RAKSTI  
(Fragments.) Oļegs Tillbergs. “Pali.” 1994. Instalācija. 1000 x 310 x 225 cm. Galerija “M6”, Rīga. Foto: Jānis Buls, LLMC arhīvs

Monumentālās instalācijas pavēlnieks – Oļegs Tillbergs 0

Agnese Pundiņa
05/09/2016

Oļegs Tillbergs (1956) Latvijas mākslas pasaulē ienāca 1980. gadu otrajā pusē, daudzus pārsteidzot ar savu darbu vērienīgumu, izmēriem un uzdrošināšanos, turklāt medijs, kurā viņš strādāja, – instalācija – tolaik vēl bija jaunums Latvijā.

Oļegs Tillbergs ir reālists savās instalācijās. Parasti tās tiek veidotas atbilstoši noteiktai vietai un telpai kā site-specific darbi. Katrs materiāls, ko viņš izmanto darbos, ir dzīvojis savu dzīvi, katrai instalācijas sastāvdaļai ir sava sociālā atmiņa. Vienlaikus mākslinieks savās instalācijās sublimē situācijas, kas norisinās apkārt. Tas izskaidro to, kādēļ autoram dažādos avotos tiek piedēvēta sociāli un politiski aktīva mākslinieka loma.

Daudzi Tillberga veikumi tiek saistīti ar 20. gadsimta 60.–70. gadu Eiropas mākslas virziena Arte Povera iespaidu. Būtiski pieminēt arī mākslinieka ietekmēšanos no vācu mākslinieka Jozefa Boisa (Joseph Beuys), ko Oļegs Tillbergs arī pats atzinis vairākās intervijās.

Oļegs Tillbergs ir Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Vides mākslas katedras asociētais profesors. Viņš piedalījies neskaitāmās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. 1994. gadā viņš ieguva prestižo Ars Fennica balvu, kas ir lielākais Ziemeļvalstu mākslas apbalvojums, un tajā pašā gadā pārstāvēja Latviju 22. Sanpaulu biennālē.

Šobrīd Oļegs Tillbergs strādā pie instalācijas “Pali” rekonstrukcijas, vienlaikus veidojot to kā jaunu instalāciju. Mākslinieks iecerējis savākt spaiņus performances un instalācijas tapšanai, par ko tiek ziņots arī viņa Facebook profilā. Tillbergam jau ir aptuveni 500 spaiņu, bet viņš iecerējis savākt vismaz vēl divtik.

Atbalstot mākslinieku idejas realizācijā, Arterritory piedāvā atcerēties ikoniskus Oļega Tillberga mākslas darbus, ar kuriem autors jau nostiprinājis savu vietu Latvijas mākslas vēsturē.


Sergejs Davidovs, Sarmīte Māliņa, Oļegs Tillbergs. “Cilvēki būros.” 1987. Akcija. Filharmonijas skvērs, Rīga. Foto: Andris Krieviņš, Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Cilvēki būros (1987)

Savā radošajā darbībā Oļegs Tillbergs radījis gan nozīmīgas instalācijas, gan arī vairākkārt pievērsies performatīvām akcijām.

1980. gadu beigās Mākslas dienas, kaut arī veidotas kā padomju propagandas instruments, caur kuru ar mākslas palīdzību uzrunāt sabiedrību, kļuva par sabiedrības un mākslinieku satikšanās vietu, domu un ideju apmaiņas punktu.[1] Piemēram, 1987. gadā Mākslas dienu ietvaros vairāku mākslinieku akcijas norisinājās pilsētvidē, t. sk. arī Oļega Tillberga, Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova akcija “Cilvēki būros”, kas guva plašu rezonansi. Filharmonijas skvērā, guļot šauros stiepļu būros, mākslinieki pārsteidza garāmgājējus ar emocionāli uzlādētu performanci, ko vēl vairāk saasināja milicijas iejaukšanās un pūļa izklīdināšana. Daiga Rudzāte žurnālā “Studija” norāda, ka šī performance bija drīzāk spontānu sajūtu radīts izaicinājums, nekā politiska akcija.[2] Tomēr tās forma un risinājums radīja nepārprotamas asociācijas ar politisko un sociālo kritiku. Māksliniece Džemma Skulme, kurai nācās aizstāvēt akcijas dalībniekus, pēc notikuma atzina: “... mākslas objekti, kuri nes zināmu sociāli kritisku slodzi pauž mākslinieka ieinteresētību par problēmām, kas sabiedrību nodarbina.[3] Caur poētisku metaforu mākslinieki akcentēja tobrīd aktuālo jautājumu par cilvēka personīgo brīvību.


Sergejs Davidovs, Sarmīte Māliņa, Oļegs Tillbergs. “Staburaga bērni.” 1988. Akcija. Foto: Andris Krieviņš, Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Staburaga bērni (1988)

Arī nākamā gada Mākslas dienās Oļegs Tillbergs kopā ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu veidoja akciju – “Staburaga bērni” pārsteidza skatītājus ar tiešu un kritisku darbību. Akcijas neierastā vieta – Rīgas Centrālās stacijas tunelis – piesaistīja ne tikai tos, kuriem bija interese par mākslu, bet arī citu publiku – cilvēkus garāmgājējus. Solvita Krese raksta: “...šoks, ko piedzīvoja nesagatavots skatītājs, nonākot mākslinieka radītajā vidē, veicināja komunikāciju starp publiku un mākslinieku.”[4] Performances inscenējuma vidi veidoja tunelī haotiski izvietotas aptuveni 20 bērnu metāla gultiņas ar baltiem tīstoklīšiem un sadauzītas klavieres, starp kurām darbojās divi skafandros tērpti cilvēki. Viņi radīja troksni, sitot pa bērnu gultiņām. Noslēgumā tunelī iebrauca motociklists.

Izmantojot absurda teātra paņēmienus, mākslinieki pievērsa uzmanību indivīda un varas mehānismu sadursmei, apkārtējās vides brutalitātei, kā arī ekoloģijas problemātikai.[5] Tematiski šo performanci varētu uzskatīt kā turpinājumu iepriekšējā gada akcijai ”Cilvēki būros”, pieskaroties arī dabas aizsardzības jautājumam – Staburaga klints Daugavas kreisajā krastā, kas tika appludināts 1966. gadā, daudzu apziņā iemiesoja gan latviešu senatnes simbolu, gan veidoja asociācijas ar skaistu dabas ainavu ar bagātu veģetatīvo daudzveidību, kas tika iznīcināta.


Oļegs Tillbergs. “Aurora.” 1988. Objekts. 100 x 500 x 100 cm. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Aurora (1988)

Instalācija “Aurora” tiek dēvēta par vienu no retajiem un izteikti kritiskajiem Oļega Tillberga sociālās ievirzes darbiem. 1988. gadā instalācija tika izstādīta izstāžu zālē “Jāņu sēta” grupas izstādē “Vietas, kuras nav”.

Darbu veido aptuveni trīs metrus garš vaļa kauls, ko balsta vairāki ne pārāk stabili, nelieli sarkani karodziņi. Raisot asociācijas ar varas sabrukumu un ideoloģijas nestabilitāti, Tillbergs izmanto vienu no padomju laiku būtiskākajiem un pazīstamākajiem padomju mitoloģijas simboliem – bruņukuģi “Aurora”, no kura 1917. gadā Pēterburgā tika dots signāls boļševiku bruņotā apvērsuma sākumam – Ziemas pils ieņemšanai, kas nozīmēja cariskās Krievijas impērijas galu.


Oļegs Tillbergs. “Pievienošanās visumam.” 1990. Instalācija. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija. Foto: Kārlis Vītols, izstāde “Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji” izstāžu zālē “Arsenāls” (15.06.2012. – 29.07.2012.)

Pievienošanās visumam (1990)

Oļega Tillberga instalācija “Pievienošanās visumam” pirmo reizi tika izstādīta 1990. gadā izstādē “Latvija. 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads”. Tiek uzskatīts, ka šī izstāde iezīmēja robežšķirtni starp 80. un 90. gadu mākslas procesiem, kļūstot par nozīmīgāko un arī vērienīgāko laikmetīgās mākslas izstādi pēc 1984. gada izstādes “Daba. Vide. Cilvēks”.

Tillberga instalācija “Pievienošanās visumam” tika veidots kā komentārs par cilvēka esamību. Darbs sastāvēja no lidmašīnas TU 144 dzinēja, kūtsmēslu čupas, mēslu plāksnes, rentgena uzņēmuma, eļļas zīmējuma un video, kurā uzņemtas bērna dzemdības. Šajā mākslas darbā savā veidā saskaras vispārināta cilvēka esamība, industriālā vide un arī dabas objektu pašpietiekamība.


Oļegs Tillbergs. “Pieturvieta Nr. 1” 1994. Instalācija. 5000 x 310 cm. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Pieturvieta (1994)

1994. gads Oļega Tillberga radošajā daiļradē bija nozīmīgs un atzinības pilns gads – mākslinieks tika apbalvots ar Ars Fennica balvu un piedalījās 22. Sanpaulu biennālē. Ars Fennica balvu ik gadu pasniedz 1990. gadā dibinātais Hennas un Perti Niemisto mākslas fonds vienam māksliniekam, kuru izvēlas neatkarīgs mākslas eksperts. Sākotnēji šī balva bija domāta tikai somu māksliniekiem, tad visu Ziemeļvalstu pārstāvjiem un 1994. gadā tajā varēja piedalīties arī Baltijas valstis. 1994. gadā uzvarētāju noteica Rūdijs Fuhss (Rudi Fuchs), Amsterdamas Stedelijk muzeja direktors.

Iegūstot šo balvu, Oļegam Tillbergam bija iespēja veidot personālizstādes Vācijā un Somijā. Izstāde “Konjuktūra”, kas tapa pēc apbalvojuma iegūšanas, atspoguļoja Tillberga interesi par aktuālajām politiskajām un sociālajām pārmaiņām. Tajā bija skatāmas četras liela izmēra instalācijas: “Plūdi”, “Pieturvieta Nr. 1”, “Pamodies... bet vēl sapņo” un “Aizsargātā vieta”.


Oļegs Tillbergs. “Pieturvieta.” 1994. Instalācija. 5000 x 310 cm. Sao Paulo biennāle, Sao Paulo, Brazīlija. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Darba “Pieturvieta Nr. 1.” ideja Tillberga daiļradē izmantota vairākkārtīgi, tomēr tā tapšanas gaita padara ikvienu no šiem darbiem par neatkārtojamu akciju glezniecībai pielīdzināmu paraugu. Instalāciju veidoja 50 metrus garš gleznojums ar smēreļļu uz 3,10 metrus augstām koka plātnēm. Gleznojumu pārklāja caurspīdīgas zīdpapīra strēmeles.

Savukārt darbs “Pieturvieta” tapa 22. Sanpaulu biennālei Brazīlijā – Oļegs Tillbergs radīja milzīgu F-1 bolīda modeli traģiski bojā gājušā autobraucēja, trīskārtējā pasaules čempiona Airtona Sennas (Ayrton Senna) piemiņai.


Oļegs Tillbergs. “Berlīnes vilcienu gaidot.” 1994. Instalācija. Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstāde “Zoom faktors”. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Berlīnes vilcienu gaidot (1994)

Būtiska nozīme Oļega Tillberga daiļradē ir instalācijai “Berlīnes vilcienu gaidot” Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga pirmajā izstādē “Zoom faktors” 1994. gadā. Tās kurators bija mākslinieks Juris Boiko. Izstāde tika veidota, lai atzīmētu izcilākos Latvijas māksliniekus. Pirmajā gadā prēmijas tika piešķirtas Oļegam Tillbergam, Kristapam Ģelzim un Anitai Zabiļevskai. Izstādes dalībnieki, kā norāda Solvita Krese, attīstīja Latvijas mākslai raksturīgo poētisko metaforu līniju, ļaujot formai kalpot kā asociācijas raisošiem tēliem.[6]

Oļega Tillberga darba pamatā bija izmantota dzelzceļa stacijas uzgaidāmās telpas asociācija, kas panākta ar sešiem mehāniskajiem vilcienu sarakstu rādītājiem. To uzziņu lodziņos bija apskatāmi 35 latviešu mākslinieku mākslas darbi vai to kserokopijas. Stacijas informatīvie aparāti jaunā kontekstā ieguva sociālā komentāra slodzi. Instalāciju papildināja no armijas patapinātas četras kāpostu skābējamās mucas, kas aizpildīja brīvo telpu zāles vidū. Darba izteiksmību veicināja arī izmantotā pretstatu spēle – mucu apjoms pret aparātu stingro, ģeometrisko plakanību, mucas atmiņas pret mašīnas klaviatūras taustiņu atmiņām. 


Oļegs Tillbergs. “Pali.” 1994. Instalācija. 1000 x 310 x 225 cm. Galerija “M6”, Rīga. Foto: Jānis Buls, Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Pali (1994)

1994. gadā galerijā “M6” Oļegs Tillbergs izstādīja darbu “Pali” – izstieptu četrstūrveida telpu veidoja balti palagi, bet telpas grīdu piepildīja veci, sarūsējuši un izļodzījušies metāla spaiņi. Mākslinieks instalācijā izmantoja sev ierasto izteiksmes veidu – ikdienišķus priekšmetus savienojot neikdienišķā kombinācijā. Būtisks ir darba ritms, ko veidoja dažādo krāsu un formu spaiņi.

Šobrīd Oļegs Tillbergs strādā pie instalācijas rekonstrukcijas un performances, kam nepieciešami vairāk kā 1000 spaiņi. Mākslinieks pats uzskata, ka būtībā tā ir tautas instalācija, ko viņš inspirē, uzdodot jautājumu, vai viņš ir darba autors vai tauta? Turklāt, noliekot blakus dažādos krāsu, formu un materiālu spaiņus, varot ieraudzīt tautas masas kopainu.


Oļegs Tillbergs. “Kukainis”. 1995. Objekts. III Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstāde “Piemineklis”. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Kukainis (1995)

Oļega Tillberga instalācija “Kukainis” 1995. gadā tika izstādīta III gadskārtējā Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstādē “Piemineklis” (kuratore Helēna Demakova). Atšķirībā no iepriekšējām SMMC-Rīga izstādēm šī izstāde tika veidota Rīgas pilsētvidē, laikmetīgajai mākslai nonākot tiešā saskarsmē ar skatītāju. Izstādes dalībnieki tika aicināti veidot mākslas darbus vietās, kur agrāk atradies vai ticis plānots piemineklis, tādā veidā iezīmējot kontekstu, kura veidošanā būtiska loma bija gan sociālpolitiskajām aktualitātēm, gan pagātnes mantojuma interpretācijai.[7]

Instalācija “Kukainis” ir viena no “Oļega Tillberga lidmašīnām”, kuras izveidē ir izmantots reāla lidaparāta korpuss. Atsevišķas lidmašīnu detaļas atrodamas vairākās Oļega Tillberga instalācijās jau iepriekš – lidmašīnas dzinējs kalpoja instalācijai “Pievienošanās visumam”, lidmašīnas šasija – instalācijai “Katastrofa klosterī. Iezīmējot jūras malu” (1992) Tallinā. Mākslinieka iecienītie potenciāli bīstamie tehnokrātiskās civilizācijas atribūti, kas iemieso mūžseno sapni par lidošanu, vienlaikus vedināja apcerēt mākslas funkciju kā pacelšanos pāri ikdienišķajai realitātei.[8]

Izstādē “Piemineklis” mākslinieks kara lidmašīnu MIG 27 pārvērta par parka kukaini, apgriežot to otrādi un iemitinot tajā bišu stropu – tā piedāvājot interpretāciju par padomju iekārtas sabrukumu un spēka pozīciju nomaiņu politiskajā kartē.


Oļegs Tillbergs. “Baltie spārni.” 1997. Instalācija. Jūrmala. Foto: Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Baltie spārni (1997)

1997. gada jūnijā Jūrmalā notika starptautisks zinātniski praktisks seminārs “Naftas termināli Austrumbaltijā – vides problēmas”, kur svarīgākie jautājumi bija – Baltijas jūras piesārņojums un Baltijas valstu sadarbība vides aizsardzības jautājumos.[9] Oļegs Tillbergs šī semināra ietvaros radīja instalāciju “Baltie spārni”. Tiek uzskatīts, ka šī instalācija ir viens no poētiskākajiem un gleznieciskākajiem mākslinieka darbiem. Ar naftu notrieptie baltie palagi plīvoja virs naftas mucām, asociatīvi saistoties ar putniem, kas pakļauti ekoloģiskā piesārņojuma riskam.


Oļegs Tillbergs. “Snaudošie karogi.” 1993. Instalācija. 300 x 3000 x 2000 cm. Foto: Latvijas laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Te būtu jāpiemin arī cits Oļega Tillberga darbs, kurā mākslinieks izmanto līdzīgus izteiksmes līdzekļus, bet kas nes citu semantisko jēgu – “Snaudošie karogi” 1993. gadā Visbijā, Baltijas jūras tēlniecības izstādes ietvaros. Mākslinieks izstādīja 400 baltus plīvojošus palagus, veltot tos Ziemeļvalstīs uzņemtajiem kurdu bēgļiem.


Oļegs Tillbergs. “Starpbrīdis.” 1997. Instalācija. Dailes teātris, Rīga. V Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstāde. Foto: Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Oļegs Tillbergs. Starpbrīdis. 1997

1997. gadā Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga gadskārtējais notikums norisinājās Dailes teātrī – starpdisciplinārā projekta “Opera” centrā bija alternatīvā, muzikāli minimālistiskā opera Rolstein on the Beach, kuras autori bija Hardijs Lediņš un Kaspars Rolšteins. Notikumu papildināja izstāde, kurā piedalījās 24 mākslinieki.

Atsaucoties uz opernamu tradīciju ziedotāju vārdus iegravēt operas krēslos, Oļegs Tillbergs veidoja instalāciju „Starpbrīdis“ – akmens pirts soli, kuros iestrādāti vairāku Latvijas mākslinieku vārdi, veidoja savdabīgu piemiņas galeriju. Pašironiskā „mākslinieku kalniņa“ interpretācijā, norobežojies no pārējās telpas ar melnām plēvēm un betonlējumiem, mākslinieks šajā darbā caur sev raksturīgo drūmo poētiku apliecināja dzīvi, raugoties uz nāvi kā uz starpbrīdi. 

[1] Astahovska I. Mākslas dienas // Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla – Rīga: LMC, 2005

[2] Rudzāte D. Sarmīte Māliņa. Viņa domā par mākslu // Studija – Nr. 8 (1999) – 20. lpp.

[3] Pārdomas pēc Mākslas dienām – 87 // Literatūra un Māksla, 1987, 13. maijs – 10. lpp.

[4] Krese S. Publiskā māksla Latvijā 20. gadsimta 80. gadu beigu un 90. gados // DOMA 6 – Rīga: Latvijas Mākslas muzeju apvienība, 2000 – 80. lpp.

[5] Krese S. Sarmīte Māliņa // Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla – Rīga: LMC, 2005

[6] Krese S. Izstāžu retorika jeb kas veido 90. gadu mākslas valodu? // Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā (sast. I. Astahovska) – Rīga: LMC, 2010 – 64. lpp.

[7] Krese S. Izstāžu retorika jeb kas veido 90. gadu mākslas valodu? // Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā (sast. I. Astahovska) – Rīga: LMC, 2010 – 68. lpp.

[8] Pelše S. Kūlenis ceļā uz laimīgu sastapšanos // Diena, 2015, 7. maijs

[9] Kalaus M. Būtiņģes termināls tomēr būs // Neatkarīgā Rīta Avīze, 1997, 2. jūnijs