RAKSTI  
Rinats Voligamsi. Vagoni (fragments)

Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018 0

Kirils Kobrins
09/02/2018

2018. gada 18. janvāris

Pēdējā El Nido pavadītajā dienā staigāju pa pilsētiņu, ja šo apdzīvoto vietu var tā saukt. Neizturami skumjas grabažas no koka, skārda, plastikas te sakasītas gar vairākām nelīdzenām līnijām krastmalas garumā, šur un tur iesprauduši pa pseidovillai un bungalo – velti centušies arhitekti (ja viņi, protams, centušies), formas tāpat nesaskatīt, plus, protams, nevaldāmā tropiskā veģetācija. Jā, vēl arī dažas viesnīcas uzcēluši, tomēr grabažas nomaskē arī tos. Grabažas un netīrība. Un visur šausminoši skaļa mūzika, mistrojums no kūrortiem ierastās – nosacīta buenavista un tamlīdzīga tropiskā estrāde – ar lounge, trance un downtempo. Pirmā grāmatvežiem atpūtā, otrā – radošajiem dizaineriem atpūtā (redzēju El Nido ļoti uzjautrinošu vietu: Designer Hostel). Labi vien, ka visas šīs dienas neļāvos ziņķārībai un pilsētiņā parādījos vien pēc vajadzības, pēc saulrieta, iekost vai ko nopirkt. Bet dienasgaismā manī ne pa jokam ierunājās narodņiks; nedrīkst, nevar, neizturami redzēt tik daudz cilvēcisku būtņu, kas mitinās teju bez jumta virs galvas, uz ielas, lai arī klimats ir kā paradīzē, bez cerībām, izdabājot baltajiem atpūtniekiem ar mūžīgajiem “ko lūdzu”, lai arī ar grāciju un vieglu smalkumu. Es viņu vietā kūrortniekiem rīkles pārgrieztu, īpaši jauniem, ar sevi apmierinātiem, progresīviem. Mūsu sirdsapziņa, mūsu sirdsapziņa – lūk, kur pēkšņi Aņenskis uzpeldēja atmiņā. Tas viss ir meli, protams, atradies gan, pakutināji ētisko augoni ar palmas lapu, velna tolstojietis. Klaiņoju, cienīgi sacerēju “trešās pasaules” pārbūves plānus taisnīguma un labā uzvarai kā tāds nomaldījies Furjē. Sadusmojos pats uz sevi un devos uz pansiju gaidīt divričus uz lidostu.

 


El Nido. Autora foto

Un kas patiešām ir interesanta, tad tā ir “gleznainās nabadzības” ideja. Jo, tāpat kā visu pārējo, kas ētisks un pat sociāls (nerunājot nemaz par politisko), to sacerējuši nevis filozofi vai sociālie reformatori, bet gan gleznotāji. Kam gan citam, ja ne gleznotājiem, izdomāt kaut kā gleznaina ideju, tas ir, to, ko attēlojumā var pasniegt kā estētiski pievilcīgu mūžīgu stāvokli. Austrumi ir eksotiski. Ziemeļi – bargi. Nabadzība (protams, ne visa, tikai tā, kas Dienvidos) ir gleznaina. Sak, viņiem tāpat jau labi, baskājainajiem lacaroņiem, arābu zēniem, līksmajām polinēzietēm. Spīd saule, ēdamas lietas aug tieši zarā virs galvas, tālākajā plānā vai nu jūra, vai nu skaistas senas drupas. Dzīve – neskatoties uz netīrību, vardarbību, netaisnību, nolemto mūžīgo nabadzības atražošanas ciklu – ir skaista, kungi! Vien palūkojieties uz viņu melnīgsnējo seju gadnrīz ideālajiem vaibstiem! Nē, nē, mēs neesam pat šo nabagu nosmulētā mazā pirkstiņa vērti, mēs, kas dzīvojam pārpilnībā, ražojam pārpilnību, labiem nodomiem apveltītie, kulturālie. Kas cits vēl atliek kā ne pirkt viņu gleznainību (tas ir, viņu nabadzību) pa lēto: drāzt zēnus Tanžerā, ievest draudzenes no Filipīnām, iepazīstināt izglītotos ziemeļniekus ar viņu lielisko, patiesi tautisko mūziku? Caur sarullētu banknoti, tā teikt, sūkt kokospienu no augļa, ko raiti pienesis iedzimtais. Nu, un arī uzgleznot viņus, pat par sevi saprotams. Tas viss ir romantisms, kas šo visu sacerējis. Baroka ļaudis, klasicisma ļaudis pat ne tā, ka bija vienaldzīgi pret saules pielieto reģionu gleznaino nabadzību, bet nabadzībā viņi redzēja tikai nabadzību, kolonijās – tikai kolonijas, svešā eksotikā – svešā eksotiku; viss godīgi. Sevi viņi emocionāli neiepina svešajā situācijā, vienkārši ar sev maksimālu labumu to izmantoja. Mēs savukārt esam romantiķi; no šī punkta sākas viss tālākais no dažādu rasu un tautu apveltīšanas ar “raksturu” līdz izdomāto “nacionālo raksturu” izmantošanai saviem ciniskajiem mērķiem. Manās acīs XVII gadsimta skotu legālists, kas vēsi, atsvešināti un secīgi pierāda tiesā nepieciešamību atbrīvot nejauši Lielbritānija ievestu jamaikiešu vergu, ir daudz labāks, nē, daudz cienīgāks, par romantisma vaimanām par apspiestajām nācijām, kurām jājūt līdzi, jo viņi “ir tādi paši cilvēki kā mēs”.

Lūk, kur atšķirība. XVIII gadsimtā: loģiski noregulēts “mēs – cilvēki”. Sākot no XIX gadsimta: “viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs”. Lūk, šī kaut kādu īpašu “viņu” izdalīšana, citu ar nemainīgiem mūžīgiem vaibstiem (līksmība, gleznainība, mīlība, vieglprātība, patika dziedāt un tml.), lūk, kas novedis pie pašreizējā pagrimuma.


Žans Leons Žeroms. Vergu tirgus. 1866

Bet kā pagrimuma ilustrācija – žanra glezniecība, tie paši itāļu baskājainie zēni vai noslēpumainas meitenes no harēmiem. Tomēr harēmu gadījumā viss ir vēl vienkāršāk: ne jau par harēmu sapņoja patiesībā, bet par grupņiku, kam tajos laikos Eiropā un Ziemeļamerikā tikai retajiem atradās resursi (un arī drosme tam vajadzīga; iztēlojieties: orģija Mančesterā vai Frankfurtē 1857. gadā, piemēram!). Te nedrīkst, te labākajā gadījumā aiziet uz bordeli vai apgādāties ar draugaļu, bet “tur” drīkst. Eh. “Sāra, cilvēkiem tualetes podi no zeltai!” Gleznainā nabadzība XVIII–XX gadsimta glezniecībā ir vienkārši lētas un kārdinošas preces reklāma; lūk, viņi – dzīvie, dabiskie, valdzinošie, nedaudz apmazgāsim un paņemsim priekšā. Un ņemam priekšā līdz šai dienai, lai arī kā to tagad nesauktu. Vispretīgākais El Nido – eiropieši un amerikāņi, ķēmīgi, ar vērša vai gaiļa kakliem, nokarenām vai piepūstām biksēm, kas lepni soļo blakus līgavu tirgū pirktām mīlīgām filipīnietēm. Uzzīmēt – pat ne fotografēt, bet bez īpašām iecerēm, vienkārši skaisti uzzīmēt, “reālistiski”, apspiesto labā – divdesmit šādu pāru prortretus; visu ieceri nosaukt Modern Slavery; uzrīkot izstādi ar katalogu. Labāk pat ceļojošo izstādi; lai patīksminās par sevi: Dallasā, Demoinā, Stokholmā, Birmingemā, Esenē. Bet neievēros taču, lūk, kas par lietu. Bet, ja ievēros, iedziedāsies, sak, nu gan atraduši problēmu, mums Vašingtonā Tramps, Sīrijā Islāma valsts, migrantu ordas, kļūme IOS sistēmā, un vēl Vudijs Alens izrādījies seksuālais plēsoņa, ak, kā gan ko tādu izturēt. Un neienāk taču pat prātā, ka tas viss, kā teiktu Bloks, ir atriebība.

Nekad neaizmirsīšu, kā Heidelbergā redzēju tādu pāri. Kārns un ruds, privātdocenta paskata vācietis restorānā pamācīja filipīniešu sievu par eiropeiskā taupīguma pamatiem, sak, lūk, šis ēdiens jāņem kopā ar šo, sanāk izdevīgāk, un par velti vēl iedod mazo aliņu. Viņa grūtsirdīgā paklausībā māja ar galvu, taču, zvēru, viņas acīs es saskatīju pat ne naidu, bet nicinājumu.

Patīkami atgriezties Ķīnā, kur neko nesaproti – un tādēļ liekas, ka tur nekā tāda nav. Nez kādēļ es ticu, ka tur savējie pērk savējos. Ierasta lieta; Krievijā pazīstama no gleznas “Nevienlīdzīgās laulības” un stāsta “Anna kaklā”. Arī nav cukurs, tomēr bez romantisma. Vecā labā sociālā nevienlīdzība. Nepavisam ne gleznaina.

Tomēr vispār man pat patīk, kā šie orientālās mākslas baskājainie arābu zēni un daiļās persietes atriebjas čauganajiem Žeroma un Luisa pricējiem.

2018. gada 20. janvāris

(Kā papildinājums iepriekšējam) Pastaigāsim pa iemīļoto muzeju ar aizpagājušā gadsimta un pagājušā gadsimta sākuma glezniecību un ieraudzīsim: gleznaina ir viņu nabadzība; mūsu nabadzība izsauc skumjas, sašutumu, prasības pēc pārmaiņām. Lūk, viens no modernās apziņas pīlāriem.

2018. gada 25. janvāris

Pēc atvaļinājuma saķēru nežēlīgu gripu, guļu jau piecas dienas, nav spēka pat sev pagatavot ēdienu. Tiesa gan, ēst negribas. Gripa liek sajust vissīkākās ķermeņa detaļas; lauž katru locītavu, kņud katrs kauliņš, guļošās kaites atmostas un nostājas rindā, kurai pirmajai izskriet arēnā pēc tam, kad atvadīsies Senjors Influenca. Gripa šajā ziņā līdzinās XVII–XIX gadsimta anatomiskajiem zīmējumiem – detalizētiem, uzskatāmiem, vispusīgiem, mehāniski nežēlīgiem. 

Kad tevi rausta – un ļoti sāpīgi – aiz visām ķermeņa stīgām un pat uz sāna apgriezties nav spēka, ko gan citu atliek darīt, kā domāt par mākslu. Ars longa, miesa nīcīga. Vakar tviterī kāds britu žurnālists ievietoja sava Kijevas viesnīcas numuriņa foto. Virs gultas piekārta glezna, tajā – pavedinoša jaunava, puspiesegta vai nu lupatām, vai nu krūmiņiem, nav skaidrs, izliekumi, cirtas, viss, kā pienākas glezniecībai no provinciāla bordeļa. Nu, vispār jau reālisms, figurālisms, formas ir vietā, vai nu Serova vai pat Renuāra kolorīts, tā ka, nodomāju, velti es tā – bordelis. Patiesībā jau tā arī ir māksla, ja skatāmies no statistiskā skatu punkta; nospiedošais vairākums cilvēku pat ļoti attīstītās valstīs, kur populāciju jau no autiņiem dresē mīlēt laikmetīgo mākslu, lūk, ko šādu arī uzskata par mākslu. Es to bez jelkādas augstprātības saku, tas vienkārši ir fakts. Bet pēc tam es atcerējos, kā pirms nedēļām divām nejauši redzēju vienas tantes fotogrāfiju no Krievijas Ārlietu ministrijas, viņa tur ir preses sekretāre vai kaut kas tādā garā. Pazīstama ar savu bezkaunību un neikdienišķo talantu uzdancot Kalinku. Un, lūk, viņa stāv tajā foto, bet aiz muguras – viņas portrets, tādā pašā garā kā glezna no Kijevas viesnīcas. Protams, apģērba vairāk un Šilova klātbūtne ir jūtama, bet pēc būtības – kā viens pret vienu. Reālisms. Figurālisms. Skaisti.

Un, lūk, es guļu un domāju, ka šāda māksla revanšēsies, nē, tā jau revanšējas. Tā – un cilvēki, kas to uzskata par vienīgo patieso mākslu, – sāk atriebties par desmitgadēm ilgo nicinājumu, ko Augstā Māksla (vēlīnais modernisms) un “laikmetīgā māksla” vienmēr izrādījusi, ieraugot skaistus portretus, mīlīgas ainavas un tamlīdzīgi. Nosauksim to par “populāro mākslu”; atšķirībā no “naivās mākslas”, kurā mākslinieki autodidakti ne ar ko neatšķiras no skatītājiem, bet te speciāli izmācīti ļaudis mālē Daiļo atbilstoši masu gaumei. Viss godīgi. Tomēr populārās mākslas kā industrijas pastāvēšanas nosacījums – neviens nešaubās, ka tā ir gigantiska industrija, sākot ar māksliniekiem beretēs Monmartā vai uz Kārļa tilta, beidzot ar tiem pašiem viesnīcu vai restorānu smērējumiem un oficiāliem un pusoficiāliem portretiem, – bija tās atteikšanās no jelkādām pretenzijām. Tā pastāv, taču ēnā, un tā netiek apspiesta. To masveidīgi mīl, tomēr to atzīt nav komfortabli. Tāds, lūk, sava veida sabiedriskais līgums. Tagad tam pienāk gals.

Jau teju piecdesmit gadus (un tās, protams, ir vienas no 1968. gada sekām, kas patiešām pārkārtoja rietumu – pirmām kārtām tieši eiropeisko – apziņu) pastāv konsenss: māksla – tas ir tas, kas bija septiņdesmito gadu sākumā (“vecā māksla un jaunā māksla”, lai gan šāds sadalījums nav stingrs, pietiek “atklāt netaisni aizmirstu” otršķirīgu gleznotāju, kā “atklāja” Džeimsu Tiso, kā viņš jau kļūst par lokālo svēto), un tas, kas ir tagad (laikmetīgā māksla).Otrajā kategorijā iekļauj ar čīkstēšanu, un tikai laikmetīgās mākslas pārstāvjus, nevis vienkārši šodien dzīvojošos māksliniekus. Citiem vārdiem sakot, publikai tika dota izvēle. Šodienas māksla ir aktuālā, laikmetīgā; tas ir likums, dzīves fakts, no kura neatgaiņāties ar rokas vēzienu. Publikai, ejot uz laikmetīgās mākslas galeriju vai muzeju, jau iepriekš jāgaida, ka tā tur ieraudzīs nevis vienkārši kaut ko, bet performances, instalācijas, video, atkritumu čupiņas, dīvainus priekšmetus uz grīdas un tā tālāk. Gleznas ir pieļaujamas, taču tam jābūt īpaša veida. Bet, lūk, lai pamielotu acis ar Daiļo, jāiet uz vecās mākslas vai deviņpadsmitā gadsimta otrās puses – divdesmitā gadsimta mākslas muzeju. Pie Braka, Pikaso vai fovistiem var pievērt acis un aizsteigties uz blakus zālēm, un tur būs gan impresionisti, gan Dali un daudz kas cits. Trūcīgo skaistā porciju, ko publikai atvēlē laikmetīgās mākslas vietās, ar uzviju kompensē Luvra, plus Orsē, plus Pompidū centrs. Tas ir, tā teikt, sabiedriski pieklājīgā līmenī. Bet Eiropas iemītnieka ikdienas dzīves līmenī… nu, teju vai visi no Parīzes taču atvelk mājās ainavas ar Dievmātes katedrāli.

Tie bija svētlaimes laiki. Es vispār domāju, ka mēs Eiropā (uz rietumiem no Brestļitovskas un uz ziemeļiem no Bukarestes) dzīvojām īstā paradīzē vēl pirms gadiem četriem. Bet tā ir atsevišķa saruna. Bet tagad paradīze ir beigusies. Mietpilsonis ir sadumpojies un paziņojis, ka vecie konsensi viņam pie vienas kājas. Gan politiskie, gan ētiskie, gan kulturālie. Viņš balso par tādiem pašiem kā viņš, par tiem, kas atklāti paziņojuši: pietiks izlikties! Būsim dabiski, bez visiem tiem liberālajiem niekiem. Neieredzēt svešo ir dabiski. Mīlēt konkrētu naudu vairāk par abstraktām vērtībām – dabiski. Mīlēt skaistu mākslu – dabiski.

Šiem puišiem ir spoža nākotne; jo kas gan var būt patīkamāk, kā nesodīti ļauties cūcībai, un ja vēl gudri onkulīši un tantes tevi pažēlo un paskaidro, sak, mums jāsadzird līdz šim klusējošais vairākums. Jūs gribat sadzirdēt mūsu balsi? Tūlīt!

Šim jaunajam laikmetam būs sava māksla; patiesībā tā jau pastāv – no ēnas iznākušās populārās mākslas veidolā. Jaunajos apstākļos tās nosaukums iegūst jaunu jēgu: “populārs”, tātad “tautisks”. Tautas mīlestībā pret to vienojusies dāma no Krievijas Ārlietu ministrijas un anonīmie Kijevas viesnīcas gultu iemītnieki, kā arī viesnīcas administrators, uzkopējas un tml. Šo mākslu mīl visi – tātad tā arī ir vienīgā iespējamā. Tiklīdz ko tādu pateiks skaļi (un tā notiks, esmu pārliecināts), laikmetīgajai mākslai pienāks gals. Jo trīs ķieģeļus uz grīdas vai sazāģētu telēnu par “mākslu” padara sabiedriskais konsenss. Zūd konsenss – izzūd arī etiķete “mākslas darbs”.

Mūs sagaida daudz jauna, negaidīta, atbaidoša.


Rinats Voligamsi. Sniegs. 2013

2018. gada 31. janvāris

Pusotru dienu caurbraucot pavadīju Maskavā. Kā šajā pilsētā ierasts, mani pārņēma skumjas par redzēto nejēdzību – vienaldzīga, automātiska šī nejēdzība atražo pati sevi un aug pati no sevis. Tā ir mājām piebūvēta vieta, vieta, kas patiesībā tiecas uz neapdzīvotību, tukšumu, ko savās robežās saturētu prospekti priekšnieku un miliču braucieniem dārgos auto, un to visu ierāmētu tukši modes veikaliņi un pārbāzti tirdzniecības centri. Cilvēki šeit pieļaujami vien divās kvalitātēs: kā metro pazemes iemītnieki, morloki, kas drūmos pūļos velkas pa nebeidzamajām ejām starp loka un radiālo līniju, un kā tirdzniecības centru un ķēdes ēstuvju publika. Tas ir vietējais brīnišķīgās jaunās pasaules variants; dīvainā kārtā tas ir Hakslija, nevis Ļeņina, boļševiku, utopijas iemiesojums. Un arī Orvela distopija tā nav. Revolūcija patiešām beidzās šeit, nomira bez pēdām, pat līķis nav palicis; jo Ļeņina līķis – tas nav revolūcijas līķis, bet vecās labās Krievzemes varas idejas, pirmspētera laika despotisma zombijs – plus zinātnes sasniegumi, protams. Krievijas varas vaska persona, un pat ne uz sekundi Revolūcija – lūk, kas ir Iļjičs pretī GUMam. Pēkšņi atminējos, kā četru gadu vecumā ar māti caurbraucot nonācām Maskavā (lūk, vēl viens Maskavas apzīmējums, caurbraukšanas vieta), mums bija vien dažas stundas starp vilcienu no Gorkijas un lidmašīnu kaut kur uz dienvidiem, un viņa mani aizvilka uz Mauzeoleju. Es neko neatceros, bet māte stāstīja, kā, izstāvējuši garo rindu, mēs iekļuvām iekšā un es godbijīgās klusēšanas un, liekas, klusas mūzikas fonā, ko tur atskaņoja (bet vai Mauzolejā atskaņo/atskaņoja mūziku? Lūk, jautājums. Un, ja tā, tad kāds ir šis skaņu celiņš?), skaļi iejautājos: “Mammu, bet kur Ļeņintētiņam svecīte?” Apmulsums, kušināšana, un žigli nozudām tālāk no grēka. Bet, ja aizdomājas, mana reakcija bija gaužām precīza – gan vēsturiski, gan estētiski. Lūk, guļ līķis. Garām iet ļaudis. Tas nozīmē, tas ir tāds reliģiozas dabas rituāls – bet kādi gan vēl mēdz būt rituāli ar līķu piedalīšanos kā ne reliģiozi? Mēs esam Krievijā, valstī, kur mirušajiem starp sastingušajiem pirkstiem iesprauž aizdegtu svecīti. Ļeņinam svecītes nav. Tad nu sanāk tā, ka tēls nav izbūvēts līdz galam, tas – lai gan šis mākslas objekts arī novietots it kā krievu pasaules sirdī, Sarkanajā laukumā, – estētiski nav pabeigts. Vajag svecīti, un viss būs, kā vajag.


Pirmais koka mauzelejs Sarkanajā laukumā. Maskava. 1924. gads

Sanāk, ka 1968. gadā, tūlīt pēc Lielā Oktobra piecdesmitgades, es apjēdzu, ka ar Lielo Oktobri ir cauri, tas ir beidzies, un pat ne miņas nav palicis. Vērīgs puisēns biju, ko teikt. Kur tas viss palicis?

Un, lūk, kopš tā laika pagājuši vēl piecdesmit gadi, tātad Lielajam Oktobrim jau pienācis simts. Sešdesmito jubileju svinēja ne pa jokam, saprotamu iemeslu dēļ – un vispār, tolaik starp Revolūcijas pussimtgadi un Revolūcijas Vadoņa dzimšanas simtgadi bija vien trīs gadi. Iztēlojos šos jubileju budžetus, kā uzvārījās rakstnieki, tēlnieki ar māksliniekiem un citi no kultūras pakalpojumu sniedzējiem varai. Bet tagad, pēc piecdesmit gadiem, ja arī tiek tērēta nauda Lielajam Oktobrim, tad visdrīzāk tādēļ, lai to padarītu neinteresantāku, nenozīmīgāku, lai to apraktu sakāpinātu televīzijas pārraižu, garlaicīgu izstāžu un tamlīdzīgu padarīšanu krāmos. Bet tad sanāk, ka Revolūcija tomēr ir dzīva, ja jau no tās tā bīstas. Un, iespējams, pašlaik tā ir daudz dzīvāka nekā 1967.–1970. gados, kad to bez sarežģījumiem un bez jelkādas ietekmes uz jebko “atstrādāja” valsts līmenī, turklāt tā, ka neviens īpaši neievēroja un neviens vispār īpaši ieinteresējās. Jā, pirms piecdesmit gadiem Revolūcija un tās Vadonis tika pataisīts par dzīves balto troksni, fonu, nedaudz kaitinošu, bet ne vairāk.


Rinats Voligamsi. Divi ar čemodānu mauzoleju pārvietošanai. 2011

Un, lūk, tad nu es Maskavā arī novēroju, kā apgriež revolūcijas pagājušā gada bailīgās jubilejas astītes. Jaunajā Tretjakovkā Krimskij Val ielā jau gandrīz slēgta izstāde “Kāds 1917. gads”. To es apmeklēju oktobra beigās, bet pēc tam, novembra sākumā Pēterburgā, biju vēl uz divām Benuā korpusā, arī jubilejas sakarā. Visas bija tādas, it kā tās būtu gatavojis viens cilvēks, nosacīts mākslas zinātnes docents, specializācija – “krievu avangards”. Šīs izstādes ir ne vien garlaicīgas, tās ir nekādas un līdzinās darba atskaitei, ko sagatavojis grāmatu sērijas “Ceļš pie daiļā” vārdā nosauktā zinātniski pētnieciskā institūta sektors Krievijas XX gs. pirmās trešdaļas māksla. It kā viss jau būtu godīgi – darbi ir hrestomātiski, uzticami, Filonovs & Maļevičs, Repins & Petrovs-Vodkins, komisāra nāve, supremātisms, nu nedaudz atjaukuši to visu ar reālistiem un visvisādiem baznīcēniem nacistiem, kā Nesterovs, neizmest taču vārdus ārā no dziesmas? Bet sanāca tieši mākslas zinātne, nevis māksla, “Revolūcijas laika mākslinieki”, nevis “revolūcija un tās māksla”.

Un tomēr turp aizstaigāt bija derīgi – un tagad derīgi to atminēties un par to padomāt. Visdīvainākais šajā visā – stipri pārvērtētajā, jāatzīst, lai jau mani nolinčo, tomēr vēlreiz saku, p ā r v ē r t ē t a j ā – krievu avangardā ir tas, ka galvenā tā iezīme ir nevis “revolucionārisms”, bet “nacionālisms”. Bet, ja paraugāmies plašāk, tad vispār jau sanāk, ka krievu māksla pirmajos divdesmit pagājušā gadsimta gados ar pavisam nedaudziem izņēmumiem ir naconālistiska, neatkarībā no virziena. Te iekļaujas gan krievu modernisms, gan krievu avangards (tās ir dažādas lietas, protams), un pat reālisms. Nosacītajā 1917. gadā krievu mākslā internacionālismu gandrīz kā neatrast. Interesanti, ka šajā ziņā (un tādas kā neizturami salkanas un sastāvējušās trivialitātes ziņā) Ņesterova “Filozofi” un “Krievu dvēsele” ir no tās pašas šķiras kā Burļuka gleznotais Kamenska portrets.

Vispār vajadzētu pārvērtēt t.s. “sudraba laikmetu” tieši kā jaudīgu krievu modernā nacionālisma mākslu. Te nosacīti saredzama robeža starp Čehovu, Repinu, Fetu un, tikpat nosacīti, Bloku, Kustodijevu un pat Buņinu. Kas pārsteidz – un liekas negaidīti patīkami – ir Gorkijs kā izņēmums. Vispār, jo vairāk prāto par “sudraba laikmetu”, “krievu avangardu” un tamlīdzīgi, jo vairāk sajūti simpātijas pret patiesajiem internacionālistiem, tādiem kā Ļeņins, Trockis, citi boļševiki un, lūk, Gorkijs. Krievu Revolūcija pieteica sevi kā vispārēju, vispasaules, tā ņēmās mainīt visas cilvēces dzīves (un arī mākslas) pamatus, bet izrādījās tīri vietēja mēroga parādība; viss beidzās pat ar tādu kā Maskavas Krievzemi – cari, bajāri, krusta gājieni un cara ieročnesēju ar eļļu ieziestās bārdas.

ARHĪVS: Kirils Kobrins. Mākslas dienasgrāmata 2018. I