RAKSTI  
(Fragments.) Fransisko Goija. “Aizmigušais saprāts dzemdē briesmoņus.” 43. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. LNMM kolekcija. Publicitātes foto

Fransisko Goijas „Kaprīzes”. 10 lietas, kas jāzina 0

Māra Pāvula
24/03/2017

No 25. marta līdz 16. jūlijam Mākslas muzeja „Rīgas birža” Boses zālē būs skatāma spāņu vecmeistara Fransisko Goijas (Francisco José de Goya y Lucientes, 1746–1828) grafikas sērija „Kaprīzes” (Los Caprichos) – viens no slavenākajiem pasaules mākslas šedevriem.

„Kaprīzes” ir pirmā no Fransisko Goijas radītajām četrām lielajām grafiku sērijām un ir uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem mākslinieka darbiem. Lielāka daļa sērijā iekļauto darbu radīti laika posmā no 1796. līdz 1797. gadam, ko mākslinieks pavadīja Madridē un Andalūzijā. Sērijas ievadā tā raksturota kā „cilvēcisko kļūdu un netikumu cenzūra”. Apvienojot reālistiskas situācijas ar fantastiskiem tēliem, autora veidotā grafikas sērija piedāvā nesaudzīgu sava laika sabiedrības kritiku. Groteskos, satīriskos un brīžiem mīklainos darbus papildina autora ironiskie un komiskie komentāri. 

Sērija „Kaprīzes” kopumā iekļauj 80 grafikas, bet izstādē „Rīgas biržā” būs redzamas 54 lapas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Sasaucoties ar Prado muzeja kolekcijas izstādi „Prado 12 raksturi”, kas „Rīgas biržā” atvērta no 25. marta, Goijas „Kaprīžu” ekspozīcijā galvenā uzmanība būs pievērsta sievietes tēlam.

Pirms došanās uz izstādi ielūkojāmies Goijas biogrāfijas faktos, kas saistīti ar sērijas „Kaprīzes” tapšanu.


Fransisko Goija. “Autorportrets.” 1. lapa no sērijas “Kaprīzes”. 1797–1799. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Slimības Goijas dzīvē 

„Kaprīzes” bija nozīmīga atkāpe no līdzšinējās mākslinieka daiļrades. Līdz tam Goija lielākoties veidoja gobelēnus Spānijas karaļnamam, karaliskās ģimenes un aristokrātu portretus, kā arī pasūtījuma darbus baznīcu griestu un altāra gleznojumiem. Grafikas sērijas radīšanas laiks cieši saistīts ar mākslinieka piedzīvotajām veselības problēmām un personīgajiem pārdzīvojumiem. 

1793. gadā Goija smagi saslima. Slimība, kuras cēloņi vēl joprojām ir neatklāti, izraisīja spēcīgu mentālu un fizisku krīzi un padarīja mākslinieku pilnīgi kurlu. Ir versija, ka slimības cēlonis bija saindēšanās ar svinu, jo Goija daudz izmantoja toksisko baltā svina pigmentu. Dzirdes trūkums mākslinieku padarīja aizdomīgu pret apkārtējiem cilvēkiem. Iespējams, slimības izraisītais satraukums, neapmierinātība ar savu pēkšņo izolāciju un cīņa ar iekšējiem dēmoniem bija cēlonis radikālajām izmaiņām viņa mākslinieciskajās izpausmēs. Pastāv viedoklis, ka viņa stāvokli vēl vairāk pasliktināja vilšanās pēc iespējamo romantisko attiecību izjukšanas ar hercoga Albas atraitni. 


Fransisko Goija.
Duendecitos. 49. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Apgaismības idejas 

Fransisko Goija dzīvoja un strādāja laikā, kad kultūrā valdīja pārmaiņu laiks. Līdz ar klasicismu mākslā izplatījās apgaismības idejas, piedāvājot jaunu skatījumu uz mākslu. Līdz brīdim, kad Goija saka strādāt pie sērijas „Kaprīzes”, klasicisms jau sāka piedzīvot pretestību, ko veidoja tādi romantisma pārstāvji kā Henrijs Fuseli (Henry Fuseli) un Viljams Bleiks (William Blake).

Goijam bija tuvas apgaismības idejas. Viņš nostājās pret reliģisko fanātismu, māņticību, inkvizīciju, vēlējās godīgāku likumdošanu un jaunu izglītības sistēmu. Tomēr viņš tieši nesekoja klasicisma ideāliem un savas idejas pauda romantismam raksturīgos izteiksmes līdzekļos (tumši, iztēles radīti tēli un misticisms), apvienojot tos ar apgaismības idejām un veltot nesaudzīgu kritiku sava laika sabiedrībai. 


Fransisko Goija. “Aizmigušais saprāts dzemdē briesmoņus.” 43. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. LNMM kolekcija. Publicitātes foto

Sapņi un kaprīzes

Sākotnēji Goija bija paredzējis sērijai „Kaprīzes” dot nosaukumu Sueños jeb „Sapņi”. Tās bija paredzētas kā ilustrācijas satīriķa Fransisko de Kevedo (Francisco de Quevedodarbam „Sapņi un runas” – tekstu apkopojumam, kas bija tapis starp 1607. un 1635. gadu un kurā rakstnieks sapņo, ka ir ellē un runā ar dēmoniem un nolādētajiem. Līdzīgi kā sērijā „Kaprīzes”, arī tekstā „Sapņi un runas” grēcinieki var saglabāt gan savu cilvēcisko veidolu, gan arī iegūt dzīvnieku vaibstus, kas simbolizē viņu netikumus, gan arī pārvērsties par raganām.

Iesākumā bija paredzētas 72 gravīras, un 1797. gadā pat tika publicēts sērijas pārdošanas sludinājums. Tomēr Goija nomainīja sērijas nosaukumu un paturēja gandrīz visas sērijai jau tapušās gravīras. Izvēle nosaukt sēriju par „Kaprīzēm” noteikti nebija nejauša. Vārda ‘kaprīzes’ variācijas izmantojuši daudzi mākslinieki no antīkā laikmeta līdz pat renesansei Itālijā 15. gadsimtā, lai apzīmētu iztēles uzvaru pār realitāti. Sērijas nosaukums ir atsauce uz priekšgājējiem – Botičelli, Dīreru, Tjepolo un Piranēzi –, taču, atšķirībā no viņiem, Goija nevis caur iztēli aizved skatītāju citā pasaulē, bet gan izgaismo savu laikmetu.

Goija ticēja, ka māksla var mainīt pasauli, un izmantoja savu stāvokli, lai parādītu un pavilktu uz zoba varas institūcijas, muļķīgus paradumus un maldīgus priekšstatus. 


Fransisko Goija.
Linda maestra. 68. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Personības vai universālijas

Kopš darba publicēšanas, nav rimušas diskusijas par personībām, kas attēlotas Goijas radītajās grafikās. Agrīnie darba komentētāji apgalvoja, ka grafikās ir tiešas atsauces uz tā laika prominentām Spānijas personībām. Nereti izteiktas versijas, ka ciklā iekļautajos tēlos saskatāma portretiska līdzība ar karalieni Mariju Luīzi, premjerministru Manuelu Godoju (Manuel Godoy), karali Karlosu IV un citiem.

Lai arī Goija vienmēr noliedza jebkādu konkrētu personu attēlojumu šajā sērijā un apgalvoja, ka viņu interesē universālais, viņam lieliski izdevās, izmantojot satīru, atspoguļot sava laika politisko klimatu. Nav zināms, vai mākslinieks to apgalvoja savai aizsardzībai un līdzība ar konkrētām personībām skaidrojama ar nejaušu „vaibstu” aizņemšanos no pazīstamām sejām. Apzinoties iespējamos riskus un vēloties sevi pasargāt, autors vairākām gravīrām devis neprecīzus nosaukumus – īpaši tām, kas atspoguļo aristokrātiju vai garīdzniekus. 

Skaidrs ir tas, ka Goija meklēja racionālu patiesību. Viņš „uzbruka” maldīgām idejām un pieņēmumiem un vērsās pret vispārpieņemtām normām, kas ļauj personas stāvoklim sabiedrībā kalpot par cienījamu aizsegu korupcijai.

„Kaprīzes” iespējams interpretēt kā vispārīgu sabiedrības kritiku, kurā cilvēki nebeidz paši sevi mānīt, slēpjoties aiz pieņemtām un ritualizētām uzvedības formām. 


Fransisko Goija. Por que fue sensible. 32. lapa no sērijas “Kaprīzes”. 1797.–1799. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Akvatintas tehnika

Darba īpatnējo estētisko efektu izraisīja Goijas lietotā jaunā grafikas tehnika, ko viņš bija pārņēmis no Francijas, – akvatintas process ļāva iegravēt ne tikai līnijas, kā parastā asējumā, bet arī graudainu toņu laukumus un radīt „Kaprīzes” lapām raksturīgos necaurredzami pelēkos fonus un ēnas. 

Lai gan šo grafikas tehniku jau 17. gadsimtā izgudroja nīderlandiešu mākslinieks Jans van de Velde (Jan van de Velde), tieši „Kaprīzes” bieži tiek uzskatītas par darbu, kur pirmo reizi pilnībā izmantots akvatintas potenciāls. 

Akvatintas tehnikā tika izmantotas metāla plāksnes (bieži vara vai cinka), kas tika noklātas ar vasku, skābi izturīgiem sveķiem. Mākslinieks ar adatu uzzīmēja attēlu vaskā, un pēc tam plāksne tika iemērkta skābē, kas saēda ar vasku nenoklātās vietas. Kad skābe bija pietiekami iesūkusies, plāksni noskaloja. Pēc tam mākslinieks izsmidzināja pulverveida vasku uz plāksnes, uzkarsēja to, lai sacietinātu pulveri, un vēlreiz iemērca skābē. Skābe ieēdās metālā ap sveķu pulveri, radot bagātīgu virsmas faktūru. Vēlāk skābes izēstajos plāksnes iedobumos tika ieklāta krāsa, un plāksne tika likta uz papīra, lai ar spiedi nospiestu attēlu. 


Fransisko Goija.
El Si pronuncian y la mano alargan al Primero que llega. 2. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Liekulības tēma vīriešu un sieviešu attiecībās

Kaprīzes sākas ar mākslinieka pašportretu un turpinās bez kāda īpaša tematiska kārtojuma, skarot tādas tēmas kā morāli, reliģiju, mīlestību, nezināšanu, laulību un māņticību. Atkal un atkal Goija pievēršas cilvēku pieņēmumiem par attiecībām – starp vīrieti un sievieti, vecākiem un jaunākiem ļaudīm, garīdzniekiem un draudzi. Tomēr Goija nenodarbojas ar klišejisku priekšstatu atspoguļošanu, bet gan attēlo cilvēku attiecību neviennozīmīgumu un sevis mānīšanu abpusēja izdevīguma meklējumos.

Piemēram, grafikā El Si pronuncian y la mano alargan al Primero que llega (Viņi saka – jā, un dod roku pirmajam pretimnācējam), kurā attēlota jauna skaista meitene, kas precējusies ar neglītu vecāku vīrieti. Mākslinieks tā vietā, lai attēlotu līdzjūtību pret jauno meiteni, citējot rindas no Gaspara Melčora de Hoveljanosa (Gaspar Melchor de Jovellanos) dzejoļa, atgādina, ka meitene prec veco vīrieti tikai naudas dēļ. Abi varoņi vienlīdzīgi iesaistījušies šajā „pantomīmā” – vīrietis iegūst jauno trofeju – sievu, kamēr sieviete iegūst finansiālo stabilitāti. 


Fransisko Goija.
Ni así la distingue. 7. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Otra ar vīriešu un sieviešu attiecībām saistītā tēma, kam Goija veltījis ne mazums grafiku, ir prostitūcijas kults. Grafikā Ni así la distingue (Pat šādi viņš nevar viņu atklāt), mākslinieks attēlojis labi ģērbtu vīrieti, kas caur monokli vēro prostitūtu. Prostitūta nedrīkst uzreiz atklāt, kas viņa ir, jo tas salauztu romantisko ilūziju un, iespējams, atgrūstu viņas klientu. Arī kungs nevēlas pieņemt patiesību un labprāt liekulīgi iedomājas, ka jaunkundze pavada ar viņu laiku viņa neatvairāmā šarma dēļ.

Attēlojot šo tēmu, Goija bieži izmantojis alegoriju ar izplūkātu putnu. Vārds ‘izplūkāt’ (desplumar) tika lietots arī pārnestā nozīmē – apzagt. Labs piemērs ir grafika Ya van desplumados (Viņus izplūkāja): divas jaunas prostitūtas izdzenā izplūkātus cāļus (klientus) ar cilvēku galvām. 


Fransisko Goija.
Ya van desplumados. 20. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Attiecības ar baznīcu

Goija kritizē ne tikai baznīcas mantkārību un korupciju, bet arī nosoda cilvēku aklo ticību. Garīdznieki un ticīgie bieži asociēti ar septiņiem nāves grēkiem, īpaši – miesaskāri, negausību, mantkārību un slinkumu. Piemēram, ironiskais darbs ¡Lo que puede un sastre! (Skat, ko drēbnieks var panākt!), kurā redzama sieviete, nometusies ceļos pie priestera apmetnī tērpta koka, vienlaikus norāda gan uz cilvēku ticības aklumu, gan uz iespējamo baznīcas kalpu virspusīgumu.

Grafikās ļoti bieži parādās arī maģijas, raganu un inkvizīcijas tēmas. Astoņpadsmitā gadsimta beigu Spānija atradās sabiedrisko pārmaiņu priekšā. Moderna, racionāla, uz zinātni balstīta domāšana, kas šodien dominē Eiropā, vēl tikai sāka apstrīdēt tradicionālos priekšstatus un māņticību. Daudzi cilvēki joprojām ticēja raganām, uzskatīja, ka tās ir sātana sūtņi zemes virsū, un inkvizīcija aktīvi mēģināja cīnīties pret visu ar to saistīto.

Likumsakarīgi, ka arī pati grafiku sērija nebija pasargāta no baznīcas liekulības un inkvizīcijas – laikā, kad „Kaprīzes” tika pabeigtas, spāņu inkvizīcija vēl joprojām aktīvi darbojās, un tik asa baznīcas kritika bija liels risks. Tieši inkvizīcijas dusmas bija iemesls sērijas izņemšanai no tirdzniecības. Pašu mākslinieku pasargāja vien karaļa galma mākslinieka statuss – lai arī Goija savā sērijā nesaudzīgi kritizēja arī karalisko ģimeni un aristokrātiju, labās attiecības ar karaļnamu un īpašais „karaļa gleznotāja” (pintor del rey) tituls paglāba mākslinieku no inkvizīcijas tiesas.


Fransisko Goija. Los Chinchillas. 50. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Kritizētās aristokrātijas paspārnē

Goija asi kritizēja arī aristokrātu liekulību un apsēstību ar asinssaitēm.

Viens no spēcīgākajiem darbiem sērijā, kas veltīts aristokrātijas kritikai, ir „Činčijas” (Los Chinchillas). Darbam pievienotais autora komentārs vēsta: „Viņš, kurš nedzird neko, nezina neko un nedara neko, piederīgs Činčiju ģimenei, kas nekad nekam nav bijusi derīga.” Grafikā aristokrāti attēloti kā paši sava lepnuma upuri, kas dzīvo noslēgtībā, norobežojoties no visa apkārtējā. 


Fransisko Goija. ¿Si Sabra más el discípulo? 37. lapa no sērijas “Kaprīzes”. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

Dzīvnieku tēlu izmantošana cilvēku netikumu atspoguļošanā

Viduslaiku garīdzniecība izmantoja dzīvnieku tēlus un fantastiskas būtnes, lai simboliski attēlotu sabiedrības morāli un uzvedību. Pretēji viduslaiku kristīgajai tradīcijai, kurā bija precīzi definēta attēloto dzīvnieku loma didaktiskā vēstījumā, Goija pārveidoja dzīvnieku alegoriju kompozīcijas, lai apgaismotu skatītāju par iedzimto, universālo un cilvēci postošo netikumību. Mākslinieks izmainīja viduslaiku ikonogrāfijā esošos tēlus – sirēnas, pūci un ēzeli, lai iemiesotu sava laika Spānijas sabiedrības amorālos aspektus.

Grafikā ¿Si Sabra más el discípulo? (Vai skolēns uzzinās vairāk?) Goija parāda, kā ēzeli māca skolotājs ēzelis, liekot nojaust – kamēr par izglītību rūpēsies cilvēki ar iesīkstējušiem uzskatiem, nekas nemainīsies. 


Fransisko Goija. Estan calientes. 13. lapa no sērijas “Kaprīzes”. 1797.–1799. Papīrs, oforts, akvatinta. Prado muzeja kolekcija

„Kaprīzes” Goijas dzīves laikā – finansiāla neveiksme

Sērija pirmoreiz tika publicēta 1799. gada februārī avīzē Diario de Madrid. Pēc tam to varēja nopirkt kādā smaržu un dzērienu veikaliņā – namā, kur tolaik mitinājās Goijas; interesanti, ka nams atradās Calle del Desengano jeb Vilšanās ielā 1. Pirmajā laidienā tika publicēts ap 300 kopiju. Tomēr jau 15 dienas vēlāk bailēs no inkvizīcijas reakcijas, sērija tika izņemta no tirdzniecības, tādējādi kļūstot par finansiālu izgāšanos.

Četrus gadus vēlāk, lai pasargātu savu darbu no inkvizīcijas, nepārdotās 240 kopijas, kā arī oriģinālās gravīru plates apmaiņā pret pensiju savam dēlam Havjēram Goija uzdāvināja karalim Karlosam IV – glabāšanai karaliskajā kaligrāfijas institūtā.

Tikai labu laiku pēc Goijas nāves „Kaprīzes” kļuva plaši pieejamas, atstājot spēcīgu ietekmi uz 19. un 20. gadsimta mākslu.

Precīzs publicēto eksemplāru skaits kopš sērijas pirmās izdošanas 1799. gadā un pēdējās publicēšanas 1937. gadā nav zināms. Ir atrasti 12 izdevumi, bet ļoti iespējams, ka tikuši radīti arī citi. Oriģinālās plates mūsdienās glabājas Sanfernando Karaliskās mākslas akadēmijas Nacionālajā kaligrāfijas institūtā Madridē.

lnmm.lv