RAKSTI  
Mati Miliuss pie Tīu Kirsipū skulptūras „Miliuss: zelta rokas” izstādē Viinistu Mākslas muzejā Igaunijā. 2008. Foto: kunstisuvi.linnagalerii.ee

Mati Miliusa odiozā personība 0

Odrija Fišere
21/10/2016

Viņu gan mīlēja, gan nīda, taču viennozīmīgi viņš bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs no citiem. Brīžiem saģērbies kā bomzis – klibs, ar plastmasas maisiņiem vai tirgus somu uz nolūzušiem ritentiņiem pie rokas, sandalēm kājās pat vēlā rudenī. Brīžiem atkal ietērpies solīdā vīna krāsas vilnas žaketē ar obligāto pīpi mutē. Tā viņš klīda pa izstāžu zālēm un mākslinieku darbnīcām, vācot savu mākslas kolekciju. Impozantais vīrs, kuru 90. gados un 2000. gadu sākumā itin bieži varēja sastapt arī Rīgā, bija Mati Miliuss (Matti Millius, 1945–2015). Mākslas kolekcionārs no Tartu. Mati zināja vai par viņu bija dzirdējusi lielākā daļa Latvijas mākslinieku, jo kolekcionāra neatlaidība, dažbrīd pat uzmācība un reizē spēja izveidot mākslas kolekciju, tajā praktiski neieguldot nekādus līdzekļus, bija fenomenāla. Viņa neizsīkstošā enerģija un zinātkāre līdzās neaprēķināmībai bija tas, kas reizē gan atvēra, gan aizvēra durvis.

Klasiskās mākslas galerijā „Antonija” līdz 5. novembrim skatāma Mati Miliusa kolekcijas darbu izstāde. Līdzās Latvijā zināmu mākslinieku – Ilmāra Blumberga, Normunda Brasliņa, Andra Brežes, Māra Ārgaļa, Miervalža Poļa, Edgara Vērpes, Maijas Tabakas, Aijas Zariņas un daudzu citu – darbiem galerijā eksponēti arī pasaulē pazīstamu un leģendāru 1970.–1980. gadu Krievijas nonkonformisma, andergraunda gleznotāju un grafiķu darbi, t. sk. Maskavas konceptuālisma pārstāvju – Iļjas Kabakova, Andreja Monastirskija, Ivana Čuikova – gleznas, krievu nonkonformista Ļeva Kropivņicka grafikas un Maskavas avangarda mākslas grupas Мухаморы dibinātāja Svena Gundlaha kolāžas, kā arī daudzu citu tā laika avangarda mākslinieku darbi.

Kas tad bija šis Mati Miliuss, kura kolekcija var lepoties ar šādiem vārdiem?


Iļjas Kabakova darbi Mati Miliusa kolekcijā mājā, kur viņš dzīvoja. Ap 2003. Foto: Inese Baranovska

Kolekcionārs jau kopš agras jaunības

Mati Miliuss nāca no Tartu, viņam bija bibliotekāra izglītība, bet padomju laikos viņš strādājis par sargu. „Pirmā interese par mākslu radās ap 1962. gadu, kad Mati skolotāja Helēna Ivaska-Kulpa centīgo puisi par labām mācībām apbalvoja ar grāmatzīmēm no sava tēva – ekslibru pētnieka Udo Ivaska – kolekcijas. 1966. gadā Mati iepazinās ar mākslas kolekcionāru Martu Lepu un sāka interesēties par pirmskara igauņu grafiku, nopērkot pat dažus darbus. 1968. gadā kinorežisors Pēters Urblu viņu iedvesmoja krāt laikmetīgo mākslu, pārliecinot, ka šajā laukā viņš varētu pārspēt muzejus. 1974. gada pavasarī Mati sajūsmināja latviešu gleznotājas Līvijas Endzelīnas izstāde Tartu Mākslas muzejā. Tas rosināja interesēties arī par citu latviešu mākslu. Vasarā Gaudeamus (studentu dziesmu un deju svētki – red.) laikā Mati iepazinās ar fotogrāfu un kinoamatieri Haraldu Elceru un režisori Māru Ķimeli un kopā ar viņiem devās savā pirmajā „sirojumā” uz Latviju. Pats pirmais latviešu mākslinieks, kas uzdāvināja savu darbu Mati Miliusa kolekcijai, bija Māris Ārgalis. Sekoja iepazīšanās ar Miervaldi Poli un Līgu Purmali, Maiju Tabaku, Borisu Bērziņu, Ilmāru Blumbergu un daudziem citiem latviešiem. Kopš 1974. gada Mati „iefiltrējās” arī Maskavas un Pēterburgas pagrīdes avangarda mākslinieku lokā.” (Šeit un turpmāk citāti no Ineses Baranovskas raksta „Igaunijas fenomens – Mati Miliuss” žurnālā „Studija”, 2004, Nr. 6 (39)) Viņu interesēja viss, viņš pats brauca, meklēja un atrada.

Galerijas „Antonija” izstādes apraksts vēsta, ka Mati Miliuss bija viens no lielākajiem Baltijas un Igaunijas laikmetīgās mākslas kolekcionāriem. Iespējams, ka darbu skaita ziņā tā arī varētu būt, tomēr jāsaka, ka darbu kvalitāte viņa kolekcijā bija diezgan atšķirīga. Mākslinieks Andris Breže atceras: „Viņš ņēma pretī visu, viņam nebija izpratne par to, kas ir vai kas nav labs.” Rezultātā kolekcijā ir ap 1200 gleznu, grafiku un mākslas priekšmetu, kas nākuši no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas, Krievijas, Armēnijas, Kanādas, Azerbaidžānas un citām valstīm. Daļu savas kolekcijas Mati Miliuss savā laikā novēlēja Tartu Mākslas muzejam, par ko Igaunijas Kultūrkapitāla fonds viņam maksāja mūža stipendiju.


Juri Arraks. Mati Miliusa portrets. Foto: Inese Baranovska

„Bija grūti no viņa tikt vaļā, bet varbūt tā ir laba kolekcionāra īpašība.”

Tā Mati Miliusu raksturoja kāds latviešu mākslinieks. Jāteic, ka praktiski visi Miliusa kolekcijas darbi ir pašu mākslinieku dāvāti, vien dažus viņš ir nopircis, dažus iemainījis pret grāmatām utml. Kolekcija nemitīgi tika papildināta līdz pat Mati nāvei 2015. gadā, un tajā līdzās 20. gadsimta 70. un 80. gadu mākslai ir arī 21. gadsimta jaunās paaudzes igauņu un latviešu mākslinieku darbi.

Savā intervijā mākslas zinātniecei Inesei Baranovskai žurnālā „Studija” Mati Miliuss stāsta par gadījumu, kad viņš nopircis igauņu mākslinieka Juri Arraka gleznu: „Šo te Arraka bildīti es esmu pircis pats par savu honorāru. Saņēmu 100 rubļus par aktiera darbu: viena sava drauga filmā spēlēju pašu galvenāko gangsteri, 1979. vai 1980. gadā tas bija...”. Un turpat arī atzīst, ka mākslas darbus ir pircis ļoti reti un „ne par lielām naudas summām – kādiem 25 rubļiem, ne vairāk”.


Pētera Mudista darbs “Mati Miliuss uz kalna” (1979). Ciemos pie Mati Miliusa. Ap 2003. Foto: Inese Baranovska

Interesanta satikšanās Mati Miliusam bijusi ar gleznotāju Induli Zariņu, par kuru viņš runā jau pieminētajā intervijā: „1975. gadā Ārzemju mākslas muzejā atklāja Piņņa izstādi, viņš mani bija uzaicinājis. Tur es arī iepazinos ar Induli, tas bija piektdienā, tad viņš mani uzaicināja pie sevis uz darbnīcu sestdien divos, tur pie Doma laukuma. Zariņš tā uzreiz saka: es neciešu igauņus, bet jūs neesat igaunis, jūs esat ebrejs! Tad viņš teica Haraldam (Elceram): „Uzkāpiet tur augšā un paņemiet šo mapi”. Tā bija mape ar zīmējumiem, ko viņš mums rādīja, sakot: „Skatieties, katrs zīmējums maksā 150 rubļus”. Es teicu, ka nepērku mākslu, parasti man to dāvina. Tad viņš parādīja savu pašportretu – gleznu. Teica, ja patīk, tad lai maksāju 500 rubļus. Tad nolika gleznu uz grīdas un bradāja pa to. Pēc tam teica: „Ņemiet, ja gribat”. Es neņēmu. Tā manā kolekcijā nav Induļa Zariņa darbu, toties ir darbi no Kaspara, Vijas un Kristapa Zariņiem.” Mākslinieks Kaspars Zariņš gan apšauba šī stāsta patiesību, uzskatot, ka viņa tēvs šādi nekad nebūtu rīkojies ar savu darbu.
70. gados Mati Miliuss iepazinās arī ar mākslinieku, tolaik vēl studentu, Miervaldi Poli. Rezultātā tapa zīmējums uz kartona „Mati Miliuss. Igauņu kolekcionārs. Tartu. 1974.11.XI”, kas iekļauts topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā. Miliusa kolekcijā nonāca arī Miervalža Poļa pašportrets. Tas tika iegūts derībās jeb bārdas griešanas akcijā. Polis ar Miliusu saderēja – ja kolekcionārs nodzīs savu kuplo bārdu, kas jau bija kļuvusi par viņa tēla neatņemamu sastāvdaļu, viņš dabūs gleznu par 100 rubļiem. Bārdas griešana notika kā publiska performance. „Tādas bārdas griešanas ir bijušas divas – kaut kas līdzīgs noticis arī Igaunijā,” stāsta Inese Baranovska.


Mati Miliuss pie Ilmāra Krūsamē gleznas. Mati Miliusa kolekcijas izstāde Tartu Universitātes vēstures muzejā. 2015. Foto: Ingmar Muusikus

Kā gan Mati Miliuss panāca, ka mākslinieki savus darbus viņam uzdāvina? „Viņš prata aizrunāt cilvēkus,” saka Inese Baranovska. Daži piekrita savus darbus dāvināt, „lai atkratītos”, dažreiz tas notika izstāžu atklāšanās, kad visi bija zināmā alkohola reibumā. Bet itin bieži mākslinieki arī labprāt kaut ko uzdāvināja, uzzinot, ka kolekcijā priekšā jau ir lieli un skaļi vārdi. Mākslinieks Vladimirs Pavlovs atklāj – savā laikā Miliuss stāstījis, ka visi igauņu grafiķi no katra sava darba pa vienam eksemplāram viņam dāvinot. Vienu brīdi Latvijas jauno mākslinieku vidū pat bija prestiži Mati kaut ko uzdāvināt un rakstīt CV, ka darbi atrodas viņa kolekcijā. Tā Miliusa kolekcijā nokļuva Andra Vītoliņa u.c. autoru darbi, bet, piemēram, mākslinieks Normunds Brasliņš speciāli viņa kolekcijai uzgleznoja paša Mati portretu. Jāsaka, viņa glezna un jau minētais Miervalža Poļa darbs nav vienīgie Miliusa neparastās personības atainojumi – viņu gleznojuši arī Juri Arraks, Lilija Dinere, Māra Rikmane, Antonija Lutere, Lembits Leps, Tīts Pāsuke u.c. Bet igauņu tēlnieka Tīu Kirsipū skulptūra „Miliuss: zelta rokas”, pieminot pagājušajā gadā viņsaulē aizgājušo kolekcionāru, šovasar rotāja Tallinas mākslas nedēļas notikumus, aicinot radīt pašbildes ar sevi un skulptūru.


Mati Miliuss itin bieži viesojās Latvijas Mākslas akadēmijā – vāca no studentiem darbus un pieteicās arī par modeli. Foto no Ineses Baranovskas personīgā arhīva

Dzīves performances meistars

Raugoties uz Mati Miliusa tēlu un to, kā viņš dzīvoja, šķiet, ka visa viņa dzīve ir bijusi kā viena liela performance. Inese Baranovska savu pirmo satikšanos ar viņu atceras no 80. gadu radošajām nometnēm – „tur parādījās arī apaļš, bārdains vīrs, braucot uz saliekamā riteņa, atšķirīgs no vidējā Padomju Savienības iedzīvotāja. Kas tas par tādu trako? Tas ir Mati! Kolekcionārs”. Vai, piemēram, stāsts par to, kā pēc izstādes atklāšanas Mākslinieku savienības galerijā un pamatīgas vīna lietošanas, Miliuss sastrīdējies ar savu draudzeni un, bēgot no viņas, pavisam kails skraidījis pa visiem Mākslinieku mājas stāviem. Vai arī tas, kā pēc veiksmīgi pārdotā Miervalža Poļa pašportreta 2000. gadu sākumā Mati no Tartu uz Rīgu lepni braucis ar taksometru. Vladimirs Pavlovs stāsta, ka taksis nereti tika izmantots arī, lai transportētu mākslas darbus uz un no izstādēm Tartu.

Nav nejauši, ka 80. gados Mati Miliuss veidoja vairākas mākslas performances un hepeningus – mērcējās strūklakā un lasīja pašsacerētu dzeju. Viņa performance strūklakā tikusi iemūžināta fotogrāfa Haralda Elcera filmā „Mati Miliusa neprātīgais manifests”, savukārt Marģeris Zariņš par Mati Miliusu pat uzrakstīja stāstu, kas 1987. gadā tika publicēts žurnālā „Karogs”.*


Normunds Brasliņš. “Miliusa portrets”. Foto: Inese Baranovska

Saikne ar Latviju

90. gadu otrā pusē–2000. gadu sākumā Mati Miliuss uz Rīgu brauca itin bieži. Tas saistīts ar vairākām izstādēm, kuru iniciators viņš savā ziņā bija.

Viens no cilvēkiem, ar kuru Mati vienoja cieša saikne, bija arhitekts un mākslas mecenāts Vello Remmerts, pēc tautības igaunis. 2001. gada oktobrī Vello Remmerts aizgāja mūžībā, un tā paša gada ziemā Miliuss griezās pie Ineses Baranovskas ar vārdiem: „Mums kaut kas jādara Vello piemiņai!”. Tā tapa ideja par izstāžu apmaiņas projektu, kā rezultātā 2003. gadā Tartu pilsētā notika plaša latviešu mākslas izstāde, savukārt Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā vienlaikus atklāja astoņu Tartu mākslinieku darbu izstādi. 2004. gadā LMS galerijā un Valsts mākslas muzejā (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) bija skatāmas izstādes no Mati Miliusa kolekcijas – Krievijas nonkonformistu darbu izstāde VMM, bet LMS galerijā – igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbu retrospekcija.


Tartu mākslas skolas projekts „Mati Miliuss kā modelis”. 2002. Mirjamas Maramā un Katrīnas Arrakas darbi. Foto no Ineses Baranovskas personīgā arhīva

„Ja Mati bija kāda ideja, viņš bija gatavs uz visu. Viņš prata būt hameleons – nospēlēt to, ko vajag – iežēlināt vai parādīt, ka mākslai piederīgs”, atceras Inese Baranovska un turpina: „Bauda bija skatīties, kā Mati mīl mākslu, kā šo savu fatālo pieķeršanos viņš izpauž tīri fizioloģiski – kad Mati kaut ko labu ieraudzīja, viņš sāka skaļi elpot. Tajā pašā laikā Miliuss pret savu kolekciju neizturējās pārāk saudzīgi – grafikas lapas vilka laukā no gultas apakšas, kur tās glabājās... Tāds viņš ir, un otra tāda nav! Un to novērtēja arī citi. 2000. gadu sākumā, strādājot „Trīs brāļos”, mums Venēcijā bija sarunāta tikšanās ar Iļju Kabakovu, lai runātu par iespējamo darbu pirkšanu. Ieradāmies viesnīcas jumta terasē, kur Iļja un Emīlija Kabakovi brokastoja. Sākumā, īpaši no Emīlijas puses, bija diezgan augstprātīga attieksme. Sāku stāstīt, ka esmu strādājusi ar Mati Miliusu – veidojusi viņa kolekcijas izstādi –, un viņš vienmēr jūs pieminējis labiem vārdiem. Tajā brīdī Iļja atplauka un pacēla rokas pret debesīm ar vārdiem: „Mati! Eto svetoj čelovek! (Mati! Viņš ir svēts cilvēks!)”. Ar to durvis bija vaļā un saruna virzījās pavisam citā gultnē.”

Līdzīgs stāsts ir arī Vladimiram Pavlovam. Viņš ar Mati Miliusu iepazinās 1976. gadā Rīgā, kad vēl studēja dizainu Mākslas akadēmijā. Satikās un kopā aizbrauca uz Maskavu. Tur Miliuss Pavlovu iepazīstināja gan ar Maskavas neoficiālo mākslu, gan ieveda kolekcionāru lokā. Mākslinieks atzīst, ka pēc tam viņam visas durvis bijušas atvērtas un piebilst: „Viņš bija interesants cilvēks, viņš mīlēja mākslu un dzīvoja mākslā.“

* Žurnāls „Studija”, 2004, Nr. 6 (39)