RAKSTI  
Foto: Matīss Groskaufmanis
Vēstule no Maskavas 0

Matīss Groskaufmanis
13/03/2012

Maskava ir Rīgai vistuvākā no pasaules megapilsētām [1], kas ir pārsteidzoši liela un pārsteidzoši tukša vienlaicīgi – tās blīvumu atšķaida vien aizmirstas industriālās teritorijas un citi neapgūti, šķiet, nevienam nepiederoši tukšumi starp ēkām, parkiem un ielu infrastruktūru. Lai arī asociācijas par Maskavu sastāv no Kremļa torņiem, Sarkanā laukuma, astoņpadsmit joslu ielām un absolūtas varas koncentrācijas paliekām marmorizētos staļinisma tempļos, vairāk nekā divas trešdaļas no tūkstots kvadrātkilometru pilsētas platības aizņem pēdējā pusgadsimta laikā ražotie mikrorajoni. Attiecīgi vairums no padsmit miljoniem reģistrēto iedzīvotāju un labākas dzīves meklētāju‐migrantu ir satilpināti aizvien augstākos dzelzsbetona torņos, kuru kopumi nereti veido visnotaļ fascinējošas pēc‐komunisma distopijas ainavas.

Tieši tāds skats paveras, ierodoties Maskavā ar vilcienu – starp mežiem un lauku platībām iestarpinātas dzelzceļa pārbrauktuves, pie kurām gaidošās automašīnu rindas kļūst aizvien laikmetīgākas proporcionāli sarūkošajam attālumam no galvaspilsētas robežas. Līdz ar urbānām dzelzceļa stacijām, aiz kokiem iznirst monumentāli, baltpelēki mikrorajonu apjomi kā pirmā un paliekošākā megapilsētas vizītkarte. Vienveidība ir tikai šķietama – vēlāk apstiprinās, ka starp daudzstāvu ēkām, skolām un ielām notiek lielā mērā neplānota un improvizēta sadzīve.

Izslīdot cauri mikrorajonu slāņiem Maskavas perifērijā, aiz dārzu loka [2] atklājas megapilsētas kodols – enerģijas un cirkulējošas satiksmes pilns. Kodols ir īpaši stāstošs, tālab, ka tajā ir atrodamas celtnes, kuru patiesā (reizēm imitētā) izcelsme sniedzas vairāku gadsimtu pagātnē līdz Staļina, Hruščova, un visbeidzot Lužkova [3] ērām. Kā brīvi novietotas automašīnas, tā brīvi novietotas jaunbūves, izkārtnes, sludinājumi un neskaitāmie kioski rada sākotnēji traucējošu, bet vienlaikus atsvaidzinošu kontrastu Rietumeiropas pilsētu reglamentētajai ikdienai, kurā nejaušības, ja ne nekārtības un improvizācija ir ierobežotas. Maskava ir ciniska, rafinēti ironiska; uzasināts noliegums vai pasīva ignorance šķiet gandrīz jebkuras atbildes pamatforma, bet tajā pašā laikā pilsētas kultūra, padomju un neregulēta kapitālisma sajaukumā veidota mentalitāte, kā arī gandrīz neierobežotu resursu plūsmu pieejamība rada priekšstatu, ka Maskavā pilnīgi viss ir iespējams.

Viens no apstiprinājumiem, ka Maskavā ir iespējams tas, kā nav nekur citur pasaulē, ir mediju, arhitektūras un dizaina institūts Strelka – new age eksperimentālas izglītības, izdevniecības, debašu un projektu platforma, kas vēl bez proaktīvām iniciatīvām nerisinātu pilsētplānošanas izaicinājumu remdēšanai un stratēģiskām konsultācijām uztur arī starpdisciplināru izglītības programmu. Ar spēcīgu rietumu un austrumu zemju ekspertu dalību, pretojoties un reizēm pakļaujoties vēl nekur nezudušajai padomju cilvēka mentalitātei, izglītības programma ir kā komponents Strelka misijai mainīt Maskavas (tātad arī Krievijas) ainavu – jēdziena visplašākajā nozīmē. Izvēlēti studenti, jeb drīzāk progresā esoši profesionāļi no Maskavas, ar proporcionālu nerezidentu piejaukumu katru gadu veic izpētes projektus, kas pakārtoti piecām, iepriekš definētām un lielā mērā degošām tēmām, kuras vienlaicīgi skar vairākas Krievijas un Maskavas pilsētas ģeogrāfijas, ekonomikas, socioloģijas un citu disciplīnu šķautnes. Ja pagājušǒgad aktuāla bija publiskā telpa un enerģētikas politika, tad šogad uzmanība tiek veltīta Maskavas izplešanās iecerēm, irstošajiem lauku apvidiem, mikrorajonu rehabilitācijas plāniem un citām, uz šodienas izaicinājumiem balstītām situācijām, kuru būtiskums mērāms arī ārpus Krievijas robežām.

Aiz piecām izpētes tēmu studijām stāv pieci vairāk vai mazāk savu taisnību pierādījuši eksperti, no kuriem neizbēgami viszināmākais ir holandiešu anti‐stārhitekts [4] un laikmetīgās domas kultivētājs Rems Kolhāss (Rem Koolhaas). Bez tūristu fotogrāfiju izsaucošām personībām izglītības programma piedāvā tieši tik daudz, cik katrs gatavs tai veltīt, bet pieejamo zināšanu kapitāla un finansējuma resursu ziņā institūtam nav daudz līdzinieku. Studenti gada laikā ir spiesti apceļot izvēlētus pasaules punktus un nepārtraukti atrasties brīvā kritienā starp analīzi, trīsdesmit sešu stundu diennaktīm, izaicinošām diskusijām un nereti vienreizējām ekspertu lekcijām.

Kamēr Strelka institūts līdz ar studentiem un ekspertiem cenšas mainīt Maskavas un Krievijas socio‐ekonomisko, urbāno un citas ainavas, aizvien manāmāk aug sabiedrības vidusslānis, ko apstiprina nedziestošais nekustamā īpašuma tirgus un negaistošie sastrēgumi astoņpadsmit joslu platajās ielās. Līdz ar vidusslāni aug arī patēriņa kultūra – pēdējo desmit gadu laikā ap zūdošo Maskavas administratīvo robežu – MKAD apvedceļu – ir vairojušies jauno un stilīgo dzīvi tiražējošie lielveikali – piemēram, IKEA sevi ir pavairojis ar ātrumu viens veikals gadā. [5] Savukārt aiz lielveikalu slāņa ceļas jau pieminētie, bet aizvien augstākie un principā nemainījušies mikrorajoni, kuru nākotne pagaidām nerādās daudz atšķirīgāka par pagātni. Vidusslāņa pieprasījums pēc jaunas dzīves kvalitātes apsīkst pie jaunas personīgās automašīnas un ceļojumiem uz siltajām zemēm, kamēr dzīves vietas kvalitāte ir nepārvarami jāupurē nežēlīgo nekustamā īpašuma cenu priekšā un nereti jāapmetas pagājušā gadsimta 60. gadu plānveida ekonomikas apstākļos radītas dzīvojamās ēkas šūnā.

Šī vēstule no Maskavas tapusi, pārvietojoties vilcienos starp Amsterdamu, Berlīni, Varšavu un Vīni, no kurienes autors nupat atgriezies Maskavā, lai turpinātu izpētes procesu pie alternatīvas, ilgtspējīgas mikrorajonu stratēģijas izstrādes. Par pārsteigumu, ierodoties megapilsētā, tā uzreiz liek atminēties par sev piemītošo, neizmērojami plašo un aizdomīgi familiāro dvēseli, kas pašreiz vēl aprakta zem kūstoša pagājušā gada sniega.

1 Megapilsēta – pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits aglomerācijā pārsniedz 10 miljonus.
2 Садовое Кольцо – viens no četriem Maskavas aptverošajiem brauktuvju riņķiem.
3 Jurijs Lužkovs – Maskavas mērs no 1992 līdz 2010. gadam, ievērojams ar paliekošu sniegumu Maskavas nekustamā īpašuma sfērā.
4 Stārhitekts (starhitect) ir profesionāls slengs, ar ko ironiski apzīmē pasaules slavu un nedalītu mediju uzmanību apsēstus arhitektus.
5 The Economist dati.

Arhīvā lasi:
25/01/2012 - Raksts :: Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Raksts :: Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Raksts :: Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Raksts :: Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Raksts :: Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Raksts :: Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Raksts :: Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Raksts :: Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Raksts :: Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Raksts :: Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Raksts :: Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Raksts :: Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Raksts :: Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Raksts :: Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Raksts :: Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Raksts :: Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Raksts :: Mika Mitrēvica vēstule no Gentes