RAKSTI  
Apģērbtā Maha. Ap 1803

Pēdējais vecmeistars un pirmais modernists 0

Tabita Sīmane
28/12/2011

Līdz 2012. gada 26. februārim Malmes mākslas telpā apskatāma Fransisko Goijas gravīru cikla “Kara šausmas” izstāde

Fransisko Hosē de Goija i Lusientess (1746–1828)

Kad 14 gadu vecumā spāņu mākslinieks, kas vēsturē iegājis ar vārdu Goija, sāka mācīties gleznošanas amatu, neviens nebūtu paredzējis, ka reiz viņš kļūs par vienu no lielākajiem Spānijas un visas Eiropas gleznotājiem un grafiķiem. Ja var ticēt viņa vēlāko laiku komentāriem, jaunībā Goija bijis parupjš slaists, kurš nebaidījies pārbaudīt drosmi pat vēršu cīņās. Dzīves laikā Goijam sekotāju nebija. Spānijā viņa glezniecība saglabājās kā unikāls fenomens. Pat visā sava laika Eiropas mākslā, kur uzplauka klasicisma un romantisma virzieni, nav atrodams nekas līdzīgs.

Goija piedzima 1746. gada 30. martā ragonas provinces Fuendetodosas ciemā. Viņa ģimene piederēja pie zemākās muižniecības jeb tā saucamās hidalgo kārtas, kas Spānijā parasti nozīmēja izteiktu goda izjūtu, nicinājumu pret fizisku darbu, kā arī absolūtu iztikas līdzekļu trūkumu. Pēc pārcelšanās uz provinces galvaspilsētu Saragosu Goija sāka apmeklēt baznīcas skolu, kur iepazinās ar vienaudzi Martinu Zapateru – līdz pat dzīves beigām viņš palika Goijas tuvākais draugs.

14 gadu vecumā Goija sāka mācīties pie gleznotāja Hosē Luzana (1710–1785), kurš bija pārņēmis itāļu vēlīnā baroka stilu un šo tradicionālo mākslas koncepciju nodeva arī saviem mācekļiem – viņš lika tiem pacietīgi kopēt no gravīrām vecmeistaru darbu kopijas un nepieļāva nekādu individuālas mākslinieciskas izteiksmes attīstīšanu.

Goija neguva ātrus panākumus mākslā. 1763. un 1766. gadā viņš devās uz Madridi, lai piedalītos Karaliskās mākslas akadēmijas konkursos, kas notika ik pa trim gadiem, bet neieguva nevienu pašu balsi. Taču 1773. gadā viņš apprecējās ar Hozefu Baijo – saites ar ietekmīgo Baijo ģimeni turpmāk nenoliedzami ļoti sekmēja viņa mākslinieka karjeru.

Akadēmijas konkursa galvenā balva bija stipendija mākslas studijām Romā, un tā kā tolaik katra mākslinieka sapnis bija studiju ceļojums uz Romu, Goija nolēma doties uz Itāliju pats par saviem līdzekļiem. Viņš uzturējās Romā aptuveni gadu, īpašu uzmanību šajā laikā pievēršot fresku gleznošanas tehnikas apgūšanai. Itālijā Goijam beidzot izdevās iegūt arī akadēmisku atzīšanu. 1771. gadā viņš piedalījās slavenas Parmas akadēmijas konkursā ar gleznu “Hannibals pirmo reizi vēro Itāliju no Alpu kalniem”, kas bija tam laikam tipiska vēsturiskās glezniecības tēma. Žūrija ļoti atzinīgi novērtēja Goijas vieglo triepienu un izteiksmīgo figūru atveidojumu, taču pirmo vietu viņam nepiešķīra.


Pašportrets. 1795

1771. gada rudenī pēc atgriešanās no Itālijas Goija pieteicās savam pirmajam lielajam pasūtījumam – izgleznot vienu no Nuestra Sefiora del Pilar baznīcas velvēm Saragosā. Freska tika ļoti atzinīgi novērtēta, drīz pēc tam sekoja citi lieli reliģisko gleznojumu pasūtījumi, tostarp, fresku cikls Sobradiela pils kapelai Saragosā (vēlāk šie gleznojumi tika noņemti no sienām un pārnesti uz audekla). Mākslinieks bija ieguvis stabilu reliģisko fresku gleznotāja reputāciju un sāka saņemt daudz pasūtījumu no Saragosas un tās apkārtnes baznīcām.

Kad Goija uzsāka savu karjeru, spāņu mākslā pēc zelta laikmeta, ko bija iemiesojuši Velaskess, Muriljo, El Greko un citi lielie meistari, bija iestājies panīkums un akadēmiska rutīna. Lai iedvestu spāņu mākslai svaigu elpu, karalis Karloss III uz savu galmu uzaicināja divas nozīmīgas Eiropas mākslas personības – Antonu Rafaelu Mengsu un Džovanni Batistu Tjepolo. Ja Tjepolo savā mākslā iemiesoja rokoko glezniecības norietu, tad 33 gadus vecais Mengss bija vadošais agrīnā klasicisma pārstāvis. Mengss ātri kļuva par prominentu figūru Madrides mākslas aprindās, viņa viedoklis kļuva par gaumes noteicēju, viņš reformēja Mākslas akadēmiju, kļuva par Karaliskās gobelēnu darbnīcas vadītāju un aktīvu jauno talantu atbalstītāju. Par Goiju viņš, visticamāk, uzzināja no Baijo, ar kuru kopā strādāja pie Madrides karaļa pils dekorēšanas. Kad 1774. gadā Goija bija pabeidzis apjomīgu sienu gleznojumu ciklu par jaunavu Mariju karteziāņu klosterim Aula Dei pie Saragosas, kas kopumā aizņēma 240 kvadrātmetrus, Mengss pasūtīja viņam šo darbu kopijas un uzaicināja Goiju ieradās pievienoties Karliskajai gobelēnu darbnīcai galvaspilsētā. Lai gan nav šaubu, ka Goija pamatīgi studēja mākslas virzienus, ko reprezentēja Tjepolo un Mengss, tomēr viņa darbos tikpat kā nav nolasāmas jelkādas atsauces ne uz neoklasicisma, ne uz rokoko ietekmi. Viņš jau agri norobežojās no vadošajām mākslas stilistiskajām tendencēm, un viņa vēlīnie darbi ar enerģisko, brīvo triepienu atstāj pat īpaši antiklasisku efektu. Nākamā lapa >>