RAKSTI  
Ilustrācija: Marija Luīze Meļķe

Diskusija „Jaunie mākslinieki Latvijā” 1

Arterritory.com
03/11/2016

Ilustrācijas: Marija Luīze Meļķe

  Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju” 

Arterritory.com nesen publicētās diskusijas ir skārušas tādus plaši šķetināmus jautājumus kā Latvijas mākslas vieta pasaulē un māksla publiskajā telpā, abos gadījumos uz sarunu aicinot Latvijā atpazīstamus nozares profesionāļus un neatkarīgos ekspertus. Pirms pāris nedēļām uz sarunu tika aicināti vairāki jaunie mākslinieki un ar jauniem autoriem strādājoši profesionāļi. Šajā sarunā tika izvirzītas vairākas tēmas, lai noskaidrotu pieaicināto diskusijas dalībnieku domas par esošo situāciju jaunajiem māksliniekiem Latvijā.

Diskusijā „Vīna studijā” piedalījās kuratore un kim? Laikmetīgās mākslas centra komunikāciju koordinatore Elīna Sproģe, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas students Jānis Dzirnieks, dzejniece un Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkne Marija Luīze Meļķe, kurators un mākslinieks Kaspars Groševs, kā arī jaunā māksliniece Alise Limareva. Diskusiju vadīja Tomass Pārups un Arterritory.com latviešu sadaļas redaktore Odrija Fišere.


Tomass Pārups

Tomass Pārups: Gatavojoties šai diskusijai, aizdomājos par Latvijā esošajiem vizuālās mākslas konkursiem. Lai gan nevarētu gluži teikt, ka jaunajiem māksliniekiem netiktu piedāvātas platformas, kurās izpausties, šobrīd tās lielākoties aprobežojas ar balvām un prēmijām. Ja neskaita nupat aizsākto kim? Laikmetīgās mākslas centra Open Call, tad konkursu skaits, kas vērsts tieši uz jauno mākslinieku auditoriju, ir samērā niecīgs. Vai mākslas institūcijām būtu vērts attīstīt jaunus projektus un konkursus, kas attiektos tieši uz jauno mākslinieku izpausmēm un sniegtu viņiem iespēju veidot, piemēram, pirmo personālizstādi? Kaspar, vai tev ir intereses strādāt ar jauniem autoriem, veidojot savas galerijas māksliniecisko programmu?

Kaspars Groševs: Būtībā man ir vienalga, vai viņi ir jauni vai veci. Kaut arī ir grūti nodefinēt kādu konkrētu galerijas darbības virzienu, starp jaunajiem māksliniekiem ir grūtāk atrast kādu, kas šķistu galerijai atbilstošs. Ir grūti atrast interesantus jaunus māksliniekus.

T.P: Vai tas gadījumā nav šo mākslinieku atpazīstamības jautājums?

K.G: Ne gluži. Nesen galerijā bija skatāma Amandas Ziemeles personālizstāde, un viņa nav pārāk atpazīstama. Varbūt es vienkārši nepietiekami zinu par to, kas notiek jauno mākslinieku vidū, bet cenšos iespēju robežās sekot līdzi notikumiem. Reti gadās atrast kaut ko tādu, kas mani interesētu. Bet man ir diezgan specifiskas intereses.

Elīna Sproģe: Kasparam ir samērā privāta galerija. Manuprāt, šajā gadījumā būtu vērts runāt par mākslas institūcijām, kuru tik un tā Latvijā nav daudz. kim? Laikmetīgās mākslas centrs spēra soli ar Open Call konkursu ne tikai, lai veidotu izstāžu programmu ar jaunajiem māksliniekiem, bet arī tīri tāpēc, lai sniegtu viņiem atbalstu un redzamību. Protams, finansiālais atbalsts, ko kim? ir spējīgs piedāvāt, ir samērā niecīgs un nevar kalpot par atspēriena punktu jaunajiem autoriem, un tas atkal liek domāt par finansiālajiem ierobežojumiem, ar kuriem mākslinieki saskaras.

Jānis Dzirnieks: Man šobrīd top pirmā personālizstāde, jo uzvarēju pirmajā kim? Open Call konkursā. Protams, ir zināmas problēmas ar finansējumu. Bieži sanāk, ka Kultūrkapitāla fonda konkursa rezultāts ir jāgaida gandrīz līdz izstādes atklāšanai... 

K.G: Bet bieži vien izstādēm nav vajadzīgs ievērojams finansējums. Nereti finansiāli ierobežojumi tieši mudina māksliniekus domāt radošāk. Ir taču arī bijušas izstādes, kuras var salikt kartona kastē.

J.D: Protams, konkursi un finansējums ir nepieciešamas lietas, bet svarīgāka ir iekšēja degsme. Kaut vai tad, kad mākslinieki ar savu portfolio dodas uz mākslas galeriju.


Odrija Fišere

Odrija Fišere: Vai tev ir zināms kāds gadījums, kad tas jaunam māksliniekam ir veiksmīgi beidzies?

J.D: Nē! (Smejas.) Es, godīgi sakot, nezinu nevienu gadījumu, kad kāds tā būtu darījis!

K.G: Nesen runāju ar kādu norvēģu galeristu, kurš sacīja, ka viņam katru nedēļu pienākot neskaitāms daudzums pieteikumu. Viņš tos bieži vien pat nepaskatās. Ļoti retos gadījumos šāda veida pieteikumi patiešām beidzas ar izstādi. Manai galerijai arī šad tad pienāk visādi izstāžu pieteikumi, bet bieži vien rodas sajūta, ka pieteicēji pat nenojauš kontekstu, kurā viņi vēlas izstādīties.

T.P: Es pats arī šaubos, ka sadarbība starp jaunajiem māksliniekiem un kādu Rīgas galeriju varētu izveidoties. Iespējams, tikai retos veiksmes gadījumos.

E.S: Jāteic, ka galerijas nereti strādā ar māksliniekiem, kuru darbus ir iespējams pārdot, tādēļ viņiem ir jau jābūt atpazīstamiem. Tādā ziņā galeristi ir daudz piesardzīgāki, strādājot ar jaunajiem autoriem. Atpazīstamība veidojas caur piedalīšanos vairāk vai mazāk neatkarīgos mākslas projektos.

Marija Luīze Meļķe: Man liekas, ka atpazīstamība arī veidojas caur atrašanos noteiktā vidē. Rīgā nav tik daudz jaunu, aktīvu cilvēku, lai nebūtu ļoti grūti tikt pamanītam. Tu esi cilvēkiem interesants, ja kaut mazliet pacenties.

T.P: Vai šādā ceļā ir arī izveidojusies tava sadarbība ar kādām iniciatīvām? Teiksim, ar žurnālu Popper Publishing?

M.L.M: Ar Popperu bija diezgan smieklīgi. Es pieteicos vairākos konkursos, bet ne ar apzinātu mērķi iekļūt izdevumā. Pēc tam es pieskatīju vienu grupas izstādi, kuru Popper Publishing bija veidojuši. Nejauši satiku Maiju Kurševu un teicu, ka man patika darbs izstādē un piedāvāju arī turpmāk ar viņiem sadarboties. Parādot cilvēkiem, ka esi pieejama un ieinteresēta persona, var pavērties daudzas iespējas.

T.P: Tātad formulas atpazīstamības iegūšanai nav? Būtībā tas viss atduras pret apgrozīšanos noteiktā vidē?

M.L.M: Es saprotu, ka ir ekstravertāki un mazāk ekstraverti cilvēki, kuri varbūt ir ārkārtīgi talantīgi, bet nevēlas iet uz publiskiem pasākumiem. Tādā gadījumā, iespējams, jānes savu portfolio uz galeriju un jāveido sarunas privātā gaisotnē. Bet es noteikti uzskatu, ka zināmā mērā pietiek ar to, ka vienkārši esi kaut kur un esi pieejams.

Alise Limareva: Es domāju, ka jaunā paaudze arvien vairāk apzinās, ka atpazīstamība nav tas, uz ko būtu jātiecas, līdz ar to tā vairs nemeklē iespēju uzvarēt kādā konkursā. Varbūt es kļūdos un, ja kādam joprojām ir ambīcijas, iespējams, ir jēga taisīt konkursus.

E.S: Man šķiet, ka konkursi ir vajadzīgi tīri tāpēc, lai novērtētu darbus un sniegtu sava veida atsauksmes.

M.L.M: Man katrā ziņā ir lielāka vēlme pacensties, ja apzinos, ka apkārt ir cilvēki, kurus arī ievēro un novērtē.

T.P.: Paturpinot jautājumu par konkursiem, manuprāt, ir svarīgi nošķirt jauno mākslinieku klāstu no jau atpazīstamiem māksliniekiem. Esmu novērojis gadījumus, kad jauni mākslinieki, atrodoties līdzās jau atpazīstamiem māksliniekiem vai, precīzāk sakot, ar viņiem konkurējot, izskatās nevietā vai pat nekonkurētspējīgi. Tādēļ gribētos jautāt, vai būtu māksliniekus jānošķir, vadoties no viņu radošās darbības ilguma, vecuma u.c.?

E.S.: Tas atkal izraisa virkni jautājumu. Vai mākslinieks skaitās jauns tikai vecuma dēļ? Vai radošās darbības laiks nosaka to, vai viņš ir jauns vai vecs?

T.P.: Bet šķiet, ka kim? ir diezgan skaidrs Open Call nošķīrums, proti, tiek pieņemti pieteikumi no māksliniekiem, kuru radošā darbība nepārsniedz piecus gadus.

E.S.: Jā, tas ir ierakstīts konkursa nolikumā. Šajā gadījumā tas ir konkrēts nosacījums.


Marija Luīze Meļķe

M.L.M.: Bet nav jau daudz tādu gadījumu, kad jauni mākslinieki piedalītos konkursos līdzās jau atpazīstamiem māksliniekiem. Es pati nezinu, kādos konkursos man būtu vērts piedalīties, un nav jau to tik daudz.

E.S.: Viena lieta ir izstāžu veidošana, bet atpazīstamību ietekmē arī citi faktori, kas neaprobežojas ar lokālo vidi. Piemēram, Andreja Strokina fotosērija „Cilvēki kāpās” tika nominēta vairākām fotobalvām, un tikai pēc tam to izstādīja Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Iespējams, pateicoties tam, ka šī fotosērija jau iepriekš bija guvusi starptautisku atzinību. Mākslinieki Latvijā nereti sūdzas, ka šeit nav, kur izstādīties. Bet var meklēt iespējas ārzemēs.

K.G: Es sevi par jaunu mākslinieku vairs nevarētu saukt, bet nevarētu arī teikt, ka man būtu ļoti viegli atrast vietu, kur izstādīties Rīgā. Ir jāapsver dažādas alternatīvas, kaut vai noīrējot telpu kaut kur. Tas nav nemaz tik briesmīgi. Jaunajiem māksliniekiem nekaitētu piezvanīt kādam, kura numurs ir izlikts veikala skatlogā.

T.P.: Es pieņemu, ka Jānis ir saskāries ar šo pašu problēmu, darbojoties jauno mākslinieku grupā „3/8”.

J.D.: „3/8” gadījumā viss vienmēr ir ļoti veiksmīgi atrisinājies, un cilvēki ir bijuši atsaucīgi. Protams, telpas ir svarīga lieta, bet mūsdienās izstādi var uztaisīt arī kabatā vai virtuvē, vai jebkur citur.

K.G.: Viens mans igauņu paziņa uztaisīja galeriju autobusā. Nevarētu teikt, ka tā ārkārtīgi skaisti izskatītos, bet tas parāda, ka variantu ir daudz.

J.D.: Un bieži vien arī galerijas telpa ierobežo mākslinieku izpausmes, tā ka ir svarīgi meklēt iecerei atbilstošāko ekspozīcijas formātu. Var būt dažādi negaidīti apstākļi, kas izstādi padara daudz interesantāku ārpus galerijas robežām. Galvenais tomēr ir spēt sevī atrast motivāciju un degsmi kaut ko darīt, it īpaši jaunajiem māksliniekiem.

T.P.: Jautājums ir, vai motivācija starp jaunajiem autoriem pastāv?

M.L.M.: Man ir motivācija kaut ko darīt, bet liela daļa no tās aiziet, cenšoties citiem cilvēkiem iestāstīt, ka viņiem vajadzētu kaut kā sevi nodarbināt. Ļoti bieži motivācija nav sastopama jaunu cilvēku starpā. Šobrīd esmu tādā stāvoklī, kurā mans dzīves mērķis mainās ik nedēļu. Mani ļoti daudz kas interesē. Tādēļ gribētos atrasties vidē, kuru veido cilvēki ar specifiskām interesēm. Kaut vai, lai būtu vieglāk interešu sfēras sadalīt un sadarboties, lai kaut ko arī radītu. Es, protams, nevaru ne pret vienu attiecināt kaut kādas manis izdomātas prasības, bet bieži vien gadās sastapties ar cilvēkiem, kuriem vispār nav nedz motivācijas, nedz viedokļa par to, ko viņi dara. Viņi vienkārši glezno vai filmē videoklipus. Ja mēs runājam par kultūras attīstību un jēgu ārpus tā, ka tu esi indivīds, kuram, piemēram, patīk gleznot, tad būtu jābūt spējīgam pamatot to, ko tu dari.

T.P.: Es pieņemu, ka tu to novēro lielākoties skolā?

M.L.M.: Jā, noteikti.

T.P.: Tādā ziņā tas visticamāk ir tieši izglītības jautājums.

M.L.M.: Man Rožos nekad neviens nav pateicis, kāpēc ir forši būt māksliniekam.

J.D.: Ja tu esi nonākusi līdz mākslas skolai apzināti, tad kaut kādai interesei jau sākotnēji vajadzētu būt. Neatkarīgi no tā, vai kāds tev ir pateicis, kāpēc ir interesanti būt māksliniekam. Man agrāk arī ir bijis tā, ka neesmu saredzējis jēgu tajā, ko mācos, bet atliek vien palūkoties uz pazīstamiem māksliniekiem. Izlasīt kādu interviju. Tad atkal saproti, ka tam visam ir jēga.


Kaspars Groševs

K.G.: Man nesen radās vēlme visas savas gleznas izmest miskastē, bet tādas sajūtas nāk un iet. Ir grūti izdomāt, kāda jēga ir tam, ko tu dari. Bet varbūt tas ir uztverams statistiski. Kā teiktu Andris Kivičs: „Vai nu ir, vai nu nav!”

M.L.M.: Man gan šķiet, ka daudzi cilvēki pat neaizdomājas, kāpēc viņi studē mākslu.

E.S.: Es gribēju piebilst, ka, piemēram, strādājot pie grupas izstādes, nereti vienam no māksliniekiem ir, vai nu jāieņem organizatora loma, vai nu jāpieaicina kurators. Latvijā nav attīstītas izglītības iespējas mākslas menedžmenta sfērā.

T.P.: Mani vairāk uztrauc tas, ka jauno mākslinieku starpā ir novērojama nespēja par saviem darbiem adekvāti un skaidri izteikties. Ja nu gadās pieaicināt kādu kuratoru, tik un tā būtu jāspēj viņam izklāstīt izstādes iecere tā, lai viņš būtu spējīgs sacerēt sakarīgu ievadtekstu. Tas pats, manuprāt, attiecas uz skatītājiem. Vai arī Rožos ir tā pati problēma?

M.L.M.: Īsā atbilde ir jā.

O.F.: Tātad tas būtu jāmāca skolā?

T.P.: Manuprāt, noteikti.

K.G.: Tā pati problēma turpinās arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Cik atceros, studiju laiku diplomdarbu skatēs gandrīz visi studenti ar grūtībām izspieda vien dažus teikumus.

T.P.: Tādēļ jau studentiem būtu jāiemāca par saviem darbiem izteikties. Galu galā mūsdienās mākslinieka komentārs par savu darbu nereti ir uzskatāms par neatņemamu tā sastāvdaļu.

M.L.M.: Un ne tikai izteikties par savu darbu, bet kaut vai par jebko. Man agrāk šķita, ka cilvēki ir ļoti apzinīgi, izvēloties augstskolu, kurā viņi gribētu mācīties, bet ātri vien sapratu, ka lielākajai daļai maz kas interesē. Gadās novērot, ka cilvēkiem nav ne jausmas par tādām lietām, kas šķiet pašsaprotamas.

O.F.: Vai tu to saisti tikai ar paša cilvēka interesi?

M.L.M.: Noteikti ir daudz cilvēku, kuri ir patiesi ieinteresēti savā darbā un studijās, bet neieinteresētība droši vien rodas izglītības sistēmas trūkumu dēļ.

T.P.: Studiju vidē arī iztrūkst, piemēram, lekcijas par laikmetīgo mākslu. Latvijas Mākslas akadēmijā ir tikai daži lektori, kuri lasa lekcijas par divdesmitā gadsimta otrās puses mākslu. Bet arī laikmetīgāka pieeja ārpus mākslas teorijas apakšnozares nenāktu par sliktu. Šķiet, joprojām tiek likts pārāk liels uzsvars uz kanoniem un amatniecisku prasmju attīstīšanu.

M. L. M.: Rozentāla skolā beidzot ir uztaisīts fakultatīvais mākslas vēstures kurss, kurā būs lekcijas par mūsdienu mākslu.

Un es ļoti novērtēju, ka Rožos tiek iemācītas gleznošanas un zīmēšanas pamatprasmes. Tās vienmēr noderēs. Varbūt vēlāk nezīmēšu ģipšu galvas un klusās dabas, bet izpratne par kompozīciju un krāsu attiecībām man vienmēr būs. Man šīs zināšanas ir būtiski attīstījušas spējas arī ārpus akadēmiskās vides.

K.G.: Es vienmēr centos distancēties no tā, ko man pasniedza Rožos. Protams, amats noder tīri praktiskām vajadzībām, un tādā ziņā Latvijā tas ir attīstīts augstā līmenī, bet pietrūkst pasniedzēja iniciatīvas studentiem mācīt, kā domāt par saviem darbiem un pamatot tos. Es nesen nonācu līdz secinājumam, ka izglītības kvalitāti var izmērīt pēc tā, cik ilgs laiks paiet studijās, līdz tu pats saproti, kas tevi mākslā interesē un ko tu vēlies darīt. Vienā skolā paiet ilgāks laiks, citā tas notiek ātrāk. Ja pa rokai ir labi palīgrīki, tad, visticamāk, tas notiks ātrāk. Vajag kaut kādu virzītājspēku. 


Jānis Dzirnieks

J.D.: Es par citām nodaļām nevaru spriest, bet mani ļoti apmierina Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzēju pieeja. 

T.P.: Kopumā gan, manuprāt, Latvijas Mākslas akadēmijā pietrūkst ārzemju pasniedzēju. Tādēļ akadēmiju ir viegli nosaukt par lokālu vai marginālu.

K.G.: Bet to nevajadzētu censties formāli atrisināt. Nav jau svarīgi, no kurienes pasniedzējs nāk, bet līmenis, kurā viņš pasniedz.

T.P.: Ārzemju pasniedzēju iesaiste izglītības programmu veidošanā varētu to padarīt daudzpusīgāku, studentiem interesantāku. Nav jau runa par pašu faktu, ka akadēmijā pasniedz ārzemnieki.

E.S.: Bet to, iespējams, nevar atļauties.

T.P.: Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc jaunieši labprāt izvēlas studēt ārzemēs, nevis palikt Latvijā.

K.G.: Svarīgi ir ne tikai paļauties uz to, kas pieejams studiju programmās, bet arī lūkoties apkārt un piefiksēt notikumus. kim? telpās nereti notiek ārzemju kuratoru un mākslinieku lekcijas, kuras ir iespējams apmeklēt.

E.S.: Ļoti maz cilvēku tās apmeklē. Daudz tiek runāts par to, ka vajag sadarboties ar ārzemniekiem, bet, kad tas patiešām notiek un rezultējas ar notikumu, liela daļa cilvēku pēkšņi par to aizmirst.

M.L.M.: Tomass, vai tev ir svarīgi mācīties augstskolā, kurā pasniedz starptautiski atzīti pasniedzēji?

T.P.: Ne jau par pašu faktu, ka būtu ārzemju pasniedzēji, ir runa. Manuprāt, augstskolai ir jābūt spējīgai piedāvāt daudzpusīgu studiju pieredzi, kuru savukārt veidotu cilvēki ar atšķirīgu izglītību, mentalitāti u.c. Mani mulsina fakts, ka ir izveidojies cikls, kurā tie paši cilvēki, kuri kādreiz ir mācījušies Latvijas Mākslas akadēmijā, tagad tur pasniedz, nepieļaujot iespēju, ka kāds no malas varētu piebiedroties viņu sastāvam. Tas sašaurina parametrus, kuros studenti var darboties.

E.S.: Man gan liekas, ka tas viss pakāpeniski mainās. Ir pasniedzēji, kuri dodas studēt un iegūt zināšanas ārzemēs un pēc tam atgriežas pasniegt ar ārzemēs iegūto pieredzi.

T.P.: Un kā tu raksturotu savu pieredzi, mācoties mākslas zinātnes apakšnozarē?

E.S.: Es visticamāk nevarētu to līdzīgi raksturot, jo tur, kā reiz, nav neviena pasniedzēja, kas atbilstu iepriekš teiktajam. (Smejas.)

J.D.: Pasniedzējs tomēr nav vienīgais virzītājspēks, kas palīdzēs studentam sasniegt rezultātu.

M.L.M.: Jā, bet pasniedzējiem ir potenciāls ietekmēt studentus. Protams, katram ir savi priekšstati par to, kas ir labs pasniedzējs, bet, ja nu tev paveicas ar skolotāju, kurš tev patīk, visticamāk, labāki rezultāti būs redzami arī darbos. Es mēdzu uzvilkties par to, ko man māca Rožos, bet tik un tā domāju, ka vismaz vidusskolas pamatfunkcija ir iemācīt prasmes. Varētu būt nereāli sagaidīt pašpietiekamus mākslas darbus no studentiem. 

E.S.: Citreiz pietiek ar vienu labu pasniedzēju. Man pietika ar vienu labu skolotāju sestajā klasē.

J.D.: Turklāt, domājot par Latvijas Mākslas akadēmiju, prātā nāk virkne citu, daudz izteiktāku, problēmu.

T.P.: Piemēram?

J.D.: Daudz lielāka problēma par ārzemju pasniedzēju trūkumu ir pašas akadēmijas telpas. Nav pat runa par tehnisko nodrošinājumu, bet par tādām fundamentālām lietām kā telpu platība. 


Elīna Sproģe

E.S.: Vēl viena problēma – lai arī mākslas zinātne tiek mācīta Mākslas akadēmijā, nevis Latvija Universitātē, netiek izmantots viss potenciāls. Teorētiķis, kurators ir tas, kurs strādā mijiedarbībā ar mākslinieku, bet Latvijas Mākslas akadēmijā šāda veida sadarbība netiek motivētas. Piemēram, mākslas zinātniekiem ir jāorganizē grupas izstādes savu noslēguma darbu ietvaros, bet, šķiet, nevienam nav ienācis prātā tas, ka to varētu darīt sadarbībā ar citu nodaļu audzēkņiem. Katra semestra beigās akadēmijā notiek skates. Varētu taču organizēt tā, ka visi, kas mācās Mākslas zinātnes nodaļā, iziet tām cauri, vismaz tādā veidā izmanto iespēju, lai veicinātu sadarbību.

K.G.: Gandrīz visu nodaļu diplomdarbu izstādes tiek veidotas šķirti no citām nodaļām. Netiek pieaicināti kuratori. Tādā ziņā jaunajiem māksliniekiem netiek piedāvātas iespējas iemācīties strādāt ar kuratoriem, kas, manuprāt, būtu vērtīgi. Tas abējādi atrisinātu visu studentu vēlmes – mākslas zinātniekiem būtu sniegta iespēja strādāt ar māksliniekiem un izstādēs, iespējams, nebūtu apšaubāmas kvalitātes tekstu.

E.S.: Tādi gadījumi parādās tikai balstoties uz mākslinieku un zinātnieku savstarpējo pazīšanos, un tā, visticamāk, ir viņu pašu abpusējā iniciatīva. Problemātiski ir tas, ka šāda sadarbība netiek veicināta akadēmiskā līmenī. 

T.P.: Kāpēc, tavuprāt, Latvijas Mākslas akadēmijā nav attīstījusies kuratoru studiju programma?

E.S.: Visticamāk tāpēc, ka nav neviena pasniedzēja, kuram būtu piemērotas un pietiekamas zināšanas šādam darbam. Ir tikai daži pasniedzēji, kuri lasa lekcijas par laikmetīgo mākslu. Tie cilvēki, kuriem šādas zināšanas ir, paši attīsta savas karjeras, un pasniedzēja darbs viņus nesaista. Šobrīd jauniešiem nav nemaz tik grūti aizbraukt mācīties uz augstskolu, kur šādas iespējas ir pieejamas.

J.D.: Man šķiet, ļoti svarīgs ir tieši atalgojuma jautājums. Latvijā nav piemēroti apstākļi cilvēkiem, kuri varētu piedāvāt jaunas programmas u.c.

M.L.M.: Manuprāt, viena no būtiskākajām problēmām Latvijas izglītības sistēmā ir attieksme pret audzēkņiem. Cik es atceros, man vienmēr pasniedzēji un arī citi cilvēki ir likuši novērtēt izglītību, kura man ir piedāvāta, bet ne sevišķi pozitīvā kontekstā. Likšana novērtēt to, kas man ir dots, nereti aprobežojas ar draudiem: „Tev nav šeit jāmācās. Šis nav obligāti”.

E.S.: Bet tas mainās. Iespējams, vecāka gadagājuma pasniedzēji tādas frāzes mēdz izteikt. Ir arī daudz jaunu, ieinteresētu cilvēku, kuri ir gatavi uzlabot esošo izglītības sistēmu.

M.L.M.: Man līdz vidusskolas vecumam nebija nekādas intereses par literatūru. Kāpēc būtu pamatskolā jākoncentrējas uz konkrēti definētiem kanoniem tā vietā, lai censtos audzēkņiem iemācīt novērtēt mākslu un literatūru kā kopumu, kurā var brīvi izvēlēties, uz ko koncentrēties, ko lasīt un ko skatīties.

K.G.: Tu jau nevari zināt, kas tieši nostrādās.

T.P.: Tātad turēšanās pie kanoniem ir neveselīga?

M.L.M.: Ja jauniešos censtos rosināt interesi par literatūru un mākslu vispār, tad, iespējams, interese par kultūras kanoniem rastos dabiski. Es ļoti šaubos, ka būtu iespējams atrast daudz jauniešus, kuri tajos tāpat vien būtu ieinteresēti.

E.S.: Mani skolā nekas neinteresēja. Daudz bastoju stundas, bet tad es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, un tieši pašu pasniedzēju neviltotā interese par to, ko viņi pasniedz, aizrāva mani.


Alise Limareva

A.L.: Manuprāt, neviens nevar kādam likt vai iemācīt par kaut ko interesēties. Mākslīgi radīt interesi par kādu kultūras sfēru pašā saknē ir nepareiza.

M.L.M.: Bet, norādot uz citu neieinteresētību, rodas iespējas ieinteresētību rosināt.

A.L.: Tātad cilvēkiem būtu jājūtas nepietiekami izglītotiem?

M.L.M.: Jā! Es savus kursabiedrus piespiežu manī ieklausīties, un viņos ar laiku rodas interese par to, ko es viņiem stāstu. Viņi sāk klausīties mūziku, kuru esmu viņiem ieteikusi, un apmeklēt pasākumus, par kuriem esmu stāstījusi. Man liekas, ir muļķīgi cerēt uz brīnumu, kas tevī izraisīs interesi par jebko.

T.P.: Man ir gadījies sastapties ar cilvēkiem gan skolā, gan ārpus tās, kuri nevis tikai rosina darīt to, kas mani interesē, bet arī norāda uz robiem zināšanās, neinformētību un erudīcijas trūkumu. To arī var nosaukt par motivāciju, un tā bieži vien daudz labāk strādā.

O.F.: Marija Luīze, vai tu sevi nākotnē redzi kā mākslinieci Latvijā?

M.L.M.: Īsā atbilde ir jā. Tā laikam ir vienīgā lieta, kurā es saskatu kaut kādu jēgu attiecībā pret sevi. Par spīti tam, ka man skolā neviens nav pateicis, ka man vajadzētu nodarboties ar mākslu, es pati esmu sevī atradusi iemeslu, lai turpinātu ar to nodarboties.

J.D.: Bet jāņem vērā arī, ka Latvijā nav iespējams izdzīvot kā māksliniekam vien, tīri finansiālu apsvērumu dēļ. Es pats esmu izdomājis stāties maģistrantūrā ārzemēs, visticamāk – Nīderlandē. Un tad atgriezties un censties investēt savu laiku tālākā darbu attīstīšanā. Lai gan domāju, ka ar Latviju man nevajadzētu aprobežoties.

M.L.M.: Par motivāciju var arī kalpot sarunas ar vecākas paaudzes māksliniekiem, kuri ir kā pierādījums tam, ka būt māksliniekam ir iespējams. 

ARHĪVS:
Diskusija "Māksla un publiskā telpa"
Diskusija: Dalība Venēcijas Starptautiskajā mākslas biennālē. Mērķi un veidi, kā tos sasniegt
Latvijas mākslas vieta pasaulē. Apaļā galda diskusija
Diskusija: fotogrāfijas loma un vieta Latvijas kultūrā 

 

Kristus Pestītājs - 04.11.2016 11:04
Opā! Nepilngadīgais Pārups „Vīna studijā” malko aizliegto... Kauns un negods vecajiem alkāniem - mazos, nepilngadīgos sēdina uz aizliegtajiem augļiem, lai pēc gadiem šie pienes čurtrauku, jo paši savus orgānus būs pārdevuši Zuzāniem & KO.