RAKSTI  
Georgs Bāzelics Beileru fonda muzejā 2018. gadā Foto: Matiass Villi

Vācu māksla vienmēr ir bijusi ekspresīva 0

Par vācu mākslinieku Georgu Bāzelicu

Tabita Rudzāte
14/02/2018

Pirms pieciem gadiem savā 75. jubilejā Georgs Bāzelics apgalvoja, ka esot absolūti laimīgs, un sniedza skandalozu interviju žurnālam Der Spiegel. Šogad viņam aprit 80, un, lai arī viedokļi par viņu dalās, šobrīd Bāzelics nenoliedzami ir klasiķis jeb, kā teicis mākslas kritiķis Mārtins Geifords, “dzīvs mākslas vēstures piemineklis, viena no centrālajām pēckara  mākslas figūrām un atskaites punkts jaunajiem māksliniekiem.” Pa godu apaļajai jubilejai Georga Bāzelica izstādes šogad tiek rīkotas dažādās pasaules vietās. Pirmā no tām – Im Blick: Georg Baselitz zum 80. Geburtstag – no 23. janvāra līdz 18. februārim skatāma Minhenes Modernisma pinakotēkā, piedāvājot mākslinieka grafikas darbus no sērijām Helden un Malelade. Vienlaicīgi mākslinieka glezniecības, tēlniecības un grafikas darbu retrospektīva, kam darbi atlasīti sadarbībā ar autoru, notiek Beileru fonda muzejā pie Bāzeles (21. janvāris–29. aprīlis). Savukārt vasarā plaša Bāzelica retrospekcija, kurā būs pārstāvēti visi viņa daiļrades posmi, tiks atklāta Smitsona institūta Hiršhorna muzejā Vašingtonā (21. jūnijs–16. septembris).


Georgs Bāzelics savā darbnīcā Rietumberlīnē 1962. gadā. 
Foto: © Elke Bāzelica 2018

“1945. gadā, kad mums pāri lidoja lidmašīnas, mēs, bērni, tās spējām atpazīt pēc marķējuma uz astes spārniem: svastika, padomju zvaigzne vai amerikāņu strīpas. Tās nebija miermīlīgas lidmašīnas. Tās lidoja ļoti zemu un šāva pa cilvēkiem.” Georgs Bāzelics, dzimis kā Hanss Georgs Kerns 1938. gada 23. janvārī Doičbāzelicā netālu no Drēzdenes, kara beigās bija septiņus gadus vecs un redzēja, kā deg sabombardētā Drēzdene. Viņa tēvs bija sākumskolas skolotājs un nacistu partijas biedrs. Tuvojoties krieviem, ģimene, tāpat kā tūkstošiem citu, ar kājām devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Drēzdene joprojām kūpēja, kad viņi gāja tai cauri. “Mēs gribējām tikt līdz Bavārijai, jo mums bija teikts, ka tur ir amerikāņi. Taču, kad krievi mūs panāca, mēs bijām tikuši tikai līdz kādam ciematam dienvidos no Drēzdenes,” atceras mākslinieks.


Georgs Bāzelics. Gleznotājs. 1967. Zīmulis, krīts, akvarelis, tinte. 499 x 373 mm. Minhenes Valsts grafikas kolekcija, Vitelsbahu kompensācijas fonds, Bavārijas hercoga Franca kolekcija. Foto: Minhenes Valsts grafikas kolekcija © Georg Baselitz 2018

1956. gadā Bāzelics aizbrauca uz Austrumberlīni, lai studētu Tēlotājmākslas un lietišķās mākslas augstskolā, taču jau pēc gada no turienes tika izslēgts par “sociālpolitiska brieduma trūkumu”. “Kad vairs nebiju students, man neizsniedza kuponus, par ko iegādāties pārtikas produktus. Man teica, ka, ja es gadu pastrādātu rūpnīcā, tad pēc tam varētu atgriezties mākslas skolā, jo man būtu pareizi “iestādītas” smadzenes. Taču es zināju, ka tas mani iznīcinātu, tāpēc izvēlējos doties uz Rietumiem.” Vēl pirms sienas uzcelšanas Bāzelics paspēja pāriet uz Rietumberlīni un iestāties tur Tēlotājmākslas augstskolā. Šajā laikā viņš pieņēma Bāzelica vārdu kā atsauci uz savu dzimšanas vietu. “Līdz tam es biju dzīvojis nacistu režīmā un tad VDR,” viņš stāsta, “man nebija bijusi nekāda saskare ar modernisma mākslu, es praktiski nezināju itin neko. Ne par vācu ekspresionismu, ne dadaismu, sirreālismu vai pat kubismu.” Studējot augstskolā, Bāzelics tiecās meklēt alternatīvas gan Austrumu bloka sociālajam reālismam, gan Rietumos dominējošajam abstrakcionismam. “Es biju ļoti nepacietīgs, kad ierados Rietumberlīnē. Es nekavējoties gribēju sasniegt rezultātu. Un es nesāku prātīgi, es sāku radikāli.” Bāzelics sāka eksperimentēt ar nacisma laikā aizliegto vācu ekspresionismu, strādājot gan glezniecībā, gan grafikas tehnikās, kā arī interesējās par anaformismu jeb specifiskiem perspektīvas kropļojumiem, 16. gadsimta vācu kokgriezumiem un garīgi slimo radošajām izpausmēm. Kopā ar studiju biedru Eiženu Šēnbeku Bāzelics sarīkoja izstādi pamestā mājā, ko pavadīja “Pandēmoniskais manifests I” (1961) – uz izstādes plakāta nodrukāts teksts. Šajā tekstā abi mākslinieki atklājās kā vācu neoekspresionisma apoloģēti, kas atzīst tikai “emocionālo glezniecību”. Bāzelics tur raksta: “Esmu aizsniedzis sevī dumpinieku, postītāju un deģenerātu.” Viņš piedāvāja personisku, ekspresīvu figurālo mākslu, kas sakņojās art brut virzienā, un gleznoja brutāli asiņainus skatus un amorfas figūras.


Georgs Bāzelics. Galva. 1961. Akvarelis. 460 x 314 mm. 
Minhenes Valsts grafikas kolekcija, Vitelsbahu kompensācijas fonds, Bavārijas hercoga Franca kolekcija. Foto: Minhenes Valsts grafikas kolekcija © Georg Baselitz 2018

“Man bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Es zināju, ka mēs esam zaudējuši karā un ka paši esam “pazaudējušies”. Un es arī aptvēru, ka neesmu laipni gaidīts šajā kultūrā, jo nebiju moderns cilvēks. Tas, ko es gribēju darīt, bija pilnīgā pretrunā ar internacionālismu: es gribēju saprast, ko nozīmē būt vācietim šodien. Viņi teica, ka tas ir anahroniski. Ka mēs esam karu pazaudējuši, bet tagad esam brīvi un mūs sagaida brīnišķīgi laiki brīnišķīgā pasaulē. Taču es tam nepiekritu. Man bija cits viedoklis.”

1963. gadā notika Bāzelica pirmā personālizstāde – Werner & Katz galerijā Berlīne, kas gleznu tematikas dēļ izsauca publisku skandālu. Varas iestādes pat konfiscēja vairākus darbus, pamatojoties uz to neķītro un piedauzīgo saturu – vienā esot bijis attēlots masturbējošs punduris (The Big Night Down the Drain, 1963). Viens kritiķis vēl nesen rakstīja, ka pēc skatīšanās uz šīm gleznām gribas ieiet dušā. Izstādes skandāls lika Bāzelicam saprast, ka “ir forši darīt kaut ko tādu, kas cilvēkus aizvaino. Taču es gribēju arī radīt kaut ko neparastu un nopietnu un jutos ļoti privileģēts, ka man ir šī mākslinieka vara apstrīdēt, būt pretrunā. Tu jūties kā jaunas reliģijas radītājs, pat ja tavi sekotāji ir tikai tava sieva un bērni.”

1962. gadā Bāzelics bija apprecējies ar Elki Krečmaru, un viņiem piedzima divi dēli. Viņš atzīst, ka 60. gados “iespējas māksliniekam, īpaši tādam māksliniekam kā man, izlauzties mākslas pasaulē un nopelnīt iztiku ar savu mākslu bija tuvas nullei.” Taču, neskatoties uz to, šajā  periodā viņa mākslā notika ievērojama attīstība


Georgs Bāzelics. 40. lapa sein wider Schutz / und ohne Kleid / dummer Junge Esel no sērijas Malelade. 1989. Sausā adata. Lapa 539 x 755 mm, plate 348 x 493 mm. Minhenes Valsts grafikas kolekcija. Foto: Minhenes Valsts grafikas kolekcija © Georg Baselitz 2018

1965. gadā viņš izcīnīja stipendiju pusgada rezidences studijām villā Romana Florencē. Tas bija Bāzelica pirmais brauciens uz Itāliju, kas turpmākajā mūžā kļuva par ikgadēju notikumu. Šajā laikā viņš pievērsās saviem tradicionālajiem lielajiem formātiem un specifiski vāciskajiem arhetipiem, motīviem un folklorai. Viņš radīja savu tipāžu galeriju – mednieki, meža cirtēji, partizāni, dumpinieki, gani u.c. –, kas vēlāk ieguva slavenās “Varoņu” (Helden) sērijas nosaukumu. Tie gan nebija gluži konvencionāli varoņi, bet fiziski apjomīgas, šķietami vīrišķīgas, taču reizē netīras, salauzītas un haotiskas figūras vientulīgā apokaliptiskā ainavā. Iegrimušas melanholijā, tās izskatās pēc seniem pasaku milžiem, kam nav vietas realitātē. Tolaik šie tēli tika uztverti kā tīrākā provokācija – šādi varoņi neiederējās vācu 60. gadu ekonomiskā brīnuma kontekstā. Šobrīd “Varoņi” tiek skaidroti kā veselas jauno mākslinieku paaudzes alter ego, kas laikā, kad par nesenās pagātnes notikumiem bija pieņemts klusēt un aizmirst, tiecās atgādināt un izaicināt vācu vēsturisko atmiņu. 

Pie iznīcinātās Vācijas Bāzelics tiecās savā glezniecībā atgriezties visus 60. gadus. Viņa tā laika darbos arvien netiešā veidā parādās kara liecības – pat viņa izmantotie krāsu toņi izskatās pēc lētām, no armijas pārpalikušām krāsām. Viņa figūras bija reizē varonīgas un kroplas, to fonā bija sagrautas sienas, gruveši un apdeguši koki. Taču šīs gleznas nekādā veidā nevar uzskatīt par klišejiskiem kara posta attēlojumiem. Iespējams, tāpēc, ka tā arī līdz galam nav īsti saprotams, kas ar šīm figūrām īsti ir domāts. Vēl pavisam nesen mākslinieks ir atzinis, ka “tas, no kā es nekad neesmu spējis izbēgt, ir Vācija un mana vācietība. [..] Daži no aizspriedumiem, kas bija par vāciešiem, bija pamatoti, taču aizspriedumu bija pārāk daudz. [..] Mani darbi ir ļoti vāciski un dažkārt nedaudz piedauzīgi. Daudzi no maniem padomdevējiem, īpaši mana sieva, saka, ka esmu pārāk pašapzinīgs. Bet ko lai es tur daru? Vai man tāpēc jābūt draudzīgam? Tas vienkārši neesmu es.” 

1966. gadā Bāzelics ar ģimeni apmetās uz dzīvi Osthofenā netālu no Vormsas un pievērsās kokgriezumam, kā arī nodarbojās ar fraktālo glezniecību – sagraizīja uzgleznotu audeklu pa horizontāliem gabaliem un pēc tam salika tā fragmentus atkal kopā jaunā kārtībā. Ir kritiķi, kas uzskata, ka šī tehnika radās kā atsauce uz sadalīto Vāciju.


Georgs Bāzelics. Avignon ade. 2017. Audekls, eļļa. 480 x 300 cm. 
Privāts īpašums © Georg Baselitz, 2018. Foto: Johens Litkemans, Berlīne

“Objekts, kas uzgleznots kājām gaisā, ir derīgs glezniecībai, jo nav derīgs kā objekts,” teicis Bāzelics par vienu no savas mākslas ikoniskākajām zīmēm – apvērstajiem motīviem. Tiecoties pārvarēt savu iepriekšējo darbu reprezentatīvo un uz saturu vērsto raksturu, figūras un objektus kājām gaisā viņš sāka gleznot ap 1969. gadu. Šādā veidā apvērsts gleznas saturs apšauba pats sevi, tas vērš skatītāja uzmanību uz figurālā darba abstrakto aspektu. Šie apvērstie tēli ir mīklaini, gandrīz nekas nenorāda, ka “apgrieztā pasaule” ir tā arī iecerēta, izņemot krāsas notecējumu virzienu, kas pierāda, ka darbi patiešām ir gleznoti ar kājām gaisā. Bāzelics panāca perfektu atsvešinātības efektu, liekot saturam zaudēt nozīmi – tas, ko tu redzi, un tas, ko tu uztver, nebūt nav viens un tas pats. Tas, ka viņa gleznu satura nozīmi aizēnoja to vizuālā uztvere un izpratne, ļāva Bāzelicam 70. gados kļūt par vienu no slavenākajiem un revolucionārākajiem māksliniekiem Vācijā.

1975. gadā Bāzelics atkal mainīja dzīvesvietu – viņš pārcēlās uz Derneburgu netālu no Hildesheimas, kā arī viņš arī pirmo reizi devās un Ņujorku un Brazīliju, kur piedalījās San Paulu biennālē. Otu vietā sāka gleznot ar plaukstām, bet, veidojot koka skulptūras, izmantoja nevis kaltu, bet motorzāģi. Jau 1976. gadā notika Bāzelica pirmā retrospektīvā izstāde, ko organizēja Minhenes Modernās mākslas muzejs. Paralēli viņš iegādājās arī darbnīcu Florencē, kuru izmatoja līdz 1981. gadam, bet 1987. gadā par viņa Itālijas rezidenci kļuva Impērijas pilsēta, kas arī šobrīd ir viena no viņa divām dzīvesvietām paralēli Minhenei. 


Georgs Bāzelics. Ērglis. Gleznojums ar pirkstiem. 1972. Audekls, eļļa. 250 x 180 cm. 
Bavārijas Valsts glezniecības kolekcija, Modernisma pinakotēka, Vitelsbahu kompensācijas fonds, Minhene © Georg Baselitz, 2018. Foto: © Bayer&Mitko – ARTOTHEK

1977. gadā Bāzelics sāka strādāt Karlsrūes Valsts tēlotājmākslas akadēmijā, kur gadu vēlāk kļuva par profesoru. 1983. gadā viņš kļuva par profesoru Berlīnes Mākslas akadēmijā. “Vissliktāk bija tad, kad es vēl vēlējos kļūt par profesoru, man bija jāņemas ar visiem tiem kolēģiem un studentiem, jāklausās visas tās akadēmiskās muļķības. Tā patiesībā ir tāda apmātība, kas ļauj viņiem justies tā, it kā viņi ar kaut ko nodarbotos. Bet laimīgā kārtā tagad tas viss ir beidzies. Viss beidzies laimīgi,” savu pasniedzēja laiku ne pārāk glaimojošos vārdos raksturo mākslinieks.

Ap 1980. gadu Bāzelica reputācija Vācijā jau bija pietiekoši stabila, lai viņš kļūtu par vienu no valsti pārstāvošo mākslinieku dueta Venēcijas biennālē (otrs bija Anselms Kīfers). Tur viņš prezentēja lielu krāsota koka skulptūru, kas, protams, uzreiz izsauca politisku skandālu – koka figūra bija izstiepusi uz augšu vienu roku, kas uzreiz tika nolasīta kā atsauce uz nacistu sveicienu. Mākslinieks gan vienmēr ir noliedzis, ka tāds būtu bijis viņa mērķis. Lai kā arī būtu, skandāls ļāva Bāzelicam nonākt starptautiskās publikas uzmanības priekšplānā. “Es biju Vācijas paviljonā ar Anselmu Kīferu, vēl vienu provokatīvu mākslinieku. Man nekad nebija ienācis prātā, ka mana skulptūra taisa Hitlera sveicienu. Taču, kad par to ziņoja Vācijas TV kanāls, viņi fonā spēlēja [nacistu himnu] Horst Wessel Lied. Tas bija briesmīgi. Taču nākamās nedēļas laikā sāku saņemt sadarbības piedāvājumus no visas pasaules.” 

80. un 90. gados Bāzelica darbi daudz tika izstādīti Michael Werner galerijās Ķelnē un Ņujorkā, un, sākot no 80. gadu beigām, viņam jau tika rīkotas plašas personālizstādes un retrospekcijas nozīmīgos muzejos gan Eiropas metropolēs, gan Ņujorkā un Vašingtonā.

“Kādreiz es varēju gleznot visu dienu un nakti no vietas. Bet tagad tās ir tikai trīs stundas no rīta. Darbs ar koku ir īpaši smags, taču nupat man atveda divus baļķus no Švarcvaldes un kaut kas ar tiem ir jādara.” Bāzelics joprojām aktīvi glezno, pēdējos gados tie ir mierīgi pašportreti un sievas Elkes portreti, kas gleznoti tumši zilos un melnos pludinājumos, kā norādot uz pārdomām par novecošanu un mirstīgumu. “Reizi pa reizei man patīk uzgleznot kādu pašportretu un vienmēr – dīvainā manierē,” teicis mākslinieks.


Georgs Bāzelics. Apelsīnu ēdājs (IX). 1981. Audekls, eļļa un tempera. 146 x 114 cm. Skarstedt galerija, Ņujorka © Georg Baselitz, 2018. Foto: Fridrihs Rozenštīls, Ķelne

Bāzelics unikālo stilu ir veidojušas visdažādākās ietekmes, sākot ar manierisma mākslu, afrikāņu skulptūrām un beidzot ar padomju laika ilustrācijām. Un lai arī savas ilgās karjeras laikā viņš to ir daudzkārt variējis, nenoliedzami, ka vienmēr ir saglabājusies raksturīgā ekspresionisma vadlīnija. “Lai kā jūs to arī apzīmētu, vācu māksla vienmēr ir bijusi ekspresīva. Atcerieties Klē, Kandinski, Kirhneru. Taču, kad es biju jauns un sāku savu mākslinieka ceļu, es par šiem cilvēkiem nekad nebiju dzirdējis.”

Ir kritiķi, kas uzskata, ka Bāzelics lielā mērā nodarbojas ar pašslavināšanos un pašreklāmu, publiskajā telpā ne reizi vien sabangojot ūdeņus ar saviem kontraversālajiem izteicieniem. Piemēram, viņš ir ļoti kritisks pret mūsdienu Vācijas politiku, apgalvojot, ka tur valda “netaisnīgums un politiķu iedomība un varaskāre”, kā arī viņš uzskata, ka Vācija joprojām vēl nav tikusi galā ar savu vēsturi attiecībā uz Trešo reihu un VDR. Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā Bāzelics nemaz nebija pārsteigts, uzzinot, ka VDR drošības dienesta Stasi arhīvā ir viņa lieta, taču viņu pārsteidza, ka tā nebija par viņa saraksti ar māksliniekiem austrumu pusē jau pieaugušā vecumā, bet par viņa aktivitātēm skolas laikā.
Cits viņa skandalozais izteikums saistāms ar 2013. gada interviju Der Spiegel, kur viņš apgalvoja, ka ikviens grib būt liels mākslinieks, ka talants māksliniekam ir tikai traucējošs un ka sievietes nemāk īpaši labi gleznot. “Sievietes vienkārši neiztur kritērijus. Tirgus kritērijus, vērtības kritērijus. Sievietes neglezno īpaši labi. Tas ir fakts. Ir, protams, izņēmumi. Agneses Mārtina. Vai no senākiem laikiem – Paula Moderzone-Bekere. Es jūtos laimīgs, kad redzu kādu no viņas gleznām. Taču viņa nav ne Pikaso, ne Modiljāni un ne Gogēns.” Šī intervija izsauca lielu rezonansi un ļoti asus viedokļus medijos, bet, kā to vislabāk rezumēja prominentais britu mākslas dīleris Aivans Lindsijs: “No Bāzelica puses tas bija diezgan nežēlīgs un provokatīvs apgalvojums, un mēs neizbēgami reaģējam uz šāda veida komentāriem, taču viņš ir sasniedzis tādu vecumu, kad viņam vairs nerūp mūsu domas.”

Pāris gadus vēlāk kādā intervijā mākslinieks, lai gan apgalvoja, ka joprojām paliek pie sava viedokļa šajā jautājumā, mazliet to visu mīkstināja, sakot, ka Venēcijas biennālē redzējis Treisijas Īminas zīmējumu un tas viņam ļoti paticis. “Kad skatījos uz viņas zīmējumu, domāju, ka tur redzu De Kūningu. Biju redzējis arī De Kūninga un Ričarda Prinsa izstādi Gugenheimā. Sesīlija Brauna, vēl viena māksliniece, kas man patīk, arī iedvesmojas no De Kūninga. Tas viss ir ļoti interesanti. Kad skatos uz jauno mākslas ainu, redzu daudz tiešas pārņemšanas – ne tādā kopēšanas nozīmē, bet nozīmē, ka pagātnes māksla ir kļuvusi par tagadnes mākslas pamatu.”


Georgs Bāzelics. 8. lapa Hase sein viel no sērijas Malelade. 1989. Sausā adata. Lapa 503 x 332 mm, plate 221 x 153 mm. 
Minhenes Valsts grafikas kolekcija. Foto: Minhenes Valsts grafikas kolekcija © Georg Baselitz 2018

Lai ko arī mākslinieks teiktu vai neteiktu, tas, kas paliek, ir viņa darbi. Un nav noliedzams, ka Georgs Bāzelics ar savu provokatīvo, mīklaino, Vācijas traumās sakņoto, brutāli ekspresīvo figurālo glezniecību laikā, kad dominēja abstrakcionisms, spēja uzrunāt cilvēkus, atgādināt par to, ko neviens nevēlējās atcerēties, un atrast savu unikālo vietu ne tikai Vācijas, bet visas Eiropas pēckara mākslas vēsturē. “Es nezinu, vai slikta pieredze ir nepieciešama labai glezniecībai. Man gadījumā tā noteikti bija. Kad lasu citu mākslinieku biogrāfijas, mani pārsteidz situāciju līdzīgums, pat Amerikā, kur Raušenbergs un viņa draugi bija konfliktā ar sabiedrību. Lai iedziļinātos sevī un radītu kaut ko iepriekš neredzētu, ir jābūt reakcijai pret kaut ko. Bet, kad šodien aizeju uz Venēcijas biennāles izstādēm, šķiet, ka jaunie mākslinieki un sabiedrība ir pārāk cieši kopā. Kur mūsdienās ir skandāli, kur ir konflikti?”