RAKSTI  
(Fragments.) Jannis Kunellis. Untitled. Personālizstāde Galerie Lelong, Cīrihe. 2008/2009. Publicitātes attēls

Bez nosaukuma. Jannis Kunellis 0

Līna Birzaka-Priekule
02/03/2017

„Antīkajā pasaulē vispirms nāca cilvēks, pēc tam sistēma. Šodien ir sabiedrība, kas ražo, un cilvēks, kas patērē. Katrs var kritizēt, pārkāpt robežas, skaidrot, ierosināt reformas, taču ir jāpaliek sistēmā, netiek dotas tiesības uz brīvību. Ja jūs radāt priekšmetu, tam jūs jāpavada. Tā pavēl sistēma. Uz jums liktās cerības nevar tik pieviltas, līdz pat savai nāvei cilvēkam ir jādarbojas. Katrai darbībai ir jābūt saskaņā ar pagātni un jāparedz nākotne. Iziet no sistēmas nozīmē revolūciju... Cilvēkam nav atļauts radīt priekšmetu, un pēc tam to savā ceļā pamest.” Tā 1967. gadā Arte Povera dibinātājs un teorētiskais pamatlicējs Džermāno Čelants rakstīja tikko iznākušajā žurnālā Flash Art par pretrunīgi vērtēto jaunās mākslinieku grupas ideoloģiju. Tajā pašā gadā notika arī Džermāno Čelanta kūrēta izstāde Arte povera e IM Spazio, kura kā viens veselums atspoguļoja īpašu interesi par telpu. Izstādē bija apskatāms arī darbs „Bez nosaukuma. Objekts no dzelzs un oglēm”, kas savā veidā demonstrēja haosa un kārtības attiecību kopsakarības starp cilvēku un dabas radīto. Darba autors bija viens no redzamākajiem šā mākslas virziena pārstāvjiem Jannis Kunellis (Jannis Kounellis), kuram šogad būtu apritējis 81. gads. Mākslinieks, kurš savus darbus gandrīz vienmēr atstāja bez nosaukuma, nomira šā gada 16. februārī.


Jannis Kunellis. 2004. Foto: Gabuchan

Mākslinieks Jannis Kunellis dzimis 1936. gadā Grieķijas ostas pilsētā Pirejā. Tieši tajā pašā gadā pie varas nāca Grieķijas diktators Joannis Metaksass, līdz ar to visu Kuneļļa bērnību un jaunības gadus dzimtenē iezīmēja pilsoņu karš. Viņa bērnības dienu draugs arheologs Jannis Sakellarakis atceras, ka Kunellis gleznojis dienu un nakti un viņiem bijušas nebeidzami garas sarunas par van Gogu. „Grieķijas periodā man ļoti patika van Goga māksla, īpaši viņa „Kartupeļu ēdāji”. Tajā gleznā ir kas ideoloģisks, līdzīgs manai ogļu kaudzei telpā.” Izmācījies Grieķijas Tēlotājas mākslas akadēmijā, Kunellis 1956. gadā viņš ieradās Romā, lai uzsāktu studijas Mākslas akadēmijā. 

Par mākslinieka skolotājiem un iedvesmotājiem var saukt Alberto Buri, Lučio Fontanu, Džeksonu Polloku un Francu Klainu, taču pēc pārcelšanās uz Romu par viņa darbu centrālo inspirācijas avotu neapšaubāmi kļuva Itālijas kultūras un mākslas mantojums. „Man renesanse ir īstais Itālijas kodols un īpaši revolucionārs periods mākslā.” Mākslas vēsturniece Katarina Koskina apgalvo, ka Kunellim esot bijusi vīzija ieraudzīt grieķu filozofijas turpināšanos itāļu renesanses mākslā.


Jannis Kunellis. Untitled. No sērijas Alfabeto. 1960. © Jannis Kounellis. Foto: tate.org.uk

Jaņņa Kuneļļa darbu centrā vienmēr ir bijis cilvēks. Cilvēka koncepts viņam bija atvērta vienība, bez īpašas piederības, profesijas vai nacionalitātes. 24 gadu vecumā Kunellis sarīkoja savu pirmo izstādi Galleria della Tartaruga Romā, kurā pirms viņa bija izstādīti tādi mākslinieki kā Vilems de Kūnings, Salvatore Skarpita, Buri un Fontana. Izstādē L’alfabeto di Kounellis tika eksponēti audekli, uz kuriem bija attēloti burti, cipari un simboli. Un tieši šī izstāde kļuva par atskaites punktu, uzrādot trīs būtiskas iezīmes, kas turpmāk raksturīgas visai Kuneļļa daiļradei – glezniecība, telpa un valoda. „Mani audekli bija kā hermētiskā dzeja, līdzīgi kā [Džuzepem] Ungareti”, saka Kunellis. „Gleznas parādīja vēlmi dziedāt. Tā bija glezniecības valoda, ko varēja izdziedāt. Es pat vienreiz to darīju pats. Visi šie audekli bija tādā pašā izmērā kā sienas manās mājās.”


Jannis Kunellis. Untitled. 1968. Džutas maisi, ogles. Foto: alminerech.com

1960. gadā itāļu mākslinieks Lučio Fontana rakstīja: „Es vēlos atvērt mūs telpai... tāpēc es savās gleznās radu iegriezumus, bezgalība un gaisma iziet tiem cauri, un nav nekādas nepieciešamības gleznot”. Glezniecības robežu paplašināšana ir īpaši svarīga tēma arī Jaņņa Kuneļļa mākslā. Viņa audekli ir telpa, kas rada īpašu sajūtu par dimensionalitāti un glezniecības iespēju ietilpību. Intervijā portālam Ocula viņš saka: „Ne tikai tonālais attēls definē glezniecību. Kubisti ir gleznotāji, tāpat arī Francs Klains, Rembrants, kā arī konstruktīvisti un Dišāns. Lai nosauktu kādu par gleznotāju, ir nepieciešams piešķirt to tradīciju un domāšanas veidu, kurā tevi vada brīvība... Tā ir unikāla un neatkārtojama.” Sākot ar 60. gadiem, mākslinieks konstanti savos darbos saglabāja Arte Povera uzstādījumus: ikdienas objektu izmantošana, atsauces uz Senās Grieķijas un renesanses mākslu, tālaika politisko problēmu atspoguļojums, dabisku materiālu izmantojums, kopumā aicinot paplašināt izpratni par to, kas vispār ir māksla.


Jannis Kunellis. Untitled (12 Horses). Darba oriģinālversija Romā, 1969. Foto: Mākslinieka, Claudio Abate, Cheim & Read and Gavin Brown's Enterprise īpašums

Sākot ar 1967. gadu, Kunellis sāka savos objektos un performancēs izmantot dabas materiālus: ogli, kvēpus, uguni, kokus, ziedus un dzīvniekus, kas viņa mākslu tuvināja dzīvei. 1967. gadā Galleria L’Attico izstādei viņš radīja dzelzs objektu, no kura ārā spraucās kokvilna, kā arī traukus, kuros labvēlīgā augsnē zaļoja kaktusi. Uz maza pjedestāla krāsota metāla fonā bija novietots dzīvs papagailis. Kuneļļa māksla balstījās lietu un parādību pretmetos, savienojot industriālo ar organisko, dzīvo ar mākslīgo, ienesot telpās it kā neienesamo. Izstāde pilnībā atbilda viņa reiz teiktajam: „Katra izstāde ir unikāls teatrāls akts”. Divus gadus vēlāk, 1969. gadā, viņš radīja savu leģendāro instalāciju „Bez nosaukuma. (12 zirgi)”kas pēc tam Eiropā ir rekonstruēta vēl piecas reizesZirgi nebija skulpturāli objekti, tie bija īsti dzīvnieki, katrs piesiets savā vietā, ar savu siena čupu, savu smārdu un trokšņiem. Kunellis ne tikai provocēja skatītāju, kontrastējot dzīvniekus ar sterilo galerija vidi, bet arī pārvērta instalāciju elpojošā un vienotā mākslas darbā. Zirgu izmēra un spēka attiecība pret telpu atstāja milzīgu efektu. „Zirgu klātbūtne telpā pasvītroja tās struktūru. Kad tāda izstāde kā šī beidzas, paliek tikai atmiņa. Tas ir tāpat kā teātra izrādē. Un tas bija mana darba nolūks, kas sevī ietver lielu brīvību. Tā ir vīzija, kas radīta, balstoties teātra principos.”


Jannis Kunellis. Untitled. 1969. Džutas maisi, pupiņas. 470 x 1370 x 630 mm. Tate / National Galleries of Scotland kolekcija. © Jannis Kounellis. Foto: tate.org.uk 

1969. gada leģendārajā Haralda Zēmana rīkotajā izstādē Live in Your Head: When Attitudes Become Form Jannis Kunellis pirmoreiz eksponēja instalāciju no audekla maisiem. Šo maisu saturs bija visdažādākais: zirņi, kafijas pupiņas, lēcas, zaļie zirnīši, pupas, baltās pupiņas un kukurūza. Graudus un pākšaugus izstādes apmeklētājiem bija ļauts ne tikai sajust, bet arī aptaustīt vai vienkārši izmētāt uz galerijas grīdas. „Savos darbos es ļoti bieži lietoju auduma maisus. Mana maisu ideja sakņojas jūras tirdzniecībā. Jūs tos varat atrast katrā Levantes reģiona ostā. Kā arī Ņujorkā un Dienvidamerikā, visapkārt pasaulei. Kuģis un labirints (Mīnotaura) pieder tai pašai teritorijai. Tā ir teritorija, kur reiz valdīja Magna Mater. Tāpat kā kuģis un labirints, arī maiss ir konteiners, kas satur kaut ko citu. Šie priekšmeti ir ārkārtīgi mātišķi, tie pasargā un aptver jūs, kā arī rosina lielu uzticamību.”


Jannis Kunellis. Da inventare sul posto (To invent on the spot). 1972. Darba rekonstrukcija izstādē Ileana Sonnabend: Ambassador for the New Modernās mākslas muzejā (MoMA) Ņujorkā. 2013/2014

20. gadsimta sākumā kubisti Pablo Pikaso un Huans Griss savās klusajās dabās izmantoja notis un motīvus no mūzikas. 1971. gadā Jannis Kunellis gleznā „Bez nosaukuma” pārnesa Johana Sebastiana Baha „Svētā Jāņa pasijas” nošu motīvu, ko turpat blakus nepārtrauktā cilpā spēlēja uz koka krēsla sēdošs čellists. Tādējādi darbs bija gan patstāvīga glezna, gan arī performatīvs akts. Kunelli interesēja meklēt laikmetīgās mākslas sasaisti ar pagātni, kas šajā gadījumā ir Baha nošu līniju fragments – gleznots uz tumši zilzaļa fona. Viņa glezniecības darbi vispār ļoti bieži iet roku rokā ar performanci. Piektajā Documenta izstādē Jannis Kunellis debitēja ar darbu „Izgudrots uz vietas’’ (Da inventare sul posto) – uz liela rozā audekla uzgleznoto nošu fragmentu no Igora Stravinska baleta „Pulčinellas” izspēlēja vijolnieks un izdejoja balerīna. Būtībā visas Kuneļļa izstādes ir bijušas ļoti scenogrāfiskas – apņemot visu telpu un padarot skatītāju par galveno izstādes varoni.


Jannis Kunellis. Untitled. (Hanging Knife) 1991. Metāls, stikls, oforts, āķis, nazis. 653 x 452 x 75 mm. Tate / National Galleries of Scotland kolekcija. © Jannis Kounellis. Foto: tate.org.uk 

Jannim Kunellim raksturīga arī dažādu lietu pakāršana. Viņš uzskata, ka tāpat kā glezniecība, kas ir tikai un vienīgi loģisks akts, arī pakāršana ir tieši tāda pati. Tā ir zināma veida kārtība, kādā pasaule organizē sev apkārt pastāvošās lietas. Piemēram, nav atšķirības, vai tiek pakārts mētelis, nazis, vilna vai gaļas gabali. Šie darbi ir ne tikai par pakāršanu, tie ir arī par gravitāciju, kas, tos pakarot, velk pie zemes. 1991. gada darbā „Bez nosaukuma. (Pakārts nazis)” Kunellis parādīja dzelzs rāmī piekārtu nazi. Kurators Dīters Roelstrēts atzīmēja, ka ne tikai naža slēptā pašagresivitāte ir nozīmīga Kuneļļa darbībā, bet arī tā novietojums telpā. Un, ja mēs pavērojam viņa darbus, tad bieži vien smagākās dzelzs konstrukcijas ir pakārtas visaugstākajos telpas punktos, liekot pašam lietu svaram kļūt par vērtību.
Jaņņa Kuneļļa pēdējā perioda darbi ir īpaši monumentāli. Piemēram, centrālais darbs viņa 2010. gada izstādē Vestminsteras Universitātes galerijā Ambika P3 sastāvēja no 11 milzīgām tērauda tvertnēm, kurām augšpusē bija sabērtas ogles, no aizmugures tās pildīja tukšas pudeles, pie dažām bija piekārti maisi, bet visa instalācija kopumā veidoja lielu burtu „K”.


Jannis Kunellis. Untitled. 2010. Ekspozīcija Vestminsteras Universitātes galerijā Ambika P3 . Foto: cultural-discourse.com

Jaņņa Kuneļļa darbus nevar vērtēt un grupēt kā atsevišķas vienības laika līnijā, tādēļ arī šķita svarīgāk atzīmēt viņa darbības sākotnējos punktus, kas laika gaitā turpināja attīstīties, kā arī viens ar otru mīties. Viņa izstādes vienmēr turpina iepriekš iesākto un atsaucas viena uz otru. Viņa darbi ir kā cikliska sava veida kora partitūra, kas sastāv no vairākām balsīm, kas reizēm izdzied tēmu, bet reizēm variāciju. Un viņš atkārtoti izmanto vienus un tos pašus materiālus un formas, apgrūtinot viņa darbus identificēt kādā raksturīgā periodā, tie levitē bezlaika telpā un atstāj nospiedumus un ietekmes uz pasaules un arī Latvijas laikmetīgo mākslu. Piemēram, biennālē Manifesta 9 (2012), kas norisinājās Beļģijas mazpilsētā Genkā un bija veltīta ogļrūpniecībai, ķīniešu mākslinieks Ni Haifeņs bija izstādījis instalāciju, kas tiešā veidā sasaucās ar Kuneļļa darbiem. Instalācija „Blakusprodukcija” sastāvēja no milzīgas, ogļu kaudzi atgādinošas čupas ar sadriskātiem auduma gabaliem. Blakus tai bija rindā novietotas šujmašīnas. Jau 1986./1987. gadā Kunnelis sāka izstādīt šujmašīnas vecās fabrikās, tādā veidā uzsverot saikni starp pašu fabriku un industriāliem materiāliem, starp ražošanu un industriju. Vai, piemēram, šobrīd kim? Laikmetīgās mākslas centra izstādē Tastes Like Headaches Ādams Krūsess eksponējis pie griestiem piekārtu baltu kreklu ar kosmētikas nospiedumiem. Jannim Kunellim krekls vienmēr bijis universāls tēls, bet izteiksmes forma abu darbu gadījumā ir saglabāta.


Jannis Kunellis. Untitled. 1991. Ekspozīcija Neapoles mākslas muzejā Madre. Foto: cultural-discourse.com

90. gadu sākumā Oļegs Tillbergs veidoja instalāciju „Pali”, novietodams cieši vienu otram blakus sarūsējušus spaiņus. Līdzīgi rīkojās arī Jannis Kunellis, kurš 1991. gadā Neapoles mākslas muzejā Madre izstādīja tradicionālas Vidusjūras amforas – uz muzeja grīdas tās izvietotas cieši kopā, vienā no vāzēm ir asinis, bet pārējās – jūras ūdeni. Ja Tillberga spaiņi atklāj pārmaiņas 90. gadu Latvijā, tad Kuneļļa vāzes met laika tiltu uz pagātni, kas vienmēr ir bijusi viena no viņa mākslas ideju krātuvēm.