RAKSTI  
(Fragments.) Darbs Deivida Hoknija izstādē. Foto: Ilze Pole

Kas ir un kas nav pareizi? 0

Izstāde David Hockney
Tate Britain, Londona

9. februāris – 29. maijs, 2017

Ilze Pole
17/02/2017

Tas bija 2002. gada pavasaris, kad Lisjēns Freids (Lucian Freud) Londonā gleznoja Deivida Hoknija (David Hockney) portretu – trīs mēnešus Hoknijs pozēja Freida studijā (katru dienu pa četrām stundām), kur viņam par laimi bija ļauts smēķēt un runāt. Katru rītu Hoknijs devās uz Freida studiju cauri parkam, vērojot, kā plaukst pavasaris. Viņš bija tik ļoti pārņemts ar redzēto, ka nolēma pats pievērsties dabas tēmai savos darbos un pavadīt arvien vairāk laika dzimtajā Jorkšīrā Anglijas ziemeļos gleznojot ainavas. Ko viņš vēlāk arī darīja. Tur tapa darbi, kuri līdz ar viņa ikoniskajām gleznām, kas tapušas 60. un 70. gados Losandželosā (Peter Getting Out of Nick’s Pool (1966), A Bigger Splash (1967), Portrait of an Artist (Pool with Two Figures) (1972)), ir dabas skaistuma svinēšana teju Matisa un vēlīnā fovisma garā. 


Deivids Hoknijs. Peter Getting Out of Nick's Pool. 1966. Audekls, akrils. 1520 x 1520 mm. National Museums Liverpool, Walker Art Gallery. Presented by Sir John Moores 1968. © David Hockney. Foto: Richard Schmidt

Tuvojoties Hoknija 80 gadu jubilejai, izstāde Tate Britain ir mākslinieka darbu lielākā retrospektīva, kāda jebkad sarīkota. Tajā apskatāmi vairāk nekā 140 Hoknija darbi – sākot no agrīnajiem, kas tapuši vēl laikā, kad viņš bija Karaliskās Mākslas koledžas students sešdesmito gadu sākumā, līdz jaunākajiem, kas radīti vēl pagājušajā gadā. Izstāde iekārtota 13 telpās, katrā no tām uzmanība pievērsta kādam konkrētam darbu aspektam, izsekojot tiem hronoloģiski. 

Hoknijs bieži ir mainījis stilu, eksperimentējot gan ar glezniecību, gan fotogrāfiju un video, gan izmantojot jaunākās tehnoloģijas (pēdējā zāle izstādē veltīta viņa suģestējošajiem iPad zīmējumiem) un meklējot arvien jaunus veidus, kā parādīt pasauli. Hoknijs pats par šo notikumu ir teicis, ka viņam tā ir bijusi lieliska iespēja atkal skatīt darbus, kurus viņš radījis pirms vairākiem gadu desmitiem, un redzēt, kā šo gadu laikā viņš ir attīstījies, lai viņš nonāktu tieši tur, kur ir pašreiz. 


Deivids Hoknijs. A Lawn Being Sprinkled. 1967. Audekls, akrils. 1530 x 1530 mm. Lear Family Collection. © David Hockney. Foto: Richard Schmidt

Hoknijs tiek uzskatīts par šī laika populārāko un slavenāko britu mākslinieku, bet viņa popularitāte – teju par sava veida vājumu, kas iespējami piesedz nevērību, sliktu stilu un pat kļūdas. (Britu presē arī pēc šīs izstādes atklāšanas nebūt nebija tikai pozitīvas atsauksmes.) Tādēļ viens no kuratoru uzdevumiem bija pasvītrot tos jautājumus, kurus mākslinieks ir risinājis visu savu dzīvi – kas īsti ir mākslas darba radīšana un kāda ir šī procesa patiesā būtība. Hoknijs vienmēr ir izaicinājis visus iespējamos pieņēmumus par mākslas darbu un to, kas ir un kas nav pareizi. Visvairāk par visu – perspektīvas jēdzienu. Viņš uzskata, ka mēs redzam pasauli no daudziem dinamiskiem skatpunktiem. Lūkojoties uz viņa darbiem no šāda aspekta, tie atklājas vēl skaidrāk un pārliecinošāk.


Deivids Hoknijs. Domestic Scene, Los Angeles. 1963. Audekls, eļļa. 1530 x 1530 mm. Privātkolekcija. © David Hockney

Studiju laikā Londonā tapa The Cha Cha Cha That Was Danced in the Early Hours of 24th of March (1961), The Most Beautiful Boy in the World (1961) un arī We Two Boys Together Clinging (1961). Tolaik Hoknijs bija atmetis figuratīvo glezniecības stilu un pievērsies abstrakcijai. Darbu tēmām par ierosmi labi kalpoja viņa drauga amerikāņu mākslinieka R. B. Kitaja (R. B. Kitaj) teiktais, kas kļuva svarīgs veselai mākslinieku paaudzei: “Kādēļ tev neuzgleznot to, ko mīli?” Un tā kā Hoknija sirds piederēja vīriešiem, viņš gleznoja vīriešus. Tam laikam tas bija radikāli un drosmīgi – mākslinieks gleznās iekļāva tekstus, kodētas atsauces uz saviem partneriem un aizraušanos ar citiem, tai skaitā dziedātāju Klifu Ričardu (Cliff Richard). Tur sastopama dzeja un grafiti no Londonas vīriešu tualetēm. 

Hoknija cīņa ar perspektīvu, ja tā to var nosaukt, ļoti labi atklājas arī 1963. gadā tapušajā Play Within a Play, kurā redzams Hoknija dīleris Džons Kasmins (John Kasmin), kurš sešdesmitajos bija ievērojama figūra Londonas mākslas ainā, un, starp citu, tajā pašā gadā atvēra savu galeriju Ņūbondstrītā – lielu telpu baltām sienām; tam laikam tas bija pavisam kas jauns. Darbs tapis pēc kādas renesanses gleznas motīviem – atsauce uz zilo rāmi ar zeltainajām bārkstīm un karaliskajām lilijām un... perspektīvu, kas bija viens no galvenajiem jaunievedumiem renesanses laika glezniecībā. Daļai Hoknija gleznas pāri ir stikls, pie kura Kasmins “piespiedis” rokas un seju. Viņš ir kā iespiests starp stiklu un gleznu, kas izskatās pēc skatuves priekškara – uzgleznotā telpa ir precīza perspektīvas ziņā, taču to tomēr izjauc uzgleznotais krēsls.


Deivids Hoknijs. Model with Unfinished Self Portrait. 1977. Audekls, eļļa. 1524 x 1524 mm. Privātkolekcija c/o Eykyn Maclean. © David Hockney

1960. gadu sākumā Hoknijs pārceļas uz dzīvi Amerikā. Kalifornijā viņš dzīvo joprojām. Jo tur ir tāda gaisma, kādas nav nekur citur pasaulē. 

Vēl esot Londonā, Hokniju uz ielas uzrunāja kāds ceļojumu aģents, piedāvājot biļeti par 45 mārciņām. Tik daudz viņam nebija, bet pirmajai iemaksai pietika. “Es vienmēr biju domājis, ka aizbraukt uz Ameriku maksā vismaz vairākus tūkstošus!” viņš vēlāk stāstīja. Saņēmis naudas balvu – 100 mārciņas – par uzvaru kādā konkursā, pārdevis dažas savas gleznas – kādas par 10, kādas par 15 mārciņām – Hoknijs devās pāri okeānam. Un palika. Viņš apmetās Losandželosā, ātri iekļaujoties šajā vidē un radot darbus, kurus tagad dēvējam par ikoniskiem. 

No 1964. gada Hoknijs dzīvoja Santamonikā, netālu no Losandželosas. Viņam patika pilsēta, kas joprojām tika celta – plašā, atvērtā pilsētas telpa, biroja ēku precīzā ģeometrija, saules gaisma, zilās debesis un palmas. Kalifornijā viņš satika arī savu partneri, mākslas studentu Pīteru Šlezingeru (Peter Schlesinger), kurš kļuva par modeli vairākiem Hoknija darbiem (Peter Getting Out of Nick’s Pool (1966), Room Tarzana (1967)). Šajā laikā tapa arī A Bigger Splash (1967) – glezna ar precīzu, ģeometrisku rakstu, tīrām līnijām un tik pēkšņām, teju negaidītām ūdens šļakatām, kas satricina kompozīcijas mieru, liekot nojaust par cilvēka klātbūtni. Taču šļakatas ir arī satīras pilns Hoknija žests, vērsts pret abstrakto ekspresionismu – tik daudz mākslinieku ir šļakstījuši krāsu uz audekla, kamēr Hoknijs pavadīja septiņas dienas, gleznojot baseina ūdens šļakatas vien. 


Deivids Hoknijs. Ossie Wearing a Fairisle Sweater. 1970. Papīrs, krāsu zīmuļi un krītiņi. 430 x 355 mm. Privātkolekcija, Londona. © David Hockney


Deivids Hoknijs. Christopher Isherwood and Don Bachardy. 1968. Audekls, eļļa. 2120 x 3035 mm. Privātkolekcija. © David Hockney

No 60. gadu beigām Hoknija darbos jaušama cita nots, kas atspoguļojas arī viņa dubultportretu sērijā, gleznojot savus draugus – vide kļūst arvien intīmāka un gleznās dominē attiecības – starp tajās redzamajiem cilvēkiem, starp viņiem un Hokniju. Kā piemēram, Christopher Isherwood and Don Bachardy (1968), American Collectors (Fred & Marcia Weisman) (1968), Henry Geldzahler and Christopher Scott (1969), Mr and Mrs Clark and Percy (1970–1971). Dons Bahardijs un Kristofers Išervuds, angļu rakstnieks, romāna A Single Man autors, pēc kura motīviem uzņemta arī Toma Forda filma ar Kolinu Fērtu galvenajā lomā, bija Hoknija draugi un viens no pirmajiem atklātajiem geju pāriem Losandželosā. Viņu mājā bieži tika aicināti rakstnieki, mākslinieki un aktieri. Arī Hoknijs vairākkārt ir gleznojis viņu māju – gan interjeru, gan eksterjeru. Savukārt viens no Hoknija tuvākajiem draugiem Henrijs Geldzahlers bija mākslas kritiķis un Ņujorkas Metropolitēna muzeja kurators, kurš neieturēja striktu distanci starp sevi un māksliniekiem, bet uzturējās tajā pašā lokā un savā ziņā kļuva par vienu no viņiem.


Deivids Hoknijs. Portrait of an Artist (Pool with Two Figures). 1972. Audekls, akrils. 2140 x 3048 mm. Lewis Collection. © David Hockney. Foto: Art Gallery of New South Wales / Jenni Carter

Nākamais posms Hoknija darbā saistīts ar fotogrāfijas eksperimentiem, īpaši ar Polaroid kameru. Un arī šeit viņš mēģināja lauzt vispārpieņemtās konvencijas, deklarējot, ka mēs pasauli redzam dinamiski, pateicoties tam, ka ik pa brīdim mainās mūsu skata punkts. Kad Hoknijam apnika polaroīdam raksturīgās baltās malas, kas traucēja savienot attēlus, viņš pievērsās 35 mm filmai. Viens no ievērojamākajiem darbiem šajā laikā ir Pearblossom Hwy. 11-18th April 1986, #1 (1986), ko veido vairāk nekā 700 atsevišķi uzņemti kadri. Katra detaļa ir fotografēta pretskatā – pat ceļa zīmes, pie kurām Hoknijs pieslēja trepes, lai fotografējot izbēgtu no perspektīvas. Kādā brīdī tas kļuva aizdomīgi arī policijai, kas ar helikopteru riņķoja virs krustojuma, mēģinot saprast, vai tas ir vai nav likuma pārkāpums. Attēla sadalījums kadros izmantots arī darbos Billy + Audrey Wilder Los Angeles April 1982 un Walking in the Zen Garden at the Ryoanji Temple, Kyoto, Feb, 1983

Kā stāsta pats autors, tolaik cilvēki viņam mēdza jautāt, vai tā vispār ir māksla: “Bet man bija vienalga – tā ir vai nav māksla, es tajā laikā izdarīju ļoti daudz atklājumu.” 


Deivids Hoknijs. Billy + Audrey Wilder Los Angeles April 1982. 1982. Polaroīdu kompozīcija. 1117 x 1168 mm. David Hockney Inc. (Los Angeles, USA). © David Hockney. Foto: Richard Schmidt


Deivids Hoknijs. Hollywood Hills House. 1980. Audekls, ogle, papīrs, eļļa. 1524 x 3048 mm. Walker Art Center kolekcija, Minneapolis. Penny and Mike Winton dāvinājums, 1983. © David Hockney

1980. gados Hoknijs tika aicināts veidot scenogrāfiju operas izrādēm, tai skaitā Vāgnera operas “Tristans un Izolde” iestudējumam Losandželosā (1987). Kādā intervijā viņš atklāj, ka tas bijis liels izaicinājums – kad teju četras minūtes skan tikai orķestra mūzika, ar scenogrāfijas palīdzību joprojām noturēt skatītāju uzmanību skatuvei. Tā nebija Hoknija komforta zona un vēl pēc dažiem iestudējumiem viņš skatuvi pameta, iespējams, tādēļ, ka scenogrāfijas veidošana bija pārāk laikietilpīgs darbs un, iespējams, arī tādēļ, ka viņam nebija pilnīgas kontroles pār procesu. Savulaik viņš operu apmeklēja bieži un vislabprātāk kopā ar Henriju Geldzahleru. Tagad vairs nē. “Esmu gandrīz zaudējis dzirdi, man būtu jāsēž pirmajā rindā, un arī tad tas nebūtu vienkārši,” viņš saka kādā BBC dokumentālajā filmā. “Varbūt tāpēc es daudz runāju, lai nedotu iespēju citiem. Jo es nevarētu citus dzirdēt.”


Deivids Hoknijs. 9 Canvas Study of the Grand Canyon. 1998. Deviņi audekli, eļļa. 1003 x 1689 mm. Richard and Carolyn Dewey. © David Hockney. Foto: Richard Schmidt

Hoknijs atkal pievērsās glezniecībai. Viņa darbos arvien vairāk un vairāk sāka parādīties ainavas, teju pilnībā nomainoties krāsu toņiem. Līkumains ceļš Holivudas kalnos, pa kuru viņš katru dienu brauc uz savu studiju – glezna veidota teju kā plakana telpa, taču tajā pašā laikā arī ļoti reālistiska. Kā telpa, kas ļauj skatienam klaiņot un kur tas netiek turēts vienā punktā (Pacific Coast Highway and Santa Monica (1990)). Līdzīgā manierē pirms tam tapa Large Interior, Los Angeles (1988). Vairākas reizes viņš gleznoja arī Lielo Kanjonu, nodēvēdams to par mākslinieka izmisumu – the despair of an artist.


Deivids Hoknijs. Going Up Garrowby Hill. 2000. Audekls, eļļa. 2133,6 x 1524 mm. Privātkolekcija, Topanga, Kalifornija. © David Hockney

2000. gadu pirmās desmitgades vidū Hoknijs atgriežas Anglijā, Jorkšīrā, un gleznoja Jorkšīras ainavas. The Road to Thwing (2006) un A Closer Winter tunnel, February – March 2006 atklāj nākamo viņa eksperimentu soli – Hoknijs sāk veidot darbus no vairākiem audekliem. 

Tate Britain muzejā sava telpa atvēlēta arī viņa Jorkšīrā tapušajai video instalācijai – The Four seasons, Woolgate Woods (Summer 2010, Autumn 2010, Winter 2010, Spring 2011). Šajā video meditācijā redzams viens un tas pats ceļa posms dažādos gadalaikos, kuru Hoknijs filmēja, lēni braucot ar savu Land Rover un filmējot ar deviņām kamerām, kas piestiprinātas pie mašīnas katra savā leņķī. Šajā gadalaiku meditācijā jūtama milzīga pietāte, pat zināma reliģiozitāte attiecībā pret dabu un mākslinieku pašu, mēģinot to atainot. 

Pēdējais darbs, ko Hoknijs radīja Jorkšīrā, Arrival of spring (2013), ir viens no viņa meistardarbiem – 25 zīmējumi ar ogli, rādot piecus dažādus pavasara atnākšanas brīžus. Izvēloties ogles tehniku, viņš savā veidā tajos injicē savādu melanholiju, lai arī tie ataino kaut ko pavisam pretēju – pavasara atnākšanu un dzīves svinēšanu. 

Angliju Hoknijs pameta tā paša gada vasarā. Astoņi gadi Jorkšīrā bija ļoti produktīvi. 2012. gadā Londonas Karaliskajā Mākslas akadēmijā tika sarīkota izstāde David Hockney: A Bigger Picture, kuru apmeklēja vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku. 

Dzīvojot Jorkšīrā mākslinieks pievērsās arī modernajām tehnoloģijām – sāka fotografēt ar iPhone un zīmēt uz iPad, pa reizei izsūtīdams savus zīmējumus draugiem. iPad zīmējumi apskatāmi arī šajā izstādē. Turklāt te ir iespējams vērot arī zīmējumu tapšanu un redzēt, no kura punkta mākslinieks savu darbu sāk un kā tas attīstās.


Deivids Hoknijs. Garden. 2015. Audekls, akrils. 1219 x 1828 mm. Mākslinieka kolekcija. © David Hockney. Foto: Richard Schmidt

Viņa aizbraukšana savā ziņā bija negaidīta. Iespējams, ka tam par iemeslu bija arī Hoknija personīgās traģēdijas – 2012. gada septembrī viņš piedzīvoja trieku, bet nākamā gada martā viņa asistentu Dominiku Eliotu (Dominic Elliott) atrada mirušu Hoknija mājā Bridlingtonā – viņš, salietojies ekstazī un kokaīnu, bija iedzēris kanalizācijas trubu tīrīšanas līdzekli. 

Hoknijs devās prom. Vai varbūt atpakaļ...

Kalifornijā viņš turpināja eksperimentēt ar jaunajām tehnoloģijām, gleznoja portretus un ainavas, savu dārzu, māju un peldbaseinu – Pool Garden, Evening (2013), Pool Garden, Morning (2013). Viņa jaunākais izstādē redzamais darbs ir Two Pots on the Terrace (2016), satricinoši koši zilos un sarkanos toņos. 

“Es dzīvoju tāpat kā gadiem ilgi; esmu tikai strādnieks. Mākslinieki tādi ir. Mikelandželo, Pikaso – viņi strādāja visu laiku. Van Goga dzīves pēdējos četros gados radītais ir tas, ko mēs par viņu zinām. Viņš radīja visas tās gleznas, visus tos zīmējumus, uzrakstīja visas tās vēstules. Cik daudz laika vēl paliek pāri? Tikai tik, cik atvēlēts miegam. Bet jūs nekad nedzirdēsiet par māksliniekiem gultā, jo viņi neguļ.”[1]

Izstāde, kas šobrīd apskatāma Tate Britain, no 21. jūnija līdz 23. oktobrim būs atvērta Pompidū centrā Parīzē, bet pēc tam ceļos uz Metropolitēna muzeju Ņujorkā. 

[1] Martin Gayford. A Bigger Message: Conversations with David Hockney. London: Thames & Hudson, 2016

tate.org.uk