RAKSTI  
Foto: Kristīne Madjare

Mēs gribam vēl balvas! 0

Diskusija par balvām Latvijas kultūrā

Arterritory.com
24/02/2017

Foto: Kristīne Madjare 

 Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju” 

Pagājušajā nedēļā tika pasniegta Purvīša balva 2017, vakar kļuva zināmi „Kilograms kultūras 2016“ uzvarētāji, jau marta sākumā uzzināsim, kurš iegūs Latvijas Dizaina gada balvu 2017 un „kim? Rezidences Balvu“, bet maijā noskaidrosies Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017 laureāts. Domājot par balvu nozīmi Latvijas kultūras dzīvē, kopīgo un atšķirīgu dažādu jomu izvērtēšanas un pasniegšanas pieredzē, aicinājām uz diskusiju vairāku jomu profesionāļus – Martu Biti, filmu producenti un Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2016“ producenti; Māru Lāci, Purvīša balvas žūrijas pārstāvi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori; Zani Onckuli, kim? Rezidences balvas organizētāju un kim? izstāžu programmas direktori; Dzintru Purviņu, Kultūras ministrijas Radošo industriju nodaļas speciālisti; Orestu Silabriedi, mūzikas apskatnieku, žurnāla „Mūzikas Saule“ galveno redaktoru; Arti Zvirgzdiņu, arhitektu, arhitektūras platformas A4D redaktoru. Diskusiju vadīja mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Vilnis Vējš: Kā balva funkcionē, var noteikt nevis pēc tā, vai tā kādam patīk vai ne, bet vai tā sasniedz savus mērķus un uzdevumus. Māra, Jums droši vien ir kādi dati vai secinājumi, kā Purvīša balva tiek galā ar saviem mērķiem. Vai rezultāti atbilst gaidītajam?

Māra Lāce: Atskatoties vēsturē, 2000. gadā Latvijas Mākslinieku savienība izveidoja balvu vizuālajā mākslā, kas pastāvēja līdz 2005. gadam. Balva tika pasniegta ļoti daudzās nominācijās, katru gadu šīs nominācijas mainījās. 2003. gadā pirmo reiz visām jaunrades nominācijām pievienojās arī balva par mūža ieguldījumu. Tad dažādu Mākslinieku savienības kataklizmu dēļ balva pazuda. Izveidojās situācija, ka nebija nekā, kas varētu ļaut runāt par tādu – mūsu izpratnē ārkārtīgi plašu un ārkārtīgi nozīmīgu – jomu kā vizuālā māksla. Muzejā sākām domāt un ģenerēt ideju, ka šāda balva būtu vajadzīga. Skatījāmies uz Tate galerijas organizētās Tērnera balvas modeli. Šķita būtiski balvu tomēr savienot ar naudu un sākām investoru meklējumus. 2007. gada nogalē sākās sarunas ar SIA „Alfor“ un valdes priekšsēdētāju Jāni Zuzānu – tagad vienu no lielākajiem mecenātiem Latvijas kultūrā. 2008. gada janvārī mēs parakstījām nodomu protokolu un pirmo sadarbības līgumu par Purvīša balvas piešķiršanu. Toreiz definētie mērķi bija diezgan ambiciozi – procesa izvērtēšana, novitāšu meklēšana. Tika izstrādāts modelis, kā mēs tiekam līdz šai balvai – ekspertu darbs divu gadu garumā, katru ceturksni izvirzot nominantus. Tas ik pa brīdim tiek kritizēts, bet man šķiet, ka tomēr šis modelis strādā. 2009. gadā tika pasniegta pirmā Purvīša balva.

Manuprāt, balva tomēr darbojas, neskatoties uz to, ka pastāv diezgan daudz dažādas diskusijas un dažādi viedokļi, balvai tiek pārmests elitārisms utt. Man liekas, ka šās iespaids, pirmkārt, rodas tāpēc, ka līdz ar balvu tiek piešķirta diezgan liela naudas summa, otrkārt –balvas kandidātu darbi tiek izlikti Latvijai pietiekami prestižā izstādē.
Es domāju, ka eksperti strādā gana labi. Protams, ka vairāk vai mazāk tie ir subjektīvi lēmumi, ar to ir jārēķinās. Tieši tāpat kā balvas rezultāts ļoti bieži ir atkarīgs no katras konkrētās žūrijas sastāva, simpātijām un interesēm katrā konkrētajā brīdī. Es varu apgalvot, ka balvas izvērtēšanas process ir gana demokrātisks. Nevienā brīdī neesmu izjutusi to, ka būtu kādu noteiktu interešu grupu lobēšana.
Balva visai ātri, pateicoties labam menedžmentam, ir iekarojusi prestižu vietu un līdz ar to, es uzskatu, ka tā ir sasniegusi savu mērķi.

V. V.: Es papētīju, kuras ir vecākās balvas, un laikam ar krietnu atrāvienu tieši kino balva „Lielais Kristaps“ ir vissenākā, kaut arī tās vēsture ir vismaz divdaļīga – bija padomju kino un tad bija klusuma periods. Vai kādreizējo „Lielo Kristapu“ var salīdzināt ar balvu mūsdienās? Kas atšķiras?

Marta Bite: Laiki mainās un pasākums mainās, bet ļoti pozitīvi ir tas, ka šāds pasākums pastāv, kaut arī ir bijušas vairākas krīzes. Bija posms, kad balvas netika pasniegtas, bija laiks, kad tika pasniegtas katru otro gadu. Bija pavisam nesena vētraina vēsture, kad 2015. gadā bija vēlme mainīt vērtēšanas sistēmu un pāriet uz kvantitatīvo balsojumu – iesaistīt maksimāli daudz profesionāļus un kino savienības biedrus.

Pašā sākumā balva tika piešķirta kino savienības biedru balsojuma rezultātā. Filmai vai profesionālim bija jāsaņem 50+ procentus balsu. 1980. gadu vidū bija brīdis, kad neviena no filmām šos 50+ procentus nesaņēma un vairākus gadus pēc kārtas balvas netika pasniegtas. Un tad tika izveidota sistēma, kad par laureātu izvēlas profesionāla žūrija. Ir bijuši dažādi mēģinājumi izveidot pēc iespējas demokrātiskāku sistēmu. Pagājušajā gadā es kā producente pirmo reizi rīkoju Nacionālo kino balvu un pilnībā varu piekrist un dot pozitīvu vērtējumu tam, ka vērtēšanas process ir maksimāli demokrātisks.

V. V.: Lielajai mūzikas balvai arī ir gara vēsture. Manā izpratnē tai ir izveidojies viselitārākais tēls, pat salīdzinoši ar Purvīša balvu.

Orests Silabriedis: Tiešām tāds iespaids ir radies? No iekšpuses šķiet, ka mēs sasniedzam tikai to auditorijas daļu, kas patiešām ir ieinteresēta šajā procesā.

Ja runājam par pašu balvu – visi atceras, ka to ierosināja Raimonds Pauls. Šai balvai ir izteikti divdaļīga dzīve – bija viens periods, kad žūrija strādāja un paziņoja balvas ieguvēju jau dažus mēnešus pirms ceremonijas, bet kādā brīdī nolēmām, ka pasākuma laikā ir jāparāda intriga. Tagad katrā kategorijā tiek izvirzīti trīs vai četri nominanti un rezultātu visi, ieskaitot žūriju (tam gan neviens netic), uzzina tikai ceremonijas laikā.

M. L.: Purvīša balvas žūrija to zina, jo tā pieņem lēmumu izdiskutējot un atklāti balsojot.

O. S.: Tā ir diezgan liela atšķirība, jo Mūzikas balvai galarezultāta balsojums ir divpakāpju. Pirmais ir nominantu izvirzīšana – parasti septiņās kategorijas, katrā kategorijā trīs. Tas ir brīdis, kad, kaut arī pēc nolikuma ir teikts, ka rezultāts jānosaka balsojuma veidā, izstrīdoties un pareizi argumentējot, ir iespējams mūzikas panorāmu izveidot pietiekami plašu, lai būtu pārstāvēti tie, kas ir gandrīz vienmēr redzami un lai parādītos arī tie, kas nav. Tā, manuprāt, ir šīs balvas lielākā vērtība, ka parādās cilvēki, kuri ir ļoti kvalitatīvi ikdienas darba veicēji, bet vienmēr nav pašā spilgtākajā prožektoru gaismā. Tajā brīdī ir iespējams šo balsojumu ietekmēt un izrunāt. Pēc tam sākas spēles moments, kad notiek mehānisks balsojums un profesionāļi, kuri ir strādājuši žūrijā, pieņem to, ka tā ir spēle, loterija, kad nevar ietekmēt neko.

M. L.: Purvīša balvai principā ir tas pats – kā žūrija nobalsos, to nevar paredzēt.

O. S.: Ja ir bijis balsojums, jūs vēl varat pastrīdēties par to?

M. L.: Žūrijas priekšsēdētājam ir divas balsis. Ir bijušas tādas situācijas, kad tā notiek – kad ir diezgan liela diskusija arī pēc balsojuma. Bet, ja ir nobalsots, tad tā paliek.

V. V.: Lielajai mūzikas balvai un „Spēlmaņu nakts“ teātra balvai ļoti rūpīgi tiek monitorēts viss, kas ir bijis, bet netiek organizēts nekāds festivāls kā kopsavilkums. Līdz ar to žūrijā praktiski nav neviena ārzemju eksperta. Vizuālās mākslas un arhitektūras balvām ir pilnīgi pretēja situācija. Vai nav par to domāts?

O. S.: Par to ir domāts, bet tas nebūtu vienkārši iespējami pie patreizējās balvu sadales, jo ir jābūt cilvēkiem, kas visa gada laikā seko līdzi notikumiem. Mūzikā, ja tu vienreiz neesi bijis klāt, tev nav ne mazāko iespēju būt klāt otrreiz. Tie, kas nav klātienē dzirdējuši, daudz ko skatās koncertierakstos, video, bet noklāt visu muzikālo ainavu visā Latvijā, kļūst arvien grūtāk, praktiski neiespējami. Tas arī ir galvenais pārmetums parasti no tiem, kam liekas, ka šo balvu nevajag vai vajag citādi – jūs taču neesat visur klāt. Zinu, ka žūrijā ir pieņemts tā, ja divi cilvēki par kādu pasākumu dod savu profesionāļa godavārdu, tad tas pasākums tiek aplūkots.

M. L.: Vizuālajā mākslā arī šis pārmetums pastāv – ka eksperti, kuri darbojas divu gadu garumā, nav aptvēruši visu ainu, kaut gan tāds uzdevums viņiem ir dots.

V. V.: Nebūt nav tā, ka visās jomās žūrijas locekļi monitorē pilnīgi visu, kas notiek. Es saprotu, ka Arhitektūras gada balvā un „Lielajā Kristapā“ biroji, producenti paši izvirza darbus. Mūzikā un mākslā – mēs it kā pat nejautājam māksliniekiem, mēs pieņemam, ka viņi vēlas piedalīties šajā sacensībā. Arhitektūra man šķiet interesanta ar to, ka – kas piesakās, tas piesakās, kas nē, tas netiek izskatīts. Otrkārt, gala žūrijā ir tikai ārzemnieki, kuri visticamāk vispār nezina kontekstu.

Artis Zvirgzdiņš: Latvijas arhitektūras gada balva sākas no 1995. gada. Organizācijām, kas piesaka projektus balvai, jāiemaksā arī zināma naudas summa – izstādes izveidei un citām ar balvas norisi saistītām lietām. Pieteikt var arī pasūtītāji vai būvnieki, tomēr lielākoties tie ir arhitekti, kuri piesaka savas ēkas. Tomēr reizēm ir bijis tā, ka kāds pietiekami būtisks projekts, kuram būtu bijis vērts piedalīties, paliek ārpus.

Viss ir veidojies un apaudzis ar tradīcijām pakāpeniski, katru gadu organizatoriem pieliekot kaut ko jaunu klāt. Viena no lielākajām pārmaiņām ir – ja sākumā tie bija kā profesijas svētki arhitektiem savā vidē, kas tā arī saucās – skate, tad pamazām lielākais uzsvars ir pārnests uz āru, uz nozares publicitāti. Ar to saistīta arī viena no lielākajām diskusijām vai dilemmām – balvas kategorijas bija sadalītas diezgan smalki, līdz ar to reizēm radās problēma izšķirties – vai tā ir restaurācija vai pārbūve, vai jaunbūve. Sevišķi publikai tas bieži vien nebija uztverams. Bieži vien arī kāds nozīmīgs projekts palika ēnā, ja vienā kategorijā sacentās vairākas spēcīgas būves. Tāpēc pirms dažiem  gadiem kategorijas tika atmestas, bet radās cita problēma – kā var sacensties, piemēram, kāds neliels interjers ar lielu ēku. Nolikumā atkal parādījās kategorijas, taču parasti vietējā žūrija nonāca pie slēdziena, ka arhitektūra ir jāizvērtē kopā – virzot labākos no visa, neatkarīgi, kādā kategorijā tie ietilpst. Nu jau vairākus gadus uz arhitektūras balvu var pretendēt ne tikai būves, bet arī ar nozari saistīti procesi — izstādes, grāmatas un citi pasākumi.

Attiecībā uz ārzemju žūriju – tā apskata ēkas klātienē pēc tam, kad nacionālā žūrija ir atlasījusi 15–20 projektus. Pastāv tradīcija, ka parasti žūrijā darbojas pa vienam pārstāvim no Lietuvas un Igaunijas, un vēl pāris no citām Eiropas valstīm. Protams, tas ir pietiekoši subjektīvs process – ko uzaicina un ko atlasa. Un kaut gan tajās reizēs, kad es esmu bijis klāt, redzu, ka pieaicinātie ārzemju profesionāļi pietiekami ātri aptver lietas un kontekstu, tomēr iebildumi par rezultātiem ir dzirdēti ļoti bieži.

V. V.: Attiecībā uz daudzajām kategorijām Lielajā mūzikas balvā – ko tieši nozīmē „sniegums“?

O. S.: Sniegums gada garumā, kas atšķiras no vienreizējas interpretācijas. To izskaidrot ir diezgan vienkārši, bet tad, kad to redz rakstītu bez paskaidrojuma, protams, tas bieži vien var likties mulsinoši.

Mūzikas jomā to, ka autori paši iesniedz un nevienam neprasa, to daļēji kompensē „Zelta mikrofons“, kur paši iesniedz ierakstus. Lielā mūzikas balva ir pilnībā izslēgusi no sava redzesloka pedagogus, mūzikas menedžmentu un ierakstus. Ir bijušas diezgan daudzas diskusijas, un pēdējā laikā atkal ir izskanējis – kāpēc tikai klasiskā mūzika, kas tā par Lielo mūzikas balvu, kas neaplūko neko ārpus klasikas? Džezs ir tur iekļuvis, citu neakadēmisko virzienu pārstāvji – līdz šim vēl nē.

V. V.: Nesenā pagātnē dizaina jomā ir notikušas izmaiņas attiecībā uz balvu. Cik Dizaina gada balva ir sena un kas tagad ir mainījies?

Dzintra Purviņa:  Latvijas Nacionāla Dizaina gada balva ir jaunākā balva, un šogad tā tiks pasniegta  pirmo reizi. Balvu iniciēja un finansē Kultūras ministrija. Pēc ilgām diskusijām  Dizaina padomē tomēr nonācām pie secinājuma, ka Latvijas Dizaina gada balva kā nacionāla balva ir jāpozicionē  jaunā kvalitātē.  Pēc pagājušajā vasarā notikušā konkursa tiesības organizēt balvu nākamos trīs gadus ir uzticētas dizaina birojam „H2E“ sadarbībā  ar Latvijas Mākslas akadēmiju un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 3. martā notiks apbalvošanas ceremonija un  būs skatāma 20 labāko dizaina darbu izstāde. Jāpatur prātā, ka šis pirmais gads būs savā veidā kā pilotprojekts, par rezultātiem un secinājumiem mēs varēsim pamatotāk spriest martā, aprīlī – kad būs zināmi gan uzvarētāji, gan arī būs skaidrs, kāds bijis izstādes apmeklētāju skaits.

Tas, kas būs savādāk – ņemot vērā dizaina starpdisciplinaritāti, un to, ka tas ietekmē citas jomas, ir nolemts, ka dizains netiks vērtēts atsevišķās kategorijās. Piemēram, modes dizains sacentīsies ar vides dizainu vai grafikas dizainu. Žūrija,  kur puse ir starptautiski eksperti,  visus iesniegtos darbus vērtēs pēc vienlīdzīgiem kritērijiem. Vai šāda pieeja sevi attaisnos, to redzēsim. Pēc diskusijām Latvijas Dizaina padomē, viens aspekts, ko sapratām Dizaina gada balvas kontekstā, ka dizaineram ir ļoti svarīga atgriezeniskā saite – žūrijas komentārs. Dizaineram ir ļoti būtiski saņemt žūrijas profesionālo novērtējumu par savu darbu, un šogad  vērtējums 20 labākajiem dizaina darbiem būs pieejams arī publiski mājas lapā.

Dizaina jomā daudz ir ieguldījusi Latvijas Dizaineru savienība, organizējot savu balvu un komerciālo izstādi Ķīpsalas izstāžu centrā. Tās fokuss bija vairāk virzīts tieši uz rūpniecisko dizainu un sasaisti ar industriju. Izstādi bija iespēja apskatīt tikai trīs dienas. Turpretim  Latvijas Nacionālās Dizaina Gada balvas uzvarētāju darbu izstāde muzejā ilgs mēnesi. Manuprāt, tas būs ieguvums plašākai sabiedrībai.

V. V.: Vai tas nozīmē, ka Dizaineru savienības balva ir beigusi eksistēt? Manuprāt, modelis jau var būt arī tāds, ka pastāv abas balvas.

Dz. P.: Mēs neizslēdzam šo iespēju, bet tas droši vien jājautā Latvijas Dizaineru savienībai. Tas noteikti arī veicinātu konkurenci.

M. L.: Manuprāt, te veidojas ļoti interesanta situācija – praktiski katrai balvai ir savs balvas organizators. Ir valsts institūciju balvas – piemēram, Lielā mūzikas balva, arī vesela virkne teātra balvu ir valsts atbalstīta. Purvīša balvu organizē muzejs kā valsts institūcija sadarbībā ar privāto investoru. 

Dz. P.: Arī Latvijas Arhitektūras gada balvu finansē Kultūras ministrija.

M. B.: Un kopš pagājušā gada – arī Nacionālā kino balva.

M. L.: Vizuālajā mākslā tādas visaptverošas balvas, kādas ir pārējās nozarēs, nav.

V. V.: Atšķirība ir arī tā, ka Purvīša balva ir vienu reizi divos gados. Vai tas ietekmēja to, ka kim? nolēma piešķirt savu balvu?

Zane Onckule:kim? Rezidences Balva“ šogad notiks jau trešo gadu. Pašmērķis nebija veidot balvu, viss radās strādājot un domājot par to, kas mūs interesē – veicināt latviešu mākslinieku starptautisko atpazīstamību, iepazīstināt viņus ar starptautiskiem profesionāļiem. Tā rezultātā mēs nonācām pie šī mehānisma – Rezidences Balvas. Šobrīd izskatās, ka tas ir ļoti veiksmīgs, mēs to plānojam turpināt. „kim? Rezidences Balva“ noteikti nav valstiska mēroga un tās interese nav būt par Purvīša balvas līdzinieku. Taustāmais rezultāts ir rezidence, ko latviešu mākslinieks var iegūt vienā no mūsu partnerorganizācijām. Katru gadu tā ir cita vieta.

Mehānisms ir sekojošs – katru gadu kim? iekšējā žūrija izvēlas aptuveni 9–12 māksliniekus, ar kuriem esam strādājuši šo – nu jau gandrīz astoņu – gadu laikā un kuri šobrīd atrodas tādā savas radošās karjeras posmā, ka rezidence jeb īslaicīgas un intensīvas pieredzes gūšana ārpus savas dzīves vietas viņiem būtu ļoti svarīga. Tālāk šie izvirzītie autori tiek apzināti, lai noskadrotu, vai noteiktajā periodā viņi būtu ieinteresēti un varētu atrasties noteiktajā valstī, protams, pie nosacījuma, ka viņi iegūst šo konkrēto balvu.

Tālāk viņi sagatavo savu darbu portfolio, iekļaujot savu CV starptautiskajai žūrijai saprotamajā angļu valodā, izvērstus savu darbu aprakstus un daudz labas fotogrāfijas – savu izstāžu skatus. Tie tālāk tiek nodoti starptautiskai žūrijai, ko veido rezidences partneri, kā arī īpaši pieaicinātas personas – mums ir bijusi kuratore no Tate Modern, arī Kunsthalle Wien direktors. Kopumā tie ir 4–6 cilvēki, kas katru gadu mainās. Viņi attālināti iepazīstas ar portfolio – kaut kādā ziņā bezkaislīgi, bet reizē arī bez lieka personiska „fona trokšņa“, no kura neizvairīties, ja esi viens no vietējiem. Žūrija atlasa autorus, ar prioritāti – no 1 līdz 4, un, apkopojot izdarītās izvēles, nonākam pie četriem Balvas finālistiem.

Lai maksimāli kāpinātu ieguvumu no šīs procedūras, katru gadu konkrētās uzņēmējorganizācijas pārstāvji dodas uz Rīgu un tiekas ar četriem atlasītajiem māksliniekiem, apmeklē viņu darbnīcas. Gala lēmums tiek pieņemts starp kim? un šo rezidenta uzņēmējorganizāciju. Balvas paziņošanas ceremonija šajā gadījumā ir vairāk kā starpposms, ceļojuma sākums, un tā tiek organizēta, iedvesmojoties no ceremonijām, kas jau pastāv, kā arī, lai rezidences un tai nominēto mākslinieku fakts izskan tālāk.

V. V.: Es tādu kopīgo tendenci jūtu, ka visām balvām uzsvars ir uz sabiedrisko attiecību pusi – ceremonija, izstāde, festivāls. Vai varam vēl kādu vektoru saskatīt, uz kurieni tas viss virzās?

O. S.: Mūzikā šis izvērsums – no astoņiem gataviem laureātiem uz 21 nominantu – ir domāts, lai sabiedrība redzētu, ka ir vairāk par vienu kori, vienu diriģentu un vienu pianistu.

M. L.: Man tomēr šķiet, ka Purvīša balvas modelis, kad divu gadu periodā ekspertu komisija skatās izstādes un katru ceturksni pieņem lēmumu, nav tik daudz vērsts uz mārketinga lietām. Tas ir skatīšanās un vērtēšanas process. Pēc tam, kad nonākam pie galarezultāta – protams, sabiedrību ļoti interesē, kurš saņem to gana lielo naudu.

O. S.: Tā ir atšķirība no Mūzikas balvas, jo sajūta un vērojumi ir tādi (tas, protams, nav pierādāms), ka atceras nominantus un nereti nepamana, kurš bijis laureāts. Tas man pat neliekas slikti, jo gadās, ka viens, kurš iegūst balvu un atstāj divus kolēģus aiz sevis, nejūtas pārāk labi.

M. L.: Saistībā ar Purvīša balvu man arī šķiet ļoti pozitīvi tas, ka ir astoņu kandidātu izstāde, un tā ir jebkuram apmeklētājam pieejama.

V. V.: Vai Purvīša balvas izstādei ir liels apmeklējums?

M. L.: Purvīša balvas izstādes vienmēr izceļas ar ļoti labu apmeklējumu jau „Arsenālā“, un domāju, ka LNMM galvenajā ēkā apmeklējums būs vēl lielāks.

V. V.: Vēl viens papildu uzdevums balvām ir tas, ka mēs ļoti vēlamies savus māksliniekus parādīt pārējais pasaulei. Kā ir, vai viņiem šis ieraksts CV varētu nākt par labu starptautiskajā karjerā? Un kā ir ar iekšējo prestižu? Esmu redzējis balvu ceremonijas, kur visi ir „brokātā“ ar valsts pirmajām personām pirmajās rindās, un arī tādas, kur puse nav ieradusies. Manuprāt, 2014. gadā tāda bija kino balvas pasniegšanas ceremonija. Gandrīz vai bija neērta sajūta, jo turpat līdzās notika Eiropas kinoakadēmijas balvas pasniegšanas pasākums, kur visi bija sapucējušies, bet vietējās balvas notikumam tika izrādīta šāda gluži vai neuzticība. Kas būtu darāms un kas būtu vajadzīgs, domājot gan par starptautisko, gan iekšējo balvas izskanēšanu?

M. B.: Kino nozarē tomēr valda viedoklis, ka starptautiskā žūrija ir svarīga. Pagājušajā gadā, kad puse žūrijas bija Latvijas pārstāvji un puse bija starptautisku festivālu un institūciju pārstāvji, diskusija bija citādāka. Ja šeit uz vietas mums ir daudz vairāk šīs subjektīvās informācijas un zināšanas par aizkulisēm un visādiem zemūdens akmeņiem, tad tomēr kopā ar starptautisko žūriju diskusija bija daudz neitrālāka, kopumā vērtējums bija daudz interesantāks. Domāju, ka tas gan palīdz izvērtēt darbus, gan arī šie ārvalstu cilvēki nes to ziņu tālāk pasaulē – viņi šeit ir bijuši, iepazinušies ar nozari, vietējiem profesionāļiem utt. Šis tiešais pieskāriens ir ļoti nozīmīgs.

Runājot par balvas iekšējo prestižu – mums ir gājis kā pa kalniem. Ja 2014. gadā kādam varbūt varēja rasties iespaids, ka „Lielais Kristaps“ pazūd kopējā kinomēnesī, man savukārt šķiet, ka nozarei tas bija ļoti nozīmīgi – es nekad neesmu pieredzējusi tāda līmeņa un tāda mēroga kino pasākumus Rīgā. 2015. gadā bija mēģinājums mainīt filmu vērtēšanu, kas arī bija ļoti vērtīga pieredze, jo pēc tam mūsu vadlīnijās parādījās noteikums, ka ir jānodrošina filmu vērtēšana un diskusija, kad profesionāli cilvēki runā par to, kas notiek filmu nozarē, kādi ir aktuālie virzieni. Mums ir trīs pakāpju filmu vērtēšana – filmu pieteikšana, atlases komisija, kas izvirza nominantus, un starptautiskā žūrija, kas Nacionālās kino balvas laikā vērtē un nosaka laureātus.

Kino balvai ir divi svarīgi uzdevumi. Pirmais – nozares attīstība. Mēs izvērtējam visu kopainu un, lai arī mums šķiet, ka mēs visus zinām, filmas piesaka arī jauni vārdi. Otrs – sabiedriskās attiecības. Man šķiet, ka šodien neviens pasākums nevar iztikt bez diskusijām, sarunām ar autoriem. Arī mēs pārsvarā visus seansus rīkojām ar autoru dalību vai diskusiju. Lai arī lielākā daļa filmu jau bija kinoteātru repertuāros un savu potenciālu bija izsmēlušas, tieši šie īpašie pasākumi piesaistīja publiku.

V. V.: Vai Lielajā mūzikas balvā arī kaut kas attīstās? Vai tā ir tāda kanonizējama vērtība, kurā labāk nemaz nejaukties iekšā?

O. S.: Es domāju, ka plašākai sabiedrībai varbūt tās pārmaiņas nav redzamas, bet kaut kas mēdz mainīties kategoriju nosaukumos un dalījumos. Pēdējos gados vairāk nekā agrāk mainās žūrija, bet tas ir tāpēc, ka ir ļoti grūti kādu piedabūt tajā darboties.

V. V.: Vai padarāmā apjoma dēļ?

O. S.: Tieši tā – ja esi žūrijā, tas nozīmē, ka gads ir norakstīts jebkādām citām dzīves pozīcijām.

V. V.: Vai nav izskanējusi vēlēšanās kaut kā sašaurināt vērtējamo parādību loku?

O. S.: Nē, ir izskanējusi vēlēšanās to paplašināt. „Kāpēc jūs nebijāt Liepājā? Jūs ne reizi neesat bijuši Rēzeknē šajā pavasarī...“ Žūrijas locekļus pamana...

V. V.: Es domāju, ka arī žūrijas locekļiem ir kādas izvēles tiesības?

O. S.: Te mēs nonākam pie tā ļoti apšaubāmā jēdziena, kas ir sirdsapziņa...

M. L.: Bet ar to starptautisko žūriju jau tā ir – tiek vērtēta izstāde, kas jau ir iekārtota no astoņu nominantu darbus. Protams, ka visbiežāk žūrijā ir cilvēki, kuri nav par šiem māksliniekiem ne dzirdējuši, ne redzējuši viņu darbus.

O. S.: Mūzikā būtu ļoti interesanti ar ierakstiem, ja to varētu izdarīt, bet „Zelta mikrofons“ ir iegājis, manuprāt, grāvī ar to, ka žūrijas dalībnieki piesakās paši uz kategorijām – katrs drīkst sevi nominēt par hiphopa, kantrī, džeza, indie, jebkādas mūzikas speciālistu. Un tā kā ir grūti noorientēties tajā visā, bieži vien diskus vērtē pēc izjūtas. Rezultāts „Zelta mikrofonā“ ir ļoti interesants, jo ir diezgan skaidri redzams – tur, kur ir vārds, kas kādam kaut ko izsaka, tam ir daudz lielāka iespēja iekļūt gala pieciniekā, nekā albumam, kas patiešām ir izcils. Un redzot to, kas izvirzās pirmajā pieciniekā, es riskēju izteikt pieņēmumu, ka daži žūrijas locekļi nav noklausījušies visus albumus vai arī kaut ko nesaprot.

A. Z.: Arhitektūras gada balva šo nosaukumu ieguva tikai nesen, pirms tam tā saucās Latvijas arhitektūras gada skate. Pēdējos gados izskatās tā, ka šis fons – gada arhitektūras pienesums visai plašā spektrā paliek stipri ēnā, uzsvaru liekot tieši uz izcilības meklējumiem. No ārpuses tas izskatās saprotamāk, vieglāk uztverami, taču no visu profesijā iesaistīto viedokļa, iespējams, tas ir gana pretrunīgi. Vērtīgi, ka balvas pasniegšanas nedēļa izvēršas par tādiem kā arhitektūras svētkiem, — ar ārzemju žūrijas locekļu lekcijām, izstāžu atklāšanām un citiem satelītpasākumiem.

Balva līdz nesenam laikam nozīmēja tikai godu. Priekšmets, ko uzvarētāji saņem – Ananass. Vēsture ir tāda, ka 1995. gadā Jānis Lejnieks kā Arhitektu savienības vadītājs uzvarētājam ziedu vietā pasniedza ananasu. It kā sekojot šai nejaušajai tradīcijai, turpmāk tika pasniegts metāla ananass — Aivara Vilipsona veidota skulptūra. Pirms pāris gadiem dizains tika mainīts uz mūsdienīgāku, arhitektoniskāku, taču arvien tas ir ananass. Pēdējos trijos gados balvas ieguvēji saņem arī braucienu uz Venēcijas biennāli vai kādu citu nozīmīgu pasākumu.

Attiecībā uz saturutomēr gribētos, lai bez uzvarētāju vārdu publiskas daudzināšanas un šova, risinātos arī diskusija un patiess procesa izvērtējums. Žūrija pasākuma laikā no skatuves pasaka vien pāris teikumus, nu jau regulāri tiecamies uz to, lai viņi to uzraksta un lai tas tiktu nopublicēts, paliktu kā „pienesums vietējai arhitektūras kultūrai“. 

Z. O.: Saistībā ar sabiedriskajām attiecībām vēlējos piebilst – lai arī kim? ir viena no retajām balvām, kas nes konkrētas organizācijas vārdu, negribētos to uzskatīt kā sava tēla apzinātu spodrināšanu. Pat vēl vairāk – tā kā mēs esam diezgan atpazīstama organizācija vietējā un starptautiskā vidē, šī mazā vārda ar jautājuma zīmi beigās iekļaušana nosaukumā uzreiz ir sava veida signāls par to, kāda rakstura šī Balva varētu būt un kāda veida un kādas „uzbūves“ māksliniekus tā varētu ap sevi pulcēt.

V. V.: Vai mākslinieki no šīs apmaiņas vai CV ieraksta jūt kādu efektu?

Z. O.: Noteikti – jā. Ieraksts CV, ka māksliniekam ir bijusi izstāde kim? vai mākslinieks ir saņēmis „kim? Rezidences Balvu“, loģiski, uzreiz arī paredz to, ka viņam ir izveidojusies cieša saistība ar organizāciju. Kā arī, Rezidences Balvas ieguvējs pavada divus, trīs mēnešus kādā konkrētā pilsētā, viņam tur notiek vismaz viens publisks pasākums un kim? kā norūpējies un ieinteresēts tuvs radinieks tam visam seko līdzi, atbalsta un sniedz padomus.

Dz. P.: Paturpinot par Arhitektūras gada balvu, manuprāt, pozitīvais lūzuma punkts bija 2014. gads, kad arhitektūra izgāja ielās – ceremonija un izstāde notika Torņa ielā un jebkurš garāmgājējs to varēja noskatīties, ceremonijas tiešraidi varēja vērot arī Latvijas televīzijā. Tas apliecināja balvas demokrātisko dabu.

Vēl viens aspekts – ir ļoti svarīga arī publicitāte medijos. Būtu brīnišķīgi, ja par dizainu un arhitektūru rakstītu ne tikai nišas mediji, bet arī dienas izdevumi. Parasti mediju uzmanība ir saasināta kampaņveidīgi, kad notiek lielie pasākumi arhitektūrā vai dizainā, bet gada garumā ir salīdzinoši maz informācijas un šo nozaru analīzes.

Latvijas dizaineriem ir svarīga arī publicitāte starptautiskā vidē un iespēja piedalīties starptautiskos prestižos dizaina konkursos – Red Dot Design Award, iF Design Award, A’ Design Award u.c. Kultūras ministrija dos iespēju  Latvijas Dizaina gada balvas uzvarētājam ‒ galvenās balvas ieguvējam pēc viņa izvēles piedalīties kādā starptautiskā konkursā, sedzot dalības izmaksas.

V. V.: Jautājums Orestam – Latviešu izpildītājmākslinieki jau tāpat ir zināmi pasaulē, vai viņiem palīdz šejienes lokālā balva?

O. S.: Es domāju, ka viņu pasaules slava varbūt palīdz Lielajai mūzikas balvai pacelt savu vērtību. Šī ir izteikti lokāla balva, ar izteikti lokālu nozīmi. Manuprāt, tas nekādā gadījumā nav slikti. Ar starptautisko apriti tai nav pilnīgi nekāda sakara, jo gadās, ka ir jāpiešķir balva kādam starptautiski pazīstamam mūziķim, lai balvas vērtību paceltu Latvijā.

V. V.: Lūk, ņemiet vērā – kad tas slieksnis ir pārkāpts, tad iznāk otrādi.

M. B.: Filmu nozarē, ja kādu brīdi bija krīze un filmas nebija tik veiksmīgas, tad tagad, ja paskatāmies filmu novērtējumu starptautiskos panākumus, tas ir pietiekoši augsts. Skatītāju skaits palielinās, un es gribētu teikt, ka ir tāds uzplaukuma sākums. Es nezinu nevienu nozares profesionāli, kurš atklāti teiktu, ka viņam šāda balva neko nenozīmē. Mēs ceram, ka situācija pamazām līdzsvarosies un balvas prestižs sāks iet uz augšu.

M. L.: Nenoliedzami, ka Purvīša balva ir nozīmīga šeit Latvijā, jo katrs, kurš ir ekspertu nosaukts kādā ceturksnī, savā biogrāfijā raksta, ka ir bijis nominēts Purvīša balvai. Tad, kad es to pirmo reizi pamanīju, mani tas pārsteidza, bet tad, lasot to arvien vairāk, sapratu, ka balvai tiešām ir svars. kim? balva ir ļoti orientēta tieši uz šo starptautisko izgājienu, Purvīša balvai tas tā nav, bet, startējot ar izstādēm ārvalstīs, tas, ka mākslinieks ir saņēmis šo lielāko Latvijā balvu, manuprāt, diezgan daudz nozīmē. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, visi iepriekšējie Purvīša balvas laureāti ir pārstāvējuši Latviju Venēcijas biennālē. Tā ir sava veida nejaušība, bet tā tas ir iznācis.

O. S.: Arī mūziķi – visi raksta savās biogrāfijās, ja ir saņēmuši Lielo mūzikas balvu. Tikai es nedomāju, ka tas kādā veidā ir veicinājis viņu karjeru. Bet to, ka Latvijas mērogā tas parādās biogrāfijā – tas gan ir daudz. Un raksta arī tie, kas ir bijuši tikai nominēti.

Z. O.: Manuprāt, ja skatāmies uz mākslas dažādajām izpausmēm vizuālajā sfērā, jāņem vērā esošā infrastruktūra un cik daudz no būtiskā un kritiski vajadzīgā šeit nemaz nav. Nevar arī noliegt, ka laikmetīgajai mākslai nav augsts prestižs jeb labāk būtu teikt – interese un atsaucība plašākā sabiedrības līmenī. Mūzikas sfērā gan, šķiet, ir labāka situācija ar ieintersētību un novērtējumu no auditorijas puses.

V. V.: Es par laikmetīgās mūzikas prestižu pastrīdētos.

O. S.: Par laikmetīgo mēs vispār varam nerunāt, bet arī par klasisko.

M. L.: Es gribētu teikt, ka mākslai tomēr ir prestižs. Man ir informācija, ka LNMM galvenā ēka Valdemāra ielā ir pagājušajā gadā visapmeklētākais muzejs Latvijā, esam pat apsteiguši Turaidas muzejrezervātu.

Z. O.: Es gan runāju vairāk no laikmetīgās mākslas pozīcijām ārpus muzeja sienām, tātad, visam tam, kam klāt ir „nevaldības“, „nekomerciāls“.

O. S.: Tā taču ir marginālija. Tas pats ir mūzikā.

V. V.: Es domāju, ka tas, kas notiek kultūrā šobrīd, nevienā jomā nav populārāks par klasikas pīlāriem.

Dz. P.: Manuprāt, šo dažādo balvu viens no mērķiem būtu rosināt diskusiju un izglītot sabiedrību – piemēram, runāt par to, ka katram sabiedrības loceklim ir tiesības uz kvalitatīvu dizainu – gan vides, gan pakalpojumu dizainu.

V. V.: Gandrīz vienmēr izskan tas, ka jebkurā no šīm jomām vajag vairāk diskusiju, tajā skaitā rakstisku. Man kā preses pārstāvim jāsecina, ka nav jau to diskutētāju. Otrkārt, rakstu kultūra nav attīstīta tādā mērā, lai arī paši balvu nominanti tajā iesaistītos.

M. L.: Attiecībā uz dizainu – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā jau otro gadu notiek sarunu un nodarbību cikls par dizaina tēmu. Vēlēšanās to apmeklēt no skatītāju puses ir tik liela, ka mēs to nevaram uzņemt.

O. S.: Par balvu daudzveidību vēlējos teikt, ka dažus gadus pastāvēja Latviešu mūzikas balva, ko ierosināja Arnolds Klotiņš kopā ar Zinātņu akadēmiju. Balva bija tiem, kas atskaņo latviešu mūziku. Tāpat arī mēs nevaram izslēgt „Kilogramu kultūras“ – interese par to ir ļoti liela, jo sabiedrība var izteikt savu viedokli. Balvu daudzveidībā tas patīkami ienes savu devumu. Katrā ziņā balvu nekad nav par daudz, jo katrs mazs nieciņš var rosināt kādu interesi.

Z. O.: Jautājums kolēģiem – saistīts ar kādu kultūras jomā pieaugošu tendenci. Arvien vairāk latviešu vai no Latvijas nākuši mākslinieki nav bāzēti Latvijā, viņu izstādes vai citi radoši priekšnesumi ar lielu regularitāti notiek ārzemēs, un viņu piederība savas izcelsmes videi paliek arvien vairāk nosacīta. Rodas jautājums, vai šādi autori ir iekļaujami vai tomēr skatāmi ārpus visu šeit diskusijā sapulcējušos Balvu nominantu sarakstos? Pretrunā ar savu jautājumu man gan jāsaka, ka esam priecīgi par divām ārpus Latvijas dzīvojošajām latviešu māksliniecēm, kas ir šī gada „kim? Rezidences Balvas“ finālā.

O. S.: Mūzikas balvā tas katru gadu rada diskusijas.

M. L.: Purvīša balvai nav šī orientācija tikai uz tiem, kas dzīvo Latvijā. Ir nākamais jautājums – vai eksperti ir redzējuši konkrēto izstādi?

V. V.: Manuprāt, globālais monitorings ir diezgan sarežģīta lieta.

O. S.: Piemēram, Lielā mūzikas balva neizslēdz tos, kas strādā ārzemēs, bet pilnībā izslēdz tos notikumus, kuros viņi piedalās ārzemēs. Ja viņi parādās šeit – viņiem ir iespēja tikt pie šīs balvas.

M. B.: Filmu nozarē laikam būtu līdzīgi. Ja ārzemju kompānija vai režisors filmē šeit, mēs to neizvērtētu, bet, ja Latvijas režisors vai aktrise ārzemēs filmē – varētu būt. Bet katru gadu ir diskusija par to.

O. S.: Tas ir ļoti būtisks jautājums.

A. Z.: Ar arhitektūras eksportu ir trūcīgāk, drīzāk notiek tā, ka ārzemnieki saņem balvu šeit – piemēram, Lietuvas arhitekti saņēma balvu par LNMM projektu šeit un arī Lietuvā. Bet uz Arhitektūras gada balvu var pretendēt gan ārzemju arhitekti, kuri ir strādājuši šeit, gan latviešu arhitekti, kuri ir projektējuši ārzemēs. Jautājums ir – vai žūrija to visu varēs redzēt. Pēdējos gados tā ir kļuvusi par normu, ka arī nacionālā žūrija iepazīstas ar pieteiktajiem darbiem klātienē, un, protams, starptautiskā žūrija apskata visus finālistus klātienē.

V. V.: Esam nonākuši pie punkta, ka katrā nozarē ir tik labi, ka labāk vairs nevar. Varbūt ir kādi novēlējumi?

A. Z.: Man personīgi kā arhitektam šovs un glamūrs salīdzinoši mazāk interesē. Es vēlētos, lai saturs būtu vairāk – diskusija pašu arhitektu vidū. Uzmanība sabiedrībā, protams, ir svarīga, bet vairāk būtu jākoncentrējas uz profesijas virzību un lietu attīstību. Vērst uzmanību ne vien uz aizvadītā gada izvērtējumu, bet ieraudzīt to, kas notiek šeit Latvijā, plašākā kontekstā.

M. L.: Man tomēr gribētos, lai vizuālajā mākslā ienāktu vēl kāda balva, jo ir vajadzīgi vēl kādi citi izvērtējumi, t. sk. mākslas teorētiķu un kuratoru darba vērtējums. Un balva tomēr ir sava veida izvērtējums.

V. V.: Mans secinājumsmēs gribam vēl balvas!