10 lietas, kas jāzina par Rūdolfu Heimrātu
Māra Pāvula
16/11/2016
Līdz 2017. gada 15. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja trešajā stāvā skatāma izstāde „Septiņdesmitie. Darbs un atpūta” – veltījums izcilajam latviešu māksliniekam Rūdolfam Heimrātam viņa deviņdesmit gadu jubilejai.
Tekstilmākslinieks Rūdolfs Heimrāts (1926–1992) bijis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātājs (1961), profesors un ilggadējs vadītājs (līdz 1992), Latvijas laikmetīgās tekstilmākslas skolas radītājs un attīstības virzītājs. Kopš Heimrāta nāves ir pagājis gandrīz ceturtdaļgadsimts. Ko par meistaru svarīgi atcerēties šodien?
Rūdolfs Heimrāts 1974. gadā. Mārtiņa Heimrāta personiskais arhīvs
Likumsakarīgs laiks lietišķās mākslas uzplaukumam
Tekstilmākslas uzplaukums 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ar Rūdolfu Heimrātu priekšgalā iekrita laikā, kad komunistiskie ideologi stingri pārraudzīja mākslu. Tika izvirzīta teorija, ka stājmākslai jāpauž padomju ideoloģija, tāpēc gleznotāji un grafiķi tika ieslodzīti sociālā reālisma robežās. Kamēr glezniecībā vai grafikā visas 20. gadsimta Eiropas modernisma iezīmes tika uzskatītas par kaitniecisku formālismu, lietišķajā mākslā šādas izpausmes ne tikai bija pieļaujamas, bet pat tika apsveiktas. Lietišķā māksla tika pasludināta par dekoratīvu, no ideoloģijas brīvu mākslu, kam jāizdaiļo sabiedriskās telpas. Tieši tāpēc ne tikai sižetiskie, bet arī ar abstraktiem ģeometriskiem laukumiem veidotie Heimrāta gobelēni tika atzinīgi novērtēti, nevis nopelti gan Padomju Latvijā, gan ārpus tās.
Pateicoties tam, ka keramikā un tekstilmākslā varēja atļauties brīvāku formas traktējumu un nosacītāku ornamentējumu, šīs nozares piesaistīja arī citus talantīgus māksliniekus, veicinot strauju latviešu lietišķās mākslas uzplaukumu.
Rūdolfs Heimrāts. Dārza keramika. 1965. Šamots. 62 x 32 x 15 cm. DMDM kolekcija
Izglītība
Rūdolfs Heimrāts savas studijas mākslas jomā aizsāka Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur apguva audēja amatu. Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas viņš iestājās tolaik vienīgajā lietišķās mākslas nodaļā Mākslas akadēmijā – keramiķos. Savas akadēmiskās studijas viņš sāka laikā, kad mākslinieka profesionalitātes kritērijs bija prasme precīzi atveidot dabu. Akadēmijā mākslas vēstures kurss tika lasīts tikai līdz impresionismam, pārējais tika uzskatīts par kaitīgu modernismu. Heimrātam šāda nostādne šķita nepieņemama, jo Lietišķās mākslas vidusskolā gūtās zināšanas par modernās mākslas parādībām pasaulē, kā arī lietišķajai mākslai piešķirtais neideoloģiskais raksturs ļāva izveidot savu vērtību sistēmu, kuru nespēja ietekmēt arī akadēmijā valdošais gars. Lai gan pats Heimrāts atzinis, ka seši studiju gadi, kad diendienā bija jāmācās redzēt un atveidot dabu reālistiskā manierē, ir ietekmējuši viņa māksliniecisko rokrakstu, tomēr mākslinieka zinātkāre un vēlme attīstīties ārpus akadēmiskajā vidē izstrādātajiem kanoniem palīdzējusi viņam saglabāt estētisko uzskatu viengabalainību savā daudzveidīgajā daiļradē.
Rūdolfs Heimrāts. Skice gobelēnam “Atpūta”. Mārtiņa Heimrāta personiskais arhīvs. Publicitātes foto
Interese par tautas mākslas tradīciju
Jau mācību laikā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā Rūdolfam Heimrātam bija radusies interese par tautas tekstilmākslu. Skolā mācītie sterilie, it kā no svešajām ietekmēm attīrītie un lakonizētie latviskā kolorīta un kompozīcijas principi viņam šķita tāli no paša pieredzes. Heimrāta māte bija bijusi izcila adītāja, kas pati krāsoja dzijas un veidoja rakstu salikumus cimdiem un zeķēm. Viņa vadījās nevis pēc rakstītiem likumiem, bet gan pēc savas gaumes un vietējās skaistuma izjūtas. Pēc Heimrāta domām, šis tautas daiļradē būtiskais improvizācijas moments netika pietiekami ņemts vērā.
Arī studijas akadēmijā nespēja izskaidrot neatbilstību starp dzīvo tautas mākslu un tās oficiālo variantu. Tā kā keramikas nodaļā nebija paredzēts tautas mākslas kurss, Heimrāts pats, uzskatot šīs zināšanas par nepieciešamām sava rokraksta veidošanā, pievērsās tautas mākslas izpētei. Vēstures muzeja etnogrāfiskajos fondos mākslinieks atklāja skolā nekad neredzētus rakstus, ornamentus un krāsu salikumus un pārliecinājās, ka tautas meistari bez aizspriedumiem izmantojuši citur nolūkotus motīvus. Šīs studijas pavēra māksliniekam brīvākas ornamentālo un dekoratīvo sakarību interpretācijas iespējas un ļāva atbrīvoties no kopējoša etnogrāfisma.
Iespējams, tieši tāpēc Heimrāta darbos saskatāmā tautas mākslas tradīcija parādās kā dzīva sistēma, kurā iespējama tradīciju atjaunotne, nevis iestigšana stereotipos.
Rūdolfs Heimrāts. Skice gobelēnam “Darbs”. Mārtiņa Heimrāta personiskais arhīvs. Publicitātes foto
Pedagoģiskais darbs
1961. gadā Mākslas akadēmijā tika nodibināta Tekstilmākslas katedra, un Rūdolfs Heimrāts kļuva par tās vadītāju un kādu laiku arī vienīgo pedagogu. Mākslinieks katedru vadīja līdz pat savai nāvei un ir izaudzinājis vairākas Latvijas tekstilmākslinieku paaudzes.
Heimrāta izstrādātā mācību programma bija tendēta nevis uz rūpniecisku dizainu izstrādi, bet gan radošu mākslinieku sagatavošanu. Tā bija jauna pieeja tekstilmākslinieku apmācībā. Radīšanas centrā neatradās priekšmets pats un tā lietišķums, bet gan mākslinieciskā domāšana, tāpēc galvenā uzmanība tika pievērsta kompozīcijas uzdevumiem, kā arī zīmēšanas un gleznošanas nodarbībām.
Sava pedagoģiskā darba pamatā viņš lika tautas mākslas tradīcijas, tomēr līdztekus viņa studentiem bija jāapgūst arī pasaules mākslas modernās tendences. Jaunie tekstilmākslinieki savā radošajā darbā pievērsās aušanai, paši veidojot gan skices, gan darbus realizējot pie stellēm.
Lai arī Heimrāts pats lielākoties strādāja gobelēnu tehnikā, savus audzēkņus pasniedzējs iedrošināja izmēģināt arī tolaik latviešu tekstilmākslai mazāk raksturīgus materiālus, un mācību procesā studenti apguva arī batikošanu, sietspiedi un citas tehnikas.
Rūdolfu Heimrātu šodien atceras kā pasniedzēju, kurš mācēja neaizēnot jaunos māksliniekus un iedrošināja attīstīt katram savu rokrakstu. Pateicoties tam, viņa skolnieki ātri izpelnījās ievērību ar savu radošo brīvību, augstu profesionālismu, kā arī no Heimrāta mantoto interesi par tautisko.
Rūdolfs Heimrāts. Dārza keramika “Ģimene I-III.” 1967. Šamots. 96 x 29 cm, 90 x 30 cm, 52 x 17 cm. DMDM kolekcija
Aizmirstais keramiķis
Rūdolfs Heimrāts uzreiz pēc studijām neatteicās no keramikas. Lai arī vēsturē galvenokārt iegājis kā tekstilmākslinieks, daiļrades sākumā mākslinieks keramikā strādāja samērā daudz, meklēdams visdažādākās māla plastiskās iespējas. Viņa darbi parādījušies arī tolaik notiekošajās izstādēs Latvijā un ieguvuši augstu novērtējumu.
Rūdolfa Heimrāta gobelēni kafejnīcas „Ļeņingrada” interjerā
Kafejnīcas „Ļeņingrada” interjers
Publiskie pasūtījumi kafejnīcu, restorānu, poliklīniku un citu sabiedrisko telpu dekorēšanai veicināja lietišķās mākslas attīstību un dzīvotspēju. Ar bagātu fantāzijas lidojumu raksturojami arī Rūdolfa Heimrāta radītie telpiskie interjeru dekori. Mākslinieka interese par šo nozari likumsakarīgi izauga no tieksmes reljefi iedarboties uz skatītāja pārdzīvojumu ar izteiktu formu. Savos interjera dekoru darbos mākslinieks rotaļājās ar apjomiem, tekstūrām un niansētu krāsu kolorītu. Viņa slavenākais darbs bija kafejnīcas „Ļeņingrada” mākslinieciskais ansamblis.
Kafejnīcai viņš noauda divus divpusīgus jauktas tehnikas audumus. Pamatā viņš izmantoja gobelēna pinumu, atsevišķus laukumus iesedzot ar dažāda rakstura bārkstīm vai arī veidojot ažūrus. Audumi, kas brīvi karājās telpā ar intensīvo krāsojumu un faktūru, izcēlās un sadalīja telpu mazākās intīmākās vienībās. Šie darbi kā vadošais komponents ap sevi organizēja pārējo telpas iekārtojumu, arī deviņus nelielus klasiskā gobelēna tehnikā austus sienas dekorus.
Rūdolfs Heimrāts. Tekstilija “Atpūta”. 1971. Vilna, lini, gobelēns. LNMM / DMDM kolekcija. Publicitātes foto
Eiropas kultūras ietekmes
Jau agrā jaunībā mākslinieks izrādīja interesi par mākslas attīstību Eiropā. Rūdolfam Heimrātam savas dzīves laikā vairākkārt izdevās doties arī ceļojumos. Mākslinieku interesēja gan tā laika modernās Eiropas mākslas attīstība, gan arī vēsture – īpaši itāļu agrīnā renesanse. Viņu saistīja veids, kādā agrīnās renesanses gleznotāji viduslaiku mākslai raksturīgu ainavas un krāsu nosacītību savij ar rūpīgi izstrādātām, pat reālistiskām sadzīves detaļām un konkrēto tipāžu. Īpaši tuvas Heimrātam bija 15. gadsimta freskas. Līdzīgs dzīves pozitīvos ideālus apliecinošs pasaules redzējums saskatāms gan Heimrāta tautiskā romantisma garā veidotajos gobelēnos, gan 15. gadsimta fresku autoru naivi sirsnīgajā pasaules izjūtā un ticībā radības brīnumam.
Modernajā mākslā Rūdolfu Heimrātu saistīja formu nosacītība un krāsu ekspresija, kas paver neierobežotas iespējas atraisīties no vietas un laika diktētas konkrētības, lai sev un skatītajam radītu jaunu realitāti.
Rūdolfs Heimrāts. Tekstilija “Darbs”. 1969. Vilna, lini, gobelēns. Krievijas Valsts muzeja / kultūras pieminekļa “Caricino” īpašums (Maskava). Publicitātes foto
Pirmās nozīmīgā figurālās kompozīcija latviešu tekstilmākslā
Rūdolfs Heimrāts lielākoties veidoja gobelēnus, strādājis pie figurālām kompozīcijām, izmantojot noteiktu sižetu. Gobelēna pacelšana neatkarīga mākslas žanra līmenī un latviešu gobelēna slavas veidošana pasaulē ir tieši Rūdolfa Heimrāta nopelns.
1960. gadā radītais gobelēns „Uz dziesmu svētkiem” ir pirmā nozīmīgā figurālā kompozīcija latviešu tekstilmākslā. Jau pirmajā mākslinieka radītajā gobelēnā jūtama dinamika un viņa rokrakstam raksturīgais gleznieciskums, kas panākts ar toņu izsvērtām gradācijām un niansēm. Sižetu Heimrāts veidoja nevis meklējot dabā noskatītas ainas, bet izpaužot savas pārdomas par darba un svētku brīžiem.
Vēlāk Rūdolfs Heimrāts šajā stilā radīja vairākus nozīmīgus lielformāta darbus, t.sk. gobelēnu „Darbs”, kam iedvesmu smēlies savās bērnības atmiņās. Lai atklātu emocionālo vēstījumu, Heimrāts izmantoja ne tikai figurālo siluetu ritmu, bet meklēja izteiksmes līdzekļus arī krāsās – šajā darbā, piemēram, apzināti piešķirot gobelēnam rupjmaizei un baltmaizei raksturīgos toņus. Citi spēcīgākie darbi figurālajā žanrā ir „Atpūta”, „Pilngadības svētki” un „Svētku deja”.
Rūdolfs Heimrāts. “Jāņkalnu tauriņi.” Mārtiņa Heimrāta personiskais arhīvs
Abstraktie motīvi Heimrāta daiļradē
Rūdolfa Heimrāta daiļrade ir ļoti daudzveidīga – mākslinieks ne tikai spēlējās ar dažādiem materiāliem un tehnikām, bet uzdrošinājās arī atteikties no figurālām kompozīcijām, lai pievērstos abstraktākiem darbiem, kur ar kompozīcijas, kolorīta un faktūras palīdzību likt runāt asociatīviem tēlam. Nereti tam kalpoja ziemeļnieku garbārkstu vai arī jauktas tehnikas. Piemēram, 1966. gadā darinātā sega „Liesmainie gadi” sasniedz dramatisku piesātinājumu ar toņos bagāto sarkano un melno krāsu izmantojumu. Savukārt sega „Novembris” (1971) pa diagonāli dalīta divās daļās – vēsie, baltie pinumi augšējā stūrī runā par ziemas iestāšanos, bet tam ar krāsu un faktūru kontrastē segas augšējā daļa, kas sasaucas ar lāčādas siltumu, rudens kritušo lapu smaržu un krāsu. Šajā pašā virzienā radīts darbs – tehnikās un krāsās daudzveidīgā sega „Tauriņi” –, kurā mākslinieks apzināti attēlojis nevis tauriņus, bet to radīto ņirboņu, fiksējot iedvesmas brīdī radušos sajūtu.
Rūdolfs Heimrāts. “Novembris.” 1971. Mārtiņa Heimrāta personiskais arhīvs
Rūdolfs Heimrāts. “Pilngadības svētki.” 1969. Vilna, lini, jaukta tehnika. LNMM kolekcija. Publicitātes foto
Organizatoriskās spējas un sabiedriskā darbība
Rūdolfa Heimrāta nopelni Latvijas tekstilmākslas attīstībā saistāmi ne tikai ar mākslinieka paša daiļradi un pedagoģisko darbību, bet arī ar viņa sabiedrisko darbu un organizatora spējām Latvijas Mākslinieku savienībā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniekam ir bijusi liela loma dažādās Kultūras ministrijas un Mākslas fonda iepirkumu, pasūtījumu, kā arī izstāžu organizācijas un žūrijas komisiju darbā Latvijā un ārpus tās. Viņa vadībā aizsākts I Starptautiskais tekstilmākslas simpozijs 1974. gadā, organizēti starptautiski projekti un rīkotas vērienīgas nozares izstādes, kas veicinājušas latviešu mākslinieku darbu pasūtīšanu Vissavienības mērogā.
