RAKSTI  
Agates Lielpēteres izstāde “AKA” galerijā LOW. Ekspozīcijas skats. Foto: Artūrs Analts

Parafrāze par patiesību. Galerijas LOW un Agates Lielpēteres izstādes “AKA” apskats 0

Auguste Petre
21/09/2017

Foto: Artūrs Analts

Pirms aptuveni pusgada saņēmu uzaicinājumu uz paziņu – jauno mākslinieku – izstādes atklāšanu. Divu Latvijas Mākslas akadēmijas studentu pieteikta “Neprasītā patiesība”[1] Ģertrūdes ielā 115, galerijā LOW. Toreiz izlasīju pasākuma aprakstu feisbukā un paraustīju plecus. Pieteikums izklausījās pārliecinošs un izstāde – tas, protams, ir ļoti forši. Bet kas tas LOW gallery tāds ir? Neziņa mani motivēja ievākt informāciju, līdz jau pāris stundas vēlāk, gudri mājot ar galvu, varēju apliecināt: “Tā taču ir tā Kurševas galerija.” Uz atklāšanu toreiz netiku, tomēr izstādi aizgāju aplūkot dažas dienas vēlāk. Apjukusi, meklējot pareizās durvis, nonācu vārtrūmē, kur sastapu savu kādreizējo filozofijas pasniedzēju. 

Jāatzīstas, ka pirmais, kam pievērsu uzmanību, nonākusi nelielajā izstāžu telpā, nebija Brendas Jansones un Rūdolfa Štamera radītie mākslas objekti, bet gan gaišā flīžu grīda un spilgti baltās sienas. Kamēr ar acīm aplūkoju jauno mākslinieku veikumu, mans prāts bija mobilizējies atkārtot tikai vienu: “Tik laba telpa.” Noteikti nevēlos vilkt paralēles ar Nārniju un pasaku pasauli, kas atklājas aiz antīka skapja durvīm, taču nevaru noliegt, ka pirmā sastapšanās ar LOW bija nedaudz maģiska.

Pasaules praksē, neliela izmēra izstāžu telpu uzturēšana nav nekas neierasts. Tās nav galerijas, kuru mērķis būtu konkurēt ar lielizmēra izstāžu zālēm vai muzejiem, bet gan neatkarīgi mākslas entuziastu vadīti organismi. Parīze, Berlīne, Amsterdama vai Barselona nebūtu iedomājama bez šādiem saloniem, kuros iespējams iepazīt nevien lokāli aktuālo mākslu, bet arī to autoru un cienītāju kolorītu. Tomēr Rīgas kultūrtelpā vārdus galerija, māksla, prestižs, intelektuāļi, kaut kas melns arvien asociatīvi ierasts lietot vienā kontekstā un pašu mākslinieku vadītas izstāžu telpas vēl šķiet kā brīnums. Pareizāk sakot, šāda uzdrīkstēšanās liekas nedaudz aizdomīga. Tā daļai mākslas interesentu vieglu apjukumu izraisīja Kaspara Groševa un Ievas Kraules atvērtā galerija 427, kas savu darbību uzsāka ne tik tālajā 2014. gadā. Kaut kas neatkarīgs un laikmetīgs? Ļoti aizdomīgi. 

Vēl aizdomīgāku šo abu (427 un LOW) galeriju pastāvēšanu dara to ģeogrāfiskais novietojums pilsētas kartē. Proti – Avotu ielas apkaime, kas tautā mīļi tiek dēvēta par “slikto rajonu”. Mākslinieku/galeristu motivācija izstāžu telpas atvērt “nepopulārās” pilsētas apkaimēs var tikt izskaidrota pavisam cilvēciski – finansiālu apsvērumu dēļ. Un galerijām, kas pozicionējas (vai tiek pozicionētas) kā nekomerciālas, šis faktors ir nenoliedzami būtisks. Tomēr vēlmi atrasties ārpus centra varētu uzskatīt arī par sava veida nepretenciozu atgādinājumu par to, kas tad māksliniekam un mākslai vispār ir vajadzīgs. Un, kas zina, varbūt jaunajiem Rīgas māksliniekiem nepieciešams tieši tāds rajons, kurā būt neierobežotiem, radīt un arī atrādīt paveikto.


Agates Lielpēteres izstāde “AKA”. Ekspozīcijas skats. Foto: Artūrs Analts

Kopš šī gada marta beigām, kad galerija LOW uzsāka darbību, tajā bijušas skatāmas jau 12 izstādes, tostarp arī performance un vairākas vienas dienas izstādes – Līvas Rutmanes un Elīnas Bākules-Veiras “Nē, vai ne”[2], Līgas Spundes un Klāva Meļļa “Kā sabiedrībā pazīstama pašmāju mākslas zinātniece mani deviņu gadu vecumā nosauca par resnu”[3], Kaspara Groševa un Martas Trekteres “121-1”[4], kā arī Maijas Kurševas un Venta Vīnberga “Pagrīde”[5]. Divpadsmit izstādes pusgada laikā nenoliedzami ir daudz un pierāda galerijas spēju funkcionēt brīvi, nevadoties pēc strikti izveidota plāna. Sarunā par galerijas konceptu Maija Kurševa atzīst, ka šis pirmais LOW gads ir ļoti eksperimentāls: “Mūsu fokuss ir laikmetīgā un grafiskā māksla, ilustrācija un zīmējums. Tomēr, kopumā šī vieta ir paredzēta jaunajiem talantiem un spontānu ideju realizēšanai. Man jau ir garš saraksts ar māksliniekiem, kurus es gribētu aicināt piedalīties izstādēs nākamajā gadā, bet neesmu to sadalījusi pa mēnešiem, jo nevēlos neko plānot divus gadus uz priekšu. Man tas šķiet tā mazliet nomācoši.” Taču Maija arī atzīst, ka kopš sapnis par savu galeriju pārvērties īstenībā, vēlme šo projektu attīstīt ar katru dienu arvien pieaug. Viena telpa būtiski ietekmē gan mākslinieka, gan galerista iespējas veidot ekspozīciju, taču var kalpot arī par iemeslu sadarbībai ar citām mākslas organizācijām. Tā, piemēram, šī gada kultūras foruma “Baltā nakts” ietvaros LOW galerija sadarbībā ar kim? Laikmetīgās mākslas centru piedāvāja mākslinieču Montas Andžejevskas, Liānas Mihailovas, Ilzes Ances Kazakas un Lauras Kļavas divdaļīgu izstādi “1/2 + 1/2“. 


Agates Lielpēteres izstāde “AKA”. Ekspozīcijas skats. Foto: Artūrs Analts

Savukārt augusta mēneša nogalē noslēdzās LOW gallery veidotā izstāde – Agates Lielpēteres “AKA”. Arī Agate, tāpat kā citi jaunie mākslinieki, kuriem dota iespēja galerijā izstādīties, ir Maijas studente Latvijas Mākslas akadēmijā. Abām jau iepriekš veidojusies pozitīva sadarbība, kad Agate, Maijas iedrošināta, taisījusi zīnus: “Agate apmeklēja manis vadīto izvēles kursu – ilustrāciju. Jau toreiz pamanīju, ka viņa ir ļoti uzņēmīga un talantīga. Man ļoti patīk stils kādā viņa strādā.” Tieši vēlmi strādāt un realizēt sevi mākslā Maija Kurševa min kā vienu no galvenajiem iemesliem šādas galerijas radīšanā. Un, šķiet, ka Agate Lielpētere to veiksmīgi attaisno. Atvasinājumā no angļu valodas izteiciena also known as jeb zināms arī kā, AKA ir stāsts par ļaudīm, kuri pilda objektu funkciju. Tā ir parafrāze par cilvēkiem etaloniem/reklāmas sejām, kuru pašu personības aizēno tiem piešķirtā loma. Vai tas būtu smaidīgais puisītis no Kinder Chocolate iepakojuma, vai provokatīvā rudmate, kas televīzijas skatītājus aicina pa pastu pasūtīt viņas biksītes. Lielākais no darbiem – speciāli izstādei veidots zīns par paklāju pārdevēju, kuram Agate iedvesmojusies Rīgas ielās vairākkārtīgi redzot paklāju tīrīšanas firmas Berendsen mašīnu. Tās sānu rotā smaidīgs puisis, satvēris nupat iztīrītu paklāju. Un tikai patiess zinātājs spētu atšķetināt, ka paklāju patiesībā tīrījis kāds cits. 


Agates Lielpēteres izstāde “AKA”. Ekspozīcijas skats. Foto: Artūrs Analts

Agates Lielpēteres izstāde atstāja vieglu un pārliecinošu iespaidu, lai gan tās konceptuālais vēstījums balansē starp smeldzīgu tukšuma un absolūtas pārpilnības sajūtu. Sak, pazaudēts taču vēl nav zaudēts un itin viegli atgūstams. Un LOW – galerija, kas māksliniekiem ļauj (vai pat liek) izkāpt no komforta zonas, uzņemoties gan kuratora, gan sagādnieka pienākumus – šādai izstādei ir ideāli piemērota vieta. Maģiska telpa sliktajā rajonā, kas Rīgu nedaudz tuvina pasaules centram, bet katru no mums – savām patiesajām mākslinieciskajām ambīcijām.

[1] Brendas Jansones un Rūdolfa Štamera izstāde “Neprasītā patiesība” galerijā LOW bija skatāma no 23. līdz 31. martam

[2] Izstāde galerijā LOW bija skatāma 19. jūnijā

[3] Izstāde galerijā LOW bija skatāma 21. jūnijā

[4] Izstāde galerijā LOW bija skatāma 26. jūnijā

[5] Izstāde galerijā LOW bija skatāma 29. jūnijā