RAKSTI  
Maupal. Pāvests Francisks. Foto: artnet.com

Ielu māksla 2016: ielās teju kā galerijās 0

Andrejs Ļevkins
13/01/2017

Vietne artnet.com piedāvājusi savu versiju par top 30 aizraujošākajiem ielu māksliniekiem šobrīd (The Top 30 Most Exciting Street Artists Right Now). Pat ne paši labākie vai ietekmīgākie, bet exciting, bet kas gan ielu māksliniekam svarīgāks? Trīs daļas: pirmā, otrātrešā. Darbi obligāti nav no 2016. gada, ir pat no 2013. gada. Jebkurā gadījumā – vairāk vai mazāk aktuāli. Rakstīt par visiem trīsdesmit būtu par daudz, lai ir ducis. Komentāri, protams, būs vairs ne no paša Artnet. Iespējams, Artnet kaut kā arī veidojis hierarhiju (varoņi tomēr ir numurēti), bet man hierarhijas nebūs. Te drīzāk par trendiem, kas saskatāmi izlasē. Vispirms – visvienkāršākais darbs.


Džeimss Goldkrauns (James Goldcrown). Lovewall. 2015

Te vēl nav nekāda trenda, vienkārši viena izdevusies bildīte. Jebkurā gadījumā Artnet paziņo vien to, ka šīs asiņojošās sirsniņas (radītas Ņujorkā) kļuvušas populāras Instagramā, pēc tam visā Amerikā parādījušies neskaitāmi šī darba atdarinājumi. Zināmā mērā tas ir arī par ielu mākslas situatīvās iedabas tēmu – vai maz sirsniņu uz sienām pasaulē, bet, lūk, šai pievērsuši uzmanību. Nekā inovatīva, vienkārši izdevusies bildīte. Nu, pieprasījums pēc mīlīgas ikonikas vienmēr ir klātesošs. Turklāt pastāvīgie ielu mākslas varoņi apnīk, lai parādās kāds jauns. Līdzās sirsniņām viņam ir arī visvisādi mīlīgi sienu krāsojumi, pilnībā dekoratīvi.


Šeparda Feirija (Shepard Fairey) un citu autoru darbi. Hosier Lane, Melbourna, Austrālija

Šeit domāts tieši Šepards Feirijs, un tas būs tieši pretējs ielu mākslinieka variants. Artnet viņu raksturo kā “vienu no lielākajiem vārdiem šajā nodarbē”. Feirijs ir neanonīms līdz tādai pakāpei, ka 2015. gadā Detroitā viņu par zīmējumiem saukuši pie atbildības. Pašvaldības īpašuma bojāšana, nelikumīgs tagings u.tml. Kaut kā viss nokārtojās, un tagad viņš to dara vairāk vai mazāk oficiāli. Nu, šajā attēlā ir daudz visa kā, bet viņš dara to, kas līdzinās plakātiem, – uz tālākās sienas. Tuvāk var apskatīties viņa mājaslapā. Tur darbu ir daudz, izskatās šādi.

Tas ir, stilistika ir ieturēta, bet iespaids par darbiem uzlabojas, tos pareizi eksponējot. Lūk – uz ielas. Protams, viņš taisa arī izdrukas un visvisādas attiecīgas grafikas. Tas, kas ir ielās, viņam ir fakultatīvs papildinājums. Un te jau nedaudz parādās trends no virsraksta (tālāk tas atklāsies konkrētāk): ne tikai iela, bet arī rūpnieciska ražošana, galerija.

Vispār fotogrāfijā ir tik daudz darbu, ka iesākumā es nodomāju, ka viņam ir cits vēstījums: man likās, ka tur ir zonas zīme ar pārsvītrotu dolāru (jo gribējās pēc iespējas jautrāk). Patiesībā tā ir normāla ceļazīme, pārsvītrots “S” – un tas viss notiek Austrālijā – apzīmē aizliegumu apstāties. Tomēr viltus norāžu tēma pastāv arī dabā. Arterritory bija par vienu šādu variantu, Mobstr taisīja arī ceļu norādes “Elle” un “Paradīze”, piemēram. Tomēr šo variantu artnet.com neapskatīja, nu un velti.


JonOne. Pardon Me. 2016

Šis darbs nedaudz rīmējas ar sirsniņām, tomēr tieši to Artnet saredz kā trendu: grafiti virzība pretī Mākslas Kā Tādas formām. Šajā gadījumā ar Polloku prātā. Polloks, skaidrs, ir sena lieta, tomēr te tiek atzīmēts, ka JonOne sapludina robežu starp ielu un galerijām (un muzejiem arī).


Pīters Daveringtons (Peter Daverington). Learn From the Classics—But Please Don’t Destroy Them. 2015

Kaut kas sirdi plosošs (manai gaumei, protams). Te diez vai slēpjas trends (tādām lietām trendi nav vajadzīgi, tas ir Mūžīgi). Principā pa gaumei jebkurai pašvaldībai, kam tīk, lai būtu skaisti. Tomēr iekļauts sarakstā Most Exciting Street Artists Right Now. Protams, Exciting arī var saprast dažādi. Iespējams, ka klātienē tas ir burvīgi.


Ella & Pitr. Lillith and Olaf. Festivāls Nuart 

Balansa labad – no glamūra pie totālas rūpnieciskās zonas. Var likties, ka tēma par robežu sapludināšanu starp galeriju un ielu te pavisam ir nevietā, un tomēr, nē – šo kā reiz var redzēt vienīgi galerijā. Protams, ja jūs neesat Karlsona tipa drons vai Vinnijs Pūks ar baloniņu. Kā viņi to paveic? Visticamāk, paši ir šādi droni.


VHILS. Dame Dorothy Tangney BDE. Australi’a Norfolk Hotel Artwork Freemantle 2013 Street Arts Festival

Gaužām vecs darbs, tomēr arī trends: kad lieta neiztiek bez attēliem, tomēr tiek izmainīta arī darba konkrētā apkārtējā vide. Pilsētas izmainīšana tiek veikta jau tiešā veidā. Protams, tas nav bieži sastopams gadījums – pārāk daudz kam nepieciešams sagadīties. Visticamāk, tādēļ (trenda labad) pie 2016. gada arī iekļuvis šis darbs no 2013. gada.


Banksijs (Banksy). Dismaland. 2015

Dabisks jautājums: vai sarakstā ir Banksijs? Nu, ja jau glamūrs ir bijis, tad bez viņa nekādi. Ja nu vienīgi tas, ka tas nav grafiti, bet viņa Dismaland, aptuvenā tulkojumā – “Drūmā vieta”. Attēlā – uguņošana, tā ir kaut kāda akcija (attēls no Youtube). Par šo darbu Arterritory jau rakstīju. Kopumā – tā nav atrakcija, protams: ja vien, protams, par atrakciju, lai arī sliktā nozīmē, neuzskatām atrakciju gaidu aplaušanos. Tomēr te ir kas cits: šī darba iekļaušana ielu mākslas žanrā. Un, lūk, tas nudien ir trends. Ar zīmējumiem ielu mākslā vairs nepietiek, tos pakāpeniski otrajā plānā atvirza citas lietas. Robeža starp ielu mākslu un it kā klasisko laikmetīgo mākslu (te – objektu/instalāciju variantā) patiešām izplūst. Tāpat kā arī iepriekšējā gadījumā, piemēram. Savukārt nākošais piemērs būs vēl uzskatāmāks.


Franču ielu mākslinieks JR Taimskvērā Džastina Betmana (Justin Bettman) objektā #SetintheStreets

Džastins Betmans ievietojis objektu, izrautu no kaut kāda konteksta, tieši Ņujorkas Taimskvērā. Absolūti māksliniecisks gājiens, jautājums vien tajā, cik lielā mērā tā ir ielu māksla? Bet atbilde ir acīmredzama: jā, tagad arī tā ir ielu māksla. Un kas gan cits tas varētu būt? Ir nianses: nekādas autora anonimitātes, nu, un arī īsais darba pastāvēšanas laiks – diez vai Taimskvērā to atstāja ilgi.

Savā ziņā tas ir tuvu mākslinieka Biancoshock Milānas darbam, viņš sevi par ielu mākslinieku pat nesauc (Arterritory par viņu bijis raksts «Жильё в почве как доходчивый cloud-art»). Viņš veidojis Borderlife – tās ir trīs pazemes telpas, kas iekārtotas kā dzīvokļi. Caurums zemē, tajā flīzes, tapetes, santehnika un cita furnitūra, plus dzīvības pazīmes: dvieļi, gleznas, cepures.

Tas ir, šādi norobežojumi un objekti it kā kļūst par normālu ielu mākslas elementu. Kas, tā rezultātā, kļūst konkrēti īslaicīga: jāpieļauj, ka bedres Milānā arī aizbēra ciet. Vai tomēr nē? Būtībā kādēļ gan tās bērt ciet, ja var aizvākot ar stiklu. Nu, spraugas, tecēs cauri... Tiesa, Biancoshock uz ilglaicību arī necer, tieši otrādi – manifestē savu mākslinieka darbību kā efemerismu. Nu, tā arī Betmana gadījumā tiek rakstīts, ka viņu “nesatrauc viņa darbu efemerā daba.” Var pievērst uzmanību tam, ka šāds uzstādījums attiecas pavisam ne tikai uz ielu mākslu.


OLEK aptamborējusi obelisku Santjago, Čīlē

Artnet uzsver, ka OLEK adītie darbi pavisam, pavisam nav tas, kas nāk prātā, izdzirdot vārdus “ielu māksla”. Nu jā, tieši to viņi arī uzsver: pašlaik ielu māksla vairs nav tas, par ko tika uzskatīta iepriekš (robeža starp ielu un galerijām izplūst, un tamlīdzīgi). Tas ir skaidrs, nav skaidrs kas cits: OLEK šeit parādīta tā, it kā Kristo nebūtu ietinis to pašu Reihstāgu jau pirms 30 gadiem. Iespējams, OLEK ielikuši tādēļ, lai uzsvērtu, ka dažas tēmas reizēm atgriežas? Tiesa, Kristo darbus par ielu mākslu nenosauksi. Liekas, tolaik ielu mākslu vēl neapzinājās kā tādu.


Slinkachu. Shore Line. No sērijas Little People

Jā, šīs ir ļoti mazas instalācijas uz ielas. Šeit uzreiz redzami divi trendi: viens ielu mākslas (ielu māksla ir ne tikai grafiti), bet otrs – vispārēji sistēmisks. Arterritory pirms diviem gadiem varējāt lasīt “Art небольшого размера и слабые взаимодействия неодолимой силы” – piemēram, par Kendalu Mureju (Kendal Murray) un viņas mazajām figūriņām, maziem kociņiem, kā viss simpātiski un akurāti, izvietots te uz pūdernīcas, te uz maciņiem. Turpat arī – par Kanādas-Trinidadas mākslinieku Talwst (Kērtiss Santjago). Rakstā This Artist Makes Incredible Mini-Dioramas From Old Ring Boxes viņa darbu ir vairāk. Viņš sabāž mākslu kārbiņās, kas paredzētas gredzeniem un citām dārglietām. Tie ir ne tikai artefaktu atveidi samazinātā variantā, bet vēl arī diezgan apņirdzošā variantā. No Slinkachu te ir ielu instalāciju un kaut kā maza savietojums. Pilnībā loģiska padarīšana. Protams, arī tas ir efemeri, nu un ko.


Invader. Space2 uz Starptautiskās Kosmosa izpētes stacijas borta

Bet šis – gan personisks, gan teju jau mūžīgs. Invader dažādās vietās dažādās pilsētās dažādās valstīs atveido pikseļu personāžus no spēļu automātu spēles Space Invaders (radīta Japānā 1978. gadā). Pikseļveidīgie varoņi flīžu veidā tiek izlikti uz sienām. Tie var būt lieli, no atsevišķām plātnēm, var būt lakoniski – kā šajā gadījumā, radīti kosmiskajai stacijai. Kosmosa iekarotāji kosmiskajā stacijā – tas ir loģiski, pēc būtības tie atgriezušies savā dzīves vidē un, jāpieļauj, nepazudīs Mission Complete variantā, šī stacija tālu jau neaizlidos.

Tas ir “personiski” – tādēļ ka pirmoreiz tos uzgāju pats, Vīnē. Gandrīz jau pirms desmit gadiem. Pēc tam tos uzgāju Briselē, Londonā, vēl kaut kur, bet ieraudzīt tos jau oficiālā topā ir jautri. Bet “mūžīgi” – tādēļ ka projekts jau ir sens, tomēr arī tagad izskatās normāli. Un ja te arī ir kāds trends, tad tas ir īpašs: tur taču it kā nekā nav, izņemot pašu darbu. Tomēr arī mākslas darba faktiski nav – viss tiek veidots pēc pirmavota. Nekādas, piemēram, sociālas dabas blakusidejas. Vienkārši tie parādās — lūk, arī viss. Tomēr, tas nozīmē, ir centrs, kas rada šos mākslas, vismaz ņemot vērā to nesavtīgumu, darbus. Pastāv it kā mesidža neesamība, izņemot pašu mesidžu – un tas ir spēcīgi. Procesa ilgums apstiprina, ka pastāv nolūks un tas ir apzināts. Turklāt rodas iespaids – un pavisam pareizs –, ka pilsētā un telpā vispār, izņemot jūs, ir arī kāds cits (ja raugāties sev apkārt un esat spējīgs saskatīt kāda cita klātbūtnes pēdas). Un tas nav nosacīti anonīmais, tomēr atpazīstamais Banksijs (piemēram), viņš ir konkrēts, un arī attēli dažādi. Savukārt te tas ir it kā pats par sevi, nezin kamdēļ un nezin kāpēc. Nekādas publiskas pašizpausmes. Tā samazināta līdz vietas un ikonas veida izvēlei.

Pats autors to paskaidrojis šādi:

– Vai jūs raksturojat savu projektu kā mūsdienu mākslu. Kā spēli? Kā grafiti? Kā ielu mākslu?

– Viss no nosauktā, un daudz vairāk  (All of the above, and much more).

Viņam taisnība, šo much more skatītājs pievienos pats. Piemēram, katrs jaunieraudzītais iekarotājs sāks kā minimums vilkt ārā no atmiņas apstākļus, kuros ieraudzīti iepriekšējie. Par iebrucējiem – jau saistībā ar šo – būtu jāuzraksta atsevišķi. Jādomā, ka misija joprojām nav pabeigta. Spriežot pēc projekta jaunumiem, tas šobrīd pat attīstās. Tiesa, te pastāv arī risks: ņems un sarunās ar kādu tūrisma inventāra ražotāju, un uzbrucēji salīdīs it visur. Arī it kā misija, tomēr ātri apniks. Tiesa, autoram tas nodrošinās dzīvi, kas arī nav slikti, tā kā savu darāmo būtībā viņš jau ir paveicis.

Un – raksta titulbildē – fragments no Maupal darba Pope Francis mural. Vispār muļķīgs darbs – uzzīmēt tieši šos stulbos krustiņus un nullītes. Vai pāvesta pretinieks ir vienkārši idiots, bet tad kur te varoņdarbs? Citādi gan, jā, laiks, vieta, viss brīnišķīgi. Roma – Vatikāns nav tālu, sērija “SuperPāvests” – Superpope. Viss harmoniski. Artnet piebilst, ka “SuperPāvesta” epizodes tūlīt pat aizkrāsotas. Kāpēc (ja tā ir tiesa)? Tur viss ir tikai labos nolūkos, un pat teju vai PR.