Foto

Vilkt un grūst: piezīmes no Prāgas

Kaspars Groševs
27/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Futura laikmetīgās mākslas centra kurators Lumirs sagaida mani lidostā un, vedot cauri Prāgai pa neskaitāmiem pazemes un virszemes transporta līdzekļiem, brīdina par reklāmu pārsātinājumu. “Dīvaini,” nodomāju, it kā tas nebūtu visur. Pilsētas paliek aizvien līdzīgākas un līdzīgākas. Vakarā stāvu virs manis slovāku māksliniece Natālija taisa open studio – pa dzīvokli izkarinātās instalācijas atgādina kaut ko redzētu jebkur pasaulē. Uzcienāju viesus ar melno balzāmu, sapazīstos ar draudzīgiem jauniešiem no kolektīva A.M. 180, kurus, šķiet, vieno nerakstīts dreskods un mīlestība pret digitālu sintētiku, bet vakars noslēdzas piemājas bārā, kur kāds kolorīts duets izpilda populāras dziesmas (you’re my heart you’re my soul) piesmēķētā istabā. Alus līst straumēm, un visi kūp kā skursteņi.

Turpmākās nedēļas ik pārdienas piestāju kādā no neskaitāmajām vjetnamiešu restorāniem – Čehijas lielākā imigrantu kopiena parūpējusies par to, lai nav jāiztiek vien no gulaša un kartupeļiem. Vissirsnīgāko apkalpošanu un garšīgākās nūdeles atrodu pagrabstāva ēstuvē ar nosaukumu Pho Vietnam (lielākoties gan visas parējās saucās tāpat), kur maza plāksnīte pie ieejas vēsta, ka savulaik šeit ieturēties mīlējis arī Vāclavs Havels. Tiesa, toreiz, šķiet, šeit nesaimniekoja vjetnamieši un restorāns saucās pavisam citādāk – Na Rybárně. Kādu saulainu svētdienu aizbraucam uz SAPA vjetnamiešu tirgu Prāgas nomalē, lai apskatītu viltotu smaržu piedāvājumu un visus iespējamos veidus, kā izlocīt Lego logotipu. Vjetnamiešu tirgoņi ar lieliem, melniem miskastes maisiem, kas piebāzti ar nezināmu saturu, spieto uz visām pusēm, un Prāgas iedzīvotāji steidz iepirkt Ziemassvētku dāvanas, pat ja tās ir viltotu zīmolu. Kādā no daudzajām ēstuvēm esam vienīgie ar bālu ādu un visa komunikācija notiek ar zīmēm. Pho zupa šeit varētu garšot gluži kā Hanojā, lai gan nevaru to apstiprināt.


SAPA vjetnamiešu tirgus Prāgā

A.M. 180 nelielā galerija, kas nez kāpēc slēpjas zem nosaukuma Utopia (agrākie saimnieki atstājuši ziņu par sevi šur un tur), regulāri rīko izstādes – manas viesošanās laikā šeit piedzīvoju divus pasākumus. Abos māksla organiski sajaucās ar dekonstruētiem modes rēgiem, fonā skanēja kāda trokšņu kasete, alus krāns nebeidza tecēt un atklāšanu atmosfēra saldeni atgādināja kaut ko “427” piedzīvotu. Citu vakaru nonāku Polansky komercgalerijā, kur burvīga pagalma abās pusēs atrodas izstāžu telpas – viesi pašķīst uz visām pusēm, lai apskatītu grieķu grupas KERNEL industriālo gumijas trubu kolāžu un Barboras Fastrovas raupjās instalācijas. Interesanta šķiet Prāgas komercgaleriju visai brīvdomīgie piedāvājumi, bez lieka uztraukuma piedāvājot kaut ko visai eksperimentālu un atvērtu. Salīdzinoši nelielajā pilsētā kaut kas interesants, šķiet, notiek katru vakaru – sliktākajā gadījumā visi vienkārši satiekas bārā, kur alus maksā lētāk nekā kafija.

Pelēkiem lietus mākoņiem sekojot, knapi izvairos no kontroles tramvajā, lai nokļūtu vienā no Prāgas Nacionālās galerijas filiālēm, kas izvietota tirdzniecības centrā un kur saimnieko kurators Adams Budaks. Iesākums milzu celtnē ir mulsinošs – retus apmeklētājus pieskata vien daži darbinieki, norādes ir retas un dažas izstādes šķiet puspamestas. Garām Maijas Derēnas video, pa noskrandušām trepēm var nonākt ēkas sirdī – daudzstāvu taisnstūrī, kas izkārtots vairākos stāvos, ļaujot ieraudzīt iecerēto mērķi. Galerijas pastāvīgajā kolekcijā nevērīgi izvietoti daudzi 20. gadsimta meistari, tostarp, Miro, Pikaso, Vorhols, Boiss un daudzi citi. Tiesa, muzejs šo godu knapi spēj pavilkt – apstākļi nav tie pateicīgākie, tomēr tas netraucē stundām klejot pa plašajām zālēm, starp pasaules vārdiem iepazīstoties arī ar čehu klasiķiem, kas ir ne mazāk interesanti. Kādā no stāviem iepazīstos ar Jirži Kovandas daiļradi, kas caurauž mākslinieka sadarbību ar citiem. Dažus stāvus augstāk sadzirdu pazīstamas skaņas – te studentu darbu izstādē iekārtojies arī Līgas Spundes darbs “Pārgājiens”, kuru vasaras sākumā varēja redzēt arī Rīgā. Bet pašā augšējā stāvā vēl viens pazīstams vārds – Kriss Šārps sadarbībā ar čehu kuratori Edīti Jerabkovu uzkūrējis izstādi Against Nature, kurā apvienoti čehu jaunie mākslinieki. Lai arī pēcāk sarunās ar vietējiem saprotu, ka kuratoru skats ir krietni subjektīvs, tas netraucē izstādei sniegt visai labi iesaiņotu priekšstatu par to, kas aizņem jauno Čehijas mākslinieku prātus. Izstādē ir daudz cerīgu pieturas punktu, kuriem gribētos sekot tālāk. Viens no tiem, gleznotājs Martins Lukačs, ticis pie darbnīcas pašā vecpilsētas sirdī – šķiet, vēl tūristiem piebāztāku vietu iedomāties grūti. 


Martins Lukačs. DN series. 2016. Foto: Jan Kolsky

Korporatīvas estētikas caurdvestajā pagalmā izmētāti Martina lielizmēra audekli ar abstraktām ķēpām, bet citur pavīd bērnišķīgi uztriepti bruņurupuču niņdzju profili. Brutālo mākslinieka rokrakstu pasvītro mērķtiecība un neatlaidība – Martina vārdu der atcerēties, nodomāju.

Tumšā piektdienā cilvēku pūļi dodas uz attālo MeetFactory, kur tovakar norisinās atvērto durvju diena – var ielūkoties daudzajās mākslinieku darbnīcās, apskatīt izstādi, iedzert alu un paklausīties koncertu, kas sazāģē māju gandrīz uz pusēm ar decibeliem. Satieku amerikāņu kuratori Kristinu Džiljoti (Christina Gigliotti), kas aktīvi darbojas Čehijas mākslas ainas būvēšanā – šovakar te tiek atklāta kārtējā Kristinas kūrētā izstāde, Rosvitas Šulleres un Markusa Hanakama kopdarbs – estētiska instalācija Pivot. Smēķētāju burzmā mums pienāk kāds amerikāņu žurnālists, kas, ēdot kabatā sasildītu vārītu olu, pastāsta par savām gaitām pa Eiropas plašumiem un pabrīdina no blakus esošo vilcienu sliežu šķērsošanas. Lai nokļūtu tramvaja pieturā, jāiet pamatīgs līkums gar šoseju vai jāskrien pāri sliedēm, riskējot nokļūt vērīgas policijas nagos. Vēlāk, noguris no Hieroglyphic Being smacējošajiem Čikāgas ritmiem, tomēr nolemju spītēt likumam un iet pa īsāko ceļu. Lēciens pāri sētai beidzas ar īsu bezsamaņas mirkli un satrauktu policistu skatieniem – mani notriec policijas mašīna, tā pati, kas šeit riņķo, lai notvertu MeetFactory apmeklētājus.

 

Nākamajā dienā, apdullis un dezorientēts ibuprofēna meklējumos, saprotu lielāko atšķirību starp Rīgu un Prāgu – Čehijā sabiedrisko iestāžu durvis veras uz āru, kamēr Latvijā – uz iekšu. Turpmāko nedēļu pārtieku no saldētām picām un sļivovicas, lai lieki nerādītos cilvēkos ar savu zilo aci. Kad uztūkums pārgājis, beidzot ir atbrīvojusies Futura augšstāva galerija – tieši šeit notiks mana un Ievas kopizstāde Dancing Water. Ar samiegtām acīm (brilles gandrīz liktenīgajā piektdienā sašķīdušas zem tramvaja) ķeros pie Collioure krāsām, lai astoņus galerijas logus aizklātu ar puscaurspīdīgu gaismas komentāru. Kad no Amsterdamas ierodas Ieva, pieslēdzas arī Futura direktors Mihals Novotnijs, kurš varonīgi nodarbojas ar milzu ēkas kontroli un sniedz noderīgus komentārus izstādes iekārtošanā. Mihals šeit darbojas, šķiet, jau piecus gadus un šajā laikā paguvis uzbūvēt ļoti pārdomātu programmu, iezīmējot savu vīziju par laikmetīgās mākslas centra klātbūtni pilsētā. Futura telpas sniedzas gan pagrabā, kur šoreiz ieplūst Mihala kūrētā izstāde Roy Da Prince, gan izplešas pa vidusstāvu, atklājoties ar allaž jauniem gaiteņiem un istabām. Nams, kas atgādina kaut ko starp cietoksni un dienvidu savrupmāju, ir vēss un neparedzams – atklāšanas vakarā kādā mirklī visus ietin tumsa, pazūdot elektrībai. Bet cilvēki turpina sarunāties it kā nekas nebūtu noticis.

Atgriežoties mājās, liekas, ka arī Prāga nebūtu notikusi – viss paskrējis ātri, vieglā miglā un reibonī. Vien pietrūkst rīta saules virtuvē – Rīgai uzkritis lielākais mākonis pasaulē. Bet sajūta, ka Prāga ir vieta, kur cilvēki labprāt satiekas, tik ātri varētu nepazust.