RAKSTI  
(Fragments.) Felicita Pauļuka. “Akts. Žanna IV” 1975. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

10 lietas, kas jāzina par Felicitu Pauļuku 0

Māra Pāvula
16/12/2016

Līdz 2017. gada 25. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Kr. Valdemāra ielā 10) 4. stāva izstāžu zālē skatāma Felicitas Pauļukas pasteļu un zīmējumu izstāde, kas aizsāk jaunu muzeja izstāžu ciklu „Paaudze”.

Felicita Pauļuka (1925–2014) 20. gadsimta otrajā pusē izveidoja latviešu pasteļglezniecības tradīcijas un ir pazīstama kā viena no izcilākajām portreta un akta gleznotājām latviešu mākslā.

Mākslas akadēmijā bez vidusskolas izglītības

Felicita jau agrā bērnībā izcēlās ar neparastiem talantiem – četru gadu vecumā noslēgtā un klusā meitene pēc dzirdes uz klavierēm pārsteidza visus spēlējot Džuzepes Verdi operas „Aīda” motīvus. Arī tēlotājmākslā viņa iegāja neparasti agri – Latvijas Mākslas akadēmijā iestājoties kā pati jaunākā studente jau 15 gadu vecumā. Tas bija neparasts gadījums akadēmijas praksē – uzņemt audzēkni bez vidusskolas diploma, bet Felicitas (tolaik Jānkes) neparastās zīmēšanas dotības ar neakadēmisku, bet savdabīgu, brīvu un neierastu līniju pārsteidza augstskolas pedagogus. 

Karš ieviesa savas korekcijas, un jaunietei studijas uz četriem gadiem nācās pārtraukt. 1944. gadā viņa atsāka mācības, vienlaikus strādājot par ilustratori un karikatūristi laikrakstā „Cīņa”. 1949. gadā viņa ar izcilību absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa vadīto stājglezniecības meistardarbnīcu.


Jānis Pauļuks. “Felicita ar tumšo bereti.” 1945–1946. Audekls, eļļa. 27,5 x 41 cm

Jāņa Pauļuka mūza

Vēl pirms Felicita bija pieteikusi sevi mākslā, krāsās viņu jau apjūsmoja gleznotājs Jānis Pauļuks, radīdams rindu spožu šedevru latviešu glezniecībā. Viņi iepazinās, kad Felicitai bija tikai 16 gadu, drīz pēc tam 1943. gadā apprecējās un kopā nodzīvoja nepilnus desmit gadus (līdz 50. gadu sākumam). Felicita bija ne tikai mākslinieka sieva, bet arī mūza, modele un skaistuma ideāls. Jānis Pauļuks savā mākslā viņu iemūžināja nevis kā kādu konkrētu individuālo tēlojumu, bet savu sievietes skaistuma ideālu – emocionāli daudzpusīgu, bet vienmēr noslēpumaini pievilcīgu. Par Pauļuka liktenīgi izvēlētā ideāltipa noturību liecina ne vien agrīnie darbi, kad Felicita bija to pastāvīgā modele, bet arī vēlākie – jau pēc pāra šķiršanās. Felicitas tēla aprises kā bija, tā palika noteicošās visos meistara gleznojumos – gan figurālās kompozīcijās, gan plikņos.

Felicitas ceļojumu piezīmes

20. gadsimta 50. un 60. gados Felicitu Pauļuku varas iestādes uzskatīja par perspektīvu mākslinieci, līdz ar to viņai bija iespējas doties radošajos komandējumos ne tikai pa Latviju, bet arī pa plašo Padomju Savienību. Un tā tapa savdabīgas ceļojuma piezīmes – ogles un sanginas zīmējumu cikli (latviešu zvejnieki, gruzīnu zemnieki, Donbasa ogļrači, Sāmsalas zvejnieki u. c.), kas apliecināja ne tikai mākslinieces varēšanu virtuozi pārvaldīt minētās tehnikas un izprast to īpašības, bet arī atklāt modeļu rakstura dabu.


Felicita Pauļuka. “Lielupes zvejnieku brigādes zvejnieks A. Romis.” 1959. Papīrs, ogle. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Portreti

Felicita Pauļuka vispirms kļuva pazīstama ar ogles tehnikā veidotajiem dažādu tautību un profesiju pārstāvju portretiem. Viņa radījusi virkni portretu sēriju, kas izceļas ne tikai ar vienkāršo formu, bet īpaši ar cilvēka individualitātes atklāsmi. Neatkarīgi no tehnikas – ogles zīmējuma vai pasteļa – gan portretu, gan vēlāk aktu glezniecībā cilvēks bija mākslinieces daiļrades centrālā tēma. Viņai bija īpaša spēja jebkurā cilvēkā atklāt neparastumu, domu un izjūtu dziļumu, lai viņš būtu vienkāršs meža cirtējs, zvejnieks vai radoša personība. Portretu kompozīcija un niansētā tonālā krāsu palete vienmēr tika pielāgota cilvēkam, kuru viņa gleznoja. Felicitu īpaši valdzināja renesanses sejas atklātības skarbums – augsta piere un izteiksmīga pakauša līnija. Portretos redzams, ka mākslinieci neinteresē cilvēku tradicionālie priekšstati par ārējo pievilcību, bet gan iekšējās pasaules skaistuma atklāsme. 


Felicita Pauļuka. “Bruno Vasiļevska portrets.” 1976. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Latvijas kultūras cilvēku portretu sērija 

60. gadu sākumā gleznotāja aizsāka Latvijas kultūras cilvēku portretu sēriju. Populāru mākslinieku, rakstnieku un aktieru ārējos veidolus, raksturus un īpatnības viņa interpretēja objektīvi un atpazīstami, bet vienmēr no sava skatpunkta.

Aktrises Lilita Bērziņa un Ērika Ferda, keramiķe Rita Einberga, gleznotājas Māra Vaičunas un Baiba Vegere, rakstniece Regīna Ezera, dvīņubrāļi Andrejs un Juris Ģērmaņi un daudzi citi portreti atklāj šo personību vietu latviešu kultūrā, viņu iekšējās pasaules neatklātos dziļumus mākslinieces skatījumā. 


Felicita Pauļuka. “Aktrises L. Bērziņas portrets.” 1978. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Personība

Lai arī Felicitai apkārt bija tuvi draugi un viņa vairākas reizes bija precējusies, māksliniece jutās labi vienatnē, viņa to uzskatīja par radošas personas nepieciešamību. Vienatnes mānīgo klusumu un mieru viņa izjauca ar savu, jau no bērnības nākušo, paralēlo mākslas stīgu – mūziku. Tēva iemīļotais Šopēns, Rahmaņinovs, Bahs un džeza mūzika ne tikai piepildīja mākslinieces dienas ritmu, bet kā alegorijas iegūlās viņas daiļradē. 

Talantīga un neatkarīga, izvēlīga savos modeļos, viņa bija arī ļoti prasīga un nesaudzīga pret sevi. Ja viņas darbi neatbilda iecerētajam, tad viņa tos bez žēlastības iznīcināja. Māksliniece pasaulei gribēja rādīt tikai perfekto. Piemēram, savus pasteļus viņa izstādēs nerādīja veselus 15 gadus, bet, kad beidzot izstādīja, tad tie bija atklājums visiem.  Tomēr viņa apzinājās savu mākslinieces sūtību un talantu – viņa drīzāk dzīvoja neēdusi, nekā bojāja savu rokrakstu dažādos viegla pasūtījuma darbos. 


Felicita Pauļuka. “Gleznotājas Baibas Vegeres portrets.” 1978. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Pasteļglezniecība

Kopš sešdesmitajiem gadiem māksliniece konsekventi pievērsās pastelim. Viņa pati par pasteļglezniecību teikusi: „Tas prasa strādāt ar sirds asinīm. Tikai pārvaldot pasteļa specifiskās izteiksmes iespējas, var atrast jaunas vērtības”. Mākslinieces pasteļglezniecība ir ļoti daudzveidīga; rokraksts laika gaitā mainījās – reizēm tas varēja būt lakonisks un skarbs, citreiz maigs un glāstošs, dažkārt aizrautīgs un kaismīgs, bet dažu reizi vēss un distancēts. Būdama ļoti laba zīmētāja, Felicita Pauļuka pasteļglezniecībā izmantoja arī ogles un sanginas īpatnības, piemēram, ar līnijām iezīmējot modeļa auguma aprises un pozu. 

Felicita bija tā, kura atjaunoja pasteļglezniecības vietu pēckara mākslā. Viņa ar saviem darbiem pierādīja, ka pastelis var būt līdzvērtīgs eļļas glezniecībai. Tieši ar viņu aizsākās latviešu pasteļa augšupeja. Viņas piemēram vēlāk sekoja daudzi mākslinieki un pat izvēlējās pasteli par vienīgo tehniku, kam veltīt savu radošo mūžu.


Felicita Pauļuka. “Akts. Inna II” 1964. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Akti

Īpaša vieta mākslas vēsturē ir Felicitas Pauļukas gleznotajiem aktiem. Šis žanrs likumsakarīgi izrietēja no viņas portretu glezniecības un ar laiku ieņēma vadošo vietu mākslinieces daiļradē. Viņas radītie darbi šajā žanrā ir ļoti daudzveidīgi un izteiksmīgi. Sešdesmitajos gados Latvijā aktu glezniecība bija reti izmantots žanrs, un Felicita tam pievērsās ar īsti māksliniecisku jaunradi un azartu, apzinādamās, ka tā ir mēraukla visam viņas darbam. Felicitas māksla paplašināja priekšstatus par aktu glezniecību. Māksliniece uzsvēra, ka viņas glezniecībā nav būtiskas atšķirības starp portretu un aktu. Akts ir kā paplašināts portrets, kurā iesaistīts viss ķermenis un ar kuru tiek izteikta cilvēka būtība.   Māksliniece pati skaidroja: „Cilvēka ķermenis pauž ne tikai ārējo, bet arī dziļāko būtību, tāpat kā seja. Arī plaukstām un pēdiņām ir savs dzīves stāsts. Tādēļ man akts ir paplašināts portrets, kurā iesaistu visu ķermeni un izsaku cilvēka būtību”. Tieši šajā dziļi intīmajā un delikātajā žanrā, māksliniece izkopa savu pasteļglezniecības mākslu un krāsu izjūtu līdz pilnībai. 


Felicita Pauļuka. “Juris un Andrejs Ģērmaņi.” 1977. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Modeļi

Felicitai Pauļukai bija īpaša pietāte pret saviem modeļiem. Viņa pati par modeļu izvēli teica: „Darbs sākas ar modeļa izvēli. Esmu ļoti subjektīva. (..) pietāti jau nevar uzspiest – tā vai nu ir vai nav. Koncentrējoties modeļu būtībā, nevar ieiet vienveidībā. Katrs modelis dod jaunu uzdevumu – kompozīcijas uzbūvi, tonālo risinājumu, izmaiņas materiāla pielietojumā. Modeļa dvēseles stāvoklis nosaka spilgtu vai atturīgu harmoniju izvēli.”

Kad Felicita strādāja Laimdota Mūrnieka glezniecības studijā, tā pārvērtās par vietu, kurā modelim ierādīta patstāvīga vieta. Bija noticis kas neparasts – modeļi tika uzlūkoti un ievēroti kā personības. Modeļu kustības kļuva plastiskas, izteiksmīgas, un tie Felicitai pozēja ar lielu atdevi. 

Modeļu nozīme Felicitas glezniecībā nav pārspīlēta. Tā atklāj ļoti būtisku mākslinieces un apkārtējās pasaules saskarsmes daļu – personība kā viens no nozīmīgākajiem impulsiem viņas daiļradē. 


Felicita Pauļuka. Ilustrācija Raiņa grāmatai „Manu lellīti sauc Lollīte“. 1973

„Manu lellīti sauc Lollīte” un citi ilustrāciju meistardarbi

Tomēr Felicitas daiļradē klātesams ir arī viņas zīmētājas talants. Studiju laikā viņa vairākus gadus strādāja par karikatūristi, bet vēlāk saņēma vairākus apbalvojumus grāmatu ilustrācijas žanrā – par ilustrēto Valda Luksa grāmatu „Pirmklasnieki” (1957) un Bruno Saulīša grāmatu „Draugi” (1958). Viņas ilustrācijas bērnu žurnāliem „Zīlīte” un „Draugs”, kā arī Raiņa dzejoļu krājumiem „Manu lellīti sauc Lollīte”, „Dzimumdiena” un citām bērnu grāmatām izcēlās ar formu daudzveidības meklējumiem, sirsnību un mīļumu.