RAKSTI  

Artas Tabakas vēstule no Tokijas 0

Arta Tabaka
29/12/2011 

Latviete Arta Tabaka Tokijā dzīvo jau gandrīz trīs gadus, šobrīd ir kino maģistrantūras studente Nihon universitātes Vizuālo mākslu nodaļā

Pēc Japānas apmeklējuma Rolāns Barts izteica savu nu jau slaveno apgalvojumu, ka Tokija kā pilsēta iekļauj sevī paradoksu – tai ir savs pilsētas centrs, bet šis centrs ir tukšs. Proti, visa pilsēta ir izvietota ap teritoriāli gana plašu un noslēpumainu teritoriju – imperatora pili un to aptverošo dārzu. Vēl jo vairāk – šajā teritorijā nav iespējams iekļūt un imperatoru pašu arī nav iespējams redzēt, kas teritoriju padara praktiski nepielietojamu un ir gluži pretēji rietumnieciski veidotām urbānajām vidēm, kurām piemīt izteikts kodols, kas attiecīgi ir arī varas, naudas, garīguma, tirdzniecības un sociālais centrs. Pretēji vairumam pilsētu centru, kas kalpo kā vietas, uz kurām doties un atgriezties, vietas, kurā pretstatīt sevi sabiedrībai un ņemt tajā dalību, Tokijas centrs šādas iespējas nepiedāvā, gluži pretēji – tās centrs ir vieta, uz kuru nekad neviens nedodas, vieta, kurai ir jāapiet apkārt ar līkumu.

Šo dažu gadu laikā, kurus esmu pavadījusi Tokijā, neesmu atradusi precīzāku un vienkāršāku formulējumu šai pilsētai par to, ko ir teicis Barts. Kaut Barta formulētais Tokijas centrs ir balstīts tīri ģeogrāfiskā skatījumā, proti, imperatora pils ģeogrāfiski atrodas tagadējās Tokijas centrā un ap to vēsturiski attīstījās pilsēta, apgalvojums par Tokiju kā par pilsētu bez centra ir vairāk nekā patiess un to varētu dēvēt pat par vienu no būtiskākajām šīs pilsētas īpašībām.

Lai arī pastāv dažas svarīgākas un vairāk noslogotas stacijas, ap kurām laika gaitā ir izveidojušās attiecīgi dzīvīgākas un aizņemtākas teritorijas, to dažādās atrašanās vietas un tām piemītošie dažādie raksturi neļauj par šīm vietām runāt kā par kaut ko vienotu. Gluži pretēji – tās padara ideju par Tokijas centru vēl neizprotamāku. Pietam līdzās 23 administratīvajiem rajoniem, kurus bieži arī uzskata par Tokijas centrālo daļu, pie Tokijas pilsētas pieder arī vairākas citas mazākas pilsētas, plaša mežu un kalnu teritorija, kā arī vairākas tropiskās salas, kas atrodas vairāk kā tūkstoš kilometru attālumā. Viss iepriekšminētais kopumā rada grūtības runāt par Tokiju kā vienotu veselumu, jo gan teritoriāli, gan kulturāli tā sevī iekļauj pārāk lielu diversitāti un atrast atšķirības ir daudz vienkāršāk nekā kopīgos elementus.  

Līdzās neizstaigājami plašajai teritorijai arī Tokijas tā saucamā kultūras, mākslas un sociālā dzīve ir gluži tikpat plaši izvērsta, izkaisīta un nenocentrēta kā Tokijas centrs. Ja iesākumā var rasties raizes par to, kā gan lai visu paspēj un kā gan lai iegūst pēc iespējas vairāk, tad ar laiku jau kļūst pavisam skaidrs, ka būtiskākais jautājums ir pavisam cits – kā gan starp visām šīm visām piedāvātajām lietām veikli atrast labo, kvalitatīvo un sev noderīgo, atmetot malā visu lieko un nepiegružojot sevi ar to, kas galu galā izrādās nelietderīgs, laiku izšķērdējošs un pat traucējošs. Tās plašais piedāvājums vienlaicīgi ir gan šīs pilsētas spožums, gan posts, tā piedāvā visu, nesniedzot norādījumus uz ‘pareizo’ izvēli, ļaujot ikkatram apmaldīties un dažkārt pat pazust brīvajā izvēlē.

Ja par to, kur tad īsti ir Tokijas centrs un vai tāds vispār eksistē šaubas nekad nebeidzas, tad nevienam nav nekādu šaubu par to, ka pati Tokija ir visas Japānas centrs. Iedzīvotāju koncentrēšanās galvaspilsētās nav nekas neparasts, un arī Japāna nav izņēmums. Gandrīz ikvienam ir savs iemesls, kura dēļ rodas vēlme pamest savu dzimto vietu: sapnis vai iegriba, ko piepildīt, un nepamatota, nez kur radusies iedoma, ka pastāv kaut kas, ko ir iespējams realizēt tikai un vienīgi šajā pilsētā. Kā rezultātā līdzās iedzīvotāju novecošanas problēmai un jaunu cilvēku trūkumam, Japānas lauku reģioni, vai, pareizāk sakot, reģioni ārpus Tokijas un dažām citām lielpilsētām cieš arī no pamestības.

Šo situāciju nedaudz ir uzlabojusi pēdējo gadu tendence rīkot mākslas un dažādus citus festivālus rajonos, kas ir visvairāk cietuši no cilvēku emigrācijas, kas nav industriāli attīstīti un kuros vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars ir pārāk liels. Šiem festivāliem ir izdevies dažviet ievērojami uzlabot ekonomisko situāciju, tomēr joprojām neatrisināta ir galvenā problēma – kaut cilvēki apmeklē šos festivālus un reģioni gūst atpazīstamību, tas tomēr ir īslaicīgs process, kurā lielākie ieguvēji ir paši mākslinieki vai vietējie ar tūrismu saistīties uzņēmēji, un cilvēku vēlme emigrēt uz lielpilsētām paliek nemainīga.

Izmaiņas ienesa arī šīgada 11. martā notikusī zemestrīce, tai sekojošais cunami un joprojām neatrisinātā Fukušimas atomelektrostacijas un radiācijas problēma, kas neatgriezeniski izmainīja visas Japānas iedzīvotāju ikdienu. Tokijas atrašanās samērā tuvu Fukušimas atomelektrostacijai, vēja tendence pūst no ziemeļiem uz dienvidiem un baumas par nākamo spēcīgo zemestrīci lika un joprojām liek cilvēkiem apsvērt nepieciešamību uzturēties šajā pilsētā, vēl jo vairāk – beidzot padomāt par to, kur viņi vispār dzīvo un kā.

Iespējams, ka Tokijā nekas nav mainījies kopš 1953. gada, kad Jasudžirō Odzu savā filmā “Tokijas stāsts” attēloja pāri, kas, ierodoties apciemot savus bērnus Tokijā no Onomiči – ostas mazpilsētas Japānas dienvidrietumos, – atklāj, ka pašu bērniem nav laika, ko veltīt vecākiem, jo visu laiku paņem pilsēta, dzīve tajā un tās nosacījumi; pilsēta, kas principā ir pakļāvusi viņu bērnus ar savu neizmērojamo spēku, pašiem bērniem to nemanot. Iespējams, ka nekas nekad arī nemainīsies, bet kad pavasarī zied sakura, tad nekas cits nav svarīgs, un katrs Tokijā esošs sakuras koks kļūst par tās centru; centru, uz kuru doties, no kura atgriezties un kur sociāli būt, vietu, kur valda vieglums un gaisīgums. 

Arhīvā lasi:
06/12/2011 - Raksts :: Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Raksts :: Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Raksts :: Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Raksts :: Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Raksts :: Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Raksts :: Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Raksts :: Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Raksts :: Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Raksts :: Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Raksts :: Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Raksts :: Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Raksts :: Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Raksts :: Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Raksts :: Mika Mitrēvica vēstule no Gentes