tālab Arterritory.com tikās ar iepriekšējo gadu Eiropas kultūras galvaspilsētu – Viļņas (2009) un Tallinas (2011) – kultūras darbiniekiem: gan tiem, kas ciešāk, gan ne tik cieši bijuši iesaistīti kultūras gada rīkošanā. Vēlējāmies noskaidrot, kuras, viņuprāt, ir Eiropas kultūras galvaspilsētu visjūtīgākās zonas, kas būtu jāuzmana, lai tās nesāktu suloties? Mākslas zinātniece un kuratore no Lietuvas – Dr. Raminta Jurenaite kā Viļņas ieguvumu min ilgtermiņa iniciatīvas, kas tika aizsāktas tieši kultūras galvaspilsētas ietvaros, piemēram, Baltijā pirmā mākslas mese Art Vilnius. Tomēr norāda, ka pilsēta daudz zaudēja ar menedžmenta kļūmēm, kā rezultātā klibojusi vienmērīga finanšu sadale un proporcija starp nozīmīgiem un mazāk svarīgiem pasākumiem. Aptaujātie igauņi pauž atšķirīgas atziņas, tomēr vienojas pie tādiem acīmredzamiem ieguvumiem kā tūristu pieplūdums, jaunu profesionālo kontaktu dibināšana un iespēja kultūras gada ietvaros realizēt tādus radošus pilsētvides projektus, kurus ikdienā pašvaldība, iespējams, neatbalstītu. Kā galvenais Tallinas mīnuss tiek minēta programmas sadrumstalotība un notikumu pārbagātība bez skaidra konceptuālā karkasa, kas ļautu orientēties, sekot līdzi un, gluži vienkārši, visu spēt izbaudīt. 

Diāna Čivle, nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja, jautāta par šābrīža situāciju un komandas galveno darbalauku, ieskicē programmas koncepciju un norāda, ka pašlaik notiek darbi pie pasākumu plānošanas: “Rīgas 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai ir apstiprināta programātiska koncepcija Force majeure ar sešām tematiskajām līnijām (Okeāna alkas, Brīvības iela, Ceļu karte, Izdzīvošanas komplekts, Dzintara ādere, Rīgas karnevāls). Force Majeure kā jēdziens, ko visbiežāk lieto juristi, ir provokators, kas aicina uz sarunu par kultūru kā pozitīvu, pārsteidzošu un neaptveramu spēku, kas var daudz ko mainīt katra cilvēka dzīvē, attiecībās un pilsētas attīstībā. Ar to atšķiramies no citām Eiropas kultūras galvaspilsētām un uzskatām, ka šāda atvērta pieeja veicina programmā iekļauto projektu realizētāju sadarbošanos vienotas idejas nešanā. Radoša koprade ir viens no “Rīga 2014” izaicinājumiem, turklāt iesaistot tajā ne vien māksliniekus un citu kultūras sfēru profesionāļus, bet arī ikvienu rīdzinieku un jebkuras jomas speciālistu. Tieši starpdiscilinārā sadarbībā un robežu paplašināšanā rodas jauni iespaidi un impulsi negaidītiem pārsteigumiem,” uzskata Diāna Čivle. “Un tieši ar to pašlaik nodarbojamies mūsu radošajā virtuvē – briedinām projektus un idejas.”

Ideja par Eiropas kultūras galvaspilsētu dzimst Grieķijā

Ideju ik gadu izraudzīties Eiropas kultūras galvaspilsētu ierosināja grieķiete Melina Merkuri (Melina Mercouri, 1920–1994) – ar mērķi tādējādi veicināt Eiropas tautu tuvināšanos. “Kultūra, māksla un radošums ir ne mazāk svarīgi kā tehnoloģijas, tirdzniecība un ekonomika,” viņa apgalvoja, uzsverot, ka tolaik Eiropā kultūra esot atstāta pabērna lomā un ka ir nepieciešams projekts, kas atjaunotu tai veltīto uzmanību. Tas bija 1983. gads, un jau divus gadus vēlāk Eiropas Savienība iedibināja ierosināto programmu, un Atēnas kļuva par pirmo Eiropas Kultūras pilsētu (apzīmējums “galvaspilsēta” tika ieviests tikai 1999. gadā). Visnotaļ spilgtā personība Melina Merkuri tai laikā bija Grieķijas kultūras ministre (1981–1989) – pirmo reizi valsts vēsturē šo amatu ieņēma sieviete. Pirms politiskās karjeras viņa nodarbojās ar aktiermākslu, turklāt 1960. gadā saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise filmā “Never on Sunday”. Ar šo lomu viņa bija nominēta arī Oskara un BAFTA balvām, un viņas kontā vēl par citām kinolentām ir arī trīs Zelta Globusa nominācijas. Augusi ietekmīgu Atēnas politiķu ģimenē, Merkuri kādā intervijā norāda, ka bērnībā viņas “māja vienmēr bija pilna cilvēku, jo toreiz būt par Atēnu mēru [viņas vectēvs ieņēma šo amatu vairāk nekā divdesmit gadus – A. I.] bija tikpat ietekmīgi kā būt par ministru. Man tas bija teātris. Man bija skatuve, auditorija, partneri, dialogi, reizēm pat garas tirādes.”

Kad 1967. gadā Grieķijas militāristi veica valsts apvērsumu un sākās t.s. “melno pulkvežu” režīms, Merkuri tobrīd atradās filmas uzņemšanā ASV un nekavējoties sāka starptautisku pretošanās kampaņu, ceļojot pa visu pasauli un kļūstot par grieķu tautas “ruporu”. “Dumpiniece es biju jau bērnībā. Kad man bija gadi septiņi–astoņi, mēdzu izlavīties no mājas, lai ar draugiem ietu uz kino vai kafejnīcu, par ko vienmēr saņēmu brāzienu.”


Melina Merkuri 

Kad militāristu režīms tika gāzts un Melina Merkuri stājās kultūras ministres amatā, viņa aktīvi strādāja, lai Grieķijas kultūrai piesaistītu ārvalstu interesi un veicinātu vietējo iedzīvotāju aizrautību. Viņas vadīšanas laikā no jauna tika aktualizēts jautājums par Jaunā Akropoles muzeja būvniecību, kā nolūkos tika rīkots starptautisks projektu konkurss. (Muzejs tika pabeigts un atklāts 2007. gadā, un platībā tas ir desmit reizes lielāks par tā priekšgājēju Akropoles kalnā.) Merkuri arīdzan ieviesa sistēmu, iedzīvotājiem atceļot ieejas maksu visos Grieķijas muzejos un arheoloģisko izrakumu vietās. 1985. gada vasarā pirmās Eiropas kultūras pilsētas inaugurācijas runā Merkuri pauž, ka “kultūra ir Grieķijas smagā artilērija”. Ar savu harzimu viņa īstenoja to, ka kultūra atkal bija grieķu ikdienas sastāvdaļa, kā arī nozīmīgs temats laikrakstu pirmajās lapaspusēs, radio un televīzijas ziņās. Ministres amatu Merkuri ieņēma astoņus gadus no vietas jeb divus termiņus un, vienu termiņu izlaižot, no 1993. līdz 1994. gadam amatā atgriezās – īsi pirms savas nāves 74 gadu vecumā. 

Eiropas kultūras galvaspilsētas ieguvumi un klupšanas akmeņi 

“Eiropas Savienības iniciatīvas par Eiropas kultūras galvaspilsētu galvenais mērķis ir uzsvērt Eiropas kultūru bagātību, daudzveidību un to kopīgās iezīmes, kā arī veicināt labāku savstarpēju sapratni Eiropas pilsoņu vidū,” rakstīts Latvijas Republikas Kultūras ministrijas mājaslapā. Eiropas kultūras galvaspilsētu līdzšinējā darbība apliecina, ka tiek sasniegta arī virkne citu mērķu, piemēram, veicināta pilsētu un valstu atpazīstamība, labvēlīgi ietekmēta kultūrtūrisma attīstība, kā arī – rosināta mākslinieku un kultūras organizāciju sadarbība, iegūti jauni kontakti un likts pamats turpmākai vairāku kultūras projektu attīstībai. Tāpat pozitīvu ieguldījumu saņem arī uzņēmējdarbība un pilsētu infrastruktūra, tiek uzlabota valsts un privātā sektora sadarbība.