RAKSTI  
(Fragments.) Elisona Džeksone. No sērijas Mental Images. 2016

„No pašbildes līdz pašizteiksmei” Saači galerijā 0

Estere Kajema
21/04/2017

“No pašbildes līdz pašizteiksmei”
Saači galerija, Londona SW3
Līdz 2017. gada 30. maijam

Skaidrs, ka runāšanā par pašbildēm absolūti nav nekā jauna. Nekā jauna nav to nokļūšanā uz ekrāna, un nekas jauns nav dalīšanās tajās ar saviem draugiem, ģimenes locekļiem vai pat veselu rindu svešinieku. Pašbildes uzņemšana un palaišana internetā ir tik pierasta lieta, ka 2013. gadā vārds selfie oficiāli tika iekļauts Oksfordas vārdnīcā. Pasaules un mākslas vēstures dažādos periodos un laikmetos priekšstati par pašreprezentāciju/pašportretu ir attīstījušies no veida kā atpazīt sevi, piemēram, alu zīmējumos, līdz buržuāziskas domāšanas apliecinājumam.

2017. gada marta pēdējās dienās Saači galerijā, kas atrodas Londonas rietumos, notika jaunas izstādes atklāšana – „No pašbildes līdz pašizteiksmei”. Kā jau tika reklamēts, izstāde ir tapusi, Saači galerijai sadarbojoties ar ķīniešu kompāniju Huawei, kas ražo displejus un viedtālruņus, un veltīta šim ārkārtīgi populārajam pašizteiksmes veidam – pašbildei. Galerijas direktors Naidžels Hērsts apgalvo, ka šī ir pirmā izstāde vēsturē, kas pievērsusies pašbildes plašākā vēsturiskā kontekstā. 


Amālija Ulmane. Excellences & Perfections. © Arcadia Missa/Amalia Ulman

Oficiālā Oksfordas vārdnīcas definīcija „pašbildei” ir: „Fotogrāfija, kurā kāds uzņēmis pats sevi, visbiežāk ar viedtālruni vai vebkameru, un dalījies tajā sociālajos tīklos”. Taču ir reāla atšķirība starp pašbildi un pašportretu. Kamēr pašportreta koncepts var norādīt uz daudz dažādām tehnikām, pašbilde šķiet daudz vienkāršāka un nesaistīta ar īpašu intelektuālu vai māksliniecisku piepūli. Lai gan jau ir sarakstītas grāmatas par pašbilžu „mākslu”, un tādi izcili mākslinieki kā Amālija Ulmane un Ai Veivejs izmanto pašbildes tehniku savā radošajā darbībā, pašbilžu uzņemšana joprojām netiek uzskatīta par augstas klases māksliniecisku izpausmi.


Foto: Ai Veivejs (@aiww) via Instagram

Ieejot Saači galerijas pirmajās zālēs, apmeklētāji nokļūst milzīgu Huawei ekrānu ielenkumā, kuros visos redzami klasisku gleznu attēli – sākot ar Rembrantu un beidzot ar Frīdu Kalo. Cilvēkiem ir iespējam nobalsot par labāko klasisko „pašbildi”, spiežot like pogu viedtālrunī, kas savienots ar lielo ekrānu. Šķiet, ir dabiski, ka galu galā tieši skatītāju varā ir izlemt, kāda māksla viņiem patiešām patīk, taču, no otras puses, ir dīvaini un savā ziņā degradējoši dot iespēju „balsot” par šādiem izciliem un savstarpēji ļoti atšķirīgiem māksliniekiem.

Otra galerijas zāle ir veltīta postmodernisma un laikmetīgajiem māksliniekiem, kuri nodarbojušies ar pašreprezentāciju, izmantojot dažādas metodes. Šajā zālē skatītājiem ir iespējams apskatīt gan Endija Vorhola, gan Žana Mišela Baskjā darbu digitālas reprodukcijas. Baskjā, piemēram, tā vietā, lai gleznotu figurālu pašportretu, parasti gleznoja lielu melnu figūru ar izplūdušiem vai pilnībā neesošiem sejas vaibstiem. Šajā zālē ir arī unikāli Sindijas Šērmanes fotodarbu novilkumi, tostarp „Filmas kadrs bez nosaukuma nr. 21” – viens no viņas 69 foto pašportetiem, kuros māksliniece pozēja kā tipiska 70. gadu amerikāņu kino varone.

Izstāde iekļauj arī tādu tēmu kā bīstamie un ekstrēmie veidi, kādus cilvēki izvēlas, lai uzņemtu pašbildes. Kā to ļoti precīzi norādīja Žans Pigoci savā 2014. gada intervijā Arterritory, „pašbildes uzņemšanas būtība ir tajā, ka tā var darboties kā galējs beznosacījumu pierādījuma objekts”. Pigoci saka, ka mūsdienās vairs nelūdz slavenībām autogrāfus, bet daudz ierastāka lieta ir lūgums nobildēties kopīgā pašbildē. Ideja par pašbildi kā liecību ir arī ļoti izplatīta starp tiem, kas tās uzņem ekstrēmās situācijās – piemēram, rāpjoties augstā, pamestā tornī, peldoties kopā ar plēsonīgām haizivīm vai pat lielā ātrumā braucot pie stūres. Nav labāka pierādījuma par momentānu, neapstrādātu pašbildi. 


Hitlers Parīzē. 1940. Foto no Heinriha Hofmana kolekcijas

Šajā zālē eksponētas arī pašbildes, kas tapušas uz skaistu ainavu vai ikonisku vietu fona; kas arī saskan ar Pigoci teikto. Mēs visi zinām kanonisko fotogrāfiju ar vācu iekarotājiem – Ādolfu Hitleru un viņa draugiem Albertu Špēru un Arno Brekeru – pozējam Eifeļa torņa priekšā Parīzē; šis foto gluži vai kliedz: „Mēs to dabūjām! Tas ir mūsu!” Šķiet, ka pašbildes, kas uzņemtas Niagāras ūdenskrituma, ēģiptiešu piramīdu vai Bigbena priekšā, pauž līdzīgu vēstījumu – politiski gan ne tik agresīvu. Taču tās ir vizuālas liecības iemiesojums, ekshibicionista ķeksīši sarakstā – un visiem tie jāredz un „jālaiko”.


Elisona Džeksone. No sērijas Mental Images. 2016

Izstāde „No pašbildes līdz pašizteiksmei” sniedz skatītājiem unikālu iespēju redzēt trīs izcilās mūsdienu britu mākslinieces Elisonas Džeksones darbus, kas ir īpaši zīmīgi šodien – Trampa laikmetā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, ar ko māksliniece nodarbojas, ir uzticēšanās attēliem – vai varam ticēt attēliem, ko mums šodien uzspiež mediji? Šajā izstādē iespējams redzēt trīs Džeksones darbus, kas visi ir no sērijas ar nosaukumu „Mentālās bildes”. Atlasot līdziniekus un liekot tiem pozēt kameras priekšā, viņa iestudē ainas no dažādu slavenu cilvēku dzīves, šajā gadījumā – Donalda Trampa un britu karaliskās ģimenes. Spokainā līdzība starp aktieriem un īstajiem cilvēkiem, ko ikdienā redzam medijos, ir patiešām biedējoša, bet vēl biedējošāk šķiet tas, ka visas ainas, ko Džeksone izdomājusi, varētu būt pavisam reālas. Piemēram, fotogrāfija ar Donalda Trampa līdzinieku, kurš uzņem pašbildi ar selfijkātu kopā ar trīs „Mis Universs” konkursa dalībniecēm. Līdziniekam ir telefona maciņš, uz kura ar baltiem burtiem un sarkana fona rakstīts: „Padarīsim Ameriku atkal varenu” – tieši tādā pašā veidā, kā šis sauklis tika izmantots Trampa prezidenta kampaņas laikā. Vēstījums ir šāds – netici visam, ko redzi, bet, no otras puses, pilnībā visu arī neapšaubi.


Huans Pablo Eceveri. Miss Fotojapón. Pases bildes. Kopš 2000. gada (work in progress)

Kolumbijā dzimušais mākslinieks Huans Pablo Eceveri no 2000. gada katru dienu uzņem pases bildītes ar sevi mākslas projektam Miss Fotojapón. Katru dienu mākslinieks dodas uz fotokabīni un nofotografējas. Liekas, ka caur šo atkārtoto, gluži vai performatīvo darbību māksliniekam izdodas radīt īstu pašportretu – jo izpratne pašam par savu attēlojumu un identitāti veidojas laika gaitā, nevis momentāni. Uzņemot pašportretus katru dienu pēdējo septiņpadsmit gadu laikā, Eceveri izdevies fiksēt tās dabiskās izmaiņas, kas notiek ar viņa ķermeni. 

Izstādē ir arī vairāki mākslas darbi, kas speciāli paredzēti automātiskai mijiedarbībai ar skatītāju – piemēram meksikāņu mākslinieka Rafaela Lozano-Hemmera un poļu mākslinieka Kšištofa Vodisko darbi. Vodisko galerijas zālē uzstādījis divpadsmit datorizētas novērošanas kameras, kas izmanto seju atpazīšanas algoritmu, lai fiksētu instalācijas skatītājus. Robotkameras pietuvina individuālas sejas, un tad attēlus, kam tās spēj izsekot, pārraida uz milzīgām projekcijām pa visu sienu. Neapšaubāmi, ka skatītājiem tas liek justies ārkārtīgi neērti. Instalācijas ideja ir uzsvērt faktu, ka automātiskās seju atpazīšanas sistēmas šādā vai citādā veidā pastāvīgi kontrolē un fiksē visus, kuri dzīvo ar CCTV (Closed-circuit television – no angļu val. ‘slēgtās ķēdes televīzija’ jeb, vienkārši sakot, novērošanas kameras – red.) aprīkotās pilsētās. Skatītāji tiek pārsteigti nesagatavoti un piespiesti skatīties uz sevi milzu ekrānā, liekot apjaust par lielo plaisu starp paša apzināšanās sajūtu un indivīda reprezentāciju sabiedrībā.


Dons Vūlijs. The Substitute (holiday). 2017

Saači galerija ir labi pazīstama ar to, ka sniedz iespēju jaunajiem māksliniekiem izrādīt savus darbus, un šajā reizē galerija bija uzaicinājusi piedalīties izstādē desmit jaunus britu fotogrāfus. Viņiem tika piedāvāts radīt darbus, izmantojot jaunos Huawei viedtālruņus ar duālo objektīvu, kas radīts sadarbībā ar optikas uzņēmumu Leica.

Kopā ar Huawei Saači izsludināja arī konkursu ar nosaukumu #SaatchiSelfie, kur piedāvāja ikvienam interesantam augšupielādēt pašbildi un piedalīties konkursā. Atsaucoties uz izstādes preses relīzi, tika iesūtīti vairāk nekā 14 000 bilžu no 113 valstīm. No tiem tika atlasīti desmit finālisti, kas balvā saņēma jaunos Huawei P10 viedtālruņus, kā arī viņu pašbildes tika iekļautas izstādē. Konkursa uzvarētāja – Dona Vūlija ar darbu „Aizstājēja (Brīvdienas)”, 2017 – balvā ieguva iespēju doties starptautiskā fotosesijā kopā ar „Leica fotovēstnieku”. 


Izstāde ir tieši tāda, kā tiek reklamēta, tāpēc, dodoties saulainā aprīļa pēcpusdienā uz Saači galeriju, jāpatur prātā, ka patiesībā tur neredzēsit īstus Frīdas Kalo vai Rembranta darbus un ka izstāde galu galā tapusi kā sadarbības projekts starp Saači un Huawei. Turklāt kuratoru lēmums rādīt nedigitālus mākslas darbus uz ekrāniem varētu šķist nevajadzīgs un pat nepatīkams tiem, kuri labāk izvēlas apmeklēt Nacionālo galeriju vai Teita muzejus, lai baudītu mākslas darbu oriģinālus. 


Finians Kroijs. © Finnian Croy, 2017

Izstādē „No pašbildes līdz pašizteiksmei” ir unikāla iespēja redzēt pāris retus Sindijas Šērmanes darbus, Gevina Tērka instalāciju “Pops” un pat Tima Nobla un Sjū Vebsteres lielizmēra tēlniecības darbus, kas nesen bija eksponēti Blain Southern galerijā Medoksstrītā. Taču, redzot Velaskesa „Meninas”, Frīdas Kalo „Pašportretu ar ērkšķiem” vai dramatiskos Baskjā pašportretus uz milzu ekrāniem galerijas zālēs, pārņem savā ziņā nedabiska sajūta.


Sāra Karpentere. Torn. © Sarah Carpenter, 2017


Patriks Gonzaless. Untitled - #4. © Patrick Gonzales, 2017

saatchigallery.com