RAKSTI  
Marina Abramoviča “Mākslai ir jābūt skaistai”. 1975


Marina Abramoviča “Ritms 2”. 1974 

Tad sekoja “Ritms 2” (1974) Zagrebas Laikmetīgās mākslas galerijā, kuras laikā viņa vispirms iedzēra vienu tableti, kas paralizē muskuļus un domāta katatonijas sindroma ārstešanai. Viņas kustības kļuva dīvainas un palēlinātas, bet apziņa saglabāja skaidrību. Tad viņa iedzēra nākamo tableti, kas paredzēta agresīvu cilvēku ārstēšanai, kuras rezultātā viņas apziņa atslēdzās.


Marina Abramoviča “Tomasa lūpas”. 1975 

Arī performanci “Tomasa Lūpas” (1975, 1993, 2005), kas pirmoreizi notika Krinzinger Gallery Insbrukā, nācās pārtaukt skatītājiem. Šoreiz skatītāju priekšā viņa vispirms ēda 1 kg medu ar sudraba karoti un dzēra 1 l sarkanvīna no kristāla glāzes, tad ar labo roku sasita glāzi un ar žileti iegrieza piecstaru zvaigznes formu sev uz vēdera, tad līdz sāpju nejušanai nopēra sevi un nogūlās uz krusta formā izliktiem ledus blokiem. Telpas siltums, apakšā esošā ledus aukstums un iekšējās sāpēs rezultējās bezsamaņā. No aptuveni divu stundu laika, ko ilga šī performance, uz ledus viņa pavadīja ap trīsdesmit minūtēm, līdz auditorija šo akciju pārtrauca, noceļot viņas ķermeni no ledus. Vēlāk, atkārtojot šo performanci, viņa mainīja tās struktūru (viss process tika sadalīts piecās vienādās daļās) un pievienoja vairākus atribūtus (mātes kara laika cepuri, zābakus, ar ko bija gājusi pa Lielo mūri, balto karogu un krievu dziesmu, kas tika atskaņota starp performances daļām). Tomēr pamata vēstījums palika tāds pats – šajā, reiz mīļotajam Tomasam veltītajā darbā, viņa caur savu ķermeni konfrontē kristīgo un komunistisko ideoloģiju un kalpo par upurjēru.


Marina Abramoviča “Ritms 0”. 1974 

Tomēr pati Abramoviča uzskata, ka tikai divreiz ir apzināti un bez ierunām ļāvusies performancei (pilnībā atteikusies no sava “es”). Vispirms tas notika vienā no viņas pazīstamākajiem darbiem “Ritms 0” (1974) Neapolē, kur skatītāji līdz ar mākslinieci tika ieslēgti galerijā uz sešām stundām. Viņas priekšā atradās galds ar 72 priekšmetiem, kas bija atlasīti kā baudas (roze, medus, vīnogas, zīmulis, krāsas, svece, polaroīda fotokamera), sāpju (pātaga, šķēres, skalpelis, sērkociņi) vai nāves (lode, pistole) instrumenti un galerijā atradās informācija, ka performances laikā Abramovičas ķermenis ir skatītāju rīcībā un viņi ar to, tāpat kā ar uz galda esošajiem priekšmetiem, var darīt ko vien vēlas. Viņa visu laiku palika nekustīga. Sākumā cilvēki bija samulsuši un neko nedarīja, tad pamazām sāka rotaļāties un aktivitāte pieauga līdz agresivitātei. Galarezultātā viņas drēbes tika sagrieztas, ķermenis tika durstīts ar rozes dzelkšņiem, tika griezts miesā un dzertas asinis. Viņa saka, ka tie ir bijuši trīs ikonogrāfiski sievietes tēli, ko šajās sešās stundās viņai nācās izdzīvot – madonna, māte un ielasmeita. Toreiz performanci pārtrauca galerists, paziņojot, ka tā ir beigusies. Tas bija mirklī, kad kāds no apmeklētājiem jau bija ielādējis pistolē lodi un to pielicis pie mākslinieces deniņiem. Kad viņa sāka kustēties, atdzīvojās no objekta stāvokļa, publika bija šokēta un burtiski aizbēga no jebkādas iespējamas konfrontācijas. Vēlāk viesnīcā viņa konstatēja, ka viņai ir parādījusies sirma matu šķipsna.


Marina Abramoviča / Ulajs “Atlikusī enerģija”. 1980 

Otrs Abramovičas pilnīgas ļaušanās piemērs ir darbs “Atlikusī enerģija” (1980), kur, stāvot viens otram pretim, Abramoviča un Ulajs skatās viens otram acīs. Abramoviča tur šaujamloku, bet Ulajs stiegru ar bultu, kas nomērķēta tieši Abramovičas sirdī. Abu sirdīm ir piestiprināti mikrofoni, kas visā norises telpā atskaņo pieaugoši paātrinošos sirdspukstu skaņu. Viņi ļaujas savam svaram un loks ir viņu vienīgais abpusējais fiksācijas punkts. Toreiz viņi bija pārliecināti, ka tad, kad “Viņš” ar “Viņu” satiekas, tad šajās attiecībās rodas trešais – “Tas Pats” (That Self), kam arī bija veltītas viņu kopīgās performances, ko pieņemts dēvēt par “Attiecību darbiem” (Relation work). >>