Foto

No vainas brīvais

Auguste Petre

Žana Mišela Baskjā dzīvesstāsts īsumā

19/12/2018

1978. gadā avīzē The Village Voice tiek publicēts Filipa Faflika (Philip Faflick) raksts SAMO© Graffiti: Boosh-wah or CIA?, kurā autors analizē vienu no tobrīd populārākajiem Ņujorkas grafiti un izjautā tā autorus – divus tikko pilngadību sasniegušus zēnus Alu un Žanu Mišelu, kuri slēpjas aiz pseidonīma SAMO©. Iepazinušies augstskolā, abi puiši ātri vien bija sadraudzējušies, un Als, kurš jau kopš 12 gadu vecuma Manhetenas ielas krāšņoja ar saviem grafiti uzrakstiem, ar šo nodarbi iepazīstināja arī Žanu Mišelu. Viņus vienoja gan kopīgi uzskati par mākslu un mūziku, gan līdzīga humora izjūta un māka iekulties nepatikšanās. Als jeb Alberts Diass (Albert Diaz) joprojām ir viens no ietekmīgākajiem Ņujorkas grafiti speciālistiem, bet Žans Mišels, saprotams, ir Žans Mišels Baskjā (Jean-Michel Basquiat), kuru pasaulē mūžam atcerēsies kā 20. gadsimta nogales amerikāņu vizuālās mākslas ikonu. 


Fragments no darba Museum Security (Broadway Meltdown), 1983. Izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018. 


Filipa Faflika raksts par SAMO© avīzē The Village Voice. 1978. gads

Abi puiši vēl pirms došanās lielpilsētas ielās kopā ar citiem skolasbiedriem bija nodibinājuši avīzi ar nosaukumu Basement Blue Press. Avīzes pastāvēšanas laiks nebija ilgs, taču gana nozīmīgs – 1977. gada pavasarī Baskjā publicēja rakstu par ideālo reliģiju, kurai lemts pastāvēt vien iedomu līmenī. Rakstu viņš veidoja kā beletristisku dialogu starp diviem tēliem – Hariju Snīdu (Harry Sneed) un Kvazimodo Džonsu (Quasimodo Jones). Sēžot kafejnīcā, viņi apspriež sava laikmeta apgaismības iespējas, un Kvazimodo Džonss draugam stāsta par dažādu reliģiju esamību, jo īpaši izceļot ideju par “SAMO” jeb “no vainas brīvu reliģiju”. Kad raksts ir publicēts pašizdotajā avīzē, Als un Žans Mišels cilvēkiem uz ielas izdala skrejlapas, kuras vēsta, ka SAMO izmainīs viņu dzīvi. Iesācies kā savējo joks, SAMO jeb abreviatūra no izteiciena Same Old Shit (kas burtiski, taču neprecīzi latviski varētu būt tulkojams kā ‘vecais labais mēsls’) drīz vien kļuva par atpazīšanas zīmi un ar laiku puišiem atnesa reibinošu slavu. 


Objekts See Plate 3 (1982), izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018


Žans-Mišels Baskjā un SAMO© grafiti. No Edo Bertoglio filmas New York Beat


SAMO© is dead. Foto: Vijya Kern

Lai gan dažādas grafiti izpausmes pazīstamas jau kopš antīkajiem laikiem, īpašu nozīmi mūsdienu popkultūrā tas ieņēma tieši 20. gadsimta 60. un 70. gados, kad grafiti burtiski kā cunami vilnis aprija ASV Austrumkrasta pilsētas Filadelfiju un Ņujorku. Aizsācies kā šifrēts pusaudžu komunikācijas veids, laika gaitā tas attīstījās, kļūstot par krāsainu un daudzveidīgu urbāno estētismu. SAMO© burtiski ielauzās vēl svaigajā grafiti scēnā, mainot cilvēku viedokli par to, ka arī šie uzraksti uz ielām varētu būt tikai kārtējā vandālisma izpausme. Baskjā un Diass ar krāsainiem marķieriem izgreznoja pilsētas ielas, rakstot dažādus filozofiskus un sociālas tematikas caurstrāvotus tekstus, piemēram, “SAMO© FOR THE SO CALLED AVANT-GARDE”, “SAMO© AS AN ALTERNATIVE TO GOD” vai “THESE INSTITUTIONS HAS THE MOST POLITICAL INFLUENCE A. TELEVISION B. THE CHURCH C. SAMO D. MC DONALDS”. Šīm nereti provokatīvajām sentencēm, kuras mūsdienās mēs varam ievietot “sociālās mākslas” plauktiņā, uzmanību pievērsa arī mākslas profesionāļi un vēlāk, kad Baskjā jau piedalījās nopietnās izstādēs un plūca pirmos laurus, mēdza viņam par to atgādināt. Arī Džuliana Šnābela hrestomātiskajā kino debijā Basquiat (1996) tiek atspoguļots šāds mirklis: uz slavenā amerikāņu kuratora Henrija Geldzālera (Henry Geldzahler) komplimentiem par SAMO© grafiti, Baskjā vēsi atmet, ka to rakstīšanas brīdī bijis tikai bērns. Kaut arī filmā jaunā mākslinieka dzīves fakti atspoguļoti gana precīzi, patieso Žana Mišela attieksmi pret grafiti un sadarbību ar seno draugu Alu Diasu nu vairs iespējams tikai aptuveni izzīlēt, balstoties personīgās interpretācijās par viņa mākslu. Tomēr ir grūti noliegt, ka grafiti nozīme (un arī iepazīšanās ar Diasu) atstāja būtiskus nospiedumus arī turpmākajā Baskjā daiļrades attīstībā. Sociāli vēstījumi, metaforas un alegorijas bērnišķīgajā rokrakstā apdzīvo gan mākslinieka gleznas, gan objektus. Starp citu, Baskjā un SAMO© vienādais rokraksts līdz pat šodienai nereti tiek saistīts tikai ar vienu no šīs grafiti apvienības māksliniekiem. 2017. gadā intervijā žurnālam Dazed Als Diass atzina, ka Žans Mišels bijis tik ļoti pārņemts ar izveidoto pseidonīmu, ka pieņēmis to par  savu alter ego, Diasu burtiski izsvītrojot no kopīgā projekta. 

1979. gadā, kad Baskjā uzsāka savu ceļu “lielajā” mākslā, pilsētas ielās parādījās ikoniskais uzraksts SAMO© IS DEAD, kas kļuva par vienu no 70. gadu populārākajiem grafiti un joprojām tiek asociēts ar Baskjā personību un daiļradi.


Žans Mišels Baskjā un Endijs Vorhols. Foto: Ricky Powell, 1985


Žans-Mišels Baskjā un Endijs Vorhols, OP-OP (1984), izstādē Fondation Louis Vuitton

Bet kāda tad īsti bija šī mākslinieka personība? Un kur Baskjā biogrāfijā meklējama panākumu atslēga, pieturpunkts jeb pavērsiens, kas viņam uz visiem laikiem ļāvis iemantot kulta statusu? Daudzi varētu teikt, ka Žans Mišels, tāpat kā virkne citu 70. gadu jauno mākslinieku, atpazīstamību guva, pateicoties Endija Vorhola dalībai viņa dzīvē. Baskjā un Vorholu tik tiešām saistīja ļoti cieša draudzība. Fakti vēsta, ka viņi bijuši viens otra uzticības personas un iedvesmotāji, bieži sazvanījušies un satikušies lai kopā “pafilozofētu”. Mākslas aprindās pat pastāv dažādas konspirācijas teorijas par to, ka Vorholu un Baskjā vienojušas romantiskas attiecības – labu laiku viņi kopā pavadīja teju katru dienu, kopā apmeklēja izstādes un pasākumus. Tomēr arī par šādu varbūtību vēsture klusē, kārtējo reizi ļaujot vaļu dažādiem iztēles tulkojumiem.  


Baskjā uz The New York Times vāka, 1985. Foto: Lizzie Himmel


Darbs Baptism (1982) izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018

Pirmo reizi Žana Mišela un Endija Vorhola ceļi krustojās 1978. gadā, kad Baskjā ieraudzīja, ka Vorhols un Henrijs Geldzālers dodas pusdienot uz tolaik populāro restorānu W.P.A. Daudz nedomājot, jaunietis viņiem sekoja un piedāvāja nopirkt paša apgleznotās pastkartes, no kurām Vorhols vienu tik tiešām arī iegādājās. Taču abu attiecības uzplauka krietnu laiku vēlāk, 1983. gadā, kad Baskjā jau bija piedalījies gan Djego Kortesa (Diego Cortez) rīkotajā leģendārajā izstādē New York/New Wave (1981, izstāžu zāle PS1), bija uzsācis sadarbību ar Lerija Gagosjana galeriju Losandželosā (Larry Gagosian Gallery) un piedalījies Kaseles documenta 7 kopā ar Jozefu Boisu, Anselmu Kīferu, Kītu Heringu un citiem nozīmīgiem māksliniekiem. Vēl būdams jaunāks par 25 gadiem, Žans Mišels Baskjā bija sasniedzis to, kas līdz šim nebija izdevies nevienam melnādainajam māksliniekam – viņš bija ieguvis pasaules slavu un kļuvis par vienu no pelnošākajiem sava laika dzīvajiem gleznotājiem. Baskjā izstādes mākslas eksperti slavināja un publika gāza riņķī.


Darbs Cassius Clay (1982), izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018

Zināmā mērā Vorhols kļuva par Baskjā mentoru, savukārt Žans Mišels – par popārta tēva tiltu uz laikmetīgo kultūru un dzīvesveidu. Laikā, kad izveidojās abu mākslinieku ciešās attiecības, Vorholam jau bija pāri 50, un, neskatoties uz viņa lielo ietekmi mākslā, šāda stratēģiska pievienotā draudzības vērtība būtu tikai cilvēciski saprotama. Tajā pašā gadā Vorhols, Baskjā un Frančesko Klemente uzsāka kopīgu darbu sēriju, kas 1984. gadā tika izrādīta Bruno Bischofberger galerijā Cīrihē. Piecpadsmit viņu radītās kolāžas kļuva par nopietnu apliecinājumu ne vien Žana Mišela radošajam, bet arī slavas kāpumam. Ar Vorholu viņi turpināja strādāt pie kopīgiem darbiem, taču kritiķu attieksme par tiem bija gana nelabvēlīga, un mākslinieku attiecības pasliktinājās. Daļa šo darbu līdz 21. janvārim apskatāma vērienīgā Baskjā retrospekcijā Parīzes Fondation Louis Vuitton, kur skatītājiem tiek piedāvāts plašs mākslinieka daiļrades tvērums, ietverot gan slavenus, gan mazāk zināmus darbus. Salīdzinājumā ar Baskjā individuālajiem darbiem šķiet, ka kopprojektā ar Vorholu jaunais mākslinieks kļuvis blāvāks, it kā piekāpies sava mentora priekšā. Endijs Vorhols nomira 1987. gada 22. februārī, un, neskatoties uz draudzības panīkumu, šis fakts Baskjā pilnībā sagrāva. Tika pāršķirta vesela mākslas vēstures lappuse.


Žana Mišela Baskjā izstāde Fondation Louis Vuitton, 2018

Tomēr nebūtu vietā teikt, ka Žana Mišela Baskjā personību un mākslu veidojusi vien satikšanās ar attiecīgajiem cilvēkiem un atrašanās “pareizajā vietā un pareizajā laikā”. Liela nozīme jaunā mākslinieka attīstībā bijusi arī viņa ģimenei, jo īpaši mātei Matildei, kura jau no bērnības iedrošināja dēlu nodarboties ar mākslu. Žana Mišela mamma pati aizrāvās ar zīmēšanu un, pamanījusi, ka dēls jau kopš agra vecuma izrāda talanta pazīmes (uz papīra pārzīmē televīzijā redzētos multeņu un filmu sižetus), mudināja viņu zīmēt biežāk. Nereti māte šai nodarbei nodevās kopā ar Žanu Mišelu, kā arī regulāri veda dēlu gan uz Bruklinas muzeju, gan uz Metropolitēna mākslas muzeju, gan uz MoMA. Septiņu gadu vecumā mazo Baskjā uz ielas notrieca mašīna, un viņš nonāca slimnīcā. Lai atveseļošanos padarītu interesantāku, Matilde dēlam uzdāvināja Henrija Greja anatomijas grāmatu, kas turpmāk dzīvē kļuva par neizsīkstošu Žana Mišela iedvesmas avotu. Arī 1979. gadā, kad jaunietis kopā ar domubiedru, performanču mākslinieku Maiklu Holmanu (Michael Holman) dibināja avangarda un industriālā skanējuma mūzikas grupu Gray, tās nosaukums tika izvēlēts par godu šai grāmatai. 


Darbs In Italian (1983) tiek aplūkots izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018

Tajā pašā avārijas gadā izšķīrās Baskjā vecāki, un Žans Mišels kopā ar māsām pārvācās uz dzīvi pie tēva. Vēlāk, pusaugu vecumā, viņš vairākkārt bēga no mājām un, iespējams, tieši tobrīd apjauta, cik liela vara ir mītam. Mākslinieka tēvs Žerārs jau pēc dēla nāves atminējās, cik ļoti puisim paticis sagrozīt faktus un manipulēt ar realitāti: “Kāda nezināma iemesla dēļ Žanam Mišelam ļoti patika izlikties, ka viņš ir uzaudzis geto. Lai gan tolaik mēs dzīvojām tikai dažu kvartālu attālumā no Bruklinas Mūzikas akadēmijas un man piederēja Mercedes-Benz automašīna.” Baskjā radīja leģendu par savu dzīvi kartona kastē Vašingtonas laukuma parkā Lejas Manhetenā. Viennozīmīgi skaidrs, ka parkā jaunietis nedzīvoja un kartona kaste, iespējams, bija tikai viņa iztēles auglis – kopā ar draugiem, tostarp arī Diasu, Baskjā mēdza iet uz šo parku uzsmēķēt zālīti vai hašišu, tripot zem LSD vai kokaīna.


Darbs Now's the time (1985) izstādē Fondation Louis Vuitton, 2018

Tieši narkotikas Baskjā arī pazudināja. Bez tām viņš nevarēja izdzīvot burtiski ne dienu. Gan strādājot, gan apmeklējot izstādes, viņam pirkstos vienmēr bija satīta zālītes cigarete, un dienu viņš nereti iesāka ar kokaīna līniju. Turklāt jau 18 gadu vecumā Baskjā bija deklarējis draugiem, ka zina – viņš ātri kļūs slavens un nomirs jauns, izdzīvojot savu elku Džimija Hendriksa un Dženisas Džoplinas likteni. 

1988. gada 12. augustā Žans Mišels Baskjā nomira no heroīna pārdozēšanas. Būdams tikai 27 gadus vecs, viņš sava mūža laikā bija paspējis satricināt laikmetīgo mākslu, iepazīt un iedvesmot neskaitāmi daudz cilvēku un piedalīties izstādēs visā pasaulē. Bet galvenokārt Baskjā bija panācis to, kas parasti izdodas vien retajam, – viņš bija izdzīvojis savu sapni.