RAKSTI  
Kiki Smita: "Memory". DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidras sala. © Kiki Smith; Foto: Džordžs Skordara

Kiki Smitas veltījums Hidras salai 0

Una Meistere
28/06/2019

DESTE projektu telpa Hidras salā Grieķijā ir zīmīga ne tikai ar faktu, ka ierīkota izbijušā lopkautuvē (tālab arī tai dots nosaukums Slaughterhouse), bet arī ar rituālu tradīciju – tajā notiek tikai viena izstāde gadā, kas ir speciāli šai vietai radīts viena autora vai autoru grupas projekts. Amerikāņu mākslinieces Kiki Smitas izstāde Memory (Atmiņa) ir nu jau vienpadsmitais mākslas notikums DESTE projektu telpas Slaughterhouse vēsturē, un savu atklāšanu tas piedzīvoja 17. jūnijā, pilnmēnesī. Un diezin vai šī sakritība ir nejauša. Memory ir mākslinieces veltījums Hidras salai un grieķu jūrām, tapis vietā, kur savulaik notikusi upurēšana. Diemžēl ne dieviem, bet homo sapiens negausībai, audzējot un kaujot lopus patērēšanai. Pašam savtīgākajam no “upurēšanas” veidiem, kas šobrīd – alkatības daudzgalvu pūķa apmērā, draud iznīcināt pašus “upurētājus,” apdraudot planētas izdzīvošanu kopumā. Kiki Smitas darbs ir par saknēm – pazaudēto saikni starp cilvēku un dabu, spirituālismu un racionalitāti, iezemiešu kultūrām un Rietumu pasaules skaudro materiālismu, mitoloģiju un urbāno realitāti, dzīvi un nāvi. Tas ir veltījums Hidras salai – vietai ar pamatu jūrā, un Hidrai – ūdensčūskai, lielākajam zvaigznājam Dienvidu puslodē, kura aste atrodas starp Centaura un Svaru zvaigznājiem. Šo zvaigznāju pirmoreiz esot pamanījis grieķu astronoms Klaudijs Ptolemajs 2. gadsimtā. Neraugoties uz tā lielumu – 1303 kvadrātgrādi –, tā ir tikai viena spoža zvaigzne – Alphard, kuras nosaukums nozīmē “vientuļniece”. Viena no leģendām vēsta, ka grieķu dievs Apollons reiz lūdzis vārnai atnest tam ūdens kausu. Sensenos laikos vārnas bijušas sudrabaini baltas un skaisti dziedājušas. Kaut putns apzinīgi meties uzdevumu izpildīt, ceļā tam pagadījies augļu pilns vīģes koks. Tā kā tie vēl nav bijuši gatavi, vārna nolēmusi mazliet uzgaidīt. Kad augļi beidzot ienākušies, tā baudījusi varenu, taču, kā izrādījies, pēdējo maltīti. Sāta sajūtas katarsē vārna pēkšņi atcerējusies uzdevumu, naski piepildījusi kausu un steigusi atpakaļ pie Apollona, aizbildinoties, ka ūdensčūska viņai traucējusi ātrāk tikt pie ūdens. Apollons nebija tik viegli apmuļķojams un sodījis vārnu par tās savtīgumu, pārvēršot tās spalvas melnās un skaisto balsi nejaukā ķērkšanā. Tad abus ar visu kausu uzmetis debesīs – ūdensčūskas mugurā. Piekodinot, lai ūdensčūska parūpējas, ka vārna turpmāk vairs nekad nespēj aizsniegt kausu, lai remdētu slāpes.


Kiki Smita: Memory. DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidra (18 jūnijs – 30. sept., 2019). Foto: Arterritory

Kiki Smitas darbu apdzīvo viss Hidras mītisko tēlu un instrumentu kopums – vārna (Corvus), pūce (Noctua), kauss (Crater), sekstants (Sextant) un kaķis (Felis). Savukārt uz senās lopkautuves jumta sēž mežāzis (Capricorn) jeb jūras kaza. Radījums ar āža galvu un vējā plīvojošu zivs asti, kas, ja var ticēt nostāstiem, ļauj tam ceļot pa abām pasaulēm – starp debesīm un jūras dzīlēm, pa vidu piestājot uz zemes. Ienirt iztēles dziļākajās akās, apvienot radošumu ar ražīgumu. Zemāk, telpās, kur savulaik savu nāvi gaidījušas kazas, sārtas gaismas apspīdēta, mitinās zeltaina nāra – viņas mezglā savijusies zivs aste izlocījusies cauri restēm – tiecoties brīvībā. Uz palodzes viņu sargā melns kaķis – pirmajā mirklī gandrīz nemanāms. Gaiss ir salvijas vīraka piesātināts. Kā zināms, rituālos salvija tikusi izmantota jau sendienās –arī Senajā Ēģiptē un Romā, lai enerģētiski attīrītu telpu un tās iemītniekus. Tiek uzskatīts arī, ka salvija uzlabo atmiņu un domāšanas spējas. Telpas vidū – asinīm pielietā upurēšanas trauka vietā ir kauss ar ūdeni, kurā spokaini atspīd lopkautuves mūri, logu restes un maģiski rozā gaisma. Skarbums un poēzija. Telpas vienā stūrī aizslēpies sēž kaķis, bet logā tup pūce. Uz pjedestāla izvietojušās divas skulptūras, kas, atgādinot nedalāmā kamolā sakausētu pasauli, apvieno dzīvniekus un cilvēkus. Jūras, zemes un debesu būtnes. Taču tikpat labi tās varētu būt arī smadzeņu puslodes. Vai varbūt apziņas mājvieta? Augu, dzīvnieku un cilvēku pasaules intelekts. Kā savulaik rakstīja Karls Jungs: “Tas ir tā, it kā mūsu apziņa būtu kontinents, sala vai pat kuģis milzu bezapziņas jūrā.”


Kiki Smita: Memory. DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidra (18. jūnijs – 30. sept. , 2019). © Kiki Smith; Foto: Džordžs Skordara

Tālāk uz mazās lopkautuves terases saulrieta gaismā vizuļo zeltaina metāla “seja” ar diviem acu caurumiem – lūkām, caur kurām vērties debesīs un jūrā. Arī ūdens ir atmiņas glabātājs, un Hidras sala vēsturiski tikusi dēvēta kā Hydrea no grieķu vārda Υδρέα (ūdens).

Jautāta, kā radusies darba ideja, Kiki Smita saka, ka tā vienkārši atnākusi pie viņas, nokļūstot Hidrā. “Es atbraucu šurp, un viss vienkārši sakrita. Ienāca prātā. Es sekoju, kurp darbs mani ved. Es ienāku telpā, un tā pasaka, kas man jādara.” Smitas balsij piemīt maigums, spēks un trauslums vienlaikus. Pazemīgums un dzīvesgudrība. Iespējams, tā ir pilnmēness maģija, bet viņa šķiet esoša iekšpus un ārpus – klātesoša un it kā viedi no malas vērojoša. Viņa neiejūk viesu burziņā, bet turas nomaļus – tuvāk jūrai. Kiki Smitai ir gari, sudrabaini mati un trausls, sievišķīgs stāvs. Mitoloģisks putna spārnu – ūdensčūskas – zīmējums rotā arī viņas blūzes uzdruku.


Una Meistere sarunā ar Kiki Smitu izstādes “Memory” atklāšanā DESTE Foundation Project Space Hidras salā. Foto - Arterritory

“Es reiz biju Bekijas salā, kas atrodas Sentvinsentā un Grenadīnās, tur viņi no mazām laiviņām medīja vaļus, par ēsmu izmantojot kazas. Vienreiz redzēju, kā kazas iekšas peld pa ūdeni un pēc tam tiek izskalotas krastā. Es nofotografēju tos iekšējos orgānus un pēc tam uzzīmēju, tas lika man atkal pievērsties zīmēšanai, ko nebiju darījusi vairākus gadus. Vēlāk uznāca viesuļvētra un noskaloja kādus divus vai trīs metrus no smilšu pludmales,” Kiki Smita raksta savā mākslinieka skaidrojumā. “(..) 2005. gadā es Ņujorkā filmēju Īstriveru – gaismas atspīdumus uz ūdens. Šogad es tās pārveidoju ciānotīpijās un pēc tam karogos, ko izkārt Hidras jūrā.”

Kiki Smita dzimusi 1954. gadā Nurembergā, bet uzaugusi Ņūdžersijā radošā ģimenē – viņas māte, Džeina Lorensa, bija operdziedātāja, savukārt tēvs – Tonijs Smits – tēlnieks, pazīstams ar savām monumentālajām, melnajām skulptūrām, kas tikušas izstādītas arī Venēcijas biennālē. Savukārt viņas vectēvs bija altāru gleznotājs, bet ģimenes draugu vidū bijis gan Marks Rotko, gan Džeksons Polloks. Jau no mazām dienām kopā ar māsām viņa palīdzēja tēvam darbnīcā un apmēram 24 gadu vecumā izlēma kļūt par profesionālu mākslinieci. Strādājusi visādus dīvainus darbus, tostarp par elektriķa asistenti, kas, kā viņa vēlāk atzina, “lika pa jaunam izvērtēt dzīvi, mākslu un ķermeni.” Jo arī mūsu ķermeņi ir elektriski lādētas sistēmas, kur nemitīgi mijas pozitīvais ar negatīvo un kur nekas nav pastāvīgs.


Kiki Smita: Memory. DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidra (18 jūnijs – 30. sept., 2019). Foto: Arterritory

1982. gadā The Kitchen bija skatāma Smitas pirmā personālizstāde Ņujorkā Life Wants to Live. 1980. gadā viņa zaudēja tēvu, bet 1988. gadā no AIDS nomira māsa Beatrise. Savukārt 1992. gadā AIDS nopļāva arī viņas labu draugu un radošo partneri – mākslinieku, fotogrāfu un režisoru Deividu Vojnaroviču. Par lūzuma punktu Kiki Smitas karjerā kļuva izstāde Joe Fawbush galerijā 1988. gadā, kur viņa līdzās citiem šķidrumiem izstādīja pudeles ar asinīm, urīnu un spermu.

Vēlāk viņa radīja arī pēcnāves masku sēriju – veltījumu savai ģimenei un draugiem. Viņas darbi mājo robežzonā starp ķermeni un dvēseli, dzīvi un nāvi, kultūru un dabu, un to fundaments ir personiskas atmiņas, vēsture, sociālās un politiskās pārmaiņas. Viņu vienmēr interesējušas cilvēka (īpaši sievietes) ķermeņa metamorfozes. Tā fizikalitāte. Laicīgums un spēks. Viņa ir veidojusi skulptūras no stilizētām cilvēka ķermeņa daļām un iekšējiem orgāniem. Sievietes viņas darbos piedzimst no stirnām (Born, 2002) un nebaidās saņemt miruša vilka ķetnu (Rapture, 2001). 20. gadsimta 80. gados Kiki Smitas mākslas fokusā bija AIDS krīze, seksualitāte un feminisma diskurss. Kamēr 90. gados viņa pievērsās leģendām, mītiem, pasakām un reliģiskajai mitoloģijai. Viņas māksliniecisko telpu līdzās cilvēkiem apdzīvo putni un dzīvnieki – vārnas, kaķi, brieži, čūskas, vilki un ērgļi, un tie ir sirreāla vieliskās un fantāziju pasaules simbioze, kurā viss ir savstarpēji saistīts – cilvēks, daba un kosmoss. Viņas vīrs ir bitenieks, un viņi kopīgi kopj bites. Kiki Smita neslēpj, ka daba ir arī viens no viņas iedvesmas avotiem. 


Kiki Smita: Memory. DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidra (18 jūnijs – 30. sept., 2019). Foto: Arterritory

Ne reizi vien viņas intervijās apgalvojusi, kas redz savu darbu kā dziedināšanu. Vispirms jau sev pašai. Kad jautāju, vai mākslai piemīt spēks mainīt pasauli, Kiki Smita atbild: “Es nedomāju, ka viena cilvēka spēkos ir kaut ko mainīt. Tās ir mūsu domas, ar kuru palīdzību tas ir iespējams. Mums ir jākļūst par apzinīgākiem cilvēkiem. Māksla ir lieliska un skaista valoda. Katram no mums ir sava valoda (joma, kurā darbojamies) un, lietojot to skaisti, mēs varam pasauli padarīt labāku. Radošums ir vienkārši apziņas kapacitāte. Tas ir sintēzes veids. Es līdz tam nonācu, mērojot garu ceļu.”
Kaut ierasti Kiki Smitas daiļrade tiek asociēta ar tēlniecību, viņa vienlīdz spilgti sevi izteikusi arī zīmējumā un iespiedgrafikā, kā arī video. “Tas atšķiras. Katram materiālam ir savs potenciāls. Tam piemīt viss. Tas ir gatavs doties jebkurā virzienā, kur kāds vēlas to vest,” viņa saka. Kiki Smita daudz strādā arī ar tekstilu, “jo tas ir skaists.” Viens no jaunākajiem medijiem Kiki Smitas radošajā arsenālā, kuru gan viņa atklājusi salīdzinoši vēlu, ir gobelēns. “Tas ir tikai tāpēc, ka agrāk man nebija tādas iespējas. Cilvēki lielākoties izmanto to, kam viņiem ir piekļuve. Man tika dota iespēja radīt žakāra gobelēnus, un tā tas sākās.” 2010. gadā viņa radīja 12 lielformāta gobelēnus, kas šī gada sākumā tika eksponēti Palaco Piti Florencē – izstādē What I Saw in the Road. Vērienīga Kiki Smitas retrospekcija līdz šī gada 19. septembrim skatāma arī Belvedēra muzejā Vīnē.
Kad DESTE Laikmetīgās mākslas fonda dibinātājam, grieķu mākslas kolekcionāram, rūpniekam un filantropam Dakim Joannu jautāju, kas tieši viņu mudinājis DESTE projektu telpu šovasar uzticēt Kiki Smitai (pēc Deivida Šriglija pagājušajā gadā), viņš atbild īsi: “Iekšējā sajūta.” Pirmā sajūta, ieraugot izstādi, bijusi: “Neticami! Daudz spēcīgāk, kā gaidīju. Tas ir brīnišķīgs veltījums Hidras salai.”
Izstādes atklāšanas prominento viesu vidū, kuru plejāde variējas no fotogrāfa Mārtina Parra līdz māksliniekam Maurīcio Katelānam, galeristam Tadeušam Ropakam u.c., bija arī šī brīža laikmetīgās mākslas scēnas superzvaigzne Džefs Kūnss. “Es mīlu Hidru. Es šurp braucu kopš 1985. gada,” saka Kūnss. Kad jautāju, kādas ir viņa pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu “lopkautuve”, Kūnss atbild: “Ir jādomā par vardarbību.” Piebilstu, ka varmācība gan ir lielums, kas viņa darbos parasti nav klātesošs. “Man liekas, ka manos darbos ir daudz sajūtu. Man patīk spēcīga tēlainība. Jūtīgums,” saka Kūnss. Tieši Džefa Kūnsa darbs One Ball Total Equilibrium Tank – ūdens tvertnē iespundēta oranža basketbola bumba – tiek uzskatīts par oficiālo Daka Joannu kolekcijas sākumpunktu. Viņš to iegādājās 1985. gadā – par 2700 dolāriem kādā Ņujorkas galerijā. Tolaik Kūnss vēl bija tālu no slavas zenīta, kuru, tērpies pavisam vienkāršā baltā kreklā un neuzkrītoši iejucis pūlī, izbauda šobrīd. Šobrīd Daka Joannu kolekcijā ir pa darbam no katra viņa daiļrades perioda, viņi abi ir draugi, un Kūnss, iedvesmojoties no kādas fotogrāfijas ar britu Pirmā pasaules kara kamuflāžu, apgleznojis arī Joannu jahtu Guilty, kas stāv pietauvota Hidras ostā. Vai Kūnss būs nākamais, kas pieņems radošo izaicinājumu radīt mākslas darbu–dialogu ar Hidras salu, tās vēsturi un mitoloģiju, ir intriga, kuru varēja manīt virmojam ne viena vien viesa acīs. Katrā ziņā Hidra ir mistēriju pārpilna un spēj savu šodienu pārvērst mitoloģijā tikpat virtuozi kā agrāk.


Kiki Smita: Memory. DESTE Foundation Project Space, Slaughterhouse, Hidra (18 jūnijs – 30. sept., 2019). Foto: Arterritory

*Kiki Smitas izstāde “Atmiņa” Hidras salā apskatāma līdz 30. septembrim