RAKSTI  
Marina Abramoviča “Mākslai ir jābūt skaistai”. 1975

Darbs ar skatītāja uztveri

Abramovičas performacēs skatītāju loma ir bijusi dažāda. No šajā publikācijā iepriekš aprakstītajiem darbiem ir redzams, ka tie ir bijuši gan glābēji, gan agresori, dažkārt performancēs tie ir izpalikuši pavisam, visbeidzot, līdz ar Abramovičas retrospektīvo izstādi “Mākslinieks ir klātesošs” (2010) Ņujorkas Momā, skatītājs ir arī apbrīnotājs, pielūdzējs un provokators, noliedzējs. Apbrīnotāji un pielūdzēji stundām un pat dienām stāvēja rindā pie Momas, lai varētu apsēsties iepretim māksliniecei, kura visu izstādes norises laiku bija klātesoša muzeja vestibilā, kur sākumā, sēžot pie galda (tas pēc kādas kritiskas replikas presē tika noņemts), mēma sagaidīja un pavadīja atnācējus. Nāca gan muzeja organizēts, gan neorganizēts Ņujorkas sabiedrības “zieds” – to vidū: Šārona Stouna (Sharon Stone), Bjorka (Björk), Rufus Veinvraits (Rufus Wainwright) un Izabella Roselīni (Isabella Rossellini). Pirmā Abramovičas perfomances apmeklētāja bija laikmetīgās mākslas kolekcionāre no Vācijas – Jūlija Stošeka (Julia Stoschek), otrais – taivāniešu mākslinieks Tehčins Sje (Tehching Hsieh), ko Abramoviča dēvē par savu “personisko varoni” un kurš pie viņas pavadīja divreiz ilgāku laiku, cik ilgst viņa gada laikā tapusī filma (viņa pazīstamākais darbs ir “Laika darbs” (1980–81), kad viņš gadu nodzīvoja ieslēdzies savā Ņujorkas mītnē, ik stundu pulkstenī atzīmējot dienas karti un iefilmējot vienu kadru, ko visu dienas beigās saspieda vienā sekundē un tā gada rezultātā radās 6 minūšu gara filma) un trešais bija Ulajs. 


Marinas Abramovičas un Ulaja tikšanās performancē “Mākslinieks ir klātesošs”. 2010

Šī arī bija vienīgā reize, kad Abramoviča pārkāpa performances noteikumus un jau pēc neilga mirkļa, kopš Ulajs apsēdās viņas priekšā, viņi savienoja rokas pāri galdam. Bet pēdējais performances apmeklētājs bija izstādes un Momas galvenais kurators Klauss Bīzenbahs (Klaus Biesenbach). Daži skatītāji izmantoja iespēju un pavadīja pie mākslinieces visu dienu, daudzi piedzīvoja katarsi un raudāja, dažreiz viņiem pievienojās arī Abramoviča. [skat. šeit] Savu performances pārdzīvojuma recenziju piedāvāja arī viens no izstādes kataloga teksta autoriem, mākslas zinātnieks Artūrs Danto (Arthur C. Danto). [skat. šeit] Arī viena no Abramovičas dublierēm muzeja ekspozīcijā Debora Vinga-Sproula (Deborah Wing-Sproul) uzrakstīja savu sajūtu anatomiju par pārdzīvojumu kā muzeja eksponātam. [skat. šeit] Un pat Lēdija Gāga (Lady Gaga) visiem saviem draugiem vēstīja sajūsmu un apbrīnu par Marinu Abramoviču. Tikai Ulajs vēlāk kādam Ņujorkas žurnālistam klusi bija atzinies, ka netic visiem šiem performanču atkārtojumiem un, ka tie vairs nav saistībā aroriģinālajiem darbiem.

Protams, neiztrūka arī daudz spekulāciju. Vienu mirkli visa Ņujorka to vien sprieda, kādā formā Abramoviča risina dabiskās vajadzības, jo viņa taču visu muzeja darba laiku (no 2010. gada 9. marta līdz 31. maijam) neatstāja savu vietu. Tika izdomātas shēmas, lai atminētu šo mīklu un īsti neviens negribēja ticēt Abramovičas asistentei, kura apgalvoja, ka nekādu triku šeit nav. [skat. šeit]


Māksliniece Žozefīne Dekere gatavojas sēsties pie Marinas Abramovičas performancē “Mākslinieks ir klātesošs”. 2010 

Tomēr vēl pirms izstādes varēja paredzēt, ka jaunie performanču mākslinieki izmantos šo iespēju. Šādas “provokācijas” arī notika. Viena no tām precīzi uzrādīja satura un formas neatbilstību. Proti, jauna performanču māksliniece, režisore un mūziķe Žozefīne Dekere (Josephine Decker) no muzeja un viesošanās pie Abramovičas tika izraidīta, jo viņa novilka kleitu un vēlējās apsēsties kaila. Un kaut arī saprotams, ka muzejos skatītājiem nav jāstaigā plikiem, tomēr performances iezīmētajā teritorijā – tai nodalītajā laukumā tas droši vien varēja notikt, vēl jo vairāk, apzinoties turpat muzeja ekspozīcijā esošos kailos cilvēkus.


Mākslinieks Amirs Baradarans Marinas Abramovičas performancē “Mākslinieks ir klātesošs”. 2010

Par vienu no auditorijas favorītiem kļuva irāņu mākslinieka Amira Baradarana performance “Cits mākslinieks ir klātesošs”, kas tika realizēta uzreiz pēc izstādes atklāšanas un sastāvēja no četrām daļām (“I akts – ķermeņi un kāzas”; “II akts – aiz audekla”; “III akts – cits transs”; “IV akts – refleksijas”) un tika realizēta divos piegājienos. [skat. šeit] Tajā viņam izdevās ne tikai asprātīgi atsaukties un transformēt Abramovičas vēsturiskos darbus savas kultūras valodā, bet arī viņu sasmīdināt. Arī viņš pēc performances trīs daļu realizēšanas tika izraidīts no muzeja. Tad viņa performance ieguva pēdējo daļu – viņš nolika tādu pašu galdiņu pie Momas stikla sienas, pie kāda iekšpusē sēdēja Abramoviča, un palika sēžam tur savā “Refleksiju” sadaļā. Vēlāk Abramovičas palīgi pēc viņas lūguma bija viņu sameklējuši un nointervējuši.

Abramoviča daudz ir runājusi par “mājas tīrīšanu” jeb sevis iekšēju sakārtošanu, kas nepieciešama katram, kurš grasās nodarboties ar performancēm. Šādas apmācības viņa rīkoja arī saviem un Ulaja dublieriem pirms Ņujorkas un Maskavas izstādēm. Taču viņa bieži ir izteikusies arī par nepieciešamību sagatavot skatītājus performances uztveršanai. Liekas, ka nemiers par to, kā notiek performances “lietas” un tās tiek interpretētas, arī virza viņu uz priekšu, lai attīstītu savu perfomanču mākslas centru un skolu. “Es pārbaudu savas iespējas, lai sevi transformētu,” viņa saka, “bet es arī ņemu enerģiju no skatītājiem un transformēju to. Tā atgriežas pie viņiem citādā veidā. Tāpēc cilvēki auditorijā bieži raud vai kļūst dusmīgi, vai reaģē vēl savādāk. Spēcīga performance pārveido jebkuru cilvēku telpā.”