RAKSTI  
Viktorijas Ekstas atrastā ar roku krāsotā fotogrāfija

Dzīve pirms interneta. Pieci mākslinieki 0

Tomass Pārups
08/12/2017

Pieci mākslinieki un viņu stāsti izstādē "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze"

Es nevaru atcerēties laiku pirms interneta, vienīgi apzināties faktu, ka tāds ir bijis. It kā atgādinājumi par to ir ikdienā sastopami. Ne tikai vecākās paaudzes, bet arī jaunie fotogrāfi apzināti izvēlas strādāt ar analogajām fotokamerām, nevis digitālajām. Neskatoties uz cenām un ērtībām, joprojām pastāv pieprasījums pēc vinila platēm. Cilvēki vēl raksta dienasgrāmatas, ne tikai blogus.

Vienmēr pastāv tāda kā tiekšanās pēc pagājuša laika – kad, piemēram, dienasgrāmata bija ne tikai ietvars ikdienas dokumentēšanai, bet arī vietne, kur konstruēt personīgu, no realitātes atdalītu telpu. Šajā telpā varēja strādāt gadiem ilgi, pat visas dzīves garumā.

Izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” sava veidā ir šī pagājušā laika kartējums. Ikdienas artefakti, samizdati, vēstules, diapozitīvi un atrasti fotoarhīvi sniedz liecības par radošu pašizpausmi, kas pastāvējušas ārpus vēsturiskās mākslas un kultūras pamatstraumes. Tā ir kā stāstu kopums, kurā var mēģināt iezīmēt caurstrāvojošās tēmas. Šajā tekstā apskatītie mākslinieki ar savu radošo darbību izveidojuši savu personīgo brīvības telpu.

Viktorija Eksta//Maksims Belogrudovs


Fotogrāfe Viktorija Eksta izstādē prezentē ar roku krāsotas fotogrāfijas, kas atrastas plašai publikai nezināmā Latvijas mākslinieka Maksima Belogrudova privātajā arhīvā. Tajās redzama viņa meita, mazmeita Taņa un paziņas. Uzņemtas amatierfotostudijā Belogrudova mājās, rūpīgi krāsotas, naivu papīra rāmīšu ieskautas, šīs fotogrāfijas darbojas kā liecība Padomju Savienībā pastāvošajam eskeipismam. 

Pirmskara gados Belogrudovs pelnīja iztiku kā ikonu gleznotājs. Tā kā viņš bija uzaudzis striktā pareizticīgo ģimenē, šī nodarbošanās saskanēja ar viņa reliģiskajiem uzskatiem. Padomju okupācija Belogrudovu piespieda pievērsties aģitācijas plakātu zīmēšanai, lai novērstu uzmanību no savas piederības pareizticībai. 50. gados Belogrudovs savās mājās ierīkoja fotostudiju, kur tapušas liela daļa viņa fotogrāfiju.

Belogrudova fotogrāfiskās izpausmes asi kontrastēja ar viņa oficiālo nodarbošanos. Portretēdams savu ģimeni un paziņas, neliela Latgales ciemata iedzīvotājus, viņš uzbūra mikropasauli, kas bija pilnīgi paralēla Padomju Savienības ikdienas dzīvei. Parastas lauku sievietes viņa fotogrāfijās pārtapa par romantizētām sabiedrības dāmām, bet ikdienas pelēkums kļuva dziļi personisks.

Līvija Patikne


Līvija Patikne bija latviete no Milvokī, kura nelielā dzīvoklī viena pati nodzīvoja kādus trīsdesmit gadus. Viņas vīrs Kārlis nomira 1959. gadā, bērnu viņiem nebija. Pēc vīra nāves Patikne apprecēja citu Milvokī dzīvojošu latvieti – Antonu, kurš izrādījās šizofrēniķis un ātri vien nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Patiknes īpašumā bija analogā fotokamera, ar kuru viņa uzņēma fotogrāfijas savā dzīvoklī. Neskaitāmas ziedu kompozīcijas, kuras izgaismo zibspuldzes gaisma, nesaprotamu iemeslu dēļ šķiet aizkustinošas jau pirmajā acu uzmetienā. Skatoties Patiknes fotogrāfijas, rodas aizdomas, ka tās radītās ne tikai kā vientuļas mājsaimnieces hobijs, bet ar skaidru māksliniecisku nodomu. Viņa domā par kompozīciju, par apgaismojumu, par fonu un visu pārējo.

Manī līdzīgas aizdomas izraisa attēli, kuros redzama pati autore. Mākslas vēsturniece Debra Brēmere esejā par Patiknes dzīvi un darbiem šos portretus salīdzina ar Sindijas Šērmanes darbiem, velkot paralēles starp abu sieviešu iejušanos tēlos, pozējot kameras priekšā.

Vienā fotogrāfijā viņa stāv ar lejup vērstu skatienu – it kā gaidīdama zvanu, viņa skatās uz galda novietoto telefonu. Citā viņa uzņem tādu kā selfiju, smaidīdama spogulī. Tomēr nepamet sajūta, ka fotogrāfijas caurauž nepārvarama vientulība, kura rezultējusies šajā radošajā izpausmē aiz slēgtām durvīm.

Miroslavs Tihijs (Miroslav Tichy)

Romans Buhbaums savā nelielajā grāmatā par čehu mākslinieku un lūriķi (un savu bijušo kaimiņu) Miroslavu Tihiju no bērnības atminas vecmāmiņas aizrādījumu: “Kārtīgi mazgā rokas! Citādi būsi tāds kā Mireks Tihijs!”. Garais, bārdainais vecis ar paštaisīto kameru un bezpajumtnieka izskatu iemiesoja visu to, kas kārtīgiem cilvēkiem šķita nepieņemams un atbaidošs.

Miroslavs Tihijs bija akadēmiski izglītots poļu mākslinieks. Savu karjeru sācis kā avangarda gleznotājs, gleznojot kailas sievietes erotiskās pozās. Sajuties izsmelts zīmēšanā un glezniecībā, Tihijs pievērsās fotogrāfijai. Tie bija 60. gadi, viņš bija izlikts no savas darbnīcas. Viņš sāka fotografēt ar sava sen mirušā tēva analogo kameru. Tihijs atteicās no aparatūras, kuru viņam piedāvāja draugi un paziņas, tā vietā piekopjot striktu DIY pieeju fotogrāfijai. Viņš modificēja vecas kameras, līmējot kopā objektīvus, lai pielāgotu tās savām vajadzībām.

Tihijs fotografēja publiskās vietās – parkos, autobusa pieturās un vietējā peldbaseinā, kurā viņam nebija atļauts fotografēt. Tādēļ fotogrāfijas, kurās redzamas guļošas sievietes peldkostīmos, klāj režģis – tā ir sēta, caur kuru Tihijs viņas vēroja un fotografēja. To visu viņš darīja neuzkrītoši, kameru nēsādams zem sava biezā, noplukušā džempera.

Tihija darbi iemieso sava veida neuzkrītošu pretošanās formu un apliecinājumu, ka nedz sabiedrības, nedz politiskās iekārtas diktētie noteikumi nespēj ierobežot mākslinieku, kura dzīve sastāv no radīšanas.

Ruta Volfa-Rēfelta (Ruth Wolf-Rehfeldt)

Rakstāmmašīna, gluži kā plašu atskaņotājs, ir viena no tām ierīcēm, kas mūsdienu cilvēkiem liekas apburošs aizgājuša laikmeta artefakts. Austrumvācijas māksliniecei Rutai Volfai-Rēfeltai šī ierīce bija radošās darbības kodols. Katrs burts un katra zīme viņas darbos ievietoti manuāli, novietojums precīzi izrēķināts.

Tādā veidā, gluži kā minētais Tihijs, arī Volfa-Rēfelta nemanāmi centās apiet ierobežojošo valsts iekārtu.


Strādādama kādā Austrumvācijas birojā par mašīnrakstītāju 70. gadu sākumā, Volfa-Rēfelta aizsāka mākslas formu, ko viņu pati nosauca par typewritings. Galvenās sastāvdaļas bija burti, no kuriem māksliniece veidoja ģeometrisku figūru kompozīcijas, vizuālus dzejoļus un tā saukto mail-art – mākslu, kuras konceptuālais pamats veidojas korespondencē – mākslinieki pa pastu nosūta cits citam neliela izmēra darbus. Šādi Volfa-Rēfelta izvairījās no cenzūras un turējās ārpus varas iestāžu redzesloka.

Mākslinieces darbi prasa ne tikai maniakālu pacietību radīšanas procesā, bet arī korespondences laikā, kad viņa bija spiesta ilgus laika periodus gaidīt atbildes no savu darbu saņēmējiem.

Viljams Kentridžs (William Kentridge)

Beidzamais šī apskata mākslinieks ir viszināmākais un kritikas atzītākais autors. Viljams Kentridžs ir teju vai baisi strādīgs mākslinieks, bet nekādā ziņā nav “darbarūķis”. Viņš zīmē, glezno, rada tēlniecības objektus, darbojas kā scenogrāfs un kā animators.

Kentridžs ir Johannesburgā dzimis ebrejs, divu advokātu un antiaparteīda aktīvistu dēls. Viņa etniskā piederība sniegusi viņam unikālu skatpunktu uz Dienvidāfrikā notikušo rasu segregāciju. Tas arī darbojies kā izejas punkts vairākiem viņa darbiem, tostarp šajā izstādē skatāmajai animācijas filmai Second Hand Reading, kas apliecina mākslinieka ārprātīgo strādīgumu un daudzpusīgo veiklību vienlaicīgā saskarsmē ar vairākiem vizuālās mākslas medijiem. Katru kadru zīmēdams ar roku, Kentridžs dinamiskā animācijā iedveš poētisku pēcaparteīda Dienvidāfrikas naratīvu.

Reti gadās saskarties ar video darbiem, kur jau pēc pirmajām minūtēm sāc baidīties par to, ka tas kādā brīdī beigsies. Tādas sajūtas izraisa Kentridža sešas minūtes garā animācija. Tajā redzama grāmata, uz kuras lappusēm manifestējas visādi sižeti. Pavīd teksti, ainavas, cilvēku ķermeņi, ģeometriskas figūras u.c. To visu pavada aizkustinošs afrikāņu dziedājums.