RAKSTI  
Foto: Andrejs Strokins

Izsalkušie skatītāji 0

Ivara Grāvleja performance “Klusā daba” MVT Vasaras mājā

Tomass Pārups
18/07/2017

Lai gan būtu pārdroši apgalvot, ka aizspriedumi pret kailumu publiskajā telpā ir izgaisuši, pārsteidzošā kārtā, ar ēdienu noklātais galds performances “Klusā daba” vērotājos izraisa krietni vien vairāk reakciju nekā meitenes tautas tērpos, kas puskailas ap to grozās. Vieglais pārsteigums, kas pārņem performances sākumā, ātri vien izgaist. Apmeklētāji, pārvarot kautrību un ļaujoties izsalkumam vai vienkāršai vēlmei kaut ko ieēst, pietuvojas galdam un paķer eklēru vai maizīti, vai kādu augli.

Ivara Grāvleja performancei “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas sienas ir nokrāsotas Latvijas karoga krāsās. Telpā atrodas trīs meitenes ar plikiem dibeniem, kuras laiski ēd no apaļa galda, kas novietots centrā. Pie sienas piekārts uz pusēm pāršķelts Mona Lizas portrets. Skan repmūzika. Kopskats ir tieši pretējs tam, ko varēja novērot 6. jūlijā, kad Andrim Grinbergam veltītā pasākuma cikla ietvaros tika rādīta Laimas Žurginas dokumentālā filma “Neglītais pīlēns – cilvēka bērns”, kurā lielākoties skanēja Mocarts. 


Foto: Andrejs Strokins

Šeit katrs performances elements provocē skatītāju, neizraisot vien trulu šoku, bet radot ārkārtīgi plašas iespējas tos interpretēt un neizbēgami arī pārinterpretēt. Tautumeitas var uztvert kā norādes uz latviešu tautas etnogrāfisko romantismu vai arī kā kritiku pret tautu, kurai kultūras patērēšana nereti aprobežojas ar dziesmu un deju svētku apmeklējumu. Tad atkal var sākt kontekstualizēt gan ēdieniem noklāto galdu, gan uz pusēm pāršķelto Monas Lizas portretu. Tomēr daudz interesantāk šķiet vērot mijiedarbību starp performanci un publiku. Izlasot, kā Andris Grinbergs apraksta savu ideju par šādu performanci („Vajadzētu, lai atklāšanā pie galda stāv daiļas tautumeitas ar plikām pakaļām. Ēd maizītes, kūciņas un dzer šampānieti. Un lai tās uzbarotās dirsas – „sabiedrības krējums“ – lūr. Figa viņiem!“), šķiet, ka Grāvlejs to ir spējis īstenot pilnvērtīgi.

Var nonākt pie dažādiem slēdzieniem attiecībā pret to, kā būtu jāskaidro šo hepeningu, bet tikpat svarīgi ir uzsvērt Ivara Grāvleju lomu “Ārup” izstāžu cikla ietvaros. Viņš darbojas kā “huligāns”, šādi atainojot vienu no Andra Grinberga personības un radošās darbības šķautnēm. Gluži kā Grinbergs mākslas patērētājos izraisa reakciju, tā to dara arī Grāvlejs. Skatītāji, izvēloties grābt ēdienus no galda, iekļaujas performances konceptā.

ARHĪVS: Fotoreportāža no Ivara Grāvleja performances “Klusā daba”