JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Galerijas "Māksla XO" ekspozīcija viennacontemporary 2019

Ars longa, vita brevis! Par mākslas tirgu Latvijā 0

Anna Libere
28/11/2019

Kādā situācijā šobrīd ir vietējais mākslas tirgus? Viedokļi par to tirgus dalībnieku vidū ir visai atšķirīgi. Atbildi meklēju sarunās ar nozares profesionāļiem mākslas galerijās un izsoļu namos.

Vietējais mākslas tirgus joprojām ir zināmā mērā pielīdzināms mītiskam radījumam – informācijas telpā daudz biežāk lasāmas ziņas par fantastiskiem izsoļu rekordiem Sotheby's vai Christie’s izsoļu namos, kur galvenajās lomās ir skaļākie mākslas pasaules vārdi. Tas ir interesanti, tomēr var radīt maldīgu iespaidu par nozari kā absolūti elitāru pasauli, kuras mērķauditorija ir pavisam šaurs sabiedrības loks.

Mūsu mākslas tirgu, tāpat kā tirgu jebkurā citā zemeslodes malā, veido vairāku, savā ziņā ļoti atšķirīgu dalībnieku saspēle. Noteikumus lielā mērā rada paši iesaistītie un tas, vai visi spēlē pēc noteikumiem, nosaka, cik stabila vai nestabila izveidojas kopējā mākslas tirgus aina. Situācija ir diezgan atšķirīga pirmreizējā tirgū, kur mūsdienu mākslu pārsvarā var iegādāties galerijās vai no mākslinieku darbnīcām, un otrreizējā tirgū, kur fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā ir mākslas darbs, veic darba tālākpārdošanu privāti, galerijā vai izsolē (tālākpārdošanas gadījumā tiek ieturēta autoratlīdzība 5% apmērā no darījuma summas, ko ar autortiesību organizācijas starpniecību saņem darba autors). Arī pircēji ir dažādi – kolekcionāri mērķtiecīgi veido savas kolekcijas un savā ziņā var noteikt tirgus vērtību tam vai citam mākslas darbam, autoram vai pat virzienam. Ir pircēju loks, kas mākslu iegādājas kā interjera priekšmetu, un arī šāda pieeja var rezultēties mākslas kolekcijā, kad azarts ņem virsroku. Atsevišķi mākslas tirgus posmi var saistīties ar interešu konfliktu, kas īpaši saasinās, ja netiek ņemts vērā vispārējais mākslas tirgus mehānisms. Tas attiecas gan uz galeriju un mākslinieku sadarbību, gan mākslas darbu cenām otrreizējā tirgū.

Mākslinieks


Roberts Bāliņš. "Ingrīda", 2019, plastmasa,  h 130 cm. Izsoles āmura cena 800 Eur

Mākslinieku uzskati par savu lomu tirgū mēdz būt atšķirīgi. Vieni vēlas simtprocentīgi nodoties radošajam procesam un visus organizatoriskos jautājumus atstāj mākslas galerijas ziņā. Citi uzņemas iniciatīvu un pārstāv sevi paši.

“Iemesls ir pavisam vienkāršs. Piecpadsmit gadu vecumā iestājos Jaņa Rozentāla mākslas skolā un sev apsolīju, ka glezniecība būs mans darbs, profesija, kuru es apgūšu, nevis hobijs,” izvēli mākslas tirgū sevi pārstāvēt pašai komentē gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa. “Varu droši apgalvot – tas, ka šobrīd ne tikai gleznoju, bet arī pati organizēju savu darbu izstādes un gleznu pārdošanu, ir man sniedzis ļoti plašu pieredzi! Man šāds modelis liekas brīnišķīgs, jo dotajā dzīves posmā es skaidri apzinos, ka neviens cits manā vietā tik ļoti “nedegs” par maniem uzgleznotajiem darbiem kā vien es pati, jo tikai es varu līdz galam izprast, cik daudz dažādu resursu no manis ir prasījusi, piemēram, vienas gleznu izstādes radīšana!” Viņa arī atzīmē, ka galvenā veiksmes atslēga jebkurā jomā ir nebaidīšanās strādāt.

Savukārt gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš uz jautājumu par šī brīža situāciju vietējā mākslas tirgū sniedz daudz kritiskāku atbildi: “Latvijas mākslas tirgus jau gadu desmitus ir izkropļots. Tas, pirmkārt, ir diletantiskās politikas darba auglis. Uz mākslu tiek attiecināti tādi birokrātiskie un nodokļu nosacījumi, it kā mēs pārdotu benzīnu vai cukuru. Mēs valstī šo caurumu cenšamies aizlāpīt ar Kultūrkapitāla fonda dominanci.” Kā galveno problēmu Vītoliņš atzīmē VKKF monopolu kultūras finansēšanas mehānismā, uzsverot, ka normāla prakse būtu, ja kultūras atbalsts būtu vairāku organizāciju rokās. Vītoliņš arī uzskaita iztrūkstošos posmus, kas būtu ļoti nozīmīgi sekmīgai mākslas tirgus vides attīstībai – māksla publiskajā vidē un ar to saistītas nodokļu atlaides, ārvalstu investīciju piesaiste (ar nosacījumu, ka mākslas darbi netiek izvesti no valsts), atbalsts mākslas eksportam un izmaiņas nodokļu politikā, kas nodrošinātu atbalstu tirgus profesionāļiem. “Šie ātrumā uzskatītie pamatpunkti ir mājasdarbs, kas būtu jāveic kādai institūcijai. Bez tiem nav pat jēgas uzsākt kaut kādas diskusijas par mākslas tirgu Latvijā. Tas ir tāpat kā skolā – lai sāktu lasīt, ir jāiemācās alfabēts.”

Galerija


Galerijas "Māksla XO" ekspozīcija viennacontemporary 2019

Klasiskā mākslas darbu aprites modelī mākslas galerija nenoliedzami ir centrālā institūcija, kas pārstāv mākslinieku. Izstāžu kūrēšana, dalība starptautiskās mākslas mesēs, katalogu izdošana un pētniecība ir galvenās šķautnes, kas veido mākslas galerijas lomu šajā kontekstā. Visumā jāsecina, ka aptaujātās galerijas (tās, kuras vispār piekrita komunicēt par šo jautājumu) ir skeptiski noskaņotas. Sarunās izkristalizējās arī dažas fundamentālas problēmas.

“Labi jau skan – mākslas tirgus, bet mums jau tas ir tikai tādā tapšanas stadijā,” savu viedokli pauž galerijas “Daugava” vadītāja Anda Treija. “Ir bijuši cerīgāki laiki, teiksim, līdz 2008. gadam. Tad sākās krīze, un cilvēki, kuri bija pirkuši mākslu, veidojuši kolekcijas, sāka izmisīgi tās izpārdot, jo, ja rodas naudas grūtības, pirmais, ko pārdod, ir māksla. Un nevar pārdot par tām cenām, par kurām darbi tika iegādāti, pārdod par puscenu un vēl zemāku cenu. Domāju, no tiem krīzes gadiem neesam vēl atkopušies,” viņa turpina. “Ir labi, ja var pārdot kaut vienu, ļoti labi, ja divus darbus, bet ja trīs, tad nu tas ir vienkārši lieliski, tikai notiek gan tas reti,” pārdomas par pašreizējo situāciju mākslas tirgū turpina Anda Treija. Runājot par sadarbību ar māksliniekiem, viņa uzsver izmaiņas, kas nākušas līdz ar tehnoloģiju pieejamību: “Zinu, ka daudziem māksliniekiem ir savas mājas lapas, kur norādīts telefons un e-pasts, izstādes viņiem ir vajadzīgas tikai publicitātei, kas ir sava veida reklāma. Autoram kaut ko tur pārmest nevienam nav tiesību, jo tagad situācija ir mainījusies, un šīs iespējas neizmantot būtu muļķīgi,” viņa stāsta, uzsverot, ka sadarbībā ar pārstāvētajiem māksliniekiem galerijai problēmu nav, jo tiek veikta rūpīga atlase un talkā nāk arī ilgstošā pieredze – galerija darbojas jau 26 gadus.

Arī galerijas “Bastejs” vadītāja Baiba Morkāne ir skeptiska, runājot par vietējo mākslas tirgu un sarunā atzīst, ka tikai dalība starptautiskos mākslas procesos atsver pašreizējo situāciju. “Daudzi interesējas arī pēc tam. Man diemžēl jāsaka, ka mūsu klienti nedzīvo Latvijā. Jā, man ir atbalstītāji, kas ir atbalstījuši braucienus uz nozīmīgām mesēm,” viņa stāsta, izceļot arī līdzšinējo atbalstu no LIAA, “savukārt VKKF neatbalsta – man vienmēr ir licies dīvaini, ka saistībā ar simtgadi bija ažiotāža ap grāmatu tirgu, kas tika ļoti dāsni sponsorēts Londonā. Tad es varētu teikt, ar ko tad mēs atšķiramies no grāmatu tirgus?”

Sarunā ar galerijas “Māksla XO” vadītāju Ilzi Žeivati atklājas vairāki klupšanas akmeņi, kas šī brīža nesakārtotajā tirgus situācijā traucē mākslas galerijai darīt savu darbu. Kā vienu no galvenajiem var izcelt kopīgas institūcijas neesamību, kas savukārt liedz iespēju pretendēt uz lielāku atbalstu dalībai starptautiskajā mākslas tirgū. “Latvijā nav pat izdevuma, kur būtu atzīmētas aktīvās galerijas, tāds vairs nepastāv. Nav arī galeriju asociācijas. Man piedāvāja iestāties Eiropas galeriju asociācijā, bet es to varu tikai tad, ja startēju no savas valsts galeriju asociācijas. Tā kā mēs – Latvijas galeristi – šādu institūciju neesam izveidojuši, dalība Eiropas galeriju asociācijā izpaliek. Viņi strādā tikai institūciju ietvaros,” situāciju skaidro Ilze Žeivate. Līdz ar šādas institūcijas neesamību ir iestājies sava veida apburtais loks – lai virzītu likumdošanu un piesaistītu līdzekļus mākslas tirgus sakārtošanai un dalībai starptautiskos mākslas tirgos, ir nepieciešama galeriju asociācija, taču arī tās dibināšanai un uzturēšanai ir nepieciešami līdzekļi un, kas ne mazāk svarīgi, daudz enerģijas, kas šobrīd vietējām galerijām ir jātērē eksistences nodrošināšanai. Runājot par Latvijā esošo tirgus situāciju no mūsdienu mākslas galerijas skatupunkta, jāatzīmē, ka vietējais pircējs ir visai konservatīvs un dod priekšroku tradicionāliem medijiem. “Netradicionālos medijus pārdot ir iespēja tikai ārzemēs, jau pārdot zīmējumu ir ļoti augsta pilotāža. Ja nav audekls un eļļa vai tradicionāls tēlniecības materiāls, bet ir, piemēram, plastmasa – tas pie mums vēl nav aprobēts,” stāsta Ilze Žeivate. Ārzemju tirgus nozīmīgumu pasvītro arī fakts, ka šogad vispārējās ekonomiskās krīzes apstākļos 70% no galerijas ienākumiem veido tieši ārējais kapitāls. “Šobrīd šis ārējais tirgus ir vienīgais veids, kā mēs un mūsu mākslinieki varam nopelnīt. Šogad mēs ar māksliniekiem “metāmies kopā”, jo galerija viena nevarēja nosegt dalības maksu. Desmit gadu gaitā Vācijas tirgū (galerija “Māksla XO” ir piedalījusies sekojošās mākslas mesēs Vācijā: Positions Berlin Art Fair (sākotnējais nosaukums Preview Berlin), Paper Positions Berlin un Art Colognered.) jau zina, kas ir mana galerija un pārstāvētie autori. Ja izkrīti no aprites pāris gadus, visi tevi aizmirst, jo vieta nekad nestāvēs tukša. Un par tādu Latvijas mākslu aizmirsīs. LIAA visu laiku bija lieliska programma, kas deva iespēju startēt starptautiskā tirgū. Pēdējos gados finansējumu samazināja par 50% un piešķīra tikai dalības maksai. Visas pārējās izmaksas, kas ir saistītas ar transportu, apdrošināšanu, dzīvošanu, ir jāsedz pašiem. Galerijas dalības maksa mākslas mesēs patiesībā ir tik milzīga, ka, ja es otru pusi nevaru rast kur citur vai nopelnīt Rīgā, es pat nevaru aizbraukt, lai arī LIAA dod tos 50%,” līdzšinējo atbalsta sistēmu raksturo Ilze Žeivate. Stendu cenas mākslas mesēs ir tiešām iespaidīgas, piemēram, stends Viennacontemporary 2019. gadā izmaksāja vairāk nekā 8400 EUR. Tomēr ar līdzfinansējumu šajā jomā rēķināties vairs nevar: “It kā šī programma bija izstrādāta līdz 2023. gadam, taču vēl līdz šim brīdim nav saņemta ziņa, vai atbalsta programma 2020. gadā turpināsies vai nē. Tā kā mesēs dalības konkursi nākamajam gadam tiek izsludināti jau decembrī, LIAA uzsvēra, ka tā ir galerijas atbildība, vai tā piedalās konkursā vai nē. Viņi neko negarantē.” Šogad galerijas “Māksla XO” stendu Viennacontemporary apmeklēja gan Vīnes Modernās mākslas muzeja MUMOK direktore Karola Krausa, gan Belvedēras pils muzeja direktore Stella Rollinga. Rodas tikai viens jautājums – kādēļ no valsts institūciju puses galeriju darbība starptautiskajā arēnā netiek uzskatīta par gana svarīgu kultūras nozari stabila finansēšanas mehānisma izveidei?

Izsoļu nams


Dace Lielā. "Panteons I ", audekls/eļļa, 210x170 cm. Izsoles āmura cena 14 000 Eur

Lielākie izsoļu nami Latvijā specializējas dažādu periodu un mākslas veidu vērtēšanā un tirdzniecībā, aptverot visai plašu spektru – sākot ar vēsturisko mantojumu un antikvārajām vērtībām līdz mūsdienu mākslai. Izņēmums ir dažādi laikmetīgās mākslas mediji – video instalācija, hepeningi, kuru specifiskais izteiksmes veids samazina to iespēju nonākt izsoļu apritē. Jāsaka, ka šajā ziņā laikmetīgās mākslas tirgus vietējā mērogā ir pilnīgi neattīstīts.

Mūsdienu māksla tās klasiskajos medijos (glezniecība, grafika, tēlniecība) izsoļu namos nonāk kā otrreizējā tirgus priekšmeti. Kā atzīmē Galerijas “Birkenfelds” vadītājs Toms Zvirbulis: “Par otrreizējo tirgu ir jāsaprot – tur nonākušais darbs jau vienreiz ir pārdots. Tādēļ arī pastāv iespēja, ka cena var būt zemāka, nekā pērkot pirmreizējā tirgū. Izsoļu namos šādiem darbiem veic novērtēšanu pēc vairākiem kritērijiem – kādi ir autora darbu pārdošanas iepriekšējie rezultāti, vai darbs savā kategorijā ir retums utt. Ir dažādi piemēri, piemēram, Daces Lielās glezna nesen izsolē no 3000 eiro tika uzsolīta līdz 14 000 eiro.” Ir jārēķinās, ka gaume ir mainīgs lielums, tāpat kā interjers un arī mākslas kolekcija. Ja reiz pircējs ir iegādājies mākslas darbu, tas nebūt nenozīmē, ka tas paliks viņa īpašumā uz visiem laikiem. “Uz mūsdienu autoru darbiem lielā mērā ir attiecināms princips, ka otrreizējā tirgū tā ir aptuveni puse no autora prasītās cenas. Citreiz vairāk vai mazāk, bet jebkurā gadījumā – krietni lētāk. Tie, protams, ir atsevišķi gadījumi, ar ko nevar rēķināties. Ja jūs esat par tādu cenu ieraudzījis kāda iemīļota mākslinieka darbu izsolē, tas nenozīmē, ka līdzīgs darbs būs pieejams tuvākajā nākotnē, to nevar paredzēt,” situāciju otrreizējā mākslas tirgū komentē galerijas-izsoļu nama “Jēkabs” vadītājs Jānis Piesis.

Tomēr ir arī izņēmumi, un ne visi mūsdienu mākslinieku darbi izsolēs nonāk no to īpašnieku kolekcijām. Toms Zvirbulis min sadarbību ar jauno tēlnieku Robertu Bāliņu, kas izveidojusies vēl pirms mākslinieka iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā. “Nesen fonds “Mākslai vajag telpu” organizēja izstāžu ciklu, kurā piedalījās tēlnieks Roberts Bāliņš. Viņš vēl pirms iestāšanās LMA ļoti labi sevi noprezentēja izsolē, viņa darbu nopirka un viņš turpina ar mums sadarboties. Tagad viņam jau ir otrā izsole – ļoti skaists darbs “Ingrīda”. Šis darbs ir tapis no LMA karnevālā atstātajiem plastmasas atkritumiem. Lieliska ideja, oriģināls izpildījums, un  darbs ir pārdots. Bāliņa darbos ir enerģētika, kas cilvēkiem patīk. Neparasta pieeja,” stāsta Toms Zvirbulis. “Galerija ir kā tilts, kas savieno mākslinieku un pircēju. Sadarbība ar galeriju jaunajam māksliniekam ir pozitīva un vēlama, jo tā ir iespēja iegūt atpazīstamību un sava veida stabilitāti,” sadarbību ar izsoļu namu komentē Roberts Bāliņš, piebilstot, ka veiksmes atslēga līdzīgi kā citās nozarēs ir mākslinieka individualitāte.

Klasiskās mākslas galerijas “Antonija” vadītājs Norberts Sarmulis atzīmē, ka izcilajiem mākslas darbiem cenas ir saglabājušās vai pat nedaudz kāpušas, savukārt vidusmēra darbiem kritušās, un arī piedāvājums šajā lauciņā ir krietni paplašinājies. Viņš arī akcentē kādu interesantu pēdējā laika tirgus tendenci: “Porcelānam cenas ir salīdzinoši augstas, savukārt to pašu autoru [Sigismuds Vidbergs, Romans Suta, Aleksandra Beļcova u.c. – red.] gleznas vai grafikas maksā krietni mazāk. Ārzemēs ir pilnīgi otrādi – piemēram, Pikaso gleznas vai grafikas maksā neskaitāmas reizes vairāk par viņa apgleznoto porcelānu. Maksātspējīgs un ieinteresēts klients var tirgū pacelt atsevišķu darbu vai mākslas veidu cenas.”

Izsoļu nama Artembassy vadītājs Ģirts Grīnbergs pauž līdzīgu viedokli: “Pērk vai nu ļoti dārgus un retus darbus, vai ļoti lētus, kā, piemēram, interneta izsolēs, kur var nopirkt zināmu autoru eļļas gleznas sākot jau no 20 EUR. Līdz ar to vieglāk ir pārdot ekskluzīva līmeņa darbus vai lētos. Ar vidējā cenu līmeņa darbiem ir visgrūtāk – lai arī tie ir labu autoru darbi.”  

Runājot par pircēju aktivitāti izsolēs, Jānis Piesis atklāj, ka tā ir pat pieaugusi: “Aktivitāte ir atbilstoša piedāvājuma klāstam. Ja tas ir plašs, daudzpusīgs un kvalitatīvs un cenas ir samērīgas, tad interesenti ir. Cilvēkus bieži biedē mīts, ka māksla ir kaut kas ekskluzīvs, tikai izredzētajiem vai miljonāriem pieejams, un daudzi nemaz nenāk ar saviem pāris simtiem eiro uz galeriju, kaut gan te par tādu naudu var dabūt ārkārtīgi labus, augsta līmeņa mākslas darbus. Māksla ir daudz pieejamāka, nekā domā lielākā daļa cilvēku, kas ar to nav saistīti.” Toms Zvirbulis savukārt izceļ pircēju paaudzes maiņu: “Parādās jauni cilvēki, kas ir ar ļoti labu izglītību finanšu vai tehnoloģiju jomā. Dzīvot viņi var jebkurā vietā uz planētas, attālināti sniedzot savus pakalpojumus. Un viņu komforta līmenis ir robežās no 500 līdz 1000 eiro.” Viņš arī atklāj, ka jaunās pircēju paaudzes gaume ir krasi atšķirīga no iepriekšējās – viņu vecāku – paaudzes. Iepriekš tik populārie vecmeistari jaunajos pircējos izraisa pietāti, taču priekšroka tiek dota mūsdienīgai, ekspresīvai mākslai. “Es domāju, ka tuvākajos gados viņu dēļ notiks lielas izmaiņas. Arī šo pircēju ārējais tēls ir mainījies – nekad nevar uzminēt, kādai profesijai viņi ir piederīgi. Viņos ir palicis kaut kas no hipsteru kultūras, viņi apzinīgi dara savu darbu un veldzējās dažādos pasākumos. Teikt, ka viņi pilnībā nododas mākslai nevar. Mēs, protams, uzdodam jautājumu: kas jums patīk, bet tie lielie vārdi netiek saukti. Agrāk deklamēja kā no grāmatas. Bet tagad pasaka – jā, man tur kaut ko melnu, zaļu, sarkanu…” jaunās paaudzes pircēja portretu ieskicē Toms Zvirbulis.

Prognozēt nākotni, protams, ir praktiski neiespējami. “Viss ir atkarīgs no ekonomiskā stāvokļa un pat noskaņojuma,” uzskata Jānis Piesis. “90. gadu sākumā bija zems ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar šodienu, bet kopējais noskaņojums bija entuziasma pilns – nu tik sāksies! Droši pirka un tērēja. Tagad cilvēkiem ir vairāk naudas, bet ļoti skeptisks noskaņojums. Mazāk iedvesmas. Savukārt pircēju skaits salīdzinoši ar to laiku ir krietni palielinājies, pateicoties izsolēm un nu jau arī izsoļu namu aktivitātei tiešsaistē.” Piesis arī apgāž vienu no mītiem, kas nereti potenciālo pircēju prātos uzbur maldinošus priekšstatus par mākslu kā stabilu investīciju: “Līdz krīzei valdīja uzskats, ka māksla ir droša īstermiņa investīcija – nopirks, pieliks darbu pie sienas, pēc gada pārdos par kādu tūkstoti dārgāk un viss būs ļoti labi. Bet saprotot, ka nevar pārdot par to cenu, ko ir samaksājuši, no tirgus pazuda kādi 70–80%. Palika tikai tie, kurus interesē pati māksla. Ir jāsaprot, ka mākslas pārdošana prasa laiku un tā ir uzskatāma par investīciju tikai ilgtermiņā. Protams, vēsturiski, ņemot vērā valūtu maiņas, krīzes un citus apstākļus, mākslas priekšmeti savu vērtību ir saglabājuši ne sliktāk kā nekustāmais īpašums,” plašāku ainu ieskicē Jānis Piesis.

Privātās un korporatīvās kolekcijas


Galerijas "Māksla XO" ekspozīcija viennacontemporary 2019

Lai arī Latvijas mākslas tirgus ir neliels un kolekcionāru šeit nav daudz, ir piemēri, kad privāta mākslas kolekcija pārtop par publiski pieejamu institūciju, kurā aktīvi noris pētnieciskais darbs un izstāžu organizēšana. Līdztekus privātām kolekcijām liela nozīme ir arī korporatīvajam lauciņam – mākslas darbi tiek eksponēti gan biroju telpās, gan izrādīti plašākai publikai. “Vienojošais šajā procesā ir uzsvars uz vietējo mākslinieku darbu iegādi, lai stiprinātu Latvijas kultūrvides sajūtu darba vidē un arī atbalstītu vietējos māksliniekus,” mākslas darbu iegādes procesu AS Swedbank vajadzībām komentē bankas pārstāve Kristīne Lūsiņa, uzsverot arī mākslas darbu nozīmi darbinieku ikdienā. “Swedbank mērķis ir piedāvāt iespēju plašam cilvēku lokam izbaudīt mākslas valdzinājumu. Tāpēc bankas galvenās ēkas otrajā stāvā regulāri izvietojam vietējo mākslinieku darbus un ļaujam ikvienam bez maksas aplūkot izstādes,” bankā izstādīto mākslas darbu pieejamību plašākai publikai komentē Lūsiņa.

Rietumu Bankas mākslas kolekcija tiek mērķtiecīgi veidota kopš 2000.–2001. gada un ietver ne vien Latvijas, bet arī Eiropas, Krievijas un Amerikas mākslu. “Vairāk nekā 80 procenti ir gleznas. Pārējo daļu veido grafikas, skulptūras, lietišķā māksla,” kolekciju komentē Sergejs Grodņikovs, Rietumu Bankas sabiedrisko attiecību un reklāmas pārvaldes vadītājs. “Pēdējos gados kolekcija papildinās ar 2–5 darbiem gadā. Iegādes kritēriji ir ļoti subjektīvi. Pamatkritērijs ir ļoti vienkāršs: nepieciešams, lai glezna vai skulptūra patiktu un lai to varētu eksponēt bankas telpās. Arī mēs ievērojam Deutsche Bank noteikto principu – māksla strādā kopā ar mums! Mākslas darbi tiek iegādāti par adekvātām cenām, vienlaikus investīciju aspekts nav noteicošais. Mums ļoti patīk pirkt patiesi labus, interesantus mākslinieku darbus.” Runājot par pašreizējo situāciju vietējā mākslas tirgū, arī Sergejs Grodņikovs ir skeptisks un skaidri ieskicē galvenās problēmas, kas rada šādu situāciju: “Pirmkārt, tā saukto “maksātspējīgo kolekcionāru” uzmanība ir fokusēta ļoti šaurā segmentā, burtiski uz 10–20 uzvārdiem. Šo autoru darbu lielākā daļa atrodas vai nu muzeju krājumos, vai privātās kolekcijās, un labi piedāvājumi pat labākajās izsolēs parādās ārkārtīgi reti. Otrkārt, cenu ziņā Latvijas tirgus tā arī nav atguvies pēc 2008.–2010. gada lejupslīdes. Zemās cenas neveicina piedāvājumu, jo – kāpēc labu gleznu pārdot par lētu naudu, ja tas nav ārkārtīgi nepieciešams? Labāk, lai tā karājas pie sienas. Treškārt, nopietnu kolekcionāru loks diemžēl nepaplašinās, bet, gluži pretēji, lēnām samazinās. Ceturtkārt – nebūtu pareizi teikt, ka sabiedrība, tostarp jaunā paaudze, neinteresējas par mākslu, tomēr digitālā revolūcija, internets un citi postindustriālie efekti nosaka to, ka šobrīd ne jaunatne, ne vidusslānis praktiski it nemaz netiecas savās mājās vai darbavietā redzēt oriģinālus mākslas darbus – pašlaik pietiek ar reprodukciju vai attēlu uz ekrāna. Īpašumā esoši mākslas darbi vairs nav prestiža faktors. Savukārt izpratne par to, ka neviens datorā veidots attēls nevar aizstāt oriģinālu, vēl nav radusies. Visbeidzot, viens no pašreizējās degradācijas iemesliem ir Latvijas mākslas tirgus hermētiskums un ilgstošā depopulācija: mūsu skaits samazinās, artefaktu daudzums palielinās.” Kā iespējamo risinājumu, īpaši mūsdienu mākslas kontekstā, Sergejs Grodņikovs redz netiešu valsts atbalstu, piemēram, plānojot būvniecību valsts un sabiedriskajā sektorā, iedalīt līdzekļus arī interjeru mākslinieciskajam veidolam. “Esmu dzirdējis, ka kaut kas līdzīgs notiek Igaunijā un ļoti veicina mūsu kaimiņvalsts mākslas attīstību,” viņš komentē, uzsverot arī modernu kvalitatīvu mākslas izstāžu telpu trūkumu, bez kurām saskare ar dzīvo mākslu nav iespējama.

Kopējā aina vietējā mērogā ir neviennozīmīga, tomēr apgalvot, ka pie mums mākslas tirgus neeksistē, nevar. Ja ielūkojamies definīcijā, tad tirgus ir: “Darījumu vieta, kur satiekas preču vai pakalpojumu piedāvātāji un pircēji, notiek maiņas darījumi, kā arī veidojas preces cena, kas ir atkarīga no piedāvājuma un pieprasījuma.” Visi šie aspekti mums ir. Jā, atsevišķi posmi klibo, pat ļoti, bet sistēma nesakārtosies pati no sevis. Ars longa, vita brevis – māksla ir gara, dzīve ir īsa! Šis, latīniski tulkotais sengrieķu aforisms lai paliek kā trāpīgākā atbilde jautājumam, kādēļ vispār iegādāties mākslu.