RAKSTI  
Marina Abramoviča “Mākslai ir jābūt skaistai”. 1975

Procesuālās mākslas maģija – Marina Abramoviča 0

Ieva Kulakova
12/11/2011

“Fiziskā pieredze ir tā, kas mūs pārceļ garīgajā. Es nedomāju, ka kāds jebkad ir mainīts ar rakstītu vai sacītu tekstu.” Šī serbu mākslinieces Marinas Abramovičas doma varētu skaidrot vēlmi arvien meklēt jaunas un jaunas mākslas izteiksmes formas, jo aiz tām nepārprotami slēpjas tās iedarbība. Arī performance – viens no procesuālās mākslas veidiem ir tendēta uz jaunu metafizisku dimensiju ietveršanu, mākslinieka un skatītāja klātesamību konkrētā mākslas darbā. Un tieši šī performances īpatnība piedāvā maksimālu iespēju daudzveidību mākslas pārvēršanai no patērētājsabiedrības intereses objekta par ideju iedarbības līdzekli, citu vizuālās saziņas formu. Tomēr process, kuram varam izsekot performanču mākslas jaunākajā posmā, mūs ved atpakaļ pie mākslas kā patērētājsabiedrības apkalpojošas un izklaidējošas sfēras, un tas likumsakarīgi raisa arī pretestību – gan iekšēju (no citiem performanču māksliniekiem), gan ārēju (no tiem skatītājiem un kritiķiem, kas arī agrāk nav augstu vērtējuši šī mākslas veida nozīmi). Daļa no pirmajiem ir pasludinājuši, ka šis mākslas veids ir sevi izsmēlis un vismaz pagaidām arī zaudējis nozīmi, daļa no otrajiem – uzskata, ka šobrīd vairāk kā jebkad var vērot narcisma un eksibicionisma cilpas saslēgšanos, kur personiskais ar pūli noslēdzies savstarpēji pašapmierinošā saitē un faktiski top par dzīvē iznestu realitātes šovu ar mākslinieciski koncentrētu ideju. Atzīšos, ka arī mani – procesuālo mākslu augstu vērtējošu, šis process ik pa brīdim mulsina, kaut vienlaicīgi saprotu, ka notiekošais ir likumsakarīgs šī mākslas veida institucionalizācijas pēdējais posms. Nezināma šeit pagaidām ir tikai fināla forma – iznākums. Proti, tas kādā formā – izpildījumos un/vai atkārtojumos performances tiks kanonizētas, kādas būs to turpmākās lietošanas instrukcijas? Šī kanonizācijas procesa līdere ir jau pieminētā Marina Abramoviča, kuras daiļrades atsevišķiem jautājumiem arī pievērsīšos turpmāk.

Sākums

Marina Abramoviča (Marina Abramović)  ir dzimusi 1946. gada 30. novembrī Belgradā, bijušajā Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā. Mācījusies glezniecību Belgradas Mākslas akadēmijā (1965–1970) un vēlāk papildinājusies Zagrebas Mākslas akadēmijā (1970–1972) pie horvātu mākslinieka Radonika Krsto Hegedušiča (Radionic Krsto Hegedušić). Viņas vecāki bija izbijuši partizāni, pārliecināti komunisti un vienlaikus piederīgi komunistiskās partijas elitei – “mēs bijāmsarkanā buržuāzija,” kādā intervijā atzīst Abramoviča. Taču viņas vecāmamma, savukārt, esot bijusi ārkārtīgi reliģioza un vēctēva brālis Varnava Rosičs no 1930. līdz 1937. gadam bija arī Serbijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs, kurš gāja bojā mīklainos apstākļos un vēlāk tika ieskaitīts svēto kārtā. Šīs abas izcelsmes līnijas un to iekšējo pretrunu māksliniece uzsver gandrīz ikkatrā intervijā un lekcijā, lai skaidrotu arī savu ziedošanos mākslai (un mākslā) kā ģenētiski iedzimtu. Ģimenē vienmēr valdījusi armijas disciplīna, bet savu apogeju tā sasniegusi brīdī, kad tēvs pametis māti ar abiem bērniem (Marinai ir arī jaunāks brālis – Velimirs). Māte – Danika, Belgradas Revolūcijas un mākslas muzeja direktore, kontrolēja katru meitas soli. “Gribu teikt, ka pat tad, kad man bija 23 un es biju sākusi darboties ar asinīm un ķermeņa griešanu, man tik un tā bija jābūt mājās līdz pulksten 22:30 vai mana mamma zvanītu policijai, lai teiktu, ka esmu pazudusi,” kādā intervijā atceras māksliniece. Šī dubultā dzīve viņai turpinājās līdz 29 gadu vecumam, kad viņa pameta valsti. Tomēr māte, būdama mākslas vēsturniece, arī agrāk bija atbalstījusi meitas interesi par mākslu, un Abramoviča vēl pirms emigrēšanas no valsts 1976. gadā bija apmeklējusi vairākas Venēcijas biennāles un redzējusi mākslu ārpus sociālistiskās Dienvidslāvijas – Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg), Džaspera Džonsa (Jasper Johns) un Luīzes Nevelsones (Louise Nevelson) darbus. Tāpēc, kad 1997. gadā Abramoviča Venēcijas biennālē saņem “Zelta lauvu” par darbu “Balkānu baroks”, šis ir loģisks vienas iekšējas intensitātes cilpas noslēgums. >>