Iegrimt, nevis salīdzināt
Nacionālo paviljonu apskats 58. Venēcijas biennālē
20/05/2019
Venēcijas biennāle neapšaubāmi ir viens no grandiozākajiem un apspriestākajiem mākslas notikumiem, kura spēkos ir izraisīt spriedzi un ideju disonansi pat to pasaules iedzīvotāju aprindās, kuri savās ikdienas gaitās mākslas dzīvei nepievērš lielu uzmanību. Šī neiedomājamā mēroga un nozīmes dēļ biennāle iemantojusi savu ietekmi gan kā mākslas tendenču atspoguļotāja, gan arī kā globāli aktuālu sociālu un humānistisku problēmu akcentētāja, pie tam nereti salīdzināta ar Olimpiskajām spēlēm. Tiem mākslas entuziastiem, kuri ar sportu ir “uz jūs” šāda analoģija varētu šķist gaužām absurda, tomēr sava daļa taisnības tajā ir – paralēli kuratora veidotajai izstādei Arsenālā un Dārzos, biennāles neatņemama (un iespējams pat galvenā!) sastāvdaļa ir nacionālie paviljoni, kuru funkcijas pamatā ir izvēlētā mākslinieka darbu kontekstualizēšana valstiskas piederības līmenī. Faktiski, jau kopš mākslas biennāles aizsākumiem 19. gadsimta nogalē, par vienu no virsuzdevumiem tika izvirzīta starptautiska mākslinieciskās mijiedarbības veicināšana, un jau 1907. gadā aizsākās pirmo valstu paviljonu būvniecība Dārzos (plašāk par to iespējams izlasīt Marko Mulacāni (Marco Mulazzani) grāmatiņā Guide to the Pavilions of the Venice Biennale since 1887, kura ir nopērkama turpat, biennāles norises vietās). Kopš 1980. gada par otru oficiālo biennāles notikumu vietu kļuvis Arsenāls, un ar katru gadu arvien vairāk valstu pārstāvniecības izvēlas savus paviljonus integrēt pilsētvidē, vēsturiskajā Venēcijas centrā un ārpus tā.
Ralfa Rugofa kūrētā 58. Venēcijas biennāle “Lai jūs dzīvotu interesantos laikos!” (May You Live in Interesting Times) izceļas ne tikai ar pēdējos gados aktualizētās politiskās mākslas atsvaidzināšanu, pievēršot uzmanību citiem sociāliem jautājumiem (recenzija par kuratora izstādi šeit), bet arī ar rekordlielu sieviešu mākslinieču skaitu. Gluži kā “sekojot tendencēm”, līdzīgi rīkojušās arī trīs Baltijas valstis, savām nacionālajām pārstāvniecībām izvēloties jaunas, talantīgas un plašākā kontekstā jau pamanītas mākslinieces – šoreiz, kļūstot par “Zelta lauvas” laureātiem, tas īpaši atmaksājies Lietuvas paviljonam un māksliniecēm Rugilei Barzdžukaitei, Līnai Lapelītei un Vaivai Grainītei ar šarmanto operas performanci Sun & Sea. Marina. Tomēr nepārprotiet, balvu piešķiršana Venēcijas biennālē nekādi nav saistīta ar dzimumu jautājumiem, bet gan ar mākslinieciskās kvalitātes īpatsvaru, ko 89 valstu konkurencē žūrijai izvērtēt nebūt nav viegli. Lai arī Lietuvas paviljons un tajā notiekošā performance kopš biennāles atklāšanas apspriesta teju katrā globālajā mākslas medijā, šķiet neiespējami to ignorēt, jau atkal pieminot Venēcijas starptautisko mākslas izstādi. Jo īpaši svarīgi tas izliekas, paveroties no Baltijas reģiona iedzīvotāja skatpunkta – protams, ka galvenās balvas piešķiršana kaimiņvalstij liek sarosīties visiem apkārtējiem, vienlaikus apstiprinot to, ka šajā spēlē galvenā nozīme ir mākslas darbam, nevis tā autora tautībai vai atpazīstamības koeficientam. Sun & Sea. Marina ir patiesi elpu aizraujošs piedzīvojums, kas uz citu mākslas mekā skatāmo darbu fona izceļas ar nepārprotamu vienkāršību, elegantā veidā runājot par sociāli aktuālu tēmu. Ne mazāk pievilcīgu tā stāstu padara arī tas, ka performances scenogrāfijā izmantotās smiltis mākslinieces vedušas no Lietuvas, kā arī tas, ka mākslas darbs funkcionē atvērtā formātā, proti, tajā aicināts piedalīties jebkurš apmeklētājs.
Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainīte, Līna Lapelīte, Lietuvas paviljons. © Neon Realism
Zināmā mērā fiziski “iekāpt” mākslas darbā iespējams arī Latvijas paviljonā, kur māksliniece Daiga Grantiņa radījusi site-specific instalāciju “Saules Suns”. Autore, kuru faktiski ar dzimteni saista vien bērnības atmiņas, ir pirmā māksliniece sieviete, kura Latviju Venēcijā pārstāv ar personālizstādi, un tajā Grantiņa meklējusi atbildes uz dažādajiem piederības jautājumiem, kā arī turpinājusi sev būtisko gaismas materializācijas tēmu. Darba radīšanas laiks Daigai Grantiņai ir bijis ārkārtīgi emocionāls un piesātināts (ar dažu minūšu starpību māksliniece uzzinājusi, ka ir izvēlēta dalībai biennālē un ka ir bērniņa gaidībās), un tas atspoguļojas arī pašā darbā, kurā smalkas līnijas mijas ar brutālām materiālu kombinācijām. Skatītājs, ienācis telpā, burtiski tiek mākslas ielenkts – starp viņu, “Saules Suni” un tā caurstrāvotajām idejām vairs nepastāv nekādas barjeras vai plaisas.
Daiga Grantiņa, Latvijas paviljons. Foto Toan Vu-Huu
Tāpat kā pārējo Baltijas valstu pārstāves, arī igauniete Krisa Lemsalu ir starptautiskai auditorijai jau labi pazīstama, tāpēc nekādus pārsteigumus nesagādāja lielais pūlis paviljona atklāšanas dienā. Māksliniece-provokatore, kura savās instalācijās un performancēs bieži vien izvēlas runāt par nāves tematiku, šoreiz to atstājusi otrā plānā, lai ekstravagantā veidā pievērstu uzmanību mīlestībai. Dzīvība un tās rašanās ir saistāma ar mīlestības jēdzienu, un Krisa Lemsalu to uzsver ar šamaniskas fizikalitātes palīdzību un realizē ekspresīvos, kinētiskos vulvas formas objektos. Izmantojot tik triviālu formu, lai runātu par dzīvības rašanos, māksliniece tomēr pievērš sabiedrības uzmanību, uzdodot jautājumu par to, kas mēs esam, no kurienes nākam (un uz kurieni dodamies) un kāda nozīme tajā visā ir iepriekšminētajai mīlestībai.
Cita veida un formāta mīlestības traktējumu piedāvā Brazīlijas paviljona mākslinieki Barbara Vāgnere (Bárbara Wagner) un Benžamins de Burkā (Benjamin de Burca). Venēcijas Dārzu tālākajā malā gaida patīkama atpūta no biennāles tēmu nopietnības un īsta vitalitātes injekcija ar nosaukumu Sviguerra. Pirmajā, mazākajā zālēs skatītājs sastopas ar košām lielformāta fotogrāfijām, kurās attēloti stilīgi ģērbti jaunieši deju pozās, taču galvenā uzmanība pievēršama dziļākajās telpās izrādītajai videofilmai. Tā ir kaut kas vidējs starp koncerta ierakstu un dokumentālu pētījumu, kurā mākslinieki pievērsušies Brazīlijā populāras dejas fenomenam - to izpilda amatieru grupa, kurā ir gan sievietes, gan vīrieši. Sinhronās un enerģiskās kustības, ritmiska mūzika ar latino piedevu izstaro dejotāju aizrautību un seksapīlu, kā arī pārliecību par sevi. Deju priekšnesumus tikai vietumis pārtrauc dokumentāli poētiski iestarpinājumi. Filma tiek demonstrēta kā instalācija – uz diviem pretnostatītiem ekrāniem. Tajos redzamais reizēm sakrīt, reizēm atšķiras, tādēļ arī skatītājs nevar palikt inerts un ir spiests vismaz grozīties mūzikas pavadījumā.
Barbara Vāgnere, Benžamins de Burkā, Brazīlijas paviljons
Diametrāli pretējā noskaņā veidots Krievijas paviljons. Tiem biennāles apmeklētājiem, kuri 2017. gadā redzēja Grišas Bruskina (Гри́ша Бру́скин) ekspozīciju Theatrum Orbis jeb baismu estētikā radītu ceļojumu krievu laikmetīgās mākslas ikonoloģijā, Ermitāžas direktora un šī gada Krievijas paviljona kuratora Mihaila Pjotrovska (Михаил Пиотровский) izstāde LC. 15: 11-32 varētu šķist kā loģisks turpinājums. Krievijas paviljons aicina skatītājus pievērsties reliģiskai un vēsturiskai tematikai, tā nosaukums norāda uz Bībeli, epizodi par pazudušo dēlu no Lūkas evaņģēlija. Viss paviljons slīgst dziļā, rembrantiskā tumsā, izgaismotas tikai atsevišķas dramatiskas detaļas. Ekspozīcija, kā ierasts, ir izkārtota divos stāvos, otrajā (jeb tajā, kurā apmeklētāji nonāk vispirms) sastopoties ar video projekcijām un tumsā izvietotiem mākslas priekšmetiem. Šī stāva koncepcijas autors ir ievērojamais krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs (Александр Сокуров), kopā ar viņu strādājuši Jeļena Žukova, Lidija Krjukova, kā arī vēl viens režisors – Aleksandrs Zolotuhins un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas studenti. Pirmais, kas sagaida apmeklētāju, ir milzīga izmēra kājas – fragments no skulptūras, kas rotā vienu no Ermitāžas muzeja mājvietām. Pēc tam seko videoattēli ar revolucionāriem–pašnāvniekiem, Ivana Kramskoja (Иван Крамской) gleznotais Kristus un citas ne mazāk efektīgas ainas. Studenti veidojuši māla skulptūras, kas apliecina klasiskās mākslas izglītības dzīvotspēju Krievijā. Nokāpjot pirmajā stāvā, ekspozīcija iegūst sarkastiskus vaibstus: tās autors ir scenogrāfs un vizuālais mākslinieks Aleksandrs Šiškins-Hokusai (Александр Шишкин-Хокусай). Eksponātu vidū ir kinētiskas lelles, kas ar troksni kustas augšup–lejup, un finiera parafrāzes par Rembranta gleznām. Neskatoties uz drūmo noskaņu (varbūt – tieši pateicoties tai?), ekspozīcijas apmeklētāju attieksme ir dalīta – vieni sajūsminās par tēmas nopietnību, otri pārmet pārāk lielu devu patosa un zināmu anahronismu. Tomēr jūtama konsekvence paša paviljona attīstībā, un arī šogad krievu māksliniekiem un kuratoram izdevies panākt “ievelkošu” sajūtu. Mākslas valoda ir veids, kā savstarpēji komunicēt līdzīgi domājošiem, inteliģentiem cilvēkiem – tā tas ir bijis jau sen. Neskatoties uz dažādām ideoloģiskām vai sociālām barjerām, vizuālā māksla var kalpot par tiltu dialoga veidošanā. Šāda atziņa varētu tikt attiecināta arī uz Venēcijas biennāles jaunpienācējiem – Madagaskaru un Ganu, divām Āfrikas valstīm, kas uzmanību pievērš ar atraktīvi scenogrāfisku paviljonu risinājumu.
Krievijas paviljons
Madagaskaras paviljonu I Have Forgotten the Night veidojis Parīzē rezidējošais mākslinieks Žoels Andrianomearizoa (Joël Andrianomearisoa), kura starpdisciplinārie papīra darbi jau iepriekš izpelnījušies plašu profesionāļu atzinību. Mākslinieks, kurš ar savu darbu palīdzību pēta realitātes uztveres iespējas un tās saistību ar laika jēdzienu, biennāles ekspozīcijā koncentrējies uz dažādu Madagaskaras tradīciju (folkloras, literatūras, mākslas, arhitektūras utt.) simbiozi. Instalācija, veidota no melna, plāna papīra, raisa asociācijas ar nakti, tās vienreizību un trauslumu.
Turpretim spožā arhitekta Sera Deivida Adžaja (Sir David Adjaye) un kuratores Nanas Oforijatas Ajimas (Nana Oforiatta Ayim) veidotais Ganas paviljons pārsteidz ar monumentalitāti un telpisko risinājumu. Paviljonā redzamie sešu dažādu paaudžu Ganas mākslinieku (Felīcija Abbana, Džons Akomfrahs, Els Ānatsujs, Ibrahims Mahama, Selasī Avusī Sosū un Linete Jadoma-Boakjē) darbi dažādos izpausmes veidos reflektē par brīvības nozīmi laikmetīgajā pasaulē. Izteiksmīgais un zīmīgais ekspozīcijas nosaukums Ghana Freedom jeb “Ganas Brīvība” ir nenoliedzami sociālpolitisks solis, kura ietvaros tiek aktualizētas Rietumu un pārējās pasaules starpā joprojām pastāvošās problēmas, tomēr vēlme skatīt Ganas paviljonu, atrautu no globāla konteksta, ir uzvaroša – un ļauj baudīt mākslu pašu par sevi. Deivida Adžaja ekspozīcijas arhitektūra ir veidota, atdarinot tradicionālās Gurunsi kopas mājas un nebūt neveicina pārdomas par konfliktu, situācijas neatbilstību vai ideju sadursmi, šai tradicionālajai un nepieradinātajai sfērai “ienākot” Venēcijas biennālē. Tieši pretēji, paviljons piesaista interesi ar savu neapgāžamo patiesumu un konceptuālā veidā reprezentē kādas tautas mākslu.
Ganas paviljons
Kopumā biennāles ietvaros ir novērojami vairāki pārsteigumi. Piemēram, iepriekš apbalvotais Vācijas paviljons pārsteidz ar vienkāršību un tukšumu. Ieejot Vācijas paviljonā, var rasties iespaids, ka tas vēl nav iekārtots, jau ir izvākts vai nav iekārtots līdz galam. Monumentālā ēka (uzcelta 1909. gadā, pārbūve veikta 1938. gadā) ir gandrīz tukša, to aizpilda sastatnes un grēda ar tukšām augļu kastēm. Galos izvietotie butaforiskie akmeņi un peļķe ir izpildīti gandrīz apkaunojošā kvalitātē. Ekspozīcija ir vairāk audiāla, jo virs sastatnēm ir izvietot skaļruņi. Ekspozīcijas kuratore ir Franciska Zolioma (Franciska Zólyom), savukārt māksliniece ir Nataša Zīdera Hapelmane (Natascha Süder Happelmann), par kuru zināms, ka viņa dzimusi Irānā un viņas īstais vārds ir līdzīgi skanošs – Nataša Sadra Hagigjana, taču pseidonīmu viņa pieņēmusi, jo tas izklausās vāciskāks. Šis žests domāts kā nacionālisma kritika un reizē paņēmiens, lai nojauktu rietumnieciskā un austrumnieciskā robežas. Kā autore izskatās, nav zināms, jo publiski viņa parādās tikai ar butaforisku akmeni galvas vietā – tā tas notika arī Vācijas paviljona preses konferencē, raisot papildu intrigu. Paviljona Ankersentrum (Surviving In the Ruinous Ruin) saturs ir politisks vēstījums bēgļu problemātikas sakarā. Iespējams, vizuāli pārsātinātajā biennālē askētiskā forma ir vienīgā, kādā vēl iespējams paust politiskus uzskatus bez acīmredzamas liekulības.
Bez absurdas liekulības pārsteidz arī Lielbritānijas (māksliniece Keitija Vilksa (Cathy Wilkes) un kuratore Zoī Vaitlija (Zoe Whitley)) un Francijas (māksliniece Lora Pruvo (Laure Prouvost) un kuratore Marta Kiršenbauma (Martha Kirszenbaum)) paviljoni. Lielbritānijas gadījumā īru izcelsmes māksliniece Keitija Vilksa eksperimentējusi ar dažādām formām un materiāliem, radot gaišu, interpretācijām atvērtu telpu. Viņas darbu saturs virknējas ap mīlestību, dabas un lietu būtību, mīlestības un nāves līdzāspastāvēšanu, tajā pat laikā pievēršot uzmanību dematerializācijas nozīmei šodienā – ne tikai mākslā un kultūras procesos, bet arī aktuālajā sociālajā vidē. Kaut kādā mērā līdzīgi darbojusies arī franču māksliniece Lora Pruvo, kura ekspozīcijā Deep See Blue Surrounding You pievērsusies trīs tēmu izpētei: paaudžu un identitāšu jēdzieni, valoda un tās apropriācijas, eskeipisms uz ideālo vietu. Lieki piebilst, ka tieši Francijas paviljons biennāles atklāšanas dienās bija visapmeklētākais (rindā jāstāv bija divas stundas) un tam sākotnēji tika prognozēta galvenā balva.
.jpg)
Lielbritānijas paviljons
Ar biennāles žūrijas speciālbalvu pagodinātais Beļģijas paviljons ir pilnībā nodots mākslinieku dueta Josa de Greitera (Jos de Gruyter) un Haralda Tisa (Harald Thys) rokās, kuratore – Anna Klēra Šmica (Anne-Claire Schmitz). Pirmajā Dārzos uzbūvētajā nacionālā paviljona ēkā (1907, arhitekts Leons Sneierss (Léon Sneyers)) iekārtota interaktīva ekspozīcija, kuru aizpilda cilvēka auguma skulptūras – lelles vēsturiskos tērpos, kas turklāt vēl kustas. Vidus telpā novietotajā grupā var apskatīt muzikantu, kurpnieku, šuvēju, nažu trinēju un vēl citus tēlus kā no pasaku ilustrācijām, ko mākslinieki izvēlējušies kā tradicionālās sabiedrības stereotipus. Savukārt mazākās telpas no lielās atdalītas ar krāsotām restēm un tur ievietoti tēli, kas ir stipri dīvaināki un neiederas sabiedrībā – dzejnieks garā mētelī, dāma, kas pagriezusi galvu pa 180 grādiem, un citi. Aina atgādina kādu senatnes trakonamu, tikai ievērojami tīrāku, un ataino flāmiem raksturīgo humora izjūtu, kurā nopietns saturs sajaukts ar raupjiem jokiem. Pēc mākslinieku domām, šī izstāde varētu iederēties arī kādā atrakciju parkā vai valsts reklāmas stendā, tomēr tā satur kritisku komentāru par vēsturiskās Eiropas neglābjamo norietu. Pavadot ilgāku laiku izstādes telpā, kļūst aizvien grūtāk izprast režģu konsekvenci – kurš no mums šeit patiesībā ir ieslodzītais? Speciālbalvas žūrijas pamatojumā teikts, ka abiem māksliniekiem paviljona ietvaros izdevies ne tikai alternatīvā veidā iztirzāt par marginālām uzskatītas sociālas problēmas, bet arī darboties vairākos vizuālos reģistros, kuros radītas paralēlas pasaules.
Joss de Greiters un Haralds Tiss, Beļģijas paviljons. Foto Nick Ash
Jāsaka, ka visa nacionālo paviljonu ideja var tikt attiecināta uz pieņēmumu par vairāku paralēlu pasauļu radīšanu. Līdzvērtīgi izvērtēt vai runāt par noteiktu tematisko loku paviljonu kontekstā ir teju neiespējami, jo katrs no tiem vērtējams kā mikroizstāde – atsevišķi vēl varētu izvērtēt katra paviljonu atbilstību Rugofa izvēlētajai tēmai, taču, kā zināms, mākslu visbiežāk uztveram un vērtējam subjektīvi, tādēļ arī šāda formula kopskata vērtējumam neder. Tādēļ visprātīgāk ir vienkārši iegrimt katra paviljona burvībā (vai atkarībā no personīgajiem ieskatiem – neļauties tai), atsakoties no vispārīgas paralēlu parādību salīdzināšanas.
