Maigs trauslums
Pārdomas pēc izstādes “Pastelis” apmeklējuma
Pēteris Bankovskis
11/11/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Klusi un ne pārāk pamanāmi, kā tas ar tik daudz ko nereti notiek, Alksnāja ielas galerijā “Daugava” septembra beigās sākās un oktobra beigās nebūtībā aizslīdēja izstāde “Pastelis”. Retie apmeklētāji varēja sev atgādināt Ģederta Eliasa (1887–1975), Eduarda Metuzāla (1889–1978), Felicitas Pauļukas (1925–2014), Georga Barkāna (1925–2010), Edvīna Kalnenieka, Induļa Landaua, Baibas Vegeres, Jāņa Strupuļa, Laimdotas Junkaras un Rolanda Grosa vārdus, darbus, paņēmienus un to īpašo, ar ko katrs no viņiem ierakstās lokālajā glezniecības vēsturē. Izstāde bija pietiekoši reprezentatīva, mākslinieki, kuru devums tieši pasteļglezniecībā ir neapstrīdams (Pauļuka, Vegere, Kalnenieks, Landaus) bija pārstāvēti ar raksturīgiem, individuālo rokrakstu labi atklājošiem darbiem. Ne tik labi varbūt bija paveicies bieži nievātajam, “kultūrvēsturiski nozīmīgajam” “neapdāvinātajam impresionisma epigonim”[1] Metuzālam – tikai viens darbs, kas skatītājam neko daudz nevarēja pastāstīt par šo savdabi.
Indulis Landaus. Mazpilsēta. 2007. Papīrs, pastelis. 40 x 49 cm. Foto: galerija „Daugava“
Bet, lai kas arī būtu vai nebūtu bijis izstādīts, viss ir aizvākts, sapakots un aizmirsts. Tomēr manī nerimst neizskaidrojams nemiers. Nav tā, ka es būtu pasteļglezniecības pētnieks vai dedzīgs pielūdzējs. Protams, 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kad aktīvi recenzēju tālaika izstādes, nevarēju nepamanīt emocionāli uzrunājošo, brīžiem sāpīgi ekspresīvo Vegeri, vērienīgos Irēnas Lūses žestus, rāmos Kalnenieku un Landauu.
Jānis Kalnenieks. „Akts.“ 1997. Papīrs, pastelis. 81 x 65 cm. Foto: galerija „Daugava“
Pamanīju, dažkārt pieminēju ar kādu teikumu, domas mēģinājumu, taču tad iespaids iejuka starp citiem plūstošā laika centrifūgā, kur teksti izšķīst kontekstos, sajustais – izfantazētajā, melnbaltais – pelēkajā. Taču aizejot un atskatoties paliek pasteļa trauslums, krītiņu pieskāriens papīram vai audeklam kā ezermalas bridējputna ieskrējiens pirms lidojuma. Un pēdas, kas nepiefiksētas itin viegli pārvēršas putekļos, bet piefiksētas – muzejiski sastingst. Latviešu pasteļglezniecība par sastinguma trūkumu sūroties nevar: 1990. gadā tā ielikta reprezentablos, cietos vākos albumā “Latviešu pastelis”[2], bet divdesmit gadus vēlāk klajā nāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pasteļglezniecības kolekcijas katalogs[3]. Neizpaliek arī putekļi. Trimdas žurnālā “Jaunā Gaita” nejauši uzgāju Māra Branča recenziju par tikko minēto muzeja katalogu[4]. Recenzents raksta: “Negribas gan piekrist teksta autores un kolekcijas apzinātājas Valdas Knāviņas domām, ka 21. gadsimtā interese par pasteļglezniecību nemazinās. Kaut arī vēl joprojām strādā daļa spožāko pastelistu, tomēr jaunāko paaudžu mākslinieku vidū šī tehnika nav visai populāra. Nav arī vairs liela mēroga pasteļglezniecības izstāžu, kurās varētu redzēt jaunākās tendences. Par pasteļa tālāku attīstību nerūpējas ne muzejs, nedz Latvijas Mākslinieku savienība.”
Felicita Pauļuka. “Akts. Inna II.” 1964. Papīrs, pastelis. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Laikam jau pie vainas nebija izstāde galerijā “Daugava”. Protams, tās iedvesmots, skatījos grāmatās, palasījos tekstos. Taču tieši Māra Branča skumīgi secinātais, ka par pasteļa attīstību nerūpējas muzejs, mani rosināja uz nelielām pārdomām. Brancis rezignēti nopūšas par bijušo godību, gara acīm redz pagātnes zeltītos putekļus. Droši vien viņš ir starp tiem, pieļauju, diezgan daudzajiem, kas, iepazinušies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja šābrīža pastāvīgo ekspozīciju, ar šausmām konstatē, ka nav izstādīts, piemēram, neviens no krājumā esošajiem Felicitas Pauļukas pasteļiem, toties aplūkojams Ginta Gabrāna “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Ko lai saka, muzejs patiešām nerūpējas par pasteļa attīstību. Tiesa, tas nerūpējas arī par Gabrāna vai jelkā cita attīstību – muzejam ir sava, muzejiska saprašana, iespējas un darbošanās.
Žans Onorē Fragonārs. L’Escarpolette. Ap 1767. Audekls, eļļa. 81 x 64,2 cm. Wallace Collection, Londona
Cilvēks, kurš jūt, ka viņu interesējošs žanrs, ieradums, kaut kā darināšanas tehnika, kas reiz piederējusi pie atzītākā un vispārpieņemtā, pēkšņi vairs nav “modē”, ir sastopams vienmēr un visur. Faktiski, ja rūpīgāk ieskatāmies, tādas sajūtas vai pat “zināšanu” varam atrast sevī ikviens. Esam kā šūpolēs: augšā, lejā, augšā, lejā: mūžīgais, frivolais rokoko, ko hrestomātiskā gleznā “Šūpoles” (L’Escarpolette) kā formulā ietvēris jau Žans Onorē Fragonārs (1732–1806). Noteikti atceraties šo, iespējams, pašu populārāko Fragonāra darbu, Londonas Vollesa kolekcijas (Wallace Collection) lepnumu. Tā centrā bezrūpīga, maigos pasteļtoņos savam laikam izsmalcināti tērpta jaunkundze šūpolēs. Viņu iešūpo divi zemākas kārtas vīri, droši vien kalpotāji. Meitenes subjektīvo, pretī zināmai brīvībai tiecīgo lidojumu vēro klasiski amoru tēli, bet aptver un faktiski pārvalda grandioza, noslēpumu un, šķiet, pat draudu pilna daba. Glezna tika uzskatīta par “frivolu”, un kā tādu to jo drīz nosodīja Apgaismības aktīvisti, kuriem šķita, ka mākslā cilvēks jārāda cēls un dižens. „Šūpoles” ir eļļas glezna, bet zinām, ka Fragonārs bija viens no visu laiku virtuozākajiem pasteļgleznotājiem.
Žans Onorē Fragonārs. „Sofijas portrets.“ Ap 1780. Papīrs, pastelis. 59 x 50 cm. Musee des Beaux-ArtsI, Bezansona
“Sajūsma par pasteļtehniku sāka iet mazumā 1760. un 1770. gados. Pasteli kritizēja par tā miltaino putekļainību, tā dzidrās krāsas vairs necildināja, bet pielīdzināja Ancien régime frivolitātei. Pret rokoko vērstais noskaņojums jo dienas jo niknāk vērsās pret sabiedrības feminizāciju, līdz ar to – arī pret pasteli ar tam piemītošo mākslīgumu. Modē nāca šķīstāka, klasiskāka gaume, tā pieprasīja atturību krāsā un dekorā. Lai arī pastelis nekad netika pilnībā atmests, tomēr tas drīz vien kļuva par tādu kā otršķirīgu tehniku, kam pievērsās nenozīmīgi mākslinieki, vai arī to lietoja uzmetumiem un skicēm. 1790. gadu beigās mākslinieciskās un filozofiskās aprindas priekšplānā izvirzīja akvareli un conté crayon[5], bet pastelis bija kļuvis par kaut ko “pilnīgi nemodernu”. Tā tas bija līdz pat 1870. gadiem, kad impresionisti atgriezās pie pasteļa un piešķīra tam nebijušu spožumu.”[6]
Edgars Degā. “Mēģinājums uz skatuves.” Ap 1874. Papīrs, audekls, pastelis, tintes zīmējums. 53,3 x 72,4 cm. Metropolitēna mākslas muzejs, Ņujorka
Ja sabiedrība ir “būvēta” tā, ka iespējama kaut kāda dinamika, jautājums par ienākšanu modē un iziešanu no tās ir klātesošs vienmēr. Daudziem šķiet, ka ir nedinamiskas sabiedrības (atsevišķi posmi Senās Ēģiptes vai Ķīnas vēsturē), kad gadsimtiem ilgi “modē” ir viens un tas pats. Taču šāds priekšstats visdrīzāk ir tikai daļēji, virspusēji pareizs. Laikam gan nav tāda punkta uz zemeslodes un tāda laikmeta, kad cilvēka gars būtu pilnībā pārstājis meklēt pats savas esības noslēpuma skaidrojumu, šim nolūkam allaž no jauna lūkojoties pēc “izteiksmes līdzekļiem”. Pašam garam – šim cilvēka atšķirīgās identitātes vienīgajam patiesajam apliecinājumam – gan visbiežāk izdodas izvairīties, paslēpties mākonī vai klints dzīlēs, neizturamā gaismā vai baisā tumsā. Tomēr cilvēks nepārstāj meklēt tuksnesī un jūrā, nepārstāj radīt un atkal nojaukt vārdu, krāsu un formu labirintus. Ar apnicīgu regularitāti dzirdam: teātris ir miris, romāns ir miris, kino ir miris, dzeja ir mirusi, eļļas glezniecība ir mirusi, pastelis ir miris, viss ir miris un Dievs ir miris. Šo – pašu pēdējo – atziņu, ko Frīdrihs Nīče 1882. gadā izvērsti formulēja Jautrajā zinātnē”, cilvēce groza uz retorikas grila kā tādu iekārotu kumosu, košļā to, mēģina sagremot (laikmetīgi būtu teikt – apropriē) un ik pa brīdim aizrijas. Un kā neaizrīties, ja Nīče rakstīja tā: “Dievs ir miris. Dievs paliek miris. Un mēs esam viņu nogalinājuši! Kā lai mēs sevi mierinām, slepkavnieciskākie no visiem slepkavām? Pats svētākais un varenākais, kas vien pasaulē bija, ir noasiņojis zem mūsu nažiem – kurš gan noslaucīs šīs asinis no mums? Ar kādu ūdeni lai mēs sevi šķīstām? Kādus grēku nožēlas svētkus, kādas svētās mistērijas lai izgudrojam? Vai šī nodarījuma lielums nav pārāk liels mūsu spēkiem? Vai mums nevajadzētu pašiem kļūt par dieviem, lai būtu kaut vai šī nodarījuma cienīgi?”[7]
Ar saucieniem, ka Dievs ir miris, griežoties straujā karuselī, apelējot pie “progresa idejām”, modes tendencēm, laikmetīguma, cilvēktiesībām, radošuma un vēl visa kā, cilvēks atkal un atkal ieceļ sevi dieva kārtā, jūtas ka Nīčes it kā slavinātais “pārcilvēks”. Sarīkojot Francijas revolūcijas asinspirti, pēc kuras cilvēciski intīmā, fiziski vārīgā pasteļglezniecība, piemēram, kļūst “pilnīgi nemoderna”; sarīkojot Pirmā pasaules kara un Krievijas revolūciju asinspirti, kuras iedvesmotie dedzīgi vēlējās nomest no tagadnības kuģa klāja Tolstoju, Dostojevski un Puškinu, toties par mākslas darbu pasludināja pisuāru; sarīkojot Otrā pasaules kara asinspirti, pēc kuras varēja ziņot, ka pēc Aušvices rakstīt dzeju būtu kaut kas barbarisks[8]. Un tā uz priekšu, līdz šodienai, aizvien ātrāk un ātrāk. Taču Nīče bija deviņpadsmitā gadsimta cilvēks, savu Bībeli viņš bija izlasījis un ļoti labi zināja, ka Dieva nāve ir tikai pārejošs stāvoklis un ūdens, ar ko nomazagāt mūsu – slepkavu – asiņainos dunčus, jā, arī Gabrāna savulaik piedāvāto dunci, ir visiem pieejams.
Frančesko Klemente. Confused Recollection. 1989. Papīrs, pastelis. Tate Collection. © Francesco Clemente
Iespējams, ka izsakos neskaidri, varbūt “mīklaini, kā spogulī”. Bet vai nav tā, ka, pavelkot kādu diedziņu, kas rēgojas no neaptveramā pasaules kamola, tūdaļ pat asociāciju, sakarību, pieļāvumu un nojautu veidā sāk plūst un sazaroties straume, kas nes līdzi visdīvainākos priekšstatus un priekšmetus? Vai nav tā, ka kaut kas, ko kāds ”ietekmes aģents” izsludina par vecmodīgu, nepopulāru, savu laiku pārdzīvojušu, mierīgi turpina eksistēt, dzīvot savu dzīvi un augt? Piemēram, pasteļglezniecība. ASV Sinsinati pilsētā jau kopš 1999. gada ik pa diviem mēnešiem iznāk žurnāls The Pastel Journal, tā tirāža tuvojas trīsdesmit tūkstošiem “papīra formātā”; trauslo, bet izteiksmīgo tehniku nav aizmirsuši arī laikmetīgās mākslas dižmeistari, kaut vai itālis Frančesko Klemente (Francesco Clemente); tepat kaimiņos Somijā strādā brīnišķīga māksliniece Pirko Mākela-Hāpalinna (Pirkko Mäkelä-Haapalinna). Īsi sakot, dzīvība uz Zemes turpinās, pat ja šķiet, ka deviņdesmit procenti sugu izmirušas vai pāragri fosilizējušās.
Pirko Mākela-Hāpalinna. On the Frozen Lake. © Pirko Mäkelä-Haapalinna
Vēl kāds stāstiņš. Pols Gruls (1864–1954) bija Parīzē izslavēts grāmatsējējs jau otrajā paaudzē un pazīstams kolekcionārs. Pievērsties kolekcionēšanai tētiņu Grulu (tā viņu dēvēja “visa Parīze”) savulaik bija pierunājuši brāļi Gonkūri. Stāsta, ka Grula kolekcijā bijis pāri par simts Fragonāra gleznojumu un zīmējumu, arī “Tērneru” bijis vairāk, nekā visās Lielbritānijas kolekcijās kopāņemot. Gadījās, ka 1944. gada 14. jūlijā daži cilvēki ciemojās pie tētiņa Grula tā greznajā Foša avēnijas savrupnamā. Bija kara laiks, saruna izvērsās par kolekcijas iespējamo likteni bombardēšanas vai citu kataklizmu gadījumā. “Tētiņš” stāstīja, ka jau vairākkārt lādiņu šķembas nejauši trāpījušas galerijas stiklotajā jumtā. Lietus laikā tas varot nopietni apdraudēt kolekciju. Memuārists raksta: “Mēs redzējām kādu Vato pasteli, tā krāsas bija cietušas, uz virsmas varēja redzēt nelielus zaļus plankumiņus, itin kā darbs būtu sācis ziedēt. Var tikai pabrīnīties, kā sabrukums bija piestrādājis pie šī gleznojuma – nevis vienkārši mehāniski, bet fizioloģiski, gluži kā slimība dzīvā ķermenī. Tādas pašas likumsakarības noteica izmaiņas Doriana Greja portretā.”[9]
Man šķita interesants šis Vato pasteļa salīdzinājums ar Doriana Greja portretu – visas divdesmitā gadsimta Eiropas grēka pārnese uz rokoko glezniņu iepretī atsevišķas personas subjektīvā grēcīguma pārnesei uz iedomātu, turklāt paslēptu portretu. Pandēmija, kas kā mēris iznīcina kultūru, un kultūras ambivalentās, ciniskās spēles pašai ar sevi. Un neatbildamais jautājums par tīrību.
[1] Līvija Baumane. Ieskats mākslinieka Eduarda Metuzāla dzīvē un daiļradē: minora toņi, pasteļi un Rainis. Skatīts 16.10.2016.
[2] Latviešu pastelis = Латышская пастельная живопись = Latvian pastel painting / [sastādītāja un teksta autore Rita Šmagre]. Rīga: Liesma, [1990]
[3] Pastelis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā : katalogs / [sastādītāja un tekstu autore Valda Knāviņa ; fotogrāfi: Normunds Brasliņš, Iveta Derkusova, Andris Začests]. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2010
[4] Māris Brancis. LNMM pasteļu sakopojums. – Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011
[5] Nikolā Žaka Kontē 1795. gadā izgudrotais sausais pasteļkrīts.
[6] The enthusiasm for pastel began to wane in the 1760s and 1770s. It was criticized for its mealy dustiness, and its bright colors were no longer praised but instead were associated with the frivolity of the ancien regime. Anti-Rococo sentiment increasingly attacked the feminization of society and, by association, pastel and its inhrerent artifice. A more chaste classical taste came into vogue, and it demanded sobriety in color and decor. Though pastel was never entirely abandoned, it rapidly became a secondary medium practiced by minor artists or used only for color studies. By the late 1790s watercolor and conte crayon were being promoted by the art and philosophical societies, and pastel had become “a style now quite unfashionable.” Not until the 1870s would the medium be reintroduced in its full glory by the Impressionists.
Katherine Baetjer and Marjorie Shelley. Pastel Portraits: Images of Eighteenth-Century Europe. New York, Metropolitan Museum of Art, 2011, p 54.
[7] Gott ist tot! Gott bleibt tot! Und wir haben ihn getötet! Wie trösten wir uns, die Mörder aller Mörder? Das Heiligste und Mächtigste, was die Welt bisher besaß, es ist unter unsern Messern verblutet – wer wischt dies Blut von uns ab? Mit welchem Wasser könnten wir uns reinigen? Welche Sühnefeiern, welche heiligen Spiele werden wir erfinden müssen? Ist nicht die Größe dieser Tat zu groß für uns? Müssen wir nicht selber zu Göttern werden, um nur ihrer würdig zu erscheinen? – https://www.zeno.org/Philosophie/M/Nietzsche,+Friedrich/Die+fröhliche+Wissenschaft/Drittes+Buch/125.+Der+tolle+Mensch
[8] Theodor W. Adorno: „Nach Auschwitz ein Gedicht zu schreiben, ist barbarisch“
[9] Ernst Jünger. Strahlungen, Bd I.
