Foto

Diskusija «Māksla un publiskā telpa»

Arterritory.com

Arterritory.com
16/09/2016

Foto: Kristīne Madjare

  Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju” 

Pirms pāris nedēļām Arterritory.com aicināja uz diskusiju sešus dažādu jomu profesionāļus, lai tuvojošās tēlniecības kvadriennāles kontekstā aktualizētu jautājumu par mākslas vietu Rīgas publiskajā telpā. Ideja par to jau ilgāku laiku urdīja mūsu prātus, jo pilsētvides apdzīvošana ar kvalitatīviem mākslas objektiem ir katras savi cienošas pilsētas atpazīšanas zīme. Rīgā jau kādu laiku publiskās telpas projekti kā tādi teju vispār nenotiek. Ir daži veiksmes stāsti, kas realizējušies pirms dažiem gadiem – kā Ojāra Pētersona “Tilts pāri jūrai” (2001) uz AB dambja, Sarmītes Māliņas instalācija “Nepamatots prieks” (1995), kas saņēma arī starptautiskās žūrijas balvu SMMC-Rīga izstādē „Piemineklis“, Gļeba Panteļejeva „Melnais slieksnis“ (2003) pie bijušās VDK ēkas Stabu ielā. Jāatzīmē arī Tēlniecības kvadriennāles aktivitātes un Borisa un Ināras Teterevu fonda programma „Māksla publiskā telpā“. Tomēr vēl aizvien Rīgas pilsētvidi nejūtam kā mākslai atvērtu vietu. Par to, kālab izveidojusies šāda situācija, „Vīna Studijā“ aicinājām uz sarunu Tēlniecības kvadriennāles Rīga 2016 “Konservatīvisms un Liberālisms“ kuratoru, tēlnieku Aigaru Bikši, sociālantropologu Viesturu Celmiņu, arhitekti Zaigu Gaili, bijušo Rīgas pilsētas būvvaldes Pilsētvides dizaina pārvaldes Reklāmas saskaņošanas nodaļas galveno mākslinieku Ati Lūsi, uzņēmēju un mārketinga speciālisti Agnitu Vāveri. No Arterritory puses diskusijā piedalījās Daiga Rudzāte un Una Meistere.

 

Daiga Rudzāte: Ideja par diskusijas – „māksla un publiskā telpa“ – nepieciešamību Arterritory komandas iekšienē dzīvojusi jau ilgāku laiku. Un šobrīd notiekošā tēlniecības kvadrinnāle bija iemesls, kas šo ideju materializēja. Ja paraugāmies pasaules kontekstā, teju katra metropole šodien lepojas ar ļoti aktīvu publiskās telpas mākslas ainu – gan ar ilgtermiņa, gan ar īstermiņa projektiem. Piemēram, Sculpture in the City Londonā, Versaļas pils plaši pazīstama ar grandiozu un izaicinošu ikgadējo laikmetīgās mākslas skati, tāpat Florence, Zalcburga, Prāga u.c. Vienlaikus Rīgā jau ļoti ilgstoši publiskās telpas projekti kā tādi teju vispār nenotiek. Kālab izveidojusies šāda situācija? Dzirdēti visdažādākie viedokļi  – sākot ar nepietiekamu un vispār neeksistējošu finansējumu, beidzot ar ekstremālākiem apgalvojumiem: varbūt mentāli neesam ieprogrammēti radīt veiksmīgu mākslu publiskajā telpā; varbūt vispār  nespējam redzēt formu....

Varbūt uz šo problēmu iespējams paraudzīties arī no tāda skatpunkta, ka māksla publiskajā telpā ir demokrātiskas sabiedrības iezīme, kas dziļākajā būtībā liecina arī par vēlmi izteikties. Un mums pietrūkst drosmes „palikt sevi zem sitiena“,  un, iespējams, vispār nav ko  teikt? 90. gadu sākumā notika, piemēram, “Valsts”, kas izgāja pilsētvidē un laikmetīgā māksla tik eksponēta sev neraksturīgās vietās, Ojārs Pētersons uz AB dambja uzslēja savu “Tiltu pāri jūrai”, kas bija spilgta zīme...

Zaiga Gaile: Naudas trūkumā noteikti nē. Pēdēja katastrofa ir Krišjāņa Barona iela. Es gribētu jautāt, kas ir projekta autors. Tur nav runa par drosmi, bet par pārmērības sajūtu. Tur ir izmantoti 10 veidu bruģakmeņi! Kāpēc Operas priekšlaukums pēkšņi ir sarkans? Nav jātiek nemaz līdz tēlniecībai. Pēdējā laika lielākais biedēklis ir labiekārtošana. Mums Latvijā nav ainavu arhitektu – varbūt problēma ir tajā, ka nav skolas. Vai arī mūsu arhitektu izglītībā šī pilsētas telpas arhitektūra ir ārkārtīgi slikti attīstīta.

Una Meistere: To pašu jau saka arī par tēlniecības skolu, ka tā ir ļoti vāja – izskanējis pat viedoklis, ka pēc Zāles vēriena ziņā mums nekā nav.

Z. G.: Bet mums ir Salaspils, kas, manuprāt, ir absolūts pasaules līmenis. Arī Okupācijas muzeja ansamblis nav slikts un pat tie karognesēji Daugavmalā arī ir labi.

D. R: Aigar, vai vari nosaukt pēdējā laika veiksmes stāstus tēlniecībā?

Aigars Bikše: Ja runājam par to, kāpēc sabiedrībā ir vajadzīga publiskā tēlniecība, – ir jāpauž kādi kopēji mērķi. Publiskā tēlniecība ir tāpat kā alu zīmējums – cilvēks zīmēja vērsi, kā viņš to noķer. Tā ir kā neirolingvistiskā programmēšana. Tāpat arī mūsdienu tēlniecība ir šīs neirolingvistiskās programmēšanas pamatlieta. No šī viedokļa ir jautājums par to, ka sabiedrībā nav īsti vajadzības kādas idejas programmēt vai postulēt. Šobrīd vizuālais fons ir ļoti daudz reklāmas. Tās programmē to, kas sabiedrībai idejiski ir svarīgi.

D. R.: Bet Londonā arī ir reklāmas.

A. B.: Bet cik ilgu laiku Londona ir bijusi impērijas galvaspilsēta? Rīga ir galvas pilsēta 20 gadus tagad un 20 gadus pirmās neatkarības laikā. Ir nosacījumi, kuru rezultāts ir šāda situācija. Ja vēlamies kā piemērus piesaukt Brīvības pieminekli vai Brāļu kapus – cilvēkiem ļoti gribas atzīmēt savu neatkarību, vesela cilvēku grupa ir sapratusi, ka viņiem ir valsts, un viņi vēlas to iezīmēt. Pirms Pirmā pasaules kara, neviens taču nedomāja, ka Latvija var pastāvēt. Un tas tiek izdarīt ļoti skaidri un ar lieliem publiskiem nosacīti reklāmas objektiem.

D. R.: Vai māksliniekiem šodien nav vēlēšanās un nav ko teikt?

Agneta Vāvere: Pastāstiet, kas ir tie veiksmes stāsti?

A. B.: Man bija liels prieks par apaudzēto Lielu kapu kapliču 2004. gada kvadriennālē, lietuviešu mākslinieka Giedra Mazura darbs.

Atbrauc skotu režisors uz Rīgu un saka: „Jums ir tik maz publiskās mākslas, bet jums ir tiks daudz mašīnu ar tumšajiem stikliem.“ Tas tikai nozīmē to, ka šeit cilvēks nejūt publisko telpu kā savu. Viņš iesēžas mašīnā, aizbrauc uz dārzu, un tur viņam ir vai nu rūķis, vai smuks labiekārtots, ar bruģi noklāts lauciņš.

Es piekrītu, ka nauda nav būtiskākais šajā jautājumā. Meksikā, kas nav pati bagātākā valsts, ir ļoti daudz publiskās mākslas – tāpēc, ka tur ir katoļu tradīcija. Es to daļēji skaidroju ar to, ka mums nav bijusi pašiem sava valsts ar galvaspilsētu – nav tradīcijas runāt par kādu svarīgu kopīgu ideoloģiju.

A. V.: Bet, ja arhitekti redzētu, ka ir šādi darbi, iespējams, jau projekta veidošanas budžetā būtu iestrādāts tas, ka jābūt šiem 0,5 %.

Atis Lūsis: Man liekas svarīgi tas, ko Zaiga jau minēja par raibumu. Es uz to skatos daudz plašākā kontekstā un te sākas jautājums pa grafisko kultūru, par mūsu izpratni, par to, ko mēs gribam redzēt un cik tālu atļaujamies iet. Šobrīd pilsētā situācija ir izšķīdusi. Pirms laika būvvaldē vēl notika meklējumi, tā bija tāda puslīdz koncentrēta vieta, kur sanāca informācija, kur varēja dalīties un to nodot tālāk. Šobrīd nekā tamlīdzīga mums vairs nav. Pilsētas vides dizaina pārvaldē, kurā strādā vairāk kā 20 cilvēku, ir divas profesionālas mākslinieces.

D. R.: Bet kā tas notiek – normālā situācijā pilsētplānošanai būt jānotiek saskaņā ar publiskās mākslas programmu. Vai kaut kas tamlīdzīgs vispār ir bijis?

A. L.: Nē, tāda programma līdz šim nav bijusi. Uz to mēs savulaik gājām, bet tas nobruka, nekas pāri nepalika.

Runājot par laikmetīgās mākslas projektiem, atceros vienu lielisku objektu Lielajos kapos – man diezgan grūti nācās viņu saskaņot, bet pēc tam man bija vilšanās, kad pēc tam ilgus gadus tas bija grausts, kas diskreditēja vidi, kas daļēji ir arī autora vaina. Vēl viens jautājums – mākslinieks rada savu darbu, bet kas notiek pēc tam? Uzstādot kādu objektu, ir jābūt skaidrībai par to, kas notiks tālāk – vai tam ļaus sabrukt, vai to apsaimniekos, kas un cik bieži to darīs. Tādas programmas nekad nav bijis.

Una Meistere: Vai ir bijušas kādas privātas iniciatīvas?

A. T.: Es personīgi esmu saskāries ar ļoti skumīgiem piemēriem.

A. B.: Bet tas, ko dara Teterevu fonds tagad?

D. G.: Tā ir viena no iniciatīvām, kas būtu jāmin kā pozitīvs piemērs tam, ka kaut kas notiek.

Viesturs Celmiņš: Bet, ko mēs šajā gadījumā saprotam ar publisko telpu?

D. G.:  Šajā gadījumā mēs vairāk orientējamies uz pilsētvidi.

V. C.: Visdrīzāk tas ir Rīgas vēsturiskais centrs, par ko mēs runājam. Nevienu šeit neinteresē, kas notiek pie „Minskas“.

D. R.: Nē, tas interesē gan, jo tā ir vesela mūsdienu pasaules tendence...

V. C.: Bet tomēr tas nevienu nerausta, jo tas notiek snobiskos apstākļos. Sarkandaugavas vai Doles ikdiena neinteresē nevienu, izņemot – līdz ko to sāk trendot, tad kāds mākslinieks kaut ko aizved uz turieni.

D. R.: Es varētu oponēt, jo Aigars ar tēlniecības kvadriennāli regulāri iziet uz tā dēvētajām marginālajām zonām.

V. C.: Jā, arī LMC to dara. Tās ir Rietumu pasaules tendences, bet jautājums ir, vai mēs tās importējam, vai padarām tās organiskas un veidojam no vietējās ekosistēmas? Vēsturiskajā centrā visdrīzāk šī intensitāte būs lielāka nekā atsevišķu iniciatīvu radīta enerģija uz guļamrajoniem.

Mums ir Baltā nakts, mums ir Muzeju nakts, „Staro Rīga“, „Survival Kit“, bet jautājums ir – vai šie pasākumi jums šķiet saistoši, vai tas ir tas, ko mēs meklējam?

D. R.: No tā visa kā publiskās telpas projektu es definētu tomēr tikai „Staro Rīgu“, jo tante, kas iet uz tirgu, „Survival Kit“ nepamanīs, bet, iespējams, vakarpusē viņa pamanīs „Staro Rīgu“.

V. C.: Ja mēs runājam par eksponēšanu kopumā, mums ir daudz vairāk eksponēta sabiedrība nekā pirms 15 gadiem. Tad nebija apdrukātas automašīnas, tramvaji, jebkurš nevarēja savu produktu eksponēt uz ielām. Līdz ar to cilvēkiem redze bija mazāk noslogota. Tagad mums ir pārsātinājums, bet pārsātinājums ir arī citviet. Te mēs nonākam pie tā, ka vide ir pārsātināta, iedzīvotājs interesējas par to, ko interesējas. Jautājums ir – kā mēs varam trāpīt par publisko mākslu kā retorikas līdzekli. Jebkurš objekts ir sarunas precedents, bet publiskā ārtelpa šajā kopējā ķēdītē ir pēdējais nogrieznis. Laba publiskā māksla dzimst no publiskās sfēras, kas vēsturiski ļoti reti ir bijusi valsts prerogatīva. Ar to nodarbojās privātā sfēra.

A. B.: Publiskā telpa ir ļoti būtisks ideoloģijas ierocis.

V. C.: Protams, bet vienmēr notiek cīņa par to, kuram ir tiesības ko darīt publiskajā telpā. Tāpēc pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas saka – šādas lietas nevarēs eksponēt, katoļi saka – to nevarēs eksponēt utt.

D. R.: Un mēs par to necīnāmies!

A. B.: Tā nevar teikt, ka nav cīņas.

D. R.: Vai vari atcerēties daudzus skandālus, kad tev liek novākt mākslas darbu?

A. B.: Pagājušajā tēlniecības kvadriennālē bija. Bet gribu teikt, ka šādas cīņas ir tikai normāli.

Agnita Vāvere: Ja paskatāmies uz piemēriem Amerikā, Francijā. Ir brīnišķīgs stāsts par Nanti – mazu pilsētiņu Francijā. Pilsētas mērs atbalstīja pilsētas kultūras un mākslas notikumus 10–15 gadu garumā. Šobrīd viņš ir Francijas ārlietu ministrs. Franči paši saka – ja nebūtu šī kunga, kas šo lietu saprot, mīl, nekas nenotiktu. Piemērs ar Kristo un Žannas Klodas projektu The Gates Ņujorkā – viņi to realizēja tikai tad, kad par pilsētas mēru ievēlēja Blumberga kungu, kurš klusībā pats kolekcionēja mākslu. Visi šie publiskās mākslas projekti ir saistīti ar to – ja te nav pilsētas pašvaldības vai institūcijas atbalsts, tad pietrūkst šī plānošanas procesa.

V. C.: Bet kā mēs nokļūstam pie mēra? Tie ir tie paši tikumi, kas ir mājas siltināšanā, – cilvēki strīdas un no strīda gara par to, kurš tīrīs sniegu un siltinās māju. Tie paši tikumi, kas cilvēkiem liek pieprasīt kaut ko no publiskās pārvaldes, t. sk. publiskās mākslas objektus. Šo mēru rada politiskā augsne, kas no mēra kaut ko pieprasa, un tad sākas lobēšana, kas ir jebkuras Rietumu sabiedrības viens no instrumentiem, kā nonāk pie mākslas. Valsts tikai reaģē uz to.

A. L.: Tās ir blēņas, māksla nevienam nav vajadzīga. 

Z. G.: Bet mēs nevaram teikt, ka Rīgas mērs neatbalsta mākslu. „Staro Rīgā“ ir ieliktas ļoti lielas naudas. Bet, piemēram, braucot cauri Vērmanes dārzam un tālāk gar kanālmalu, es redzu mazus objektiņus, kurus nezinu, kā lai nosauc, lai nelietotu rupju vārdu. Mēs nevaram teikt, ka nekas nenotiek. Un ir arī daži veiksmes stāsti. Tomēr man gribētos parunāt par to, vai latviešiem ir laba tēlniecības sajūta. Sāku arvien vairāk domāt par to, kas ir mūsu tradīcija – arhitektūras monumentalitāte, lauku sētas un ainava – tā, pēc manām domām, ir fantastiska vērtība. Tāpat arī Rīgas fasādes – mums bija ļoti laba tēlnieciskā sajūta, jo Rīgas mājas ir ļoti skaisti dekorētas, tāpat mums bija ļoti kulturāli žogi, skaisti pieminekļi, un tad notika pārrāvums. Vai te nav iespaids no padomju laika monumentālās tēlniecības programmas. Manuprāt, mūsdienu tēlnieki nejūt telpu pilsētā. 

A. B.: Es pilnīgi nepiekrītu. Manuprāt, tam pamatā ir divas – pirmkārt, Rīga nekad iepriekš ilgu laiku nav bijusi galvaspilsēta...

V. C.: Vai Nante ir galvaspilsēta? 

A. B.: Otrs – mēs kā kultūra pamatā esam luterāņi.

Z. G.: Bet kāpēc luterāņiem nevarētu būt laba tēlniecība pilsētvidē? 

A. B.: Viņiem nevajag krāmus, jo luterāņi ir pa tiešo savienoti ar Dievu.

V. C.: Es domāju, ka bija ļoti precīzs problēmas noformulējums – mums ir māksla publiskajā telpā, bet diemžēl mums tā neliekas saistoša. Līdz ar to būtu jārunā par izšķirtspēju.

A. B.: Ja vesela tēlnieku paaudze nestrādā ar publisko telpu, tad nebūs arī tas rezultāts.

A. V.: Vai kā Mākslas akadēmijas mācībspēks vari pateikt, kādas ir mūsu potences? Vai mums rokās ir tā plastikas sajūta?

D. R.: Vai nav tā, ka mums īsti nav ideju? Varbūt mums tiešām nav dots, ja runājam par darbu kvalitāti un spēju izaicināt, pārsteigt?

V. C.: Tomēr jau divus gadus pēc kārtas Arhitektūras balvas konkursā kā ļoti nopietni kandidāti uz balvu ir vides objekti. Tāpēc man ir jautājums – ja kapacitāte mums ir, un mēs jūtam telpu, vai tas būtu finansējums? Vai tiešām Ušakovs un būvvalde apstādina projektus, kas būtu kaut mazliet strīdīgāki?

A. B.: Padomju laikā valstī bija tēlniecības programma, kam bija paredzēta nauda. Tās divas Terpilovska veidotās bronzas figūras krastmalā mūsdienu naudas izteiksmē izmaksātu 500000 eiro. Toreiz katru gadu notika vairāki konkursi, tajos piedalījās, taisīja darbus, gan labāku, gan sliktākus, un tāpēc uztaisīja gan Salaspili, gan citas lietas. Ja nav intereses un nav, par ko runāt, tad nebūs arī valodas. Ja nezināt, par ko sarunāties, kur jums valoda radīsies?

V. C.: Vai runa ir par pasūtījumu vai naudu?

A. B.: Ja nav pasūtītāja, nav arī izpildītāja. Bet, ja ir kāds trakums un ir pasūtītājs – publiskā māksla notiek! 

A. V.: Berga Bazārā ir brīnišķīga Ilmāra Blumberga veidota strūklaka.

Z. G.: Tas jau bija pirms kāda laika. Veidojām veselu pilsētas kvartālu, ansambli – es zīmēju puķu kastes, soliņus, dizainēju lampas un bruģim musturu. Tad mēs nonācām pie tā, ka mums ir burvīgs pagalmiņš, un mēs izsludinājām pieciem tēlniekiem konkursu par skulptūru tajā. Un man bija ārkārtīga vilšanās, jo neviens nejuta telpu. Viss beidzās ar to, ka atradām Folka skulptūru, kuru mēs atlējām. Otrs konkurss bija par strūklaku viesnīcas „Bergs“ priekšā. Un atkal piedāvāti tika ļoti smagnēji darbi. Tad man arī radās sajūta, ka mūsdienu tēlniekus ir samaitājis monumentālās tēlniecības plāns – viņi nevar domāt telpā un viņiem ārkārtīgi nepieciešams izpausties lielos mērogos.

Blumbergs ir ārkārtīgi spēcīgs scenogrāfs un viņš uztaisīja 11 skices, kuras visas mums ārkārtīgi patika.

A. V.: Ja būtu vairāk šādas sadarbības starp arhitektiem un māksliniekiem, tā būtu ciešāka, ja būtu lobiju grupa, kas mēģinātu uzturēt šo jomu aktīvu, tas arī veidotu šo publiskās mākslas vidi.

A. L.: Tieši tā tas arī notiek.

Z. G.: Veiksmīgs piemērs arī ir Olgas Šilovas „Rīgas torņu skaitītājs“ pie Swedbank ēkas.

A. V.: Biju šī projekta menedžeris. Braukājot pa pasauli es redzēju, ka ir maziņa Pikaso skulptūra muzejā un liela – pie valdības ēkas. Tas man iedeva domu, ka nevajag māksliniekiem pasūtīt kaut ko jaunu, bet piedāvāt darbus, kuri viņiem jau ir mazākā formātā vai skicēs un kurus varētu izveidot lielus. Tika pieaicināts arhitekts, gribējās lielāku ekspertīzi tam, ko izvēlēties.

V. C. Varbūt tad mēs novirzāmies pie tā, ka vajag mazliet spraigākus atlases kritērijus? Gan Baltajā naktī, gan Muzeju naktī un „Staro Rīga“ latiņa varētu būt mazliet augstāka. Vajadzētu mazliet pastaipīt publiku un likt tai piecelties uz pirkstgaliem.

A. V.: Eiropā parādās neatkarīgas aģentūras, kuras veido kuratori – pietiekošo jaudīgi, izglītoti un komunicēt spējīgi, t. sk. arī ar valsts institūcijām komunicēt spējīgi. Viņi palīdz mēram, kas atbalsta šīs lietas.

D. R.: Tā ir publiskās mākslas programma.

A. V.: Šīs neatkarīgās aģentūras izvēlas no lielajām izstādēm. 
Katru gadu arvien šausmīgāka egle parādās uz Brīvības ielas, varbūt tā vietā jāizvēlas kaut kas no kvadriennāles?

Z. G.: Un kas tās ir par eglēm, kas parādās uz Ziemassvētkiem, tādi studentu eksperimenti.

A. L.: “Egļu ceļš”, bet tas ir jau sevis izsmēlis.

Z. G.: Tās taču arī ir lielas naudas. Un vēl joprojām stāv tās “laiviņas” kanālā, vai tās dara mūsu kanālu skaistāku? Kas tās taisa?

A. B.: Bet par to, kad tēlnieks domā vienu domu, bet tur ļoti svarīga ir sadarbība ar arhitektu, kad tēlnieks saka – “tur es gribu tā” –, bet arhitekts atbild, “paklausies, tas neder”. Es arī strādāju ar Ilzi Liepiņu, projektējam kopā skulptūru, kas Teterevu fonda iniciatīvas ietvaros būs skatāma Botāniskajā dārzā.

Z. G.: Kā tas ir, jūs modelējat? Ar finieriem, ar kartoniem?

A. B.: Jā, staipām pa dārzu apkārt modeli.

A. L.: Tur jau tā lieta, es klausos par Berga Bazāru, tur viss ir ļoti pareizi un ļoti labi, tikai, cik ir to arhitektu, kas izdomā, ka vispār kaut ko vajadzētu? Cik ir to arhitektu, kas izdomās, ka tur vajag arī tēlniekus iesaistīt?

Z. G.: Un Līvu laukums, ar kuru mēs mokāmies jau cik gadus? Cik nav bijuši konkursi un nevar trāpīt! Tur ir viss, tur ir nauda. Kas notiek pie operas, kur skrien gaisā Māris Liepa un blakus stāv tāds maziņš Armistediņš ar sunīti? Kā lai to visu nosauc?

D. G.: Unai bija brīnišķīgs piemērs par Prāgu un Deivida Černija skulptūru pie Prezidenta pils. Pie mums nenotiek provokācijas. Vai mums ir bailes to darīt?

U. M.: Prāga pat bez pilsētas atbalsta ir sevi nobrendojusi, kā sava veida laikmetīgās mākslas galamērķi, tieši dēļ objektiem pilsētvidē, kuru autors ir viens ļoti izaicinošs un par vietējo slikto zēnu dēvēts skulptors Deivids Černijs. Šobrīd Prāgā ir deviņi viņa objekti, visi ir privāti pasūtījumi, atrodas privātās teritorijās, līdz ar to, viņš var atļauties būt gana provokatīvs. Viens no pēdējiem – 2013. gadā prezidenta vēlēšanu laikā viņš uz trim dienām, pretī vēsturiskajai impērijas pilij upes vidū izstūma milzīgu plostu – gigantisku purpura skulptūru, kas demonstrēja viena pirksta skaidru žestu valdībai. Tas varbūt nemainīja vēlēšanu iznākumu, toties izsauca milzīgu diskusiju vētru ne tikai vietējā vidē, bet arī valsts izpelnījās milzīgu publicitāti. Un šobrīd top vēl viens viņa darbs, kas noteikti izsauks līdzīgu reakciju. Mākslinieks saka, ka to neorganizē, bet ejot pa Prāgu, pie katra no šiem darbiem var manīt vismaz četras, piecas tūristu grupas, kam gidi stāsta par Černiju un viņa skulptūrām. Savā ziņā “Černija maršruts” ir kļuvis par vēl vienu veidu, kā iepazīt Prāgu, jo katru no objektiem ir jāatrod.  Piemēram, milzīga Kafkas galva, kas stāv kādā tirdzniecības centrā, – 40 tonnas smags kinētisks objekts, kurš rotē. Prāga ir Kafkas pilsēta un līdz ar to, šis objekts tev liek iziet arī visas pārējās Kafkas takas un savilkt to kopā ar 21. gadsimtu. Būtībā viņš ar savu trakumu un zināmu veiksmi ir sasniedzis mērķi, ko apzināti plānojot reizēm ir neiespējami izdarīt. Tāpēc mums liekas, ka tieši šis trakuma ir tas, kas pietrūkst Latvijas vidē.

V. C.: Bet kas ir tā ģenēze – kā mēs nokļūstam līdz tādam Deividam? Droši vien neviens no Čehijas, Prāgas Kultūras ministrijas darbiniekiem nebūtu atļāvis to vidējo pirkstu izstumt ārā. Līdz ar to ir jautājums, kā mēs vara radīt savējos Kaselus Latvijā, kur viņiem būtu iniciatīva savos pilsētvides kvadrātmetros eksponēt kaut ko tādu. Radīt sajūtu, ka mēs varam pirkt ne tikai mēbeles vai dārgas automašīnas, bet arī ieguldīt publiskos objektos. Mērs ir ģenēzes galapunkts, ir jābūt kaut kādam pieprasījumam Un svarīgi, lai lobiju grupa, kas, iespējams, nav pārāk turīga, bet kurai ir augsta izšķirtspēja, kas neļauj banalizēt publisko ārtelpu. Tie ir tie divi kritēriji pie kuriem ir vairāk jāstrādā, jo mums īstenībā ir gan kapacitāte, gan idejas, gan pārējais, bet pietrūkst tā kopējā augsne, kurā iekrīt tā ideja un var uzaugt.

U. M.: Vai ir daudz noraidīto projektu? Vai ir bijušas šīs idejas, kas ir saknē nodzisušas? Nav jau tā, ka tam procesam ir jānāk tikai no augšas. Es domāju, ka tā ir mijiedarbība un arī izglītības jautājums. Tas varbūt ir zemāka ranga, bet nupat bija brīnišķīgs, izglītojošs projekts Izraēlā, ko iniciēja viena vietējā mākslas galerija – uz vasaras sezonu pludmalē tradicionālo reklāmas stabu veidolā bija eksponēti izcili mākslas klasikas darbi, to reprodukcijas, katru papildinot ar stāstu. Tie cilvēki, kas atnākuši uz pludmali, protams, tam pievērš uzmanību, jo cik ilgi var cepināties saulē. Līdzīgs izglītojošs projekts ir arī Kioto – fantastiska Tadao Ando minimālisma betona celtne, brīvdabas muzejs, kas jau pats par sevi ir instalācija. Taču stāsts ir par to, ka šī ēka – dēvēta par “Tēlotājmākslas dārzu”, savā ziņā ir tāds Eiropas mākslas vēstures īsais kurss. Ando arhitektūrā iekombinētas hrestomātisku meistardarbu reprodukcijas. Tostarp Monē “Ūdensrozes”. Šis projekts ir meistardarbs pats par sevi, bet vienlaikus veic arī šo izglītojošo funkciju.

V. C.: Bet katrā no šīm situācijām ir vārdi, kas tur to avangardu, teiksim kā Goša Rubčinskijs, kas tagad kļuvis par veterānu – viņa kolekcijas pārdod Doverstrītā, bet viņš sāka kopā ar skeiteriem strādāt. Viņam pagāja astoņi un arī aifonam pagāja desmit gadi, kamēr tas kļuva par objektu, kuru visi iekāro. Pēc četriem pieciem gadiem, es domāju, ka izšķirtspēja būs vēl augstāka.

Deviņdesmitajos gados Kaspars Vanags taisīja reivus. Es, mazgadīgs būdams, gāju tur iekšā un ballējos, man bija trīspadsmit četrpadsmit gadi, tas nebūt nebija pārtikušāks laiks vai izglītotāks laiks kā tagad

D. R.: Deviņdesmitajos gados bija arī projekts “Valsts”.

U. M.: Bija Nepieradinātās Modes Asambleja.

V. C.: Bija uzdrošināšanās.

D. R.: Kuratori, kuri iebrauc no ārpuses, kā pirmo atzīmē, ka šeit nav sociāli politiski aktīvas izpausmes kā tādas. Varbūt tas ir iemesls, kālab arī nav šie provokatīvie mākslas darbi pilsētvidē?

A. B.: Kad taisīju savu piepūšamo figūru “Ideālists”, saskaņošana bija uz naža asmens. Sākot saskaņošanu, pie varas bija tēvzemieši, kas deva piekrišanu to izvietot kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā. Pagāja laiks un man zvana no Domes un saka, „Jūs to tur neliksiet!” – „Kā nelikšu, man viss saskaņots.” – „Nē, jūs citā vietā liksiet – pie Kongresu nama.” Pēc pusstundas zvana – „Ziniet, pie Kongresu nama arī neliksiet, tur ir Krievijas vēstniecība.” Tad es sadusmojos, teicu – „Likšu! Man ir saskaņojums, es būšu ar saviem studentiem, juristiem un televīziju.” Tur viss gāja uz konfliktu. Toreiz projektu izglāba pārvaldes vadītāja, kura aizgāja pie mēra. Objekts tika izlikts.

Z. G.: Bet tā jau nav, ka Prāgas pašvaldība vairāk saklausa talantu. Ja tas talants te būtu...

D. R.: Tad laikam ir jāatrisina situācija un pašiem jānāk ar iniciatīvu pie Domes dibināt šādu publiskās mākslas programmu.

A. B.: Mēs esam gājuši dibināt. Kur tas paliek? „Jā, jā mums tas interesē, tas ir jauki, viss ir forši”, bet politiski jau nav tās gribas to izdarīt, kam viņiem to vajag?

Z. G.: Tā ir jebkurā vietā pasaulē.

D. R.: Versaļā bija milzīgs tracis, kad pirmoreiz parādījās Aniša Kapūra Dirty Corner – vagīna.

U. M.: Ažiotāžu ir izsaucis gandrīz katrs no nu jau deviņiem Versaļas pils projektiem, taču šī iniciatīva aizvien turpinās un nu jau tiek pieņemta un novērtēta arī lielāko protestētāju vidē. Līdzīgi savulaik bija arī ar laikmetīgās mākslas instalāciju projektu Zalcburgas pilsētvidē, kas šobrīd jau kļuvis par neatņemamu tās tēla daļu.

A. B.: Es negribētu teikt, ka viņiem ir un mums nav. Ja viņiem ir, tad mums arī ir. Ja Čehijā kaut kas uzstādīts, tas nozīmē, ka mums tas ir, tāpēc, ka mēs taču to redzam, apziņa to aplūko, tas ir mūsu.

Nevajag prasīt, lai pele veiktu to pašu, ko zilonis. Katram savs ķermenis, katram sava asinsrite, katram savi kauli. Pele ir laba tāda, kāda viņa ir.

V. C.: Ko mēs gribam no mākslas? Vai mēs gribam augt vai mēs negribam augt uz interesantāku mākslu publiskajā telpā?

A. B.: Es personīgi, Aigars Bikše, to daru visu laiku. Nodarbojos ar to, ko es varu izdarīt, un daru to arī kvadrinnāles ietvaros. Ja jautājums ir par to, vai jūs gribat kaut ko izdarīt?

D. R.: Bet atzīsti, ka ir jau kaut kāda problēma, un es pieņemu, ka katram no mums, šeit sēdošajiem, būtu tā vēlme ko darīt, tomēr...

V. C.: Manuprāt, tas, kas notiek tajos objektos pasākuma ietvaros, man liekas, nav pietiekoši publisko sfēru bagātinošs. Tas, ko mēs vēlamies – dinamiskāku un vitālāku, publisko sfēru bagātinošāku atmosfēru. Publiskie objekti ir daļa no retorikas, mēs šajā te retorikā varētu vairāk svaiguma ienest iekšā. Nevis vienkārši izgaismot abstraktas ēkas, piemēram, Vecrīgā.

D. R.: Ja mēs vēlamies, lai mākslai vispār būtu skatītājs, apkārtējā sabiedrība pie tās ir jāpieradina. Ja neieiet  izstāžu zālē, tad jānes ārā.

V. C.: Tā bieži vien ir tā stigu dzīšana, kas notiek uz privātā kapitāla rēķina. Te ir jautājums, kādi ir cilvēki ar kaut kādu rocību, kas ir viņu gaume?

D. R.: Piemēram, Cēsu festivāls sākās tikai ar ideju. Sākotnēji mums tiešām nebija pat viena santīma. Patiesībā mēs sākām tikai ar naivu ticību, ka viss ir iespējams, to realizējām. Būtībā šo ideju tagad ir pārņēmušas citas pilsētas, gan Kuldīga, gan Valmiera šogad.

Vienlaikus, veidojot izstādes Cēsu festivālam, vienmēr bijusi vēlme apdzīvot arī pagalmu. Taču vienīgie, kas to spējuši izdarīt, ir lietuvieši. Ne vienmēr man tas šķitis veiksmes stāsts, taču būtiskāks ir fakts, ka viņi uzdrošinās iziet, viņi nāk ar savu ideju un pozicionē to.

V. C.: Desmit gadi ir ļoti maz pilsētvidei. Tomēr mēs varam desmit gados pat mūsu valstī kādas svārstības panākt. Tagad Cēsīs notiek arī festivāls “Lampa”. Un tas ir vēl viens piliens Cēsu ekosistēmā. Kopā ar tādām idejām, kopā ar finansējumu mēs atradīsim arī cilvēkus, kas varēs pagalmu arī atrisināt.

D. R.: Man ir arī jautājums būvvaldei, cik ir mākslas projektu, kurus mēģina saskaņot?

A. L.: Pašlaik šīs lietas ir tik šausmīgi sašķaidītas. Vairs nav departamenta, kurā būtu visa informācija savākta kopā – kas ir plānots vai domāts. Kaut ko dara Satiksmes departaments, kaut ko dara Īpašuma departaments, kas dara arī vienu otru labu lietu, bet citi departamenti par to vispār nezina.

Objektu saskaņošana ir tīri formāla lieta. Tajā pašā laikā tai ir milzum daudz problēmu – ja kaut kas tiek mazlietiņ iekavēts, cits objekts jau ir saskaņots tā vietā. Saskaņošana, neskatoties uz to, ka īslaicīga, ir diezgan mokoša un sarežģīta un, patiesību sakot, ir bijuši tādi projekti, ka es sakostiem zobiem esmu darījis to, kas man diemžēl ir jādara, lai gan man liktos ļoti īsi un skaidri – „liec augšā, būs labi.” Jebkura objekta izvietošana šobrīd ir tik totāli birokratizēta, ka jebko izvietot ir milzīga problēma.

D. R.: Vai jūsu aktīvā darba laikā ir bijusi kāda patiešām izcila ideja, kura noraidīta?

A. L.: Es personīgi nevienu izcilu ideju neesmu noraidījis, bet tās idejas var parādīties tikai kaut kādā kontekstā – lielāka projekta ietvaros.

A. B.: Atgriežoties pie tēlniecības studentiem. Cilvēks studē, viņš skatās, kas notiek apkārt, kur var piedalīties. Viens no retajiem pasākumiem, kur ir neliela naudiņa, ir Rīgas domes egles.

A. L: Bet kāpēc viņi taisa tās egles tik švakas? Es biju žūrijā, tie projekti vienkārši šaušalīgi, tur absolūti nav tā, ka tu mēģinātu ļoti rūpīgi sijāt.

A. B.: Kas vēl notiek? Kur viņš kā jaunais tēlnieks, vēl var piedalīties?

Z. G.: Viņš vienreiz gadā var iznākt ar riktīgi spēcīgu egli.

A. B.: Egli, kuru komisija nepieņems!

D. R.: Bet kā mēs varētu to visu mainīt?

A. B.: Katrs dara to, ko var izdarīt. Bet tas, kas vajadzīgs Ušakovam nav tas, kas vajadzīgs tev.

V. C.: Ir jāveido profesionāla kritika par pilsētvidi. Tāpat kā trūkst kritikas par izstādēm, tāpat arī par pilsētvidi, arhitektūru. Trūkst tas muskulis, kas pateiktu godīgi un ļautu augt. Un tad tu lenc atbildīgās personas un tajā sakabē, ekosistēmā veido publiku, kas pakāpeniski neļauj barbarismam notikt. Teiksim, ar Rīgas simboliku – tā bija tipiska publiskās sfēras kapacitāte, piecelties kājās un teikt – tas ir barbarisms, tā mēs neļausim darīt. Cilvēki ar mediju palīdzību pāris dienu laikā var noraut uz bremzēm, pilsētas vadība kapitulēja pilnīgi infantilas idejas priekšā.

A. V.: Manuprāt, lai mākslinieku stimulētu, arī galerijas var kaut ko darīt.

A. B.: Galerists ir profesionāls uzņēmums, kura uzdevums ir pelnīt naudu, ja nu vienīgi viņš to redz kā savu misiju. Tomēr lielākoties galerijas Latvijā nodarbojas ar glezniecības tirgošanu. Tēlniecībai nav pieprasījuma. Tie ir kultūras jautājumi, tās ir ķēdes reakcijas. Ja tajā ķermenī nav asinsrites, tad tas maz kustās.

A. V.: Es tieši domāju, ka galeristiem būtu aizraujoši veicināt to asinsriti. Daiga, ja tev vajag to skulptūru pagalmam, varbūt vajag laicīgāk sākt galeristu diskusiju? Lai viņi stimulē māksliniekus.

A. L.: Domāju, ka vispār jābūt lielākai apritei. Piemēram, “Staro Rīga” projektos mākslu meklēt ir diezgan problemātiski. Es domāju, ka konkursiem būtu jābūt vairāk un viņiem būtu jābūt dažādiem un atšķirīgiem.

A. B.: Normāli būtu, ja būvniecības procents, tāpat, kā visās lielajās pilsētās, tiktu novirzīts publiskai mākslai un tad tas process notiktu. Kamēr nav straumes, tikmēr tie kociņi nepeldēs. Idejas ir, bet tās norūdās caur to, ka tiek realizētas. Būtu vajadzīgs fonds, kurš izvērtētu darbus un sadalītu naudu, meklētu māksliniekus un darbotos kopā ar arhitektiem.

V. C: Tas tā nenotiek. Tas viss ir uz iniciatīvas pamata – tāds ir gan Cēsu, gan Valmieras piemērs.

D. R.: Tiem instrumentiem ir jābūt vairākiem. Ne velti visā pasaulē noteikts procents ir paredzēts publiskiem mākslas darbiem, tam nav sakara vai tie atrodas ārpusē pie bankas vai iekšpusē.

A. V.: Amerikā ir institūcija, kas to visu vada. Pēc kara ASV radās konkrēts mērķis – reprezentēt, parādīt, izstādīt amerikāņu mākslu. Uzstādījums bija – katrai valsts ēkai, ko būvē, būvniecības budžetā jāieliek 0,5 procenti. Mākslinieki darbus piesaka, tie stāv reģistrā un, kad ēku projektē, tad arhitekti un ēku pasūtītāji izvēlas kādu no mākslas darbiem. Māksliniekam palūdz radīt projektu, lai viņš piedalās visā būvniecības, projektēšanas procesā, strādā kopā ar arhitektu. Autoram jāiesniedz reģistrā viņa darbu portfolio, kas ir pieejams komisijai, kas izvēlas darbu konkrētajam, jaunajam ēkas projektam. Tas notiek jau projektēšanas stadijā, kad liek kopā budžetu un plāno.

Par Latviju runājot, varbūt ja tos procentus nedabūsim, un mēra domāšanu tik ātri nenomainīsim, varbūt jāsāk ar to, ka izcili darbus jāizvieto mazpilsētās, lai Rīgas pilsēta paliek greizsirdīga, sāk domāt?

V. C.: Tā ir lielo pilsētu svētība un arī lāsts, ka tās neredz savu vajadzību, savukārt viss tas, kas radies Cēsīs pēdējo astoņu gadu laikā, tam vispār nav alternatīvas, viņiem tā elpa pakausī ir daudz reālāka, nekā Rīgai. Tāpēc tas lobēšanas process. Ja būvnieki saka, mēs esam gatavi, ja ir pietiekoši liels koeficients, kāds, kuram kājas aug no pareizās vietas pasaka, re, kur man būs mākslinieki ar kuriem kopā mēs strādāsim. Tad, kad ir būvnieki, tad, kad ir mākslinieki, projekta vadītājs, finansējums diviem trim gadiem, tad tu ej pie Ušakova un saki – mums vajag būvvaldē savas durvis, bet tikai tāpēc, ka tu esi respektabls, cienījams, ticams, pārredzams. Stipri šaubos, ka tad viņš teiks – pilnīgi izslēgts, nekādā gadījumā, neko tādu negribu.

Z. G.: Tas ir stāsts par personībām. Man jau tagad JRT pagalmā ir ieprojektēts Blumberga siluets „Kalpotājs”. Protams ir kaut kādi procesi, kas attīstās, kaut kas ir veiksmīgi un kaut kas stagnē...

U. M.: Man liekas, ka problēma ir tā, ka nenotiek šī personību sarunāšanās, šis dialogs – no vienas puses ir būvnieki vai potenciālais naudas devējs, bet no otras puses katrs dzīvo paralēlās dzīvēs un nesatiekas. Zaigas gadījums Berga Bazārā ir stāsts par viņu un Karlsonu ģimeni – jūs sarunājaties, tu viņus pārliecini, viņi ir gatavi dot, viņi aug tev līdzi, būtībā jūs augat kopā, viņus varbūt sāk interesēt kādas lietas, kas pirms tam nav interesējušas vai tikušas pamanītas un rezultātā top lieliski projekti.

A. L.: Arhitekts vai autors par to domā un dara, un beigu beigās tas ir likumdošanas jautājums, citādāk jau tas vispār nav atrisināms pie mūsu projektēšanas izmaksām. Bet tad tai jābūt likumdošanas iniciatīvai. Zaigai nevajag, lai viņai brīvprātīgi kāds pateiktu, ka nulle komats cik tur tos procentus jāizmanto – ja viņai tas liekas nepieciešams un viņa tam atvēlēs līdzekļus.

Z. G.: Kāpēc lauku sētas ir skaistā, kopējā, monumentālā piramīda, patriarhāla tauta un ir pilsētvide, kur tomēr ir vācu kultūra, kur krievu laiki un vācu laiki, zviedru laiki un latviešu savrupā daba un mūžīgie kompleksi. Kāpēc mums neattīstās publiskie laukumi, mēs neesam kā grieķi, kā itāļi, kā francūži? Vai teiksim krievu sādžā, vai baltkrievu sādžā vakarā sēž uz beņķīša, mēs nesēžam sādžā uz beņķīša, mums ir viensēta. Tava pasaule, tavs modelis.

V. C.: Tāpēc tā saruna notiek. Ir lēnā kultūra un ātrā kultūra, un pie šīs lēnās kultūras mēs sagaidīsim, tad, kad sagaidīsim, nāks tad, kad nāks. Otrs veids kā to var stiprināt ir iet uz sporta zāli, visādus steroīdus ēst. Tas, ka mēs runājām – mēs vēlamies to panākt ar steroīdu pasākumu. Tas ir pilnīgi normāli, to dienaskārtību var mainīt arī tādā veidā. 

Saistītie raksti