Kalt zeltu, kamēr karsts
Vēstule no Londonas
Tīna Pētersone
15/10/2019
Bija drēgna septembra nakts Londonā. Šoferis, kurš mani gādīgi uzņēma savā divstāvu autobusā bez braucēja kartes, lai es pēc gara ceļa varētu droši nokļūt savās pagaidu naktsmājās, izlaida mani kāda smalka Londonas rajona pieturā un, draudzīgi pamājot, nozuda skatienam. Kārtējo reizi pie sevis zūdīdamās par ne pārāk prātīgu lēmumu pieņemšanu (piemēram, pārlieku smagas ceļojuma bagāžas izvēle un nekam nederīgas telefona baterijas iegāde), nopūtos un pavēros apkārt. Pāri ielai vīdēja reklāma, kuras neona burti vēstīja: Don't lose the picture. Šīs dienas acīm to skatot, universālā briļļu reklāmas frāze, jāatzīst, šķiet gluži pravietiska, jo gada laikā kopš kūrēšanas maģistra studiju uzsākšanas Goldsmita (Goldsmiths) universitātē, “kopējo bildi” izdevās gan pazaudēt, gan arī atrast.
Par to tad arī stāsts.
Mākslas departamenta ēka
Cenšoties raksturot, kā ir studēt Goldsmitā, neiespējami ignorēt faktu, ka iestāde atrodas vienā no pasaules nozīmīgākajām metropolēm – Londonā. Mākslas grāda ieguvē šis faktors spēlē it īpaši lielu lomu, jo pilsētas piesātinātā, dzirkstošā radošā dzīve, kas ik dienas pulcē ļaudis uz neskaitāmām izstāžu atklāšanām, lekcijām un notikumiem, teorijas apguvi padara krietni daudzveidīgāku un pašu mākslu – sasniedzamāku. Šo nerimstošo kultūras dzīves murdoņu paturot prātā, nav brīnums, ka Serpentine galerijas “superkurators” Hanss Ulrihs Obrists ir labi zināms ar saviem visai pieticīgajiem gulēšanas paradumiem, un arī es neviļus iemainīju miegu pret ilgākām nomoda stundām, lai nodotos jaunu zināšanu uzkrāšanai. Tomēr pirms pievēršos sevis pazaudēšanas un atrašanas tematikai, izcelšu pāris būtiskākos secinājumus par universitāti kopumā.
Lai arī kādas asociācijas Goldsmita studentiem nebūtu ar savu universitāti, esmu droša, ka vairums kā pirmo (un, iespējams, nozīmīgāko) izceltu universitātes ultraliberālo dabu. Brīvā laika aktivitātes iespējams atrast ikkatrai gaumei — marksistu, korejiešu popa, antiimperiālisma un halala ēdiena biedrības ir tikai dažas no daudzveidīgā piedāvājuma klāsta. Savukārt dzimumneitrālas tualetes, vēlamās uzrunas formas (viņš/viņa/viņi) noskaidrošana pirms semināru sākuma, daudzticību kapela[i] ir daži no veidiem, kā universitāte kultivē toleranci pret ikvienu studentu neatkarīgi no to reliģiskās pārliecības, kultūras fona vai seksuālās piederības. Šāda pietāte pret cilvēku daudzveidīgajiem uzskatiem vienlaikus aktualizē viedokļa brīvības jautājumu, jo neviļus saduras divas pretrunas: runāt brīvi, bet ne par daudz. Nereti pārņemt sajūta, ka jūtīgākus tematus būtu vēlams apspriest, “staigājot uz pirkstgaliņiem”, tādēļ grūti saprast, kur beidzas absolūtais liberālisms un sākas runas brīvības ierobežojumi.
Daudz kur telpās var redzēt dažnedažādas radošuma izpausmes, šis, piemēram, kādudien uzradās visās telpās, arī tualetēs pie roku žāvētājiem
Otra iezīme, kas noteikti ir ierindojama universitātes vērtību augšgalā, ir tās eksperimentālā pieeja mācību procesam. Arī es šeit nonācu lielā mērā tieši Goldsmita inovatīvo uzskatu dēļ, jo atšķirībā no lielākās daļas pārējo kūrēšanas maģistra programmu, kas pieprasa ar mākslu saistītu iepriekšējo izglītību, sociālo zinātņu bakalaurs nebija šķērslis, lai ierindotos līdzās vairumam kursabiedru ar akadēmisko grādu mākslas vēsturē un teorijā. Arī studiju saturs, šķiet, spēcīgi sasaucas ar leģendārā muzeju direktora Aleksandra Dornera progresīvo uzskatu par starpdisciplināru zinību apguvi, t.i., lai saprastu mākslu, jālūkojas, kā to ietekmējuši notikumi citās sfērās – filozofijā, politikā, ekonomikā utt.[ii] Nebūtu kļūdaini apgalvot, ka mēs runājam par mākslu, īsti par to nerunājot. Šāda pieeja nesniedz konkrētas instrukcijas, kā veidot, piemēram, izstādi, taču spēcīgi aktivizē konceptuālu domāšanu, ko pēcāk iespējams izteikt ar māksliniecisku līdzekļu palīdzību. Striktu vadlīniju neesamība darba izstrādē, ja neskaita akadēmisko noformējumu un citas tehniskas nianses, mudina “saasināt jutekļus”[iii] un ļaut iekšējam kritiķim lemt, kādu formu ieņems gala rezultāts. Tajā pašā laikā eksperimentālā un brīvā vide var novest arī pie šokējošām pieredzēm, jo reizumis tās ietekmē radītie studentu darbi variē uz ģenialitātes un vājprāta robežas. Jāatzīst, pēc redzēto darbu spektra jāsecina, ka vājprāta iespējamība šīs iestādes sienās šķiet tīri augsta.
Treškārt, kā jau katra sevi cienoša universitāte, arī Goldsmits spēcīgi uzsver kritiskās domāšanas vitālo nozīmi patstāvīgas domas attīstībā. Īpaši tā tiek aplūkota dažādo ekonomikas, politikas, sociālo sistēmu kontekstā, rosinot izvērtēt mūsdienu sabiedrības vērtību pamatus. Ja Goldsmita studentiem būtu sava Bībele, tās godu noteikti izpelnītos pirms pāris gadiem mūžībā aizgājušā universitātes lektora un izcilā kultūras diagnostiķa Marka Fišera meistardarbs “Kapitālisma reālisms”. Kapitālisms universitātes sienās tiek analizēts kā nelaba kaite, kas būtu jāārstē, izceļot mūsdienās glorificēto darbaholiķa tēlu kā “slimnieka” prototipu. Tiesa, kritisks redzējums pret jebkādām norisēm sabiedrībā vienlaikus pagriež zobena asmeni arī paša Goldsmita virzienā un liek izsvērt universitātes politiku ārpus tās spožās reputācijas apvītā publiskā tēla. Grūti izvairīties redzēt acīmredzamo – neadekvāti augstās studiju maksas liek studentiem dzīvot mūžīgos kredītos, lai pēc absolvēšanas mākslinieki kā prostitūtas pārdotu sevi tam pašam spēcīgi kritizētajam kapitālisma tirgum.
Pirmā kūrētā izstāde šī gada pavasarī
Un tagad atgriezīšos pie “lielās bildes” nozīmes, par ko minēju sākumā.
Universitātē ir neprātīgs daudzums durvju, kurām ik dienas jāiziet cauri. Un šo es domāju pavisam fiziskā nozīmē. Reiz sāku rēķināt savu attālumu līdz kādai lekciju telpai – šķiet, pēc desmitā sliekšņa jau pārstāju skaitīt. Nemitīgā klejošana pa skolas labirintiem lielā mērā atgādina manu sajūtu par aizvadīto gadu Londonā. Cenšoties apgūt jaunus horizontus, ir tik viegli apmaldīties iespēju pārsātinājumā, nogrimt pienākumos un neviļus aizmirst par garīgās vertikāles bagātināšanu. Tikai pēc atgriešanās no studiju pārtraukuma, atskārtu cik ļoti svarīgi ir izkustināt savu gravitācijas centru un nekoncentrēties uz rotāciju vien Goldsmita orbītā – lasīt un klausīties par kultūras dzīves norisēm, atrazdamies ne tikai universitātes sienās, bet arī paskatīties otrpus tām, lai izjustu un piedzīvotu mākslu klātienē.
Tomēr, lai arī cik ļoti sevis pazaudēšana (un atrašana) neatgādinātu asu sajūtu pārbagātu braucienu pa amerikāņu kalniņiem, viens ir skaidrs — ir svarīgi sevi neuztvert pārāk nopietni. Ne atbildības pret savu darbu nozīmē, nē, nē. Drīzāk sekot leģendārās Bauhaus dizaina skolas pieejai our play, our party, our work[iv] – lai arī ko tu dzīvē darītu, parūpējies, lai process būtu patiesi baudāms. Turklāt jāatceras, ka laba deva pašironijas palīdz neiegrimt sevis kultā, nodoties profesionālā žargona samocītiem dialogiem un nepamatotās ambīcijās balstītā sevis reprezentācijā, kas, lai arī kā negribētos to atzīt, ir bieži novērojamas mākslas darboņu iezīmes.
Ekrānšāviņš no divu manu profesoru sarunas Instagram
Par spīti tam, ka universitāte ik gadu eksplodē no topošo mākslinieku pieplūduma un, visticamāk, tikai retajam ir izredzes doties bijušo absolventu Demjena Hērsta, Aleksandra Makvīna vai Vivjenas Vestvudas pēdās, tas nebūt nenozīmē, ka mākslas izglītība ir vien naivs spožas nākotnes apsolījums, kas, sastopoties ar dzīves realitāti, izgaist kā mirāža tuksnesī. Kā Goldsmita universitātes pasniedzējs un mākslinieks Maikls Kreigs-Mārtins izteicās radio raidījuma Talk Art[v] epizodē: “Mākslas izglītība iemāca dzīves fundamentus – augstas adaptēšanās spējas, radošu pieeju problēmu risināšanā, neatkarīgu domāšanu, jo ir balstīta uz sevis izziņu.” Kūrēšanas programmas piekoptā politika – atzīmju neesamība – pārvirza fokusu uz pašu procesu, ne gala rezultātu. Atzīmju vietā par motivētāju kalpo kolektīva apziņa, attīstot cīņas sparu un veselīgu sāncensību (lai pat prātā neienāktu nedarīt!). Tā ir dinamika, kas neļauj atslābt, rosina sekot līdzi, interesēties, redzēt, būt un piedalīties.
Es nedomāju, ka varu definēt laikmetīgo mākslu kategorijās “patīk/nepatīk”. Taču mani fascinē tās spēja likt prātam domāt neierastos veidos un izaicināt līdzšinējos pieņēmumus[vi]. Man vienmēr ir paticis vērot mākslas notikumus no iekšienes, būt līdzās un analizēt, bet tajā pašā laikā nejaukties pašā radīšanas procesā. Atceros, ka bērnu dienās, kamēr draudzenes sajūsminājās par krāsojamām grāmatām un uzlīmju albumiem, es vienmēr ar aizrautību pildīju uzdevumus, kuros jāsavieno numurēti punktiņi, lai beigās atklātos kādas figūras siluets. Ir mainījies spēles laukums un mērogi, taču, atmetot daudzos darbības slāņus, joprojām ar entuziasmu daru to pašu — šoreiz gan palīdzot cilvēkiem un īstajām iespējām satikties. Kopsakarību meklēšana ļauj ieraudzīt lielo ainu, neaizmirstot par niansēm, no kā tā sastāv[vii]. Galvenais paturēt prātā svarīgāko uzdevumu, esot Goldsmita (Goldsmiths – ‘zeltkaļi’ angļu val.) studentam — kalt zeltu, kamēr tas vēl karsts!
[i] Kuru gan visbiežāk izmanto izbadējušies mākslas bakalaura studenti, lai pagatavotu sev bezgalīgu kalnu ar tostermaizēm, apziežot tās ar zemesriekstu sviestu un melleņu ievārījumu, klāt piedzerdami tasi angļu melnās tējas ar pienu.
[ii] Plašāk: Alexander Dorner, The Way Beyond ‘Art’, (New York: Wittenborn & Schultz, 1947)
[iii] Uztveres asuma zuduma problemātiku mākslas kontekstā aktualizē Sūzena Zontāga esejā “Pret interpretāciju”: Susan Sontag, Against Interpretation and Other Essays, (New York: Farrar, Straus and Giroux, 1961)
[iv] Sauklis aizgūts no Bauhaus profesora Johanes Itena lekcijas ar šādu nosaukumu.
[vi] Angliski šo sajūtu trāpīgi raksturo apzīmējums ‘mind-bending’.
[vii] Šeit par labu atgādinājumu kalpo Stīva Džobsa uzruna Stenfordas universitātes 2005. gada izlaidumā.
