Foto

Kaspars Groševs par izstādi

Ekskursija ar mākslinieku un kuratoru Kasparu Groševu izstādē „Nebija wi-fi, tāpēc es sāku gleznot” fon Stricka villā un citās atsaucēs

Laura Brokāne
26/10/2016

Foto: Kristiāna Marija Sproģe

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Izstāde paradokss” – neilgi pēc Kaspara Groševa izstādes „Nebija wi-fi, tāpēc es sāku gleznot” atklāšanas rakstīja Marta Trektere: „Kaut kur starp divdesmit svecēm, trīsdesmit lukturīšiem, deviņdesmit baterijām, deviņām dzirkstošā vīna pudelēm un aptuveni 12 gleznām es dzirdu pieklusinātu histēriju, kas tika apsolīta, aicinot uz izstādi, kur var sagaidīt vismelnāko melno un humanoīdu automātu, kas, iespējams, slēpjas aiz durvīm, kur atskan dažas man un citiem vācu 90. gadu R&B mūzikas lietpratējiem zināmas notis. Šī ir vieta, kurā apmeklētāji ar smiekliem piesedz savas bailes no tumsas, vieta, kurā dusmas pārtop par apsēstību un apsēstība – par likumsakarību. Vieta, kur, liekas, ka kāds tevi novēro, un uz katra soļa aizmugurē dzirdami pagātnes rēgi, kuri šeit aizvien dzīro, dejo un smejas bez apstājas. Pat paliekot divatā, liekas, ka esam četri. Pēcāk, raugoties kādā izstādē tapušā fotogrāfijā, redzu cilvēka apveidu, kurš izveidojies no gaismas stara, un secinu, ka manas izjūtas bijušas pareizas.” Šeit un turpmāk citēto recenziju Groševs sauc par izstādes papildinājumu, kas aizdomīgi līdzinās 1938. gada Starptautiskās sirreālistu grupas izstādes atsauksmei – tās, kuru tehniskas kļūmes dēļ skatītāji bija spiesti uzlūkot tumsā un kas tagad citēta Groševa veidotajā ekspozīcijā. „Viesu vidū jūtama nepārliecinātība un neuzticība. Dažbrīd šķiet, ka nupat sabruks griesti, tātad mērķis izpildīts ar uzviju. Atmosfēra lēnām pārvēršas sfērā, kura pārpildīta ar miglu, aukstumu un romantisku krēslu, ņemot vērā to, ka apmeklētāji ir spiesti izmantot lukturīšus, lai orientētos milzīgajās Stricka villas telpās, kurās mākslinieks viltīgi paslēpis savus darbus.”

Nedēļu pēc satraucošajiem notikumiem es stāvu izstādes tumsā kādā no Stricka villas gaiteņiem un dzirdu, kā Groševs, esot autora un kuratora starpstāvoklī, sarunājas ar Mākslas akadēmijas studentiem. Mākslinieks man brīdi vēlāk atzīst, ka vairs neatceras, ko stāstījis un šobrīd jau runā par citiem aspektiem savos darbos: „Man patīk, ka, katru reizi skatoties, es saskatu kaut ko citu. Tas savā ziņā nodrošina arī darbu ilgdzīvošanu – katru reizi atrast jaunus elementus atkarībā no tā, ko esi redzējis, dzirdējis vai izlasījis. Gribētos, lai darbi ir brīvi pieejami interpretācijai un tajos var saskatīt pēc iespējas vairāk versiju. Man nepatīk ieslīgt paredzamā ritējumā.”


„Ilgu laiku esmu darbojies ar konceptuāliem un savā ziņā antivizuāliem darbiem, arī atrastiem objektiem. Beidzot nolēmu, ka gribu uztaisīt ko tādu, ko man pašam ir grūtāk izskaidrot, kur vairāk ir nejaušību un arī kļūdu, ko fiksēt,” par izstādes ieceri stāsta autors. Eļļas gleznas, kurās parādās ķēmīgas sejas, valodiski vai ģeometriski elementi, savērpti dažādās kombinācijās, radušas iedvesmu zīmējumos, kas tapuši septiņu gadu laikā. „Man patīk doma – ja redzi sienā divus caurumus un svītriņu, tad automātiski mēģini saskatīt tur seju. Ir vairāki mākslinieki, kuri operē ar šo ideju – gan dabā, gan cilvēku radītās lietās mēģina saskatīt sejas. Šāds sejas radīšanas akts sasaucās ar maniem bērnības mēģinājumiem kopēt komiksu tēlus – pavisam vienkārši: dažas līnijas un seja gatava.” Groševa „sejas” ērmīgajā villas pustumsā, negaidīti izgaismotas, nobiedē, bet brīdi vēlāk jau liek domāt par nosacītību.„Mani interesē robeža starp abstraktu zīmi un seju vai kādu citu elementu. Pirms vairākiem gadiem atklāju kustību, kas nodarbojas ar, kā viņi paši to dēvē, asimisko rakstību – kaut ko pa vidu starp burtiem un abstraktām zīmēm. Un atkarībā no savas pieredzes vai valodas, rakstīto var nolasīt dažādi. Tā ir atvērta struktūra, kas nav saistīta ar valodu konvencionālā nozīmē, bet abstrakts kopums. Arī manos darbos parādās šādi motīvi.”


Groševs uzsver, ka elementi, kas atkārtojas viņa darbos, ir kā tīši citāti, kas balsta, turpina un pārveido viens otru. „Man patīk izmantot it kā telpiskas konstrukcijas, kas realitātē nav iespējamas, jo šie objekti būtu nestabili un nekad nestāvētu tā, kā tas iespējams gleznā. Elementi it kā izriet cits no cita, bet nekad nezini, kas ir bijis sākuma punkts. Gribas, lai pazūd laiks un telpa kļūst ļoti iedomāta.”

Nepatīkami objekti, figūras, fobijas, pagātnes atmiņas, pravietisku sapņu elementi, dematerializācija. Ikdienišķu objektu pārtapšana pārcilvēciskās būtnēs, kuras mēs redzam, esot bezsamaņā.” 

„Man ļoti patīk, ka par mākslu saka: „Es arī tā varētu!”. Zinu, ka daudziem māksliniekiem tas liktos aizvainojoši, bet es pazīstu arī daudzus radošus cilvēkus, kuriem šis: „Kāpēc man tas neienāca prātā pirmajam?” ir kā labas mākslas kritērijs. Manuprāt, „Es arī tā varētu” līdzinās šim kritērijam. Tas, protams, automātiski nenozīmē labu mākslu, bet kaut kādā ziņā uzreiz saistās ar manu pieredzi,” skaidro mākslinieks.


Arī izstādes telpa – dažādus laikus piedzīvojusī fon Stricka villa – sniedz papildu kontekstu. „Mākslinieks vēlējies, lai viss šis kopums saplūstu kopā ar telpu, neizjaucot tās autentisko gaisotni un vienoto veselumu. Jāsaka, ka dažbrīd šķita, ka telpas vide pārvēršas par alu vai drīzāk – ogļu raktuvēm. Krāsas saplūst ar sienām, gleznas turpina iesāktos ornamentus.” Darbi izkārtoti tā, lai pazustu fonā un luktura gaismu skatītājs tiem uzspīdinātu drīzāk nejauši. „Stricka villa man šķita interesanta vieta; tā ir piesūkusies ar vēsturi, šeit ir daudz istabu, tāpēc darbus var izlikt tā, lai apskate kļūst par piedzīvojumu. Turklāt, strādājot šeit, man bija dota pilnīga brīvība bez institucionāliem ierobežojumiem, ka, piemēram, vajag būt ļoti saprotamam vai ilustratīvam.” 


„Māksliniece Daiga Grantiņa ieteica ideju, ka izstāde varētu noritēt tumsā, atsaucoties uz 1938. gada sirreālistu grupas izstādi Parīzē. Man arī šķita, ka iejaukties ar apgaismojumu būtu vardarbīgs akts pret ēku. Vēss, tipisks galerijas fluorescentais apgaismojums nesaderētu ar telpas būtību, prožektori ir pārāk teatrāli, bet esošais apgaismojums šķita pārāk komfortabls un salonisks. Galu galā Grantiņas ideja atrisināja šo problēmu, un gaismas neesamība kļuva par svarīgu izstādes elementu, kas rada mazliet spocīgu gaisotni.” Pieskaņojot darbu krāsu villas sienām, Groševs dažviet ir kļūdījies, un tagad ar interesi vēro, kādu vārdā nenosaucamu toni izdevies uzjaukt. Vēl viens stāsts par mēģinājumu citēt, starpstāvokli un visbeidzot neiespējamu kombināciju.


Šāds citātu apvienošanas princips raksturīgs ne tikai šai izstādei, bet Groševa daiļradei kopumā. „Es piekrītu reiz teiktajam, ka mākslas darbs mūsdienās ir dažādi, jau bijuši elementi, kas pārkāroti jaunās kombinācijās,” viņš saka. Tāpēc izstādes skaņu celiņu veido mūzika no 90. gadu grupas Milli Vanilli, kas, kā izrādījās, izpildīja svešas dziesmas. „Ar šo mūziku izstādē ienāk tāda kā fake sajūta. Man patīk savienot, varētu teikt, nopietno atsauci uz sirreālistiem un popkultūras elementus, piemēram, šo grupu, kas muzikāli ir vienkārši šausminoša. Caur atsaucēm un citātiem rodas kultūras turpinājums”.


Arī pašu mākslas veidošanas procesu mūsdienās varētu saukt par atkārtotu žestu kombināciju: „Gribēju atgriezties pie eļļas glezniecības, kuru nebiju izmantojis kopš akadēmijas beigšanas. Pavingrināties glezniecības laukā, kas ir tik piesātināts ar vēsturi, ka katra tava darbība kļūst par žestu – tiklīdz noklāj fonu ar mazu otiņu, tas jau ir kāds nebūt žests, tikko izvēlies kādu krāsu lietot vai nelietot, izvēlies neizmantot klasiskās kompozīcijas – tas ir žests, kādu iepriekš esmu veidojis arī telpisku.”

Vai izstādes nosaukums liecina par īpašu stāvokli, ārpus interneta vides fragmentācijas, kas traucē gleznošanai? „Vietā, kur gleznoju, tik tiešām nav wi-fi, tāpēc nākas aizpildīt laiku lasot, gleznojot, zīmējot. Iespējams, izstādes nosaukums tiešām ir kā romantiska atgriešanās pie tā, kā bija agrāk, kad nebija vilinājuma nepārtraukti ieskatīties ziņās vai tviterī. Paši darbi ir tapuši izolētībā, bet izstādes konteksts gan ar internetu.”


„No vienas puses, es skatos skeptiski uz visiem tiem apziņas stāvokļiem, ko izraisa, piemēram, apreibināšanās, lai radītu mākslu. No otras puses, darbi, kuru tapšanu es neatceros, man patīk vislabāk. Es mēģinu automātisma ideju izmantot atkārtošanās principā – radu daudz līdzīgu zīmējumu, lai tie saplūst vienā, un bieži tas, kas tapšanas brīdī licies neglīts un nevajadzīgs, var izrādīties vislabākais,” komentē mākslinieks.

Kurators mudina domāt pašiem, nesniedzot liekus komentārus un paskaidrojumus, starp viesu teikto saklausot noderīgas norādes par mākslas darbiem. „Darbi eksistē tikai tad, kad uz tiem pavērš gaismu,” saka kāds lokans tēls. Savukārt vēlāk kāda mākslas studente izsaka novērojumu, ka gaisotne līdzinājusies arheoloģiskiem izrakumiem. 

„Mākslas darbs tik tiešām eksistē tikmēr, kamēr tu skaties un domā par to. Lai arī šobrīd ir iespēja vērot bildes internetā no izstādēm visā pasaulē, tas tomēr ir ierobežots veids, kā skatīties uz mākslas darbu. Klātbūtnes pieredze joprojām ir vislabākais veids, kā uztvert mākslu. Tāpēc man grūti teikt, kā es varēšu dokumentēt šo izstādi, kur skatītāja klātbūtnei un pieredzei ir tik svarīga loma.” Šķiet, tas izvērtīsies par jaundarbu.