RAKSTI  
Foto: Roberts Blaubaks

Apraktais intelektuālais zelts 0

Diskusija par mākslas rezidencēm

Vilnis Vējš, Helmuts Caune
26/07/2019

Sākot ar šī gada jūliju, fonda VV Foundation mītnē Pāvilostā norisinās PAiR rezidences pilotprojekts, kura ietvaros 14 radošo nozaru pārstāvji Pāvilostā un Liepājā strādā pie saviem darbiem un projektiem, vienlaikus liekot pamatus nākotnē iecerētajai starpdisciplinārajai mākslas rezidencei. VV Foundation vīzija un plāni liek aizdomāties par rezidenču nišas stāvokli Latvijas mākslas un kultūras ainavā, kas arī kļuva par jaunākās Arterritory diskusijas tematu.

Uz sarunu tika aicināta viena no VV Foundation dibinātājām un mākslas mecenāte Vita Liberte, mākslinieks, tēlnieks un vairāku rezidenču dalībnieks Ivars Drulle, Rīgas cirka programmas kuratore Odrija Fišere, kim? laikmetīgās mākslas centra programmas direktors, kurators un mākslinieks Kaspars Groševs un ilggadējās rezidences ROJA ART LAB kurators Māris Grosbahs. Sarunu vadīja Vilnis Vējš no Arterritory.


Ivars Drulle

Vilnis Vējš: Es gribētu sākt ar Ivaru kā rezidenču lietotāju. Tu esi bijis daudzās rezidencēs dažādās pasaules vietās. Kādas ir tavas pamācošākās pieredzes un kāpēc tu vispār uz tām brauc?

Ivars Drulle: Agrāk es braucu tāpēc, ka tas bija veids, kā izsisties – nokļūt kādā vietā, redzēt cilvēkus, iepazīties, veidot kontaktus. Bet tad vienā brīdī tāda kulšanās beidzās, un es sāku saņemt uzaicinājumus uz rezidencēm. Kad mans vārds jau kaut ko nozīmēja. Tagad es cenšos izvēlēties, kas mani patiešām interesē, kur es tiešām gribētu nokļūt, vai tas der tam, ko es pētu vai kurā virzienā darbojos. Tagad ir tāds periods, kad es nevis sitos un meklēju, bet vienkārši mēģinu izvēlēties starp piedāvājumiem. Šajā situācijā man vissvarīgākais ir būt nevis tādās rezidencēs, kur obligāta prasība ir ļoti liela mijiedarbība ar cilvēkiem... Ziniet, tā ir klasiskā projektu rezidenču lieta, ka ir vieglāk dabūt naudu, ja tur ir paredzēta mākslinieku mijiedarbība ar pensionāriem, ar bērniem, ar dažādām sabiedrības grupām. Un tas ir svarīgi, bet man personīgi šajā brīdī ļoti gribas būt vienam – ka ir četras sienas, ka tev vienkārši pieklauvē un noliek aiz durvīm ēdienu, un tad tu, kad gribi, to apēd vai vispār neēd un kā mūks dzīvo cellē. Jo šeit mana dzīve ir tāda pulsējoša... Jā, laukos ir māja, kur es it kā varētu noslēpties, bet tur zāle jāpļauj, krāns tek, putns ieskrien rūtī, jāapglabā... Tu nevari...

Vējš: Līdzīgas domas esmu dzirdējis no [Kriša] Salmaņa un [Andra] Eglīša, ka rezidence ir iespēja katapultēties prom no visām ikdienas problēmām un būt produktīvam.

Drulle: Jā, un tu vari arī aizmirst telefonu, neieslēgt datoru, vispār izgaist, un tas ir ļoti svētīgi. Tā ka es kā “lietotājs” gribu izcelt tieši šī tipa rezidences, bet tādas rezidences ir izteiktā mazākumā.

Vējš: Bet kam tu dod priekšroku – laukiem, nomaļām vietām, pilsētām?

Drulle: Tam patiesībā nav nozīmes, jo tad, kad tu nonāc svešā, anonīmā vidē, par ko tev vispār nav jārūpējas, tas ir pilnīgi vienalga. Tu vari būt lielpilsētas nama 20. stāvā vai meža būdiņā. Tāda veida rezidence man reiz tika piedāvāta speciālā privātīpašumā pie Ņujorkas, kur bija liels mežs, un šajā mežā šur tur bija meža mājiņas. Sešas, septiņas mājiņas. Bet tās bija tieši tik tālu cita no citas, lai, no vienas kliedzot, nākamajā tevi īsti nevar sadzirdēt. Un tur bija aizliegts lietot telefonus, telefona signālam bija jābūt izslēgtam. Bija tikai viens noteikums – 19:00 kopīgas vakariņas. Lai vismaz kaut mazliet cits citu iepazītu, socializētos. Tur arī bija tā, ka ēdienu noliek pie durvīm un, kad tu neesi mājās, pa kluso nomaina gultas veļu, tā lai vispār nekas un nekādā veidā netraucē māksliniekam viņa domu gājienu. Pēc kaut kā tāda es šobrīd ilgojos.

Vējš: Māri, pie jums, cik esmu dzirdējis, ir gluži pretēji – rezidences laikā valda liela jautrība. Divas nedēļas Rojā, jūras krastā, visiem kopā, un tieši tas socializācijas aspekts ir viens no pievilcības avotiem.

Māris Grosbahs: Jā, no rīta visi ir kopā viesnīcā, pēc tam diena ir brīva, dalībniekiem iedod pusdienu talonus, un viņi var darīt, ko grib. Un tad vakarā visi ir kopā, pa diviem cits citam gatavo. Tā vakarēšana notiek katru vakaru, reizēm ir kādas prezentācijas, reizēm kāds vieslektors atbrauc...

Vējš: Kā ir ar produktivitāti? Radītais beigās tiek rādīts?

Grosbahs: Tas beigās tiek rādīts. Pēdējā dienā ir svinības, un tad tiek iets no viena objekta uz otru, no vienas vietas uz otru. Un katrs mākslinieks stāsta par savu darbu.

Vējš: Pēc kā tu secini, vai rezidence ir izdevusies labi?

Grosbahs: Droši vien pēc tā, cik nākamajā gadā ir pieteikumu un cik daudz par mums ir padzirdējuši pasaulē. Piemēram, pagājušajā gadā pie mums bija šī gada Taivānas pārstāvji Venēcijas biennālē – bija padzirdējuši par mums un atbrauca. Vai, piemēram, pasaulē pazīstamais, spilgtais jauno mediju mākslas pārstāvis Džeimijs Alens, kurš bija 2016. gadā. Viena lieta ir pašreklāma, cita –  mutvārdu stāsti, ko par mums stāsta.

Vēl mums ir nosacījums, ka tikai pēc desmit gadiem drīkst rezidencē atgriezties. Sākumā bija tā, ka katru gadu brauca vieni un tie paši, un tas man īsti nepatika. Sanāca tāda draugu ballīte. Gribējās tomēr, lai tas gala rezultāts ir produktīvāks. Māksliniekiem gribas atgriezties, bet tā uzreiz vairs nevar.


Māris Grosbahs

Vējš: Kaspar, man, jāatzīst, ļoti patīk kim? iniciatīva kā balvu māksliniekiem piešķirt braucienu uz kādu respektablu rezidenci. Maija Kurševa šobrīd ir nokļuvusi Ņujorkā, ISCP programmā. Vai jūs domājat turpmāk palikt pie Ņujorkas kā šī galamērķa?

Kaspars Groševs: Nē, tā noteikti nav viena vieta, katru reizi tā var mainīties. Mēs arī nolēmām atteikties no šī balvas formāta, jo tad sanāk, ka četriem pieciem māksliniekiem tiek lūgts rezervēt tos divus trīs mēnešus, un beigās pieci ir tos norezervējuši, bet tikai vienam tiek brauciens. Šobrīd tas vairāk notiek tādā komunikācijas ceļā ar to institūciju, ko esam uzrunājuši, un viņi arī izdara to gala izvēli. Mēs pirms tam tikai pabrīdinām to mākslinieku, ka var gadīties, bet neliekam rezervēt speciālu laiku.

Vējš: Jau piektais gads, kad šāda programma tiek īstenota. Ja drīkst tā jautāt, vai tu redzi kaut kādu ieguvumu?

Groševs: Jā, es domāju, ka visi mākslinieki ir atbraukuši ar vai nu taustāmiem rezultātiem, vai kontaktiem, kas tālāk ved pie taustāmiem rezultātiem. Tas ir labs veids, kā tādu mazu asniņu iedzīt tajā starptautiskajā laukā un no tā izdzīt kaut kādu mazu puķīti. Tur viens mākslinieks atbrauc ar kontaktiem, cits uztaisa izstādi, kas nonāk Purvīša balvā, un tādā ziņā, man liekas, tas noteikti atmaksājas. Varbūt ne tādā veidā, ko uzreiz var redzēt. Ne vienmēr atbrauc, izvelk no somas zelta pīli un saka – lūk, šo es uztaisīju! Viss jau ir vērsts uz to, lai izmestu tīklus, lai asniņus kaut kur izdzītu un mazliet iekļautos starptautiskajā sabiedrībā. Lai māksliniekus padarītu vairāk redzamus, veicinātu viņu darbību. Tā pati Maija Kurševa nupat Arterritory intervijā teica, ka viņai Rīgā nav laika strādāt, tā no rīta līdz vakaram kaut ko darīt. Tur viņai šobrīd ir lieliska iespēja trīs mēnešus kaut ko darīt un vēl satikt cilvēkus. ISCP ir milzīga rezidence, tur ir daudz rezidentu, un, protams, pilsētā visu laiku kaut kas notiek. To jau pat īsti trīs mēnešos nevar apskatīt.

Vējš: Vita, jums ir jauns projekts Pāvilostā. Kāda niša ar to tiks aizpildīta, ja salīdzina ar to, kas māksliniekiem ir jau pieejams?

Vita Liberte: Mūsuprāt, Latvijā ir krietni uzlabojama gan mākslas infrastruktūra, gan sinerģija ar starptautisko vidi, un šos divus aspektus mēs vēlamies veicināt. Mūsu projekts Pāvilostā ir tikai pilotprojekts, mums vēl nav rezidences, mēs testējam sajūtas, iespaidus un uz tā jau tālāk būvēsim rezidenci. Bet jau šobrīd mums ir atlasīti 14 mākslinieki, kas rezidē vai grasās to darīt. Rezidēšana notiek divās būdiņās, kas atrodas ja ne gluži mežā, tad tomēr diezgan nomaļā Pāvilostas vietā. Tas mums likās rezidenču veids, ka ir nepieciešams Latvijā – četras sienas kaut kur nomaļus, kur maksimāli neviens viņus netraucē... Šobrīd ir šīs divas mājiņas, tātad divi paralēli iesaukumi no nedēļas līdz divām nedēļām. Izvēlētie mākslinieki ir gan vietējie, gan starptautiski. Daudzi no viņiem ir starpdisciplināri mākslinieki; jau šobrīd ir bijis viens mūziķis, viena rakstniece, viena kuratore, šobrīd pie mums ir Evarts Melnalksnis no Rīgas cirka, kurš rezidē kopā ar kuratori no ASV. Starptautiskais elements un starpdisciplinaritāte ir aspekti, uz ko mēs ejam. Dialogs, sarunas ir ļoti būtiskas. Katru vakaru gan mēs vakariņās neaicinām, bet rezidences beigās mums ar rezidentiem ir gandrīz vai obligātas vakariņas.

Odrija Fišere: Kā jūs viņus atlasāt?

Liberte: Mums bija tāds nosacīts open call ar tekstu, ka šis ir pilotprojekts, ka mēs nodrošinām dzīves vietu, klusumu, transportu, kā arī telpas mākslas skolā “netīrajām” izdarībām, ko gan pagaidām vēl neviens nav prasījis... Respektīvi, mēs jūtam, ka šobrīd cilvēkiem tiešām vairāk ir nepieciešama iespēja katapultēties uz noslēgtu telpu. Atlases procesā mēs pat bijām izbrīnīti, ka mums bija konkurss. Bija apmēram divi trīs cilvēki uz vienu vietu, un par grupu, kas mums beigās atlasījās, mēs esam ļoti laimīgi. Ļoti, ļoti interesanti cilvēki. Tas ir pilotprojekts, lai saprastu, vai par šo vispār ir interese. Ja mums nebūtu pieteicies neviens, nu... Arī būtu labs secinājums. Bet interese ir milzīga. Un starptautiska.

Drulle: Jā, man liekas, ka tā niša, ko jūs veidojat, tiešām ir pilnīgs tukšums Latvijā. Es arī labprāt piedalītos kādā rezidencē Latvijā, bet tā, ko meklēju, līdz šim nav bijis. Arī Rojā, kā jau runājām, rezidence ir sociāla un ar vietējo kultūru saistīta. Šajā kontekstā es pat esmu apsvēris pieteikties uz Ventspils rakstnieku māju, jo zinu, ka tur nu patiešām ir tās četras sienas, tev dod mieru, istabiņu, bibliotēku, un tu tur vari cīnīties. Tā ir pagaidām vienīgā man zināmā vieta Latvijā, kur tā pa īstam varētu būt.

Vējš: Bet rakstnieku mājā, cik es esmu dzirdējis, arī ir savi kārdinājumi. Rakstnieki ilgi guļ un naktī uzdzīvo.

Liberte: Mēs tādā ziņā dodam pilnīgu brīvību. Piemēram, mums ieradās viens filozofs un rakstnieks, kurš uzreiz pateica – jūs nebrīnāties, es dienas laika guļu, naktīs strādāju. Nu, bet lūdzu! Mēs tur nekādā gadījumā nejaucamies iekšā. Un, kas ir būtiski, mēs arī neprasām rezultātu.

Drulle: Jā, rezultāta prasīšana vienmēr uzliek tādu milzīgu spriedzi. Ir rezidences, pēc kurām tev jāuztaisa izstāde vai rezidences beigās viņu kolekcijai jāatstāj divi trīs darbi, un tad tu vienmēr domā, ko tur ņemt līdzi – otas vai skrūves... Jo es nezinu, ko es īsti darīšu. Varbūt man saslēgsies pavisam citādi. Ja tev nekādu rezultātu neprasa, tu vari uzelpot, jo varbūt tev vispār nekas nesaslēgsies, tu nekad nevari zināt. Tas tev noveļ slodzi, un tu vari vienkārši aizbraukt.

Vējš: Varbūt ideja radīsies tieši pēc rezidences.

Grosbahs: Jā, mēs arī pašā sākumā pasakām, ka nav obligāti uztaisīt kaut ko. Augusts Serapins pēc kādām četrām piecām dienām pienāca pie manis un teica: “Māri, tu neuztraucies, es strādāju!” Es saku – es neuztraucos, es redzu, ka tev tur lietas kustas un viss kārtībā! Bet, lai kā arī ietu, beigās tomēr visi kaut kā saņemas un kaut ko rada, un pēc tam arī ir priecīgi, ka tas ir izdarīts.

Vējš: Odrija, tavā pārziņā, man liekas, ir visaizraujošākais rezidences formāts.


Odrija Fišere

Fišere: Varbūt, bet man uzreiz jāsaka, ka mums ir rezidence ne tikai cirka māksliniekiem, bet arī citu mākslas jomu pārstāvjiem. Protams, ja rezidence ir cirkā, fokusam būtu jābūt uz cirku, bet, no otras puses – kāpēc lai neaicinātu arī citus māksliniekus, kurus varētu interesēt tieši tā vide, kas ir vecajā Rīgas cirkā? Faktiski ir divas rezidences – cirka rezidence, kas paredzēta cirka māksliniekiem, kuri brauc un jau strādā pie konkrēta projekta vai izrādes, kas var gan būt jau kaut kādā stadijā vai gandrīz pabeigta, gan arī pavisam sākotnējā posmā. Un otra rezidence ir visu citu jomu pārstāvjiem, kas vēlētos strādāt cirkā – gleznotājiem, arhitektiem, dizaineriem, teātra mākslas pārstāvjiem...

Vējš: Cik cilvēku pa abām rezidencēm sanāk?

Fišere: Mēs maksimāli varam uzņemt četrus cilvēkus vienā reizē. Cirka mākslinieki parasti ir cirka trupa, tātad, ja ir atbraukuši cirka mākslinieki un tur ir četri cilvēki, tad tajā laikā nevar notikt cita rezidence. Bet, kā pieredze rāda ar citu jomu pārstāvjiem, ja tas nav teātris, tad parasti brauc pa vienam. Līdz šim mums ir bijušas divas cirka rezidences un divas citu mākslas jomu rezidences. Mums bija teātra kompānija no Dānijas, Cunts Collective, kas sadarbībā ar Latvijas mākslinieci Viku Ekstu strādāja pie savas teātra izrādes.

Vējš: To, es saprotu, mēs vēl drīzumā redzēsim?

Fišere: Jā. Viņām ļoti veiksmīgi sanāca, ka viņas turpina attīstīt šo projektu Ģertrūdes ielas teātra rezidencē un “Serdē”. Un tad no citas jomas mums bija arī mūziķe no Dānijas Gudruna Holka, kas arī sadarbībā ar Latvijas mākslinieci Evu Vēveri veidoja performancei Set Sound to...

Vējš: Rezidēšana bieži balansē starp tādu brīvā laika pavadīšanas iespēju, iespēju produktīvi strādāt un karjeras izaugsmes iespēju. Pirmkārt jau, rezidences pieredze var būt svarīgs ieraksts mākslinieka CV, reizēm tās ir arī ilgtermiņa saistības, kad rezidenču vieta bez maz vai pilda galerijas funkcijas, nodrošinot infrastruktūru, apstākļus, darbnīcu un tādas lietas. Cik lielā mērā šīs lietas ietilpst jūsu plānos vai gaidās? Varētu atkal sākt ar Ivaru.

Drulle: Tāda tipa rezidences, kas tevi uzsit kaut kādā citā līmenī un palīdz veidot tālākus tīklus – skaidrs, ka tas ir vitāli svarīgi, un nav būtiski, vai tu esi lielā mijiedarbībā, vai sēdi mājiņā. Manā skatījumā ir svarīgi, ka varbūt reizi nedēļā vai reizi četrās dienās pie tevis kāds atbrauc, pieklauvē... Tas var būt jebkas, rakstnieks, kritiķis vai kāds...

Vējš: Vai slavens kurators.

Drulle: ...vai slavens kurators, kurš vienkārši apsēžas un grib ar tevi parunāties. Jo galu galā tu tur esi nokļuvis kaut kādu iemeslu pēc, un nekad nevar zināt, kas no tā sanāk. Bet tas, man liekas, ir vitāli svarīgi, jo citādi vienkārši... Esmu bijis tādās rezidencēs tieši Ņujorkas apkārtnē, kur ir speciāla programma ar, teiksim, 20 kuratoriem, kas tur atbrauc, un tad tu vari kā pie zobārsta pierakstīties sarakstiņā, ar kuru no šiem kuratoriem tu gribi tikties. Tad viņš to sarakstiņu saņem un, teiksim, reizi trijās dienās pulksten divos tev pieklauvē. Tavās durvīs parādās kāds Ņujorkas galerists vai kurators un ar tevi parunājas. Varbūt, ka četrās no piecām tikšanās reizēm tev nekas nesanāk, bet ar piekto tur pēkšņi kaut kas aiziet, viss saslēdzas, zvaigznes īstajā pozīcijā un...

Vējš: Bet tas ir pilnīgi cits modelis tai celles vientulībai.

Drulle: Nē, tas savā ziņā neizslēdz viens otru.

Liberte: Interesanti, ka Ieva Epnere tieši Ņujorkā satika kuratori Zani Onckuli. Tā tapa arī Purvīša balvas darbs.


Vita Liberte

Groševs: Un varbūt nav pat obligāti, lai rezidence noorganizē, ka viņi pie tevis nāk, jo tu jau esi tur. Tikpat labi tu aizej uz izstādes atklāšanu, satiec kādu interesantu cilvēku, mākslinieku, kritiķi, kuratoru vai vienalga ko un uzaicini pie sevis. Tev ir vietiņa, kur stāv tavi darbi procesā, kur var apskatīt tavu domāšanas procesu, visu tavu virtuvi, un tu vienkārši uzaicini uz savu cellīti kādu cilvēku. Es pat būtu vēl pesimistiskāks par Ivaru un teiktu, ka no desmit reizēm viena varbūt kaut kur aizved, bet vienalga tas ir interesanti – katram ir komentārs.

Vējš: Tu arī savā laikā dažas rezidences apmeklēji.

Groševs: Es būtībā esmu bijis divās rezidencēs, un man paveicās, ka tās abas bija diezgan labas. Es biju Rupert Viļņā, kas, manuprāt, ir šobrīd zināmākā rezidence Baltijas valstīs, kas ar savu programmu un atlasi, un visu darbību ir uzbūrusi mazliet tādu kā auru, ka tā ir vieta, kur...

Vējš: Bet kas tieši ir tie saskaitāmie? Atlase, dalībnieku sastāvs, tu saki...

Groševs: Nu jā, tur katru reizi tiešām ir interesanta atlase, ļoti daudz dažādu izcilu rakstnieku, teorētiķu, mākslinieku, kuratoru, ļoti interesantu personību. Un vēl tas, ka viņu telpas izskatās diezgan vizuāli pievilcīgas. Cilvēki ir gatavi tur braukt, lai arī rezidence nesedz neko, tikai iedod to tavu cellīti, un tur pat īsti nekādi netīrie darbi nevar notikt, tur nav tādas vietas, kur to darīt. Bet ar visu to darbību un starptautisko vērienu viņi ir kļuvuši ļoti pamanāmi.

Vējš: Un kontakts ar cilvēkiem?

Groševs: Nu jā, reizi nedēļā varbūt kāds no Rupert darbiniekiem atnāk, aizved tevi uz kādu atklāšanu vai iepazīstina ar kādiem vietējiem Viļņas dzīves tēliem, kas arī ir forši.

Vējš: Es tieši par to domāju, vai tā mākslas dzīves intensitāte un blīvums, kas ir Latvijā, varētu kādu piesaistīt un kaut kur ievilkt.

Groševs: Es domāju, ka Latvijā visinteresantākais ir visi interesantie tēli, kas mums ir. Dažādās sfērās dažādi talanti, dažādu instrumentu pārvaldītāji... Manuprāt, tas, kas Latvijā varētu būt interesanti, ir vienkārši iepazīt mākslas vidi. Teiksim, Tallinas kvartālā arī dzīvo kaut kādi ārzemnieki, viņi tur izmet tīklus un savienojas ar kādiem vietējiem tēliem, un es domāju, ka tas visam Latvijas kontekstam nāk par labu. Tie cilvēki mums ir tie interesantākie. Nav tā, ka katru dienu notiek kaut kāda fantastiska atklāšana, bet Latvijā ir pietiekami interesanti, man liekas. Kultūras dzīve, ieskaitot kultūras cilvēkus, kas vienkārši iet uz bāriem – to arī varētu saukt par kultūras dzīvi. Man katrā ziņā liekas, ka šis ir īstais brīdis rakt, jo Baltijas valstīs ir aprakts īsts intelektuālais zelts, un to ir jārok augšā, jāvelk uz šejieni cilvēki.

Vējš: Tu esi tik optimistisks! Pārējie arī ir tādās pašās domās?

Grosbahs: Runājot par Lietuvu, man liekas, ka Rupert un Nidas Art Colony dēļ viņiem tika tā Venēcijas “Zelta lauva”, jo šī darba izveidē rezidenču pienesums bija ļoti svarīgs.

Fišere: Latvija un droši vien Baltija kopumā ir interesanta vieta māksliniekiem. Es ar to saskāros pirms vairākiem gadiem, kad darbojos “Totaldobže” mākslas centrā. Mums bija arī rezidence, mums bija māksliniece no Šveices, kas bija absolūtā starā par Latviju, viņa bija laimīga, ka var šeit strādāt. Taisot savu darbu, viņa nodzīvoja rezidencē divus mēnešus un teica – Šveicē viņa to nevar atļauties, jo nemitīgi kaut kas atrauj no darba procesa. Latvija kā vide, kā cilvēki – tas viss viņai bija ārkārtīgi interesanti un fascinējoši.

Liberte: Mani pārsteidz, ka valsts kultūrpolitikas līmenī neviens par to nerunā. Kaspars saka, ka var izrakt zeltu, kas iespējams tieši caur rezidencēm. Tas, ka pastāv rezidences, ir jebkuras normālas valsts kultūrpolitika.


Kaspars Groševs

Groševs: Tā tiešām ir tāda kā šprice – atbrauc tie cilvēki, ar kaut ko iepazīstas; un arī otrā virzienā – aizsūtīt tos mūsu kultūras vēstnešus kaut kur citur. Labi, ka tas vispār notiek, bet varbūt varētu tiešām būt kaut kāds valsts atmaksāts punkts, kurp katru gadu kāds dodas.

Liberte: Rezidences var būt arī muzejos. Arī valsts muzejs var rīkot savu rezidenci. Rezidences notiek lidostās, atkritumu poligonos, jebkur, kur valsts vēlas spēcināt kaut kādu attīstību, dialogu, idejas. Pasaulē daudzi uzņēmumi pie sevis veido rezidences, aicina māksliniekus sēdēt blakus darbiniekiem, lai radītu.

Drulle: Es domāju, ja rezidences būtu daļa no valsts kultūrpolitikas, tad muzejā noteikti varētu būt rezidence, jebkurā muzejā. Lielos vilcienos māksliniekiem jau ir vienalga, uz kurieni doties, viņš grib vienkārši kaut kādu vietu, kas nav viņa ikdienas rutīnas vieta, viņš grib tikt ārā no savas rutīnas un nokļūt tur, kur var vienkārši saraut saiti ar normālo ikdienu. Un tas var būt jebkur, arī atkritumu poligonā.

Grosbahs: Ir daudzas izpētes institūcijas, kas aicina māksliniekus pie sevis rezidēt, piemēram, NASA, CERN, daudzas vietas Nīderlandē. Ir tādi mākslinieki, kas paliek tur uz trim četriem gadiem.

Vējš: Cirks taču ir valsts kapitālsabiedrība.

Fišere: Jā, bet rezidenču programmai mēs meklējam papildfinansējumu, tas nenāk no valsts budžeta. Mēs rakstām dažādiem fondiem, un atkarībā no tā, kurš fonds atbalsta, attiecīgās valsts mākslinieki arī brauc pie mums uz rezidencēm. Visas rezidences, kas līdz šim ir bijušas, ir bijušas ar Ziemeļvalstu, Lietuvas, Igaunijas māksliniekiem. Savukārt labklājības rezidence, kas būs rudenī, ir saistīta ar citu fondu.

Vējš: Es īsti nesaprotu, kas ir labklājības rezidence.

Fišere: Angliski tas saucas wellbeing residencies, un tā ir rezidence, kam pievienots sociālais aspekts. Mēs kā organizācija vēlamies būt sociāli atbildīga un veidot sociāli atbildīgus projektus, un šī konkrētā labklājības rezidence būs tāda, kur mākslinieks savu mākslas darbu veidos sadarbībā ar, piemēram, kādu sociālo vai medicīnas institūciju, iespējamie partneri ir pansionāti, bērnunami, slimnīcas, pusaudžu kolonijas, cietumi. Mums cirkā bija konference, kur mēs uzaicinājām dažādus šādu rezidenču pārstāvjus, kas dalījās savā pieredzē par šādām rezidencēm, kas notikušas ārvalstīs. Bija ļoti interesanti, un vairākas institūcijas un pašvaldības izteica vēlēšanos, ka labprāt uzņemtu šādu rezidenci pie sevis un vēlētos sadarboties. Un tā var būt jebkura joma, ne tikai cirka mākslinieki.

Vējš: Labi. Es no saviem draugiem māksliniekiem esmu dzirdējis arī tādus izteikumus, ka – jā, viņi ir braukuši uz rezidencēm kaut kad jaunībā, bet šobrīd viņi nekur citur nejūtas tik labi kā savā darbnīcā un to visu vairs nevajag. Ko jūs uz to atbildētu?

Fišere: Cirka māksliniekiem šāds jautājums neeksistē, jo viņiem vienmēr vajag telpu, lai viņi varētu darboties, un viņi tieši meklē rezidences, kur varētu veidot izrādi.

Grosbahs: Man liekas, tas vairāk raksturīgs vecākai paaudzei. Mēs, kas auguši PSRS, varbūt nebijām mācīti tā komunicēt un veidot saskarsmi ar citiem. Jaunajai paaudzei šobrīd tā problēma, man liekas, neeksistē, viņi grib braukāt un arī jau braukā pa pasauli, piedalās rezidencēs un brauc atpakaļ. Varbūt neliela problēma ir tā, ka grūti dabūt latviešu māksliniekus rezidēt šeit, jo uz vietas kaut kā negribas... Latviešiem jau vairāk gribas kaut kur tālāk aizbraukt.

Vējš: Bet kāds jums tas sastāvs parasti ir gadagājuma ziņā?

Grosbahs: Mēs apzināti ņemam visādus – gan vecākus un zināmākus, gan arī tādus, kas tikko ārā no augstskolas, jo tad, manuprāt, tas mikslis veidojas pareizi. Tad vienam ir, ko dot otram. Tāpēc mēs ņemam no dažādām sfērām, dažādiem vecumiem, arī dzimumu vienlīdzību mēģinām nodrošināt.


Vilnis Vējš

Groševs: Tas, ko tu minēji, ka vienā brīdī vairs nekur negribas braukt, tā varētu būt. Man liekas, mākslinieki pēc definīcijas vispār tiecas uz pašpietiekamību. Tas ir ilgs process, kamēr līdz tam nonāk. Un, protams, tās rezidences varbūt drīzāk ir nepieciešamas māksliniekiem dzīves pirmajā pusē, kad varbūt vēl meklē un kad tiešām ir arī svarīgs tas darba process, ka ir tie ideālie apstākļi strādāt, jo varbūt viņiem nav ideālas darbnīcas... Arī kontaktu meklēšana noder vairāk tiem māksliniekiem, kas vēl ir nosacīti ceļa sākumā. Tajā brīdī, kad esi kļuvis jau pašpietiekams, tad varbūt arī tiešām tas nav vajadzīgs, un es to pilnīgi saprotu. Tomēr tas ir arī individuāls jautājums, kā kuram māksliniekam liekas. Varbūt kādam arī 70 gados liekas, ka joprojām jābrauc uz visiem iespējamiem pasaules pakšiem un jāgūst visas iespējamās jaunās pieredzes.

Drulle: Es esmu bijis pietiekami daudzās rezidencēs, kur ir arī cilvēki gados. Protams, ka vairumā tur tomēr ir tādi starp 30 un 40, kas var iet un lēkāt, un plītēt līdz rītam. Bet ne par to īsti ir stāsts. Es domāju, ka ļoti veiksmīgs modelis ir tad, ja cilvēki, kas jau ir krietnā karjeras posmā un pietiekami daudz ceļus izstaigājuši, ir daļa no tā komplekta, ko rezidences rīkotāji grib savā rezidencē redzēt. Jo viņiem parasti jau ir sava vīzija par kādu noteiktu cilvēku komplektu. Teiksim, ir četri cilvēki vienlaikus, un viņi grib redzēt kaut kādu noteiktu tipu – vienalga, vai tas būtu viens kristietis, viens musulmanis, viens rakstnieks, viens dzejnieks – kaut kādu komplektu. Tas, man liekas, ir ļoti prātīgi, ka rezidenču veidotāji domā – lūk, šīs divas vietas mēs varētu rezervēt cilvēkiem, kam ir no 50 līdz bezgalībai, un tad speciāli atlasīt tādus, kas būtu interesanti. Jo cilvēki, kas ir jau krietni gados, dod citu pienesumu.

Liberte: Man liekas, ka laikmetīgā māksla šobrīd ir kā vienots organisms, un tad tu vai nu pats kāp iekšā un darbojies visas pasaules kustībā, vai arī gaidi malā. Es laikam nepiekrītu Alvim Hermanim, kurš teica, ka ja tu būsi talants, tevi atradīs tāpat. Man liekas, ka šodienas pasaulē tas ir romantisms.

Drulle: Es, piemēram, iedomājos tādu modeli, ka cilvēki tiek aicināti piedalīties konkursā, bet, teiksim, ir viena pozīcija, kuru jūs paturat kādam konkrētam kadram, kurš varētu ļoti daudz dot tiem trijiem, kas ir tikuši vienkārši konkursa kārtā.

Grosbahs: Mēs tieši tā arī darām. Jo reizēm ir arī tā, ka gandrīz vai raudāt gribas, ka iepriekšējā konkursā dalībnieks pilnīgi nesēž iekšā. Bet viņš ir labs! Bet neiederas. Bet nu tad nākošajā gadā...

Liberte: Tā kā mēs esam tikai ceļa sākumā, būtu jocīgi sākt aicināt pie sevis konkrēti izvēlētus cilvēkus, tā īsti vēl neesot tajā kopīgajā organismā. Bet es noteikti ceru, ka nākotnē mums būs savs kurators, kas atlasīs māksliniekus.

Vējš: Varbūt rezidencēm klātos labāk, ja no valsts puses šis formāts vispār tiktu atzīts kā viens no kultūras institūciju veidiem.

Grosbahs: Ja ne tā, tad jebkurā gadījumā būtu labi vismaz, ja būtu vairāk prognozējamības. Lai nav jāzīlē – būs finansējums, nebūs...

Drulle: Es pats divus gadus uzdevos par valsti, būdams KKF ekspertu padomē. Un mēs runājām par to, ka varētu finansēt projektus uzreiz uz vairākiem gadiem, ka tad būtu drošības sajūta, teiksim, ka nākamos trīs vai piecus gadus šis projekts tiks atbalstīts. Un mēs padomē par to ilgi diskutējām – tāda būtu mūsu vēlēšanās, tas būtu forši, bet to īsti nevar izdarīt divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka valsts budžets katru gadu ir citādāks, un mēs, eksperti būdami, varam iezīmēt, ka atbalstām, piemēram, kim? ar tādu un tādu summu, bet jau pēc gada budžets ir citādāks un tur nekas nesanāk. Un otrs iemesls ir tas, ka eksperti mainās. Nāk jaunie KKF eksperti un saka – klausies, šie te iedeva tiem tur un tagad mēs divus gadus neko nevaram izdarīt. Respektīvi, to īsti nevarēja realizēt dzīvē. Kaut gan mēs speciāli šo jautājumu atvērām, un domāju, ka tas tiks atvērts vēl ne reizi vien.

Liberte: Man gan arī jāteic, ka es esmu saskārusies ar tādu fenomenu, ka cilvēki vienkārši nezina, kas ir rezidences, jo šis vārds asociējas ar kaut kādu lielu savrupmāju, kur dzīvo bagāti cilvēki un viņiem tur kāds izdabā. Sabiedrībā trūkst priekšstata par šo jēdzienu. Tāpēc es domāju, vispirms varbūt ir jāskaidro sabiedrībai, jādod informācija, kas tas ir – mākslinieku rezidence.

Vējš: Labi. Varbūt kādam ir vēl kāds motivējošs noslēguma vārds? Kā mums to zeltu atrakt?

Groševs: Nu jā, visa veida kultūras produktu radītājiem varu novēlēt tikai pieteikties rezidencēm – Latvijā un citur. Un tiem, kam ir spēks kaut ko organizēt, lai tikai organizē, un lai viss notiek. Jā!

Vējš: Uz to arī turamies! Paldies!