RAKSTI  
Instalācija grāmatu un kultūrpreču mājā „NicePlace Mansards“. Foto: Odrija Fišere

Ceļojums turpinās 0

Atskats uz 2016. gadā Latvijā izdotajām mākslas grāmatām

Pēteris Bankovskis
16/01/2017

Kaislības ir grūti saprotamas tiem, kurus tās nav skārušas. Kādam tā ir makšķerēšana, kādam citam – kino skatīšanās vai “sekošana politiskajiem procesiem”. Mana kaislība – var arī sacīt, īpatnība, kas uzirdina citādi flegmatiski pelēcīgo subjektivitāti – ir grāmatas. Tā mani pavadījusi no brīža, kad iemācījos lasīt, un nav pametusi vēl šobaltdien.

Pagājis ilgs laiks, bet tā arī neesmu aizmirsis mīkstvāku brošūru par Dienvidamerikas Andu kalniem[1]. Tā atradās starp citām brošūrām iegarenā kastītē uz letes grāmatu antikvariātā uz Ļeņina un Dzirnavu ielas stūra. Tur parasti iegriezos, kad no dzimtās Pārdaugavas kādas nepieciešamības dēļ gadījās nokļūt pilsētas centrā.  Grāmatiņu pamanīju un ļoti vēlējos iegūt, taču ierindas skolniekam no trūcīgas ģimenes tolaik kabatā parasti nebija pat dažu kapeiku. Tāpēc tajā reizē “Andi” bija un palika neaizsniedzamā tālumā.

Arī no traģiskās nakts, kad nodega mūsu Torņakalna mājiņa, visspilgtāk un krāsaināk atceros nevis mammas izmisumu vai tēta centienus kaut ko darīt, bet gan grāmatu, ko lasīju vakarā pirms gulētiešanas (pirms ugunsgrēka) – tās bija Tūra Heijerdāla ceļojuma piezīmes “Aku-Aku”[2].

Viena no agros pusaudža gados visbiežāk pārlasītajām grāmatām manā tālaika krājumā bija Edgara Dzērves “Ceļojumi un ģeogrāfiskie atklājumi”. Bija laiks, kad sapņoju kļūt par dabas pētnieku un doties ekspedīcijās uz Dienvidamerikas lietusmežiem. Tomēr ne Andu kalnus, ne Brazīlijas džungļus, ne Lieldienu salu vismaz pagaidām neesmu apceļojis, daudz kas ir nācis un gājis, cerēts un pazaudēts, mēģināts un samaitāts, bet  grāmatas ir un paliek. Arī tās, ko neesmu varējis iegādāties, arī iegādātās un pēc tam naudas trūkuma dēļ pārdotās, arī pazaudētās vai promejot pamestās.

Varētu likties, kāpēc gan atklātībā jānāk ar sīkām reminiscencēm par gluži personiskām lietām. Taču “feisbuka kultūra”, kuras ietvaros cilvēki ziņo par savu ierašanos fitnesa centrā, pauž prieku vai sašutumu par ielas bruģi vai drukas kļūdu veikala cenu zīmē, gribot negribot ietekmē stilistiku. Un tad vēl tādas tagadnes zvaigznes kā Karls Uve Knausgārds tālumā un visādi blogeri tuvumā. Laika gars.

Pārlūkojot pērnā gada ar vizuālajām mākslām saistīto, Latvijā iznākušo grāmatu klāstu, sapratu, ka dziļa, sīkumaina, vienam, otram lasītājam droši vien pat kaitinoša subjektivitāte ir pamats un saturs, manuprāt pašam, pašam izcilākajam notikumam latviešu grāmatniecības kopainā. Tas ir Valdas Kvaskovas varoņdarbs – Jūliusa Dēringa memuāri[3], ko Latvijas Nacionālais arhīvs izdevis sērijā “Vēstures avoti”. Milzīgais darbs (vācu oriģinālteksts un latviešu variants kopā ir tuvu pie 2000 lappusēm), šķiet, varētu būt gaidīts itin visiem, kam ir interese par Latvijas vēsturi, sevišķi – mākslas vēsturi. Arterritory.com caurlūkotāji, iespējams, nezina, ka vairākas vietējo mākslas vēsturnieku paaudzes šos Jelgavā dzīvojušā gleznotāja un mākslas pedagoga Dēringa pierakstus (minētajās grāmatās izdota tikai neliela daļa no tiem) ir lietojušas un lieto joprojām, pa kripatai vien cenšoties apjaust un salikt kopā 19. gadsimta Jelgavas, Latvijas, plašākas Eiropas mākslas stāstu. Tagad beidzot šī stāsta versijas iespējams veidot arī tiem, kam rokrakstu boksterēšana Slokas ielas arhīva lasītavā “vecmodīgā” vācu valodā un cakainā rokrakstā nav pati stiprākā puse.


Jūliuss Dērings. „Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves.“ Izdevējs: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2016

Ne velti pieminēju “feisbuka kultūru”, cilvēku vēlmi fiksēt un spontāni komentēt (ja ne citādi, tad ar emocionālo attieksmi) visvisādus sīkumus, kas vien pagadās dzīves ceļā. Atšķirība starp tagadnes cilvēku un, sacīsim, Dēringa 19. gadsimta vidū (ap bīdermeijera laiku) dzīves izkārtojumu un lietu pasauli dažā ziņā ir milzīga. Viens piemērs. Memuāru autors apraksta (311. un 312. lpp), kā 1850. gada 5. februārī brauc no Jelgavas uz Liepāju un tad uz Cīravu, lai uzgleznotu dažus portretus akvarelī (tie varētu būt kādi 200 kilometri vai varbūt nedaudz vairāk): “…mēs devāmies ceļā (sniga un bija vienu grādu silts) agri no rīta, pulksten astoņos. /../ Līdz Dobelei , kur mēs nonācām pulksten pusdivpadsmitos, ceļš bija šausmīgs – neskaitāmas dziļas bedres un vietām dziļš sniegs. Tūlīt aiz Dobeles mēs pamatīgi iestrēgām trīs pēdu dziļā, pa pusei izkusušā sniegā. Ragavām aizjūdza priekšā visus sešus zirgus, bet tas neko nelīdzēja. Viens zirgs pazuda sniegā ceļmalas grāvī, vīrs, kurš mēģināja viņu izvilkt, arī pazuda sniegā. Tad aizmirsām par zirgu un vispirms glābām cilvēku. Beidzot ar garāmbraucošu cilvēku palīdzību abus izvilka ārā, un mēs paši pēc stundu ilga darba un mocībām atkal jutāmies braši, taču bagāža, kas bija uzsieta ragavu aizmugurē, bija izmirkusi.” Vēlā vakarā ceļinieki nonāk līdz Billes krogam divas verstis pirms Saldus, un tur pārnakšņo. Ceļojums atsākas nākamajā rītā ap sešiem: “Neraugoties uz dziļo sniegu, ceļš līdz Skrundai bija labs. Pulksten pusdesmitos nonācām pie Ventas un ieraudzījām, ka ledus jau ielūzis. Tas, protams, bija slikti, tomēr mēs laimīgi tikām pāri ar dēļu palīdzību, ko pārlikām pāri lāmām. Zirgus un ragavas varēja pārvest pāri tikai atsevišķi un ar lielām pūlēm. /../ [Pēcpusdienā, jau aiz Durbes] ceļš atkal kļuva slikts, jo vietām uz ceļa nemaz nebija sniega, un tādēļ mēs braucām tam blakus pa pļavām un laukiem, kas bija kūstoša sniega klāti. Tur bija izveidojusies sava veida brauktuve, ko veidoja noblietēts un ledū pārvērties sniegs dambja formā, no kura viegli varēja noslīdēt, un tā mums arī divas reizes gadījās, un mēs iekritām dziļā ūdenī. Taču sveiki un veseli tikām atkal ārā, tikai slapjā sniega putra bija iekļuvusi arī mūsu ragavās.” Liepājā ceļinieki ierodas ap deviņiem vakarā.

Tas ir tikai viens mazs ieskats 19. gadsimta vidus ikdienas norisēs, kādas Jūliuss Dērings fiksējis burtiski simtiem. Būdams talantīgs un pieprasīts portretists, viņš neapšaubāmi bija apveltīts ar izcilām vērošanas un detaļu pamanīšanas spējām. Memuāros lasām gan par portretu zīmēšanu pēc tikko nomiruša cilvēka līķa, gan par operas un teātra izrādēm, gan par kalponēm un zīdītājām; dzīvīgos tēlos lasītāja acu priekšā nostājās Kurzemes muižu īpašnieki, Jelgavas pilsoņi no literātu kārtas, milzīgs daudzums jaunu meiteņu, kurām Dērings pasniedz zīmēšanas un gleznošanas stundas, Kurzemes un Lietuvas mazpilsētu žīdiņi, visvisādi ceļotāji, dīvaiņi, guberņas valdības ierēdņi un kas tik vēl ne. Lasām par karu tālajā Krimā, par čečenu cīņu Kaukāzā, kristiešu noslepkavošanu Sīrijā, par viena cara nāvi un nākamā vizīti Jelgavā, par krāsainā metāla zagļiem, par īpašām bēru konfektēm, Rīgas vaļņu nojaukšanu, glezniecībā lietojamo krāsu noturību, mākslas izstādēm, kāpuru nodarītiem postījumiem un vēl daudz ko citu. Šķietami haotiskie pieraksti kopumā sniedz pārliecinošu ieskatu kāda redzīga sava laikmeta cilvēka pasaules tvērumā un pašā pasaulē. Dērings bija pedants, ne velti viņš dienasgrāmatās uzskaitīja izdevumus (piemēram, dāvanām sievai, dēlam vai kalponei) līdz pat puskapeikai. Bet tieši viņa pedantisms, lai cik amizants tas neliktos, ir nodrošinājis tādu sadzīvisko detaļu pārbagātību, kāda gaisīgam, romantiskam garam nekad nebūtu pa spēkam.

Ko tur slēpt, joprojām vislabprātāk uzturos un vislabāk jūtos grāmatu pasaulē. Tā tas ir arī šodien: pirms  sāku rakstīt šo tekstu, aizšķīru kāda sējuma pēdējo lappusi. Nejaušības pēc tā ir zināšanu popularizētāja Bila Braisona grāmata “Mājas. Īsa privātās dzīves vēsture” lieliskā manas kādreizējās Universitātes pasniedzējas Zanes Rozenbergas tulkojumā. Ja esiet lasījuši šo pirms dažiem gadiem “Zvaigznes” apgādā klajā nākušo grāmatu, noteikti atcerēsieties beigu teikumu: “Pati lielākā likteņa ironija būtu tā, ja mēs savos nebeidzamajos ērtības un laimes meklējumos būtu radījuši pasauli, kurā nav ne ērtību, ne laimes”[4]

Dērings, strādājot pie memuāriem un arī turpmāk nevarēja paredzēt, ka viņa kārtai un laikmetam ierastā, šķietami aizvien uz labu progresējošā dzīves iekārta jau nākamā gadsimta sākumā bruks un juks, ka savas dažādi vērtējamas korekcijas ienesīs 1905. gads, bet civilizācijas beigas iezīmēs Pirmais pasaules karš, apstiprinās Otrais, un 21. gadsimta sākuma desmitgadēs dzīvojošie jau raustīsies nelaba gala priekšnojautās.


Grāmata “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Izdevējs: „Neputns“, 2016

Lokāli par gaidāmajām izmaiņām liecināja latviešu nacionālā sarosīšanās (Jūliusam Dēringam tā palika tikai kā kaut kas tāls un margināls), kas vienu no kulminācijām sasniedza, latviešiem sarīkojot etnogrāfisko izstādi 1896. gadā. Pasākuma atcerei 2016. gadā izdota Sanitas Stinkules sastādīta, apjomīga grāmata, kas varbūt ir starp nozīmīgākajiem gada veikumiem apgādā “Neputns”. Vēl “Neputna” sasniegumu topā vairāki darbi, kam ir pašsaprotama un svarīga nozīme Latvijas mākslas vēstures kopainas veidošanā. Tie ir albums “Romans Suta” (autori Gladys C. Fabre, Natālija Jevsejeva, Dace Lamberga, Inga Pērkone, Herberts Sils), Mārtiņa Mintaura monogrāfija “Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā”, Gintas Gerhardes-Upenieces “Māksla un Latvijas valsts. 1918–1940”, Edvardas Šmites grāmata par Kārli Hūnu, kā arī pašā gada nogalē dienasgaismu ieraudzījušais “Kurzemes albums. Laikmeta portrets 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses piemiņas albuma attēlos” (sastādītāja Līga Lindenbauma).


“Kurzemes albums. Laikmeta portrets 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses piemiņas albuma attēlos” Izdevējs: „Neputns“, 2016


“Latvijas mākslas vēsture V. 1915–1940” Izdevējs: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2016

Uzskaitītās grāmatas katra savā veidā runā un rāda [mākslas] laimes meklējumus dažādos laikmeta griezumos, dažādās ideoloģiskajās un sadzīviskajās ainavās, akcentējot vienu cilvēku, vienu notikumu vai vienu procesu. Pilnīgi cits uzdevums ir mums kā “kultūrtautai” absolūti nepieciešamajai daudzsējumu “Latvijas mākslas vēsturei”, kuras kārtējais, piektais sējums pērn iznāca Latvijas Mākslas akadēmijas un Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonda apgādā (sastādītājs un zinātniskais redaktors: Eduards Kļaviņš; autori: Eduards Kļaviņš, Stella Pelše, Anita Vanaga, Valdis Villerušs, Katrīna Teivāne-Korpa, Ilze Martinsone, Rūta Rinka, Marta Šuste). Šī fundamentālā izdevuma nozīme aug un turpinās pieaugt ar katru nākamo sējumu un ar katru gadu. Jo, ja turpināsies tendences, kas, daudzuprāt, liecina par nezināmām, bet dramatiskām pārmaiņām, latvieši diezin vai piedzīvos vēl kādu tik monumentālu savas zemes mākslas vēstures pētījumu sistemātisku apkopojumu.


„Ancient Relics“ Izdevējs: Popper Publishing, 2016

Kas zina, kā būs un kā nebūs. Katrā ziņā, ja mēģinām iedziļināties Popper Publishing izdevumos vai, piemēram, Evitas Vasiļjevas if you can’t, engage, vai pat visnotaļ kārtīgajā Ievas Jurjānes “Daba klusē”, optimismu vai prieku, ka viss būs tikai labāk un labāk, nejūt. Patiešām pasaulē, šķiet aizvien mazāk ir gan ērtību, gan laimes, neraugoties uz to, ka no Jelgavas līdz Liepājai ikviens var nokļūt pāris stundās, un pāri Ventai izbūvēts tilts.


Ieva Jurjāne. „Daba klusē.“ Izdevējs: „Neputns“, 2016

Gads sācies ar atvadām. Arī no kāda man būtiska mākslas aprakstīšanas meistara, angļu marksista Džona Bergera. Būdams kašķīgs “kreisais”, darīdams šai ievirzei tipiskas muļķības, viņš vienlaikus bija apveltīts ar izcili smalku māku aprakstīt un sajust mākslu, atšķirt to no “abstrakcionistu”, popārtistu un citu tiem sekojušo izdarībām un nereti ļoti apšaubāmajiem “produktiem”. Bet runa nebūs par to. 1996. gadā Bergers uzstājās ar kādu priekšnesumu, ko translēja arī BBC radio. Tur viņš salīdzināja runāšanu par mākslu televīzijā ar līdzīgu nodarbi radio. Viena doma, kas man šķita tā vērta, lai to attiecinātu arī uz grāmatām un lasīšanu: “Televīzijas ekrānā nekas nestāv mierā, un šis kustīgums neļauj gleznai būt par gleznu. Klausoties radio, mēs turpretī neko neredzam, bet varam ieklausīties klusumā. Un katrai gleznai ir pašai savas klusums.”[5] Un ir taču tā, ka arī katrai grāmatai ir savs klusums – gan tas, starp melnajām burtu zīmēm apslēptais,  gan otrs, lasītājam nepieciešamā klusuma telpa. Šiem diviem klusumiem sastopoties, grāmata sāk runāt, dažkārt pat kliegt. Par bīdermeijera laikmetu Jelgavā, par Andiem vai par Lieldienu salu, piemēram. Un ceļojums turpinās.

[1] Gaļina Beloseļska.  Andi. – Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1958. – Sērija: Populāri-zinātniska bibliotēka

[2] Turs Heijerdāls. Aku-Aku : Lieldienu salas noslēpums, no norvēģu val. tulk. E. Kliene. –  Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1959.

[3] Döring, Julius. Was ich nicht gern vergessen möchte oder Erinnerungen aus meinem Leben / Julius Döring [teksts, ilustrācijas] ; [Redaktion, Einführungen, Erläuterungen Valda Kvaskova ; Hauptredakteurin Valda Pētersone ; künstlerische Gestaltung Ināra Jēgere]. [Rīga] : Lettisches Nationalarchiv, 2016. // Jūliuss Dērings. Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves / no vācu valodas tulkojusi, [ievadraksti, komentāri] Valda Kvaskova ; [galvenā redaktore Valda Pētersone ; redaktore Ilze Antēna ; māksliniece Ināra Jēgere]. – [Rīga] : Latvijas Nacionālais arhīvs, 2016.

[4] The greatest possible irony would be if in our endless quest to fill our lives with comfort and happiness we created a world that had neither. Citēts no: http://www.huffingtonpost.com/liz-smith/bill-brysons-at-home-a-sh_b_3610792.html. Skatīts 06.01.2017.

[5] John Berger. The Shape of a Pocket. New York, Vintage International.2003. p 245