RAKSTI  
(Fragments.) Jānis Pauļuks. Felicita pie galda. 1945. Audekls, eļļa. LNMM kolekcijā no 1985.

Neparastās sejas 0

Daži pieturpunkti izstādē “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” 

Auguste Petre
06/11/2018

Portrets ir viens no intīmākajiem glezniecības žanriem, kas vienlaikus liek ieskatīties attēlotās personas raksturā, emocionālajā stāvoklī un reizumis pat dzīves gājumā, kā arī izrāda gleznas autora galvenās intereses. Kam tieši mākslinieks pievērsis uzmanību – formai un nozīmei vai pašai sejas izteiksmei?  

Kopš 3. novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – galvenās ēkas Lielajā zālē, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā – ir skatāma iespaidīga izstāde, veltījums veselam gadsimtam latviešu mākslā, kam dots nosaukums “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”. Izstāde ir ne vien nopietns atskats uz mākslas attīstību Latvijā, vietējā mēroga tradīcijām un daudzu lielisku mākslinieku daiļradi, bet arī viens no vērienīgākajiem valsts simtgades projektiem. 

Zināmā mērā šīs izstādes rašanās pamats meklējams tālajā 1986. gadā, kad Rundāles pilī aizsākās portreta mākslai veltīta triloģija, katrai nākamajai izstādei norisinoties ar 11 gadu intervālu. Kopš izstādes, kas tika veltīta 19. gadsimta portretam, ir pagājuši 10 gadi un pienācis laiks risināt jautājumu par 20. gadsimta cilvēkiem. Izstādes ekspozīciju kopā veido vairāk nekā 1000 darbi no LNNM krājuma, vairākām privātkolekcijām un citu muzeju kolekcijām, tostarp arī M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja Kauņā. Lielākais uzsvars likts uz trim aspektiem, kas caurvij izstādi, – portreta žanra stilistisko attīstību, mākslinieka portretista nozīmi 20. gadsimtā un attiecīgajam laikam raksturīgo ikonogrāfiju.  

Projekta kuratore Ginta Gerharde-Upeniece izstādi veidojusi kā desmit sadaļu kopu, kur katrs no posmiem atbilst arī vēsturiskam laika nogrieznim: Gadsimta uvertīra. 1900–1914; Pulcējaties zem latviešu karogiem! /Kārlis Skalbe/. 1914–1920; Jaunais gars. 1920–1930; Cerības un krīzes. 1930–1940; Baigais gads/Ostlande. 1940–1945; Staļinisms. 1945–1956; Atkusnis un atkal stindzinošs sals... 1953–1969; Stagnācija. 1970–1985; Atmoda. 1986–1991; Neatkarība. Atkal Eiropā. 1991–2010.

Arterritory.com piedāvā izstādes “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” pieturpunktu izlasi. 

LNMM galvenās ēkas Lielā zāle

Latvijas Nacionālā muzeja galvenās ēkas Lielā zāle ir nosacīts ekspozīcijas sākums, kurā skatāmi darbi, kas tapuši laika posmā no 1900. līdz 1945. gadam. Šeit iespējams izsekot portreta žanra attīstībai Latvijā un tematiskajiem nospiedumiem, kas veidoja šīs tradīcijas izveidošanos un nostiprināšanos. 


Jānis Roberts Tillbergs . Rainis. 1925. Audekls, eļļa. LNMM no 1926

Viens no spilgtākajiem izstādē skatāmajiem darbiem ir Jāņa Roberta Tillberga 1925. gada veikums “Rainis” jeb “Raiņa portrets”. Tajā akadēmiskā reālisma meistars J. R. Tillbergs Raini attēlojis kā sirmu un nogurušu vīru uz biedējoši tumša fona. Monumentālu noskaņu ieguvusī figūra sabalsojas ar traģiku psiholoģiskajā portretējumā. Dižgaru Raini Tillbergs tika gleznojis vairākkārt, un šis darbs tapis piecus gadus pēc dzejnieka un viņa dzīvesbiedres Aspazijas atgriešanās dzimtenē no Šveices. Drūmums, ko izstaro eļļas glezna, ir refleksija par realitāti, kurā iešifrēts Raiņa pārdzīvojums un vēlme cīnīties par savu valsti. Atjautīgākie un zinošākie skatītāji šajā darbā nojautīs kompozicionālas paralēles ar slaveno “Vistlera māti” (1871), kas atrodas Orsē muzeja kolekcijā.


Janis Rozentāls. Pašportrets. 1900. Audekls, eļļa. LNMM no 1923

Ar stingru, noteiktības pilnu skatienu apmeklētājus uzrunās Jaņa Rozentāla “Pašportrets” (1900). Rozentāls viennozīmīgi ir viens no sava laika spēcīgākajiem latviešu māksliniekiem, nacionālās mākslas pamatlicējiem un pulciņa “Rūķis” dibinātājiem. Paralēli dzimtās vides, dabas un arī mitoloģisku fantāziju attēlojumam nozīmīgu vietu mākslinieka glezniecībā ieņēma portrets. Rozentāls vairākkārt pievērsies savu laikabiedru – kultūras darbinieku, draugu un ģimenes – portretējumam un nereti gleznojis arī sevi, eksperimentējot ar mākslinieciskās izteiksmes veidu. Akadēmiskajā vidē Janis Rozentāls, tāpat kā citi šī laika mākslinieki, tehniski bija darbojies reālismam raksturīgā manierē, taču neizsīkstoša bija viņa interese par impresionismu un postimpresionismu, simbolismu un jūgendstilu. Izstādē iekļautajā pašportretā, kas laika joslā iezīmē 20. gadsimta sākumu, jūtama brīva stilu kombinācija vēlamā rezultāta panākšanai. Neatsakoties no emocionāla raksturojuma sejas izteiksmē, ar plašu triepienu autors to padarījis nedaudz attālu no viennozīmīgas īstenības. 


Hilda Vīka. Trīs māsas (Pašportrets). Ap 1935. Audekls, eļļa. Privātkolekcijā

Romantisks un neparasti valdzinošs ir Hildas Vīkas darbs “Trīs māsas (Pašportrets)”, kas tapis ap 1935. gadu. Gleznotāja, rakstniece un dzejniece Hilda Vīka latviešu mākslā nospiedumu atstājusi, pateicoties īpatnējam rokrakstam un pārliecībai par to, ka mākslinieces nav un nevar būt pakļautas kādiem pilsoniskiem aizspriedumiem un aizliegumiem. Līdzīgi kā citos darbos, arī “Trīs māsās” māksliniece nodarbojusies ar īstenības poetizāciju, vienlaikus motīvu risinājumā neatsakoties no autobiogrāfiskas klātbūtnes. Trīs māsas vieno Hildas Vīkas pašportrets, bet atšķir apģērbs, dažādās pozas un attieksme pret skatītāju. Dzidrā un intensīvā krāsu valodā māksliniece ietērpusi trīs personības – iespējams, pati savas personības daļas. Prātīga un jūtīga, neaizskarama, taču mīlama sieviete ir Vīkas portreta pamatā. 

Izstāžu zāle “Arsenāls”

Izstāžu zāle “Arsenāls” atvēlēta ekspozīcijas daļai, kas hronoloģiski aizsākas Staļinisma gados un noslēdzas mūsdienās – ar Imanta Lancmaņa 2011. gadā tapušo darbu “Pašportrets pie ābolu vainaga”. Šajā izstādes daļā aplūkojami gan ideoloģijas caurstrāvoti portreti, gan modernizēti darbi. 


Līga Purmale. Dubultportrets. 1973. Audekls, eļļa. LNMM kolekcijā no 2004.

Izteiktas gaismēnu spēles un fotogrāfijas pārnesumi latviskajā glezniecībā ienāk līdz ar pagājušā gadsimta 70. gadiem. Izstādē šāda tipa glezniecību pārstāv Līga Purmale ar darbu “Dubultportrets” (1973). Kopā ar Miervaldi Poli Līga Purmale likusi pamatus fotoreālisma jeb hiperreālisma mākslai Latvijā un, neatlaidīgi attīstot šo žanru, ieguvusi lielu nozīmi Latvijas mākslas vēstures attīstībā. “Dubultportrets”, kur māksliniece iemūžinājusi sevi un Miervaldi Poli, gleznots fotonegatīvu atgādinošā manierē. Brīdis, kas ar fotogrāfijas palīdzību tiktu acumirklī piefiksēts un pēcāk noglabāts, nemainot savu nozīmi, gleznā pārtapis laika liecībā. Līgas Purmales portretā nojaušama individuālā mūžības izpratne un sakāpināta emocionalitāte. To atklāj abu portretēto sejas izteiksmes, kurās nolasāma autores attieksme, vēlme izskaistināt realitāti, tomēr atstājot vietu arī melanholijai. 


Jānis Pauļuks. Felicita pie galda. 1945. Audekls, eļļa. LNMM kolekcijā no 1985.

Viens no spilgtākajiem portretiem latviešu glezniecībā ir Jāņa Pauļuka 1945. gada darbs “Felicita pie galda”. Gleznā redzamā bālā sieviete ir tolaik aptuveni 20 gadu jaunā gleznotāja Felicita Pauļuka, gleznas autora sieva. Lai gan Jāņa Pauļuka daiļradei kopumā raksturīga atrautība no konkrēta laika, šajā gleznā par izteiktu norādi kalpo Felicitas rokās redzamais pārtikas talons. Jaunās sievietes atveidā slēpjas kas noslēpumains un līdz galam neizstāstīts. Lai gan emocionāli viņa šķiet pieaugusi un gatava sastapties ar ārpus mājas sienām valdošo realitāti, vizuālais iespaids atgādina par bērnību, maigu naivumu. Jāņa Pauļuka glezna “Felicita pie galda” nav tik vien kā sievas portrets vai savas gleznieciskās meistarības apliecinājums, tas ir arī pierādījums mākslinieka gribai un spējai nesalūzt zem valdošās ideoloģijas grožiem. 


Imants Lancmanis. Pašportrets pie ābolu vainaga. 2011. Audekls, eļļa. Zuzānu kolekcijā no 2012

Darbs, kas laika ziņā vairs neiekļaujas 20. gadsimtā, tomēr Latvijas portreta attīstībā kļuvis par ārkārtīgi nozīmīgu pieturpunktu ir Imanta Lancmaņa “Pašportrets pie ābolu vainaga” (2011). Šis darbs, kurā Lancmanis precīzi attēlojis sevi pie simboliska ābolu vainaga, ir noslēdzošā komponente ekspozīcijas laika nogrieznī. Portrets ir kā neparasta fotoreālisma un simbolisma kombinācija, kurā katrai sīkākajai detaļai ir piešķirama liela nozīme. Ābolu vainags ir kā dzīves cikls – no piedzimšanas un uzplaukuma līdz pat sairumam un bojāejai. Lancmanis kā šī cikla liecinieks un vēstnesis uzlūko skatītāju, tai pat brīdī ar žestu pievēršot uzmanību gleznas galvenajam elementam – ābolam. Pašu žestu mākslinieks pārņēmis no da Vinči gleznotā Jāņa Kristītāja. Ar atsauču un asociāciju palīdzību Imants Lancmanis skatītāju ieved alegoriskā portreta attīstības ceļā. 

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs

Trešā izstādes daļa, kas skatāma Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, ir veltīta karikatūrai un saržam. Ekspozīcijā apkopoti humoristiski zīmējumi un grafikas darbi, kuros mākslinieki kariķējuši savus laikabiedrus – draugus un kultūras pamanāmākās personības. 


Sigismunds Vidbergs. Antons Austriņš - garās jūdzes gājējs. 1925. Papīrs, tuša. RMM no 1966

Neparasts, vienlaikus kariķēti izstiepts un portretiski precīzs ir Sigismunda Vidberga tušas zīmējums “Antons Austriņš – garās jūdzes gājējs” (1925). Grafiķa un gleznotāja Vidberga darbiem raksturīga precīza, izteikta līnija un dekoratīvi ģeometrizēta izteiksme. Jau radošā ceļa sākumā viņš daudz ietekmējies no žurnālos “Mir iskusstva” un “Satirikon” redzētā. Savu laikabiedru rakstnieku Antonu Austriņu viņš attēlojis vienas līnijas zīmējumā, un darba nosaukums ir kā neviennozīmīga atsauce uz viņa vēsturisko romānu “Garā jūdze” trīs daļās, kas tapis laikā no 1926. līdz 1935. gadam. Sigismunds Vidbergs portretā notvēris kustību un cīņassparu. Pavisam viegli veidots arī Austriņa psiholoģiskais raksturs, kas izpaužas pozā, saspringtajās plaukstās un pārdomas apliecinošajā sejas izteiksmē. 


Kārlis Padegs. Jānis Tīdemanis. No: Svari, Nr. 37, 1931, 25. sept., 296. lpp

Humora pilns laikabiedra attēlojums ir Kārļa Padega 1931. gadā zīmētais Jānis Tīdemanis, kuru autors žurnālam “Svari” veidojis saistībā ar Tīdemaņa gleznu izstādi. Mazliet nevīžīgs un uztraucies, taču acīmredzami pašpārliecināts gleznotājs ir brīdī, kuru noķēris viņa draugs, ekstravagantais Kārlis Padegs. Šai karikatūrai, gluži kā citiem Padega darbiem, raksturīga ekspresivitāte, dzēlīga ironija un portreta deformācija. Izcilais latviešu gleznotājs Tīdemanis jeb Džonis, kā viņu dēvēja draugi, ticis iemūžināts tāls no realitātes, taču tuvs pašam karikatūras autoram.