JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Foto: Kirils Kobrins

Mākslas dienasgrāmata 2019. Gesamtkunstwerk Krievijas Federācija 0

Kirils Kobrins
30/07/2019

12. jūlijā bija Krievijas diena; īstais laiks paprātot par estētisko jēgu, kas piemīt tam, kas no šīs pašas Krievijas sanācis 2019. gadā – teju trīsdesmit gadus pēc PSRS gala. Pavisam cita pasaule, ja labpatīk – pavisam cits artefakts, lai arī cik cītīgi pašreizējā valsts necenstos atdarināt savu priekšgājēju.

Groisa grāmata “Gesamtkunstwerk Staļins” ir pazīstama; tai var strīdēties pretī, kā nesen to darījusi Nadja Plungjana (un pavisam pareizi darījusi, starp citu), tomēr tā vai citādi pēc šī sacerējuma Staļina PSRS kā totāla artefakta koncepcija jau eksistē mūsu prātos, mūsu apziņā, tā ir klātesoša mūsu domāšanā par padomju mākslas un padomju vēstures tēmām; īsāk sakot, no šī fakta nav iespējams atgaiņāties. Taču turpināsim Groisa loģiku: ja Staļins radīja totālu mākslas darbu ar nosaukumu “PSRS” un viņš bijis absolūts mākslinieks, līdzīgs tam, par ko centās kļūt Vāgners, tad Groiss, kā sanāk, procesu ir noslēdzis, nosaukdams Gesamtkunstwerk par Gesamtkunstwerk, iznesis to savas refleksijas kvadrātā, uzlicis tam galīgo pieminekli. Totāls attēls/apraksts pārvēršas par pašu šī attēla/apraksta objektu. Groisa grāmata līdzinās Staļina Padomju Savienībai; apmēram tāpat Borhesam detalizēta, rūpīga Anglijas karte ir tas pats, kas pati Anglija. Plungjana par to arī runā: ja Staļina PSRS ir Gesamtkunstwerk, tad Groiss ir Staļina PSRS, kas ir Gesamtkunstwerk. Tas viss ir interesanti un par to ir saistoši domāt, tomēr nez cik tālu te netikt. Pārāk jau klaustrofobiska ir iepriekš izklāstītā loģika, tā ir vienkārša un efektīva kā Kalašņikova automāts vai grupas Kraftwerk mūzika no albuma Autobahn laikiem. Nevar teikt, ka tai nepiemīt zināma pievilcība, tomēr vispār jau par visdažādākajām lietām mēs domājam neba jau efektivitātes labad. Kamdēļ tad? Dievs vien zina. Vai nu tamdēļ, lai vismaz par kaut ko šajā nolāpītajā dzīvē tiktu skaidrībā (un ar efektivitāti tam nav nekāda sakara), vai nu vienkārši tālab, lai šo pašu nolāpīto dzīvi paīsinātu. Jebkurā gadījumā, mēģinot nenogarlaikot un palutināt sevi vismaz ar kaut kādu daudzveidību, paplašināsim mūsu pārdomas – startējuši ar Groisu un Staļinu, pārvietosimies uz mūsu laikiem, uz pēdējām desmitgadēm.

Jo, pat ja noticam grāmatai “Gesamtkunstwerk Staļins”, rodas divi jautājumi. Pirmais: vai jebkāds cits režīms būtu spējīgs pārvērst tā pārvaldīto (tā būvēto) valsti par totālu mākslas darbu? Precizēsim – nevis totalitārs (totalitaritāte arī noved pie gala artefakta totalitaritātes, skaidra lieta), bet parasts režīms. Teiksim, demokrātisks vai autoritārs. Piemēram, vai ģenerāļa de Golla Francija vai Donalda Trampa Amerika, vai Salazara Portugāle ir Gesamtkunstwerk? Ja tā, tad cik apzināti šis mākslas darbs radīts un kurš to radījis? No šī izriet arī otrs jautājums. Vai vienmēr šādam Gesamtkunstwerk ir jābūt kādam autoram, māksliniekam? Vai arī kaut kādos gadījumos (teiksim, demokrātiskos un pat autoritāros režīmos) mākslinieks ir anonīms, depersonalizēts, autors ir sabiedrība vai pat pati dzīve? Teiksim, ja pašreizējā Saūda Arābija ar tās Lielo Islāmisko Naftas Stilu ir Gesamtkunstwerk, tad kas to radījis? Kāds no vietējiem valdītājiem? Supernauda? Allāhs? Vai arī šajā gadījumā visa lieta slēpjas vairāku sociāli ekonomisko un politiski kulturālo kontekstu sabiezēšanā un sajaukumā, plus ģeogrāfija ar ģeoloģiju?

Atceros, par šo visu es prātoju tieši pirms trim gadiem, kad nonācu Kazaņā, pastaigājos pa šo apbrīnojamo pilsētu, kas sevī apvieno Lasvegasas un Dubaijas iezīmes – teju viss daiļais ir celts nesen, no nulles, tam nav nekādas (teju nekādas) saistības ar šo vietu un tas apmaksāts par traku, šajā gadījumā naftas, naudu. Jo ne jau Mintimirs Šaimijevs reiz pavēlējis, lūk, te uzbūvēt jauniņas mājas secesionisma stilā, bet te – kaut ko renesanses garā, bet, lūk, te – pilnīgu ampīru? Diezin vai. Viņš ir nopietns cilvēks, viņa lieta ir nauda un vara, nevis daile, lai gan, protams, savas estētiskās preferences Šaimijevam ir, kā jau mums visiem, tomēr viņš, es domāju, prātīgs būdams, tās nav izlicis visu apskatei. Kopumā viņš nepavisam nav avangardists, kurš iestājas par estētiskās pieredzes totalitāti, kas diktētu pārējo dzīvi. Šaimijevs, ja paliekam pie tā paša lineāla, ir reālists, turklāt – laikmetīgais mākslinieks reālists. Kaut kur tur, aiz žoga, plosās estētiskās revolūcijas, mākslas teorētiķi krusto rakstāmspalvas un aplej cits citu ar tinti, bet, lūk, šāds mākslinieks pārtiek no trekniem pasūtījumiem no trekniem ļaudīm un attēlo viņus nedaudz izskaistinātos, tomēr gana reālistiskos portretos. Apmēram kā – mušas atsevišķi, kotletes atsevišķi. Augstu teoriju mušas un konkrētu summu kotletes. Tomēr vai tad, es domāju, karstā saulē dodamies uz savrup stāvošo vēl vēlīnajos padomju laikos celto Kultūras Namu rozīgā terakotas krāsā, kas atgādina Lekorbizjē nerealizētos projektus Alžīrā, vai tad nevar teikt, ka varas abstinence no Lielā Stila arī nav sava veida Lielais Stils? Ir mākslinieki klasiķi ar barokālu noslieci uz pārmērībām – tas, pieņemsim, ir Staļins. Ir tīri klasiķi, taču ar mietpilsoniski romantisku noslieci uz “skaisto” – tas, piemēram, ir Hitlers. Bet ir taču – mākslā, mūzikā, literatūrā – arī minimālisti! Kamdēļ gan valdniekam, režīmam, elitei nebūt tādiem? Teiksim, diktēt estētisko realitāti nevis caur totālu tās pārbūvi, bet gan ar savu klātbūtni dažos atslēgas punktos? Vai arī: kamdēļ varai nesekot seriālai mākslai? Ņemsim par piemēru Brežņevu. Vai tad Brežņeva PSRS ar plašajiem sērijveida guļamrajoniem, ar galveno himnu ar sērijveida lirismu, ar filmu “Likteņa ironija”, ar pēc franču parauga kopēto konveijerveida estrādi un sirsnīgajiem bardiem, ar vienādiem hokejistiem vienādās ķiverēs, kas sajauca galvu pinkainajiem kanādiešu profesionāļiem, – vai tad tas viss nav tikpat atpazīstams un jaudīgs (jaudīgāks par Staļina, kā mēs tagad saprotam) Gesamtkunstwerk? Tiesa, šāda veida pārdomas var aizvest pārāk, pārāk tālu.

Varēja aizvest. Tomēr atgaiņāties no tām nav iespējams, īpaši, ja esi nonācis Ņižņijnovgorodā, kā es pirms dažām nedēļām, un ar to pašu Sašu Kuricinu, ar kuru 2016. gadā es pārvietojos pa Kazaņu, pārvietojies starp dažiem šejienes pilsētas ainavā svarīgiem punktiem. Ar kādu mērķi? Kurš gan to zina. Formāli tādēļ, ka esam izdomājuši kaut kādu projektu, kurā māksla ies roku rokā ar urbānistiku, ekonomisko ģeogrāfiju, paleontoloģiju, vēsturi un kultūras un sociālo antropoloģiju, – izprast vietējo skyline kā Ņižņijnovgorodas, tās pagātnes, tagadnes un nākotnes sava veida simbolu vai metaforu. Grandioza iecere, tomēr pagaidām vēl miglaina, jo visām skaistajām lietām vajag resursus, kuru pagaidām nav. Pagaidām mēs sarīkojām ekspedīciju pa skyline atslēgas punktiem – vienkārši paskatīties, pārrunāt, pafilmēt, pat izjust. Bet pēc tam pamēģināt iezīmēt un formulēt projekta būtību. Plus baudījums blandīties nez kāda mērķa dēļ. Un, lūk, mūsu raibā kompānija, kurā līdzās man un Sašam bija patiešām brīnišķi ļaudis – tradicionāla ģeogrāfe ar paleontoloģijas dzīsliņu, pilsētas vides aizstāve, urbāniste, lendārta mākslinieks, videomākslinieks un pat ukraiņu formālisma speciāliste –, devās gājienā pa pilsētu.

Pa milzīgu gravu no Okas augšējās krastmalas (Ņižņijnovgorodā ir divas upes, Volga un Oka, attiecīgi ir pat četras krastmalas – augšējā Okas un augšējā Volgas, apakšējā Okas un apakšējā Volgas) nokāpuši apakšējā, pār tiltu mēs pārgājām pār Oku un devāmies uz Strelku. Strelka ir vieta, kur Oka un Volga savienojas, tā ir galvenā pilsētas vieta. Ņižņijnovgorodas cietoksnis dibināts 1221. gadā kalnā pretī Strelkai, lai modri novērotu, kas tur, lejā, peld un pārvietojas pār sauszemi. Gadatirgu XIX gadsimtā sāka rīkot uz pašas Strelkas, lai būtu ērti pievest preces. Gadatirgus, kā mēs zinām, bija ievērojams, tā paša gadsimta beigās tajā sarīkoja Viskrievijas izstādi, sava veida pirmsrevolūcijas VDNH. Tika izdota speciāla avīze (tai rakstīja Gorkijs un Koroļenko), paražas un notikumus dokumentēja dižais Andrejs Kareļins un dižais Maksims Dmitrijevs, kopumā tās bija tolaik vēl jaunā krievu kapitālisma gara dzīres starp tirgotāju letēm. Viss bija pa jaunam un netrūka kaifa; pēdējam, tiesa, bija daudz tādu nepatīkamu blakņu kā sifilisa epidēmiju uzliesmojumi gadatirgus norises laikā. Pēc tā slēgšanas sifilisu izvadāja pa tuvējiem un tālīniem Krievijas apriņķiem. Tiesa, uz katru labas lietas skumjo blakni atradīsies labas lietas skumjās blaknes sekundārā pozitīvā blakne. Ar sifilisu cīnījās pirmā sieviete ārsts Krievijā Nadežda Suslova; viņa pierunāja tirgoņus iedot trūkstošo naudu nelielas dziednīcas celtniecībai, kurā dakterēja Volgas–Okas tirdzniecības seksa darbinieces. Suslova, starp citu, bija māsa tai pašai Apolinārijai Suslovai, Dostojevska ķildīgajai mīļākajai un Vasīlija Rozanova briesmonīgajai pirmajai sievai. Lai noslēgtu šo sižetu par Ņižņijnovgorodas senatni: Rozanovs mācījās ģimnāzijā, kas tagad ir Pedagoģiskais institūts Miņina laukumā; vienlaik ģimnāzijas direktors bija Ļeņina tēvs; atceros, astoņdesmitajos gados klīda nostāsti par kādu prātā jukušu novadpētnieku ļeņinistu, kurš centies pierādīt, ka Iļjas Aleksandroviča dēls Volodja ticis ieņemts tieši tur, direktora dzīvoklī ģimnāzijas ēkā. Novadpētniekam nesekmējās (ar šo intīmo detaļu viņš iejaucās oficiālajā vadoņa biogrāfijā: princeses, kā zināms, nekakā, bet Ļeņins piedzima nevis no kopošanās akta, bet gan no Marksa Svētā Gara, kas apaugļoja Mariju Aleksandrovnu), tomēr pēdas viņš atstāja gana jūtamas. Pedagoģiskā institūta (pēc tam Pedagoģiskās universitātes) katedrā es pavadīju 14 gadus, tā atradās vai nu šī direktora dzīvokļa vietā, vai nu tam blakus. Bija patīkami sēdēt starp noputējušiem sējumiem par senās Mīdijas un Līdijas vēsturi, Flandrijas viduslaiku pilsētām, dzert tēju ar katedras ļaudīm un iztēloties Vadoņa Ieņemšanu. Lai gan šis sižets vairāk piestāvētu Komaram un Melamidam, protams. Tas viss palicis pagātnē, tomēr ekspedīcijas laikā šis amarkords galvā grozījās gan. Un novadpētnieciskas diskusijas katrā ziņā raisījās. Un sarunas lielākoties bija par un ap gadatirgu, kas kādreiz te noticis; tagad, izņemot gadatirgus katedrāli, gadatirgus pili un Aleksandra Ņevska katedrāli, no tā laika nekas nav palicis. Bet uz pašas Strelkas vispār nav gandrīz nekā.

Un tā nu mēs kustējāmies uz Strelkas pusi gar Oku, jau tās otrā pusē, pār Ļeņina laukumu, kur stāv milzīgs Ļeņins, viens no lielākajiem Krievijā. Stāv viņš tā savādi. Ar roku Ļeņins norāda uz otru krastu, taču nevis uz Kremli, bet uz otru pusi. Apmēram turp, kur uz pakalniem atrodas universitātes galvenais korpuss un tālāk – Šveices parks. Tas ir, viņš aicina Zināšanu un Pelnītas Rekreācijas pasaulē. Viņa aicinājumam paklausa mērogos daudz mazāks, tomēr vienalga gana prāvs sarkanais gvards, tēraudlējējs ar savādu mantiju, kas dara to līdzīgu sikspārnim, un kāds ievainotais, visticamāk, Lielā Tēvijas kara karavīrs. Tomēr raugās, raugās Ļeņins uz citu pusi, uz pilsētas vēsturisko centru, uz Djatlovu kalniem, kur slejas Kremlis, bet pie Kremļa atrodas Miņina laukums, kurā atrodas kādreizējā ģimnāzija. Vai Ļeņins pārdzīvo freidisko traumu, ko radījusi ieņemšana pedagoģiskā iestādē? Vai aicinājums mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties Ņižņijnovgorodas Valsts Lobačevska universitātē, bet pēc tam nodoties atpūtai starp Šveices parka bērziņiem ir represija? Sublimācija? Vai arī viņš dot pilsētas iedzīvotājiem mājienu, ka īstā Ņižņijnovgoroda–Gorkija–Ņižņijnovgoroda ir nevis tur, kur Kremlis un bijusī ģimnāzija, bet gan guļamrajonos, promzonās, jebkur, tikai ārpus sīkpilsoņu un tirgoņu vecpilsētas robežām? Bet aiz Ļeņina muguras, tālāk, pēc vairākiem kilometriem, sākas Sormova. Sormovā noris Gorkija “Mātes” darbība.

Tomēr tas ir Ļeņina laukums, pagaidām vēl ne Strelka. Te vēl ir dzīve, lai gan tāda drusku neskaidra un it kā starpposmā. Bet tālāk jau sākas tas pats tukšums, par kuru vienmēr Krievijā sapņojusi vara, sākot ar Pēteri Lielo, bet precīzāk – Pāvelu Pirmo un viņa dēlu Nikolaju. Tukšums, ko savā slavenajā polārajā metaforā slavinājis Konstantīns Pobedonoscevs: “Krievija ir ledains tuksnesis, pa kuru staigā brašs cilvēks.” Ledus šajā brīdī, protams, nebija, jo bija pavasara beigas, bet arī cilvēku uz Strelkas nav – ja atskaita sargu, ar kuru iepriekš bijām sarunājuši, un viņš ielaida uz nožogotā trīsstūrīša, ko veido divas upes. Tāds ūdens ieskauts zemesradziņš. Ainavas kompasa adata. Senāk, pirms kādiem simt trīsdesmit gadiem, te atradās gadatirgus noliktavas, bārdaini vīri staipīja šurpu turpu preci. Pēc tam te bija kravas osta ar ceļamkrāniem, baržām un noliktavām. Pēc tam, deviņdesmitajos, te nebija nekā, taču vēl nebija pavisam tukšs: navigācija pa Volgu praktiski apsīka, nebija īpaši daudz ko vest, jo arī ražot nekā neražoja, tomēr bija celtnes, lai arī puspamestas. Strelka tolaik radīja iespaidu, ka šis ir tematiska industriālā parka rēgs; modernitāte savā aktīvajā fāzē no šejienes bija aizgājusi, par aizvietotāju atstādama savu ēnu, un, redzēdamas nu aizgājušo dzīvi, ceļamkrānu milzīgās rokas sastinga gaisā, izstieptas, tukšas, neierasti vieglajām trosēm un ķēdēm nokarājoties lejup. Radās tāds iespaids, ka proletārieši tagad ir atbrīvoti no savām ķēdēm, taču, izstiepuši ar važu paliekām apkārtās rokas, tā arī sastinguši uz mūžiem, netikuši skaidrībā, ar ko gan nu nodarboties. Visbeidzot pienāca vēlīnā putinisma laiki, kas šo vietu pārformatēja pavisam par ko citu. Tomēr savu simbolismu tā nav zaudējusi, protams; kaut kādā ziņā ir atgriezies tas, ko šādas vietas šajā valstī vispār var simbolizēt.

Tukšuma un šaurības dialektika ir galvenais, lai saprastu Krievijas dzīvi. Gigantiska pustukša valsts, kurā ļautiņi saspiedušies dažos desmitos pilsētu. Ciemati, ko ieskauj bezgalīgi plašumi, bet zemnieku mājelēs ir neērti, šauri, nav ko elpot, nav kur apgriezties. Milzīga kultūra, kurā nez kādēļ ierīkojuši īpašu baraku īpašajiem krievu ģēnijiem acīmredzot, lai nosmacētu viņus otrreiz, pēc nāves, ar salkanām slavas dziesmām un taukainu vīraku. Krievijas dzīve ir par komunālo dzīvokļu un hruščovku šaurību, kurā mitinās divas vai pat trīs vienas ģimenes paaudzes. Krievijas vara ir par tukšumu, no kura jāizdzen Pobedonosceva “brašais cilvēks”. Lai ir ledains tuksnesis, pa kuru neviens nestaigā. Par kārtību tajā gādā pops un policists, bet no izklaidēm pieejami fiziskie vingrinājumi – tie ir veselīgi un patriotiski. Tas ir Parastās, ne totalitārās, Krievijas Varas Lielais Stils. Tas sāka veidoties XVIII gadsimtā, savu apogeju sasniedza Nikolaja laikā, kad tukšos laukumos dresēja citu citam līdzīgus pulkus, pēc tam notika pārrāvums, revolūcija, Staļina Gesamtkunstwerk, Brežņeva Gesamtkunstwerk, Dievs vien zina kas perestroikas laikā un vēlāk, bet nu atkal ir iestājies kristalizācijas stāvoklis. Nē, tie nav 1830. un 1840. gadi, pulki maršē tikai svētkos, lai nu kaut kas neatgadās: kam ir vajadzība, atceras, kā dzīvi beidza Anvars Sādāts. Tā ka labāk, lai ir vienkārši mentu un popu uzraudzīts tukšums; plus vēl kāda tradicionālā vērtība – meldonija bagātināts sports. Ņižņijnovgorodas Strelkā viss ir iekārtots tieši tā.

Tas ir, iesākumā tur bija nolēmuši taisīt tieši sportu, futbolu, gatavojās tak 2018. gada pasaules čempionātam. Noliktavas nojauca. Ceļamkrānus sazāģēja un aizveda. Grunti nolīdzināja, uz tās izauga neregulāra zālīte (apsēstība ar cirkulāriem Krievijā neattiecas uz mauriņiem. Tos audzēt, kopt te neprot. Jo, lai sanāktu labs zāliens, vajag tam… nu, uzticēties, sanāk vai. To kopt, nevis komandēt. Bet tas tā – lirika). Zālīte ir vienīgais, kas šajā vietā ir dzīvs. Lai nonāktu līdz Strelkai, jāpaiet garām apgabala Autoinspekcijas pārvaldei (menti), apgabala Autoinspekcijas pārvaldes stāvvietai (vēl viena svēta lieta – automašīnas, plus menti, plus korupcija), pēc tam – Aleksandra Ņevska katedrālei (popi). Pēdējā ir celta 1860. gados kā papildinājums lieliskajai gadatirgus katedrālei, kuru četrdesmit gadus iepriekš projektējis Ogists de Monferāns; arhitektoniski tā atgādina no sarkaniem ķieģeļiem celtās pareizticīgās baznīcas, ko jau Aleksandra III laikā rusifikācijas un pareizticības izplatīšanas politikas ietvaros sērijveidā būvēja Livonijā. Šī, tiesa, ir apmesta un svaigi nokrāsota dzeltenā, nedaudz sinepju toņa krāsā. Bet tālāk stiepjas stiepļu žogs un vārti, kurus mums atvēra sargs. Iekšā bija tukšs. Nekā. Maza ūdenstorņa drupas Art Nouveau stilā – spriežot pēc visa, dzīves laikā tas bijis mīlīgs – un divas brīnišķīgas, lieliskas metāliskas konstrukcijas, vieglas, zaigojošas spožajā saulē, caur kurām spīdēja Volgas debesu dziļā zilgme. Mēs nonācām pilsētas distopijā, no kuras pazuduši cilvēki, kamēr kosmiskais saprāts no metāla paliekām nerimstoši noberž to dzīvīguma paliekas. Jā, tā bija pasaule pēc cilvēkiem, pēc cilvēces, pēc pasaules.

Ideālajā tukšumā mēs klīdām starp metāla konstrukcijām, klausīdamies, kā Marija Ignatuško, kas tās paglābusi no sagraušanas, izstāsta šo industriālās pasaules drupu vēsturi – ka konstrukcijas uz saviem pleciem reiz turējušas paviljonus Hodinskas laukā (sic!) Maskavā, pēc tam paviljonus izjauca, nesošās konstrukcijas savām vajadzībām iegādājās dažādi tirgotāji un rūpnieki, lūk, šīs divas atveda uz Ņižņijnovgorodu, uz gadatirgu, un no tām uzbūvēja divas noliktavas. Tajās glabāja preces. Bet pēc 1917. gada tās bija noliktavas, kurās atradās produkcija – par “precēm” lielāko daļu PSRS ražojumu nebūtu pareizi saukt, tas būtu pat bīstami. Tagad ķieģeļus noārdījuši, atkailinot lielisko metālisko skeletu, un skeleta iekšpusē glabājas tukšums. Un, lūk, mēs stāvējām krastā, skatījāmies, kā Oka piekļaujas Volgai, saplūzdama, taču ne uzreiz sajaukdama ar to savus ūdeņus, pār virsmu lidoja kaijas, spīdēja saule, zilgme iesūca sevī skatienu, spēcīgs auksts vējš pūta cauri, aiz mūsu mugurām pletās neapbūvēts laukums, mentene un baznīca, pa kreisi aiz muguras – milzīgais futbollaukuma šķīvītis, it kā NLO būtu nosēdies tam speciāli atbrīvotā telpā, kur tas nolemts lēnai, no cilvēkiem atbrīvotai sarūsēšanai un izmiršanai – futbols ir galā un nekad te vairs neatgriezīsies, lidojošo šķīvīti ieskauj pamatīgi metāla žogi, trases un tuneļi, taču arī mašīnu gandrīz kā nav, Ballarda izsapņotā utopija ir piepildījusies, taču atsevišķā valstī, kuru Astolfs de Kistīns reiz nosaucis par “fasāžu impēriju”.

Lūk, tas arī ir Lielais Stils, tā arī ir Dzīve, kas kļuvusi par Mākslu, Māksla, kas kļuvusi par Dzīvi, varenāku par jebkuru Staļina Gesamtkunstwerk. Vai tad varētu salīdzināt, nu, nezinu, VDNH sastingušo monstru pantonīmu vai Staļina laika augstceltnes, vai skumīgo ķēpājumu, kas attēlo Staļinu ar Vorošilovu pastaigājamies gar Kremļa mūri, – gleznu, ko tautā pazina ar nosaukumu “Divi vadoņi lietū”, – ar šo apbrīnojamo, it kā ārpus šīs planētas dzimušo krāšņumu, kurā telpa pilsētas vidū kļuvusi par citplanētiešu klātbūtnes zonu, kuru turklāt apsargā bārdaini kulta kalpotāji un drukni policisti?

Kaut ko tādu neuzfilmēt kino. Tekstā – neaprakstīt, lai gan to te es arī cenšos paveikt un pilnīgi nesekmīgi. Mūzikā… Tad vajadzētu izgudrot leibla Ghost Box Krievijas variantu, kas diezin vai mūslaikos kādam būtu pa spēkam. Nē, tas viss, TAS VISS KOPĀ bija artefakts, glezna, performance un instalācija reizē – Strelka, tās apkārtne, divas upes, pilsēta vienā un otrā krastā, Borskas paliene ar applūstošajām pļavām, galīgi pamesta otrā Volgas krastā, tā pati paliene, no kuras var skatīties uz futbola NLO pa horizontāli, līdz ar ūdens līmeni, kas pavisam nav tas, kā uz to skatīties no tāluma un no augšas, no augsta krasta, no Kremļa un Djatlovu kalniem, jā, tas viss, ieskaitot, protams, gan kņazu Juriju Vsevolodiču, kurš te licis pamatus cietoksnim, gan Kozmu Miņinu, gan vietējo patriarhu Nikonu un protopopu Avakumu, gan izgudrotāju Kuļibinu, gan rakstniekus Meļņikovu–Pečerski un Gorkiju, gan fotogrāfus Kareļinu un Dmitrijevu, gan Rozanovu ar Uļjanovu vecāko un Nadeždu Suslovu, visus, visus. Ieskaitot mani, kas apmeklē šo punktu kartē gandrīz 20 gadus, kopš to pametis, kā licies, uz visiem laikiem – lūk, te tas viss ir, savietojies trīsstūra formas tukšumā, ko no divām pusēm norobežo ūdens, bet no trešās – Autoinspekcija, katedrāle un stadions. Tā nu sižets noslēdzas ar šo – ar tukšu zemesgabalu, kas apaudzis ar zālīti, pār kuru vairs nestaigā brašais cilvēks. Vispār neviens te nestaigā. “Gaida investoru,” teica Marina. Tā Krievu Dievu mūslaikos arī sauc – Investors. Viņu gaida. Pobedonoscevu nomainījis Bekets.

Paliek galvenais jautājums – ja mūsu priekšā ir Gesamtkunstwerk, tad kurš te ir mākslinieks, pat ja kolektīvais? Nu, ne jau vietējā vara. Un ne vietējie iedzīvotāji. Un ne visas valsts iedzīvotāji, ieskaitot arī bijušo PSRS, plus Krievijas impēriju. Te redzama kāda pavisam citāda iecere, kosmiska, kaut kas līdzīgs tam, kas Černobiļu pārvērtis par biedinājuma un mēmu šausmu zonu, aizaugušu gigantiskiem radioaktīviem dadžiem. Kāds mūs visu laiku cenšas vest pie prāta. Bet kas? Kapteinis Mārvels? Ģenerālis Godo? Feldmaršals Jahve? Ģenerālisimuss Sidhārtha? Kas ir šis Investors no Debesīm? Atsaucies!

Vai arī mēs visi un viss kopā – no neveiksmīgā Vladimiras kņaza līdz veiksmīgam Autoceļu pārvaldes inspektoram, no Djatlovu kalniem līdz smiltīm ūdensmalā – arī esam šis Gesamtkunstwerk?