RAKSTI  
Tino Zēgals. 2016. Foto: Asad Raza

Tino Zēgals ir mūslaiku ģēnijs 0

Daiga Rudzāte
24/10/2016

Indiešu-vācu izcelsmes Berlīnē dzīvojošā mākslinieka Tino Zēgala (Tino Sehgal, 1972) darbu izstāde Palais Tokyo telpās Parīzē (līdz 18. decembrim) ir otrais turpinājums 2013. gadā starptautiski pazīstamā franču mākslinieka Filipa Pareno (Philippe Parreno) aizsāktajam izstāžu ciklam Carte Blanche, kura ietvaros mākslinieks veido savu personālizstādi, kas atrodas ciešā komunikācijā ar citu, viņam tuvu autoru darbiem. Patiesībā – apzīmējums personālizstāde īsti neizsaka būtību. Tā ir megaekspozīcija, ņemot vērā, ka aizņem 13 000 kvadrātmetru, piepildot izstāžu zāles bezgalīgos labirintus, visas iespējamās slēptās kabatas un pagrabu, kopumā izstādē nodarbinot 300 brīvprātīgos. 


Skats uz Palais de Tokyo. 2014. Foto: Florent Michel


Foto: Arterritory.com

Šis ir kā Tino Zēgala situāciju seriāls, kura atsevišķas sērijas izspēlētas visdažādākajā institūcijās, tostarp arī tādās vietās kā dOCUMENTA (13) (This Variation, 2013) un Tate Modern Turbīnu halle (These Associations, 2012). Kā savstarpēji saistīts kopums tās pirmo reizi tika demonstrētas Berlīnē Martin Gropius Bau 2015. gadā. Šī gada sākumā Zēgals viesojās Marakešā un šobrīd Parīzē redzama jaunākā izstādes versija. Šai gadījumā iesaistot arī Daniela Birēna (Daniel Buren), Fēliksa Gonsalesa-Torresa (Felix Gonzalez-Torres), Filipa Pareno (Philippe Parreno), Pjēra Īga (Pierre Huyghe), Izabellas Luisas (Isabel Lewis) un Džeimsa Kolmana (James Coleman) mākslu.


Foto: Arterritory.com

Tino Zēgala gadījumā, saprotams, paša radītu priekšmetu nav – viņa mākslā nav objektu. Radošo eksperimentu un ideju galaprodukts šai gadījumā ir nevis materiālas div/trīsdimensiju parādības, bet gan konstruētas situācijas, kas, savukārt, to dalībniekiem/vērotājiem/skatītājiem, veido jaunu pieredzi. Pirms tam vien reizi biju nokļuvusi Zēgala veidotā situācijā – 2005. gadā Venēcijas biennālē izspēlētajā What is so Contemporary?. Tās laikā Vācijas paviljona uzraugi skatītājiem par pārsteigumu piepeši laidās aizrautīgā dejā skandējot – what is so contemporary – un liekot skatītājiem piedalīties, smieties, pārsteigumā noelsties, bēgt – vārdu sakot darīt to, ko nu konkrētajā mirklī diktē saņemtais šoks un paša raksturs. Ieejot Palais Tokyo un pašķirot Gonsalesa-Torresa mirguļojošos stikla pērlīšu aizkarus, kas veido monumentālu balti mirdzošu un vibrējošu sienu tūlīt aiz ieejas, izstādes apmeklētāja priekšā burtiski izlec kāds cilvēks, kas uzdod jautājumu tieši jums, pats virpinot gaisā atraktīvus žestus un šķobot seju izteiksmīgā mīmikā. “Kā jūs domājat, kas ir enigma?”, un piepeši vienmēr nomaļus stāvošais skatītājs, kas izbauda augstprātīgo brīvību paraudzīties uz mākslu no malas, ir spiests kļūt par aktīvu līdzdalībnieku. Spiests kaut ko atbildēt un kaut ko domāt. Protams, vienmēr ir iespēja pagriezties un aiziet, taču tiem, kas nevēlas piedzīvot eksperimentu ar sevi, nav vērts mēģināt pielaikot sev Zēgalu. 


Foto: Arterritory.com

Iespējams, par visas izstādes centrālo asi varētu dēvēt This Progress, jo šī spēle palīdz saprast visā pilnībā, kas ir Tino Zēgals. Ir jāizstāv gara rinda zem Daniela Birēna instalācijas telpas griestos ar tik pazīstamo melnbalto svītrojumu, kas ielogo košas krāsas apļu klāto plakni, lai iekļūtu zālē, kur ieeju spoguļu sienā iezīmē balti starojošs taisnstūris. Tas līdzinās ekrānam, kurā redzamie tēli riņķo pa apli baltā telpā un ir vienīgā šīs vides vizuāli saskatāmā parādība. Kad skatītājs nokļūst rindas priekšgalā, maza meitenīte pienāk pie viņa un aicina doties zālē sakot: “Šis ir Tino Zēgala darbs This Progress, kā jums šķiet – kas ir progress?” Tas ir sākums. Bērns ir pirmais cilvēks šai sarunas virpulī, kas norisinās klejojot pa Palais Tokyo pilnīgi tukšajām zālēm un koridoriem un kurā jūs esat stafetes kociņš, kuru viens jūsu sarunu partneris nodot citam. Viņu vecums šai pusstundā pieaug – mazā meitene, ambicioza jauniete, nobriedis pieaugušais – un pēdējās durvis, spēli noslēdzot, atver jau cilvēks krietni gados. Ar viņu diskutējam par mūziku un par matemātiku. Mēs esam divi “skatītāji” un uzdrīkstamies būt nekaunīgi pajautājot, vai viņu trenējis pats Zēgals un kā šis process norisinājies. Sirmais un ļoti jaukais kungs drusku izpļāpājas – viņus apmācījis Zēgala asistents, bijuši pāris mēģinājumu. Daždien viņš arī ļoti nogurstot, jo esot jāsastopas ar bezgala daudzām enerģijām, taču kopumā viņam patīkot iepazīt tik dažādus cilvēkus. Viņš atvadās no mums un mēs katapultējamies nākamā darba viducī. Un tā nemitīgi. Pa vidu mēs attopamies applūdušā pagrabā, kura vienā malā līst ūdens – Pjēra Īga šīgada darbs Living/Cancer/Variator. Nokļūstam melnā kā peklē nekurienē, kur skan mūzika, klejo neredzami citu apmeklētāju stāvi, kas sajūtami vien fiziski uzgrūžoties virsū, un zūd jebkādi orientieri – vienīgais ir blāvi pelēkais izejas kvadrāts.


Tino Zēgals. Anna Lee


Tino Zēgals. Anna Lee

Grabinām Fēliksa Gonsalesa-Torresa nu jau zilo stikla pērlīšu aizkarus, mēģinot atvērt durvis, kas neveras. Un beigu beigās, drūzmējoties mazā bariņā pie ieejas nākamajā zālē saskrienamies arī ar pašu Tino Zēgalu. Tieši te, sēžot un guļot uz gaišzila tepiķa, var sastapties ar Anna Lee – vienīgo tēlu, kuru Palais Tokyo atļāvās minēt publiski pirms izstādes un kas ir Zēgala jaunais darbs. (Vispār zināms ir fakts, ka Zēgals neatzīst nekādas reklāmas pirms izstādes, kā arī uzsver, ka nevēlas, lai darbs tiktu filmēts vai fotografēts. Un vairumā gadījumā mediji to vairāk vai mazāk respektējuši. Zēgals ir pārliecināts, ka vizuālie nospiedumi laupīs viņa daiļradei absolūto stilistisko tīrību un mazinās efektivitāti. Vispār – viņam var piekrist un es neieteiktu nevienam sīki un smalki noskaidrot izstādes scenāriju pirms apmeklējuma. Kaut vai tālab, lai sagādātu sev iespaidīgāku katarsi.) Anna Lee, šī vienīgā Zēgala izstādes publiskā PR persona vairāku mēnešu garumā, autortiesības uz kuru agrāk piederējušas Pjēram Īgam un Filipam Pareno, ir centrālais tēls vienā no smeldzīgi skumjākajām izspēlētajām situācijām. Maza meitene, stāvot zāles vidū, atkārto uz ekrāna demonstrētās mangas skumjo stāstu, iedzīvinot savu personāžu, kas pirmo reizi nokļuvis dzīvu cilvēku pasaulē, trīs dimensijās. Žesti ir lelliski stīvi un viņa stāsta, ka Pjēram un Filipam vairs nav laika viņai veltīt uzmanību, un tagad arī Tino kļuvis aizņemts. Viņa sarunājas ar ar sava vecuma zēnu, laiku pa laikam vēršoties pie auditorijas un uzdodot viņiem jautājums – it kā retoriskus un vienlaikus tiešus. Tino Zēgala draugs un regulārs sarunu biedrs Hanss Ulrihs Obrists (Hans Ulrich Obrist), runājot par viņa mākslu, mēdz lietot apzīmējumu “dzīvās skulptūras”, kas Anna Lee gadījumā ir visprecīzākais raksturojums. 

Kad mēs attopamies aiz Palais Tokyo durvīm, es atceros kādu mākslas kritiķa Džerija Salca (Jerry Saltz) sajūtu uzskaitījumu pēc dalības Zēgala This Progress: šokēts, apkaunots, sajūsmināts, saviļņots, satriekts un dažbrīd šķita, ka esi nokļuvis kādā no Monty Python skečiem. Nokļūstot rudenīgā pēcpusdienā uz ikdienišķas ielas, ir sajūta it kā uz mirkli būtu teleportējies citā dimensijā. Un es beidzot esmu noticējusi Jonam Mekam (Jonas Mekas), kurš savulaik pārliecinoši teica, ka avangards iespējams arī mūsdienās. Tino Zēgals ir mūslaiku ģēnijs.