RAKSTI  
(Fragments.) Aleksandrs Dembo. “Personāžs ar zivi un kazu.” 1992. Akrils. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Desmit lietas, kas jāzina par Aleksandru Dembo 0

Agnese Pundiņa
25/07/2016

Aleksandra Dembo dzīve, daiļrade un arī pasniedzēja darbība iedvesmoja daudzus. Nepārtraukti meklējumi, sapņi, vīzijas un ceļojumi. Dažādas tēmas, kā mūzika un džezs, kosmoss, zvejnieki, Rīga un arī kā neatņemama sastāvdaļa – kaķi, kas kā tēli parādījušies daudzos viņa darbos. Aleksandrs Dembo bija viens no pirmajiem, kas 1960. gados izmantoja krāsas grafikās, savukārt 90. gados gleznojot viņš izgāja 20. gadsimta avangarda mākslas ceļu no primitīvisma līdz abstrakcionismam. Kā nozīmīgi viņa ietekmes avoti minami arī Pikaso, Polloks, Maļēvičs, Miro un Klē. Dzīves laikā piedalījies neskaitāmās izstādēs un vienmēr būdams erudīts, saviem studentiem iedvesmoja pārkāpt robežas un barjeras, un vienmēr meklēt savu rokrakstu.

Šī gada 7. jūlijā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tika atklāta Aleksandra Dembo izstāde “Uzdrīkstēšanās”. Izstādes nosaukums raksturo gan mākslinieka uzskatus, gan arī to, ko viņš centās dot saviem studentiem – uzdrošināties lauzt robežas. Pirms došanās uz izstādi, Arterritory.com ieskatās Aleksandra Dembo 10 tēmās un notikumos mākslinieka dzīvē un mākslā.


Aleksandrs Dembo. “Viņš un viņa.” 1979. Oforts. 50 x 63 cm. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Bērnība

Aleksandra Dembo dzīves stāsts sākās Parīzē. Viņa tēvs, Boriss Henkins, Latvijas Universitātē studēja jurisprudenci un literatūru, ko nācās pārtraukt 1929. gadā saistībā ar revolucionāru darbību studentu biedrībā, tādēļ viņš devās uz Francijas galvaspilsētu Parīzi un Sorbonā pabeidza studijas. Parīzē Boriss iepazinās ar šarmantu parīzieti, jaunu žurnālisti un tulkotāju Annu, kuriem 1931. gada 6. jūlijā piedzima dēls Aleksandrs. Pēc gada jaunā ģimene atbrauca uz Rīgu, taču itin drīz zēns vectēva mājā Zasulaukā palika bez vecākiem – māte nespēja sadzīvot ar vīratēva ģimeni (vecvecāki nav spējuši pieņemt ekstravaganto francūzieti) un vecāki aizbrauca, bet Aleksandrs palika vecvecāku gādībā.

Skolas gaitas Aleksandrs uzsāka Rīgas 4. pamatskolā (tagadējā Āgenskalna Valsts ģimnāzija), ko nācās pārtraukt dēļ Otrā pasaules kara. Kara laikā izsūtījumā mira abi vecvecāki, tādēļ Aleksandru nosūtīja uz vienu bērnunamu, tad otru, līdz viņš nonāca Maskavas internātskolā. Pēc kara, pateicoties Aleksandra publicētajiem dzejoļiem, viņu atrada tēvi radi un 1945. gadā kopā ar audžumāti Cecīliju Dembo, jaunietis atgriezās Rīgā. Pēc kara māte mēģināja sazināties ar dēlu un sūtīja viņam vēstules, bet radi, lai pasargātu jaunieti no liekiem satraukumiem, slēpa vēstules, par tām tikai pastāstot vēlāk.


Aleksandrs Dembo. “Retro kolāža.” 1998. Preskartons, akrils. 50 x 60 cm. Galerijas “Antonija” publicitātes attēls

No literatūras uz mākslu

Ilgu laiku Aleksandrs Dembo vēlējās kļūt par literātu. Kara laikā žurnālā “Rabotņica” (Работница) Maskavā tika nodrukāti vairāki viņa dzejoļi, kas arī palīdzēja tēva radiem un draugiem viņu atrast. Tā kā visas ieceres un sapņi saistījās ar literatūru, viņš nepievērsa uzmanību savam talantam zīmēt, tikai citu iedrošināts devās uz zīmēšanas pulciņu. Viena no būtiskākajām lietām šajā pulciņā būtu jāmin Aleksandra iepazīšanās ar Borisu Bērziņu. Pēc tam viņi kopā 1947. gadā iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas Dekoratīvās glezniecības nodaļā, ko vēlāk pārcēla uz Daiļamatniecības Lietišķās mākslas vidusskolu. Mācību praktiskajos darbos Aleksandrs Dembo iemācījās daudzus dažādus tehniskus paņēmienus, un no šīs skolas arī nāk kāds kopējs pamats gan Dembo, gan arī Borisam Bērziņam – aizrautība ar plašu materiālu lietojumu un bagātīgi izstrādāta faktūra. 


Aleksandrs Dembo. “Ražas laiks.” 1984. Oforts. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

No gleznotāja par grafiķi

No skolas 4. kursa Aleksandrs aizgāja dienēt armijā, bet atgriežoties Rīgā sāka strādāt darbā restaurācijas birojā. Tas prasīja daudz enerģijas un maz laika atlika gatavoties Mākslas akadēmijas iestājeksāmeniem. Tad Aleksandrs arī saprata, ka restaurācija nav gluži tas, ko viņš vēlas darīt. Pēc gada Aleksandrs mēģināja vēlreiz un iestājās Grafikas nodaļā, kaut gan sākotnēji bija domāts tikai par glezniecību. Toreiz kursabiedrs Boriss Bērziņš pamācījis, lai nestājas glezniecībā, jo nevarēs darīt, to ko vēlas, tādēļ, lai labāk iet uz grafiku. Aleksandra onkulis, arī gleznotājs, bilda, ka nav svarīgi, kur mācās, gleznot varēs arī vecumdienās. Sākums prasīja vairāk laika, lai pielāgotos – Aleksandrs bija radis daudz gleznot, līdz ar to arī viņa pirmie oforti vairāk balstījās uz gleznieciskām īpašībām. 60. gados Aleksandrs Dembo bija viens no pirmajiem, kurš strādāja ar krāsu iespieddarbos. 1963. gadā Aleksandrs pabeidza Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu ar diplomdarbu – oforta ciklu “Jūras arāji”. Zvejnieku un jūras tēma Aleksandra Dembo grafikās, kam piemita skarbā stila iezīmes, noslēdzās līdz ar 60. gadu beigām, dodot ceļu citām tēmām. 


Aleksandrs Dembo. No cikla “Cilvēki un kosmoss”. 1976. Oforts. 55 x 32 cm, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Kosmoss

Aleksandra Dembo interese par kosmosu varētu būt saistīta ar zinātnes attīstību vai zinātniskās fantastikas žanru literatūrā, bet galvenokārt tā bija viņa interese un aizraušanās ar visu jauno un moderno tehniku. Aleksandru Dembo jau no agras bērnības interesēja tehnoloģijas. Reiz skolas gados viņš izgudroja elektrisko lielgabalu un sazīmēja skices, ko vēlāk parādīja skolotājam, kas gan atbildēja, ka būs grūti kaut ko tādu izveidot. Pēc 20 gadiem viņš uzzināja, ka tāds ir uzbūvēts un līdzīgi kā Aleksandrs to bija iecerējis, balstās uz elektromagnētiskā principa.

60. gadu beigās uzaicinājums strādāt starptautiskajā “Zvaigžņu pilsētiņā” mākslinieku grupā Seņežā nāca kā pārsteigums, jo nebija nodoma konkrēti pievērsties kosmosa tēmai. Izrādījās, ka šo tēmu var risināt, izvēršot pārdomas par mūsdienu cilvēka sarežģītajām attiecībām ar vidi, laiku, ikdienu, uzdrīkstēšanos. Balstoties uz redzēto Aleksandrs Dembo radīja divus lielus piecu lapu ciklus – “Cilvēki un kosmoss” (1976) un “Kosmoss un mēs” (1978).


Aleksandrs Dembo. “Lasītājs.” 1992. Kalogrāfija. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Francija

Aleksandra mamma, Anna dēlu sameklēja tikai 1967. gadā. Viņi satikās Maskavā un mamma uzreiz pazina dēlu, jo viņš esot līdzīgs tēvam. Pēc tikšanās viņa uzrakstīja izsaukumu uz Franciju, kas deva iespēju Aleksandram jau pēc pusgada doties uz Parīzi pie mammas.

Ar šo braucienu saistāma ne vien citādā pasaule un jaunie iespaidi, bet arī kāds atgadījums. Aleksandram bija sarunāta tikšanās kādā akadēmijā ar profesoru Stenliju Haiteru (Stanley William Hayter). Viņš parādīja savus darbus, un Haiters piedāvāja Aleksandram kļūt par viņa asistentu. Tā kā Aleksandrs toreiz strādāja Mākslas akadēmijā un viņu gaidīja atpakaļ Rīgā, viņš no šīs iespējas solīdi atteicās. Vēlākos gados, kad Aleksandrs piedalījās Krakovas biennālē, Stenlijs dabūja prēmiju. Un tikai tad viņš saprata, ka tas ir slavenais Stenlijs Haiters, kas vada “Ateljē nr.17” Parīzē un Ņujorkā, ar ko saistāma tādu mākslinieku darbība kā Pablo Pikaso, Huans Miro, Marks Šagāls un citu slavenu 20. gadsimta mākslinieku vārdi.


Aleksandrs Dembo. “Indiāņu lelle.” 1990. Sangīna. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Indiāņi

Aleksandra Dembo ceļš vedis ne tikai uz Eiropu, bet arī vairākkārt uz Ameriku. Jau 1989. gadā esot Amerikā, viņš ar skiču bloku devās uz muzejiem un pētīja mākslu. Visvairāk viņu aizrāva indiāņu, Peru māksla un senā afrikāņu māksla, kas saistāma ar krāsu izjūtu, kas esot līdzīga latviešu tautas krāsām. 1998. gadā Aleksandrs Dembo ieguva Fulbraita stipendiju, lai četrus mēnešus Amerikā vāktu materiālus grāmatai par Amerikas mākslu. Aleksandrs Dembo vēlējās uzrakstīt šo grāmatu, lai cilvēkiem būtu iespēja izprast amerikāņu mākslas to daļu, kas tuva latviešu mentalitātei.


Aleksandrs Dembo. “Freidists.” 1990. Pastelis. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Ceļš no grafikas uz glezniecību

1980. gadu vidū Aleksandrs Dembo sāka  strādāt ar pasteli, savukārt 90. gados Dembo pievērsās darbam ar krāsu glezniecības izpratnē – ar akrilu un kartonu vai skaidu platēm. Jau 90. gadu vidū, galerijā “Bastejs” tika izstādīti Amerikas indiāņu mākslas ietekmē tapušie gleznojumi “Lauskas”. Mākslinieku interesēja krāsu mākslinieciskās iespējas, to attiecības citai ar citu, lai radītu kustības sajūtu. Tā mākslinieks nonāca pie daļējas vai pilnīgas abstrakcijas, vienlaikus gleznu struktūrās iekļaujot kādreizējo ofortu fragmentus. Šajā periodā Aleksandra Dembo darbiem raksturīgas spilgtas krāsas un ritmu spēles un kaķi, kas paslēpušies gandrīz katrā darbā.

1998. gada nogalē Aleksandrs Dembo sarīkoja vērienīgu personālizstādi ar nosaukumu “Millennium” Valsts Mākslas muzejā.


Aleksandrs Dembo. “Daugava 81” No cikla “Atklātas vēstules draugam”. 1981. Mīkstā grunts. 97 x 47 cm. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Rīga

Rīga, kā tēma tika neskaitāmas reizes zīmēta un gleznota skolas un studiju laikā, pie šīs tēmas atgriežoties 1970. gados. Ja studiju laikā tas bijis saistīts ar jaunības romantisko tēlainību, tad 60. un 70. gadu mijā, Dembo atteicās no šīs romantiskās attieksmes un papildināja kompozīcijas ar ko jaunu – augstceltnēm, stikla sienām, augstsprieguma pārvadiem un tiltiem.

Sākotnēji pilsētas attēlojumam mākslinieks piegāja reālistiski, bet, laikam ejot, pievērsās formu vispārinājumam, veidojot Rīgas tēlu kā daudzstrukturālu, urbānu veselumu, kā tas redzams darbā “Daugava–81” no cikla “Atklātas vēstules draugam”, vienlaikus saglabājot arī literārās noskaņas.


Aleksandrs Dembo. “Personāžs ar zivi un kazu.” 1992. Akrils. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

B13

1993. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā tika izveidota jauna mākslinieku apvienība – starptautiskā mākslas asociācija “B-13”. Jau no dibināšanas sākuma Aleksandrs Dembo bija šīs starptautiskās mākslas asociācijas biedrs. Savas darbības laikā mākslinieku grupa sarīkoja izstādes gan Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās un ārvalstīs. Asociācijas iniciators un prezidents bija Indulis Zariņš, bet 1997. gada jūnijā aizklātās vēlēšanās par jauno prezidentu tika ievēlēts Aleksandrs Dembo. Viņš vēlējās turpināt jau esošo darbības stilu, vienlaikus orientējoties uz izstādēm kā mākslas notikumiem, un veidot  attiecības ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu.


LVMA Dizaina nodaļas mācību spēki 1987. gadā. Aleksandrs Dembo – pirmajā rindā no kreisās. Foto: gallery.lv/podkalne/

Pasniedzējs

Būtiska Aleksandra Dembo radošās darbības daļa ir pasniedzēja amats. Ne tikai saistībā ar paša ieguvumiem no tā, bet gan ar to, ko viņš atstāja pēc sevis saviem studentiem un arī nākamām paaudzēm. Aleksandrs Dembo strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā jau kopš 1962. gada. Iesākumā vakara sagatavošanas kursos, bet kopš 1964. gada – par pedagogu, bet kopš 1987. gada viņš vadīja Grafiskā dizaina meistardarbnīcas, vēlāk kļūstot par katedras vadītāju. 1992. gadā uz šīs meistardarbnīcas bāzes tika nodibināta Dizaina nodaļas Dizaina grafikas katedra, ko vēlāk pārdēvēja par Vizuālās komunikācijas nodaļu.

Katram savam studentam Aleksandrs Dembo pievērsa individuālu uzmanību un veicināja viņā vēlmi uzdrošināties uz lauzt robežas.

Pēc pasniedzēja aiziešanas, viņa studenti 2000. gadā sarīkoja vienlaicīgi astoņas izstādes dažādās galerijās, lai atzīmētu pedagoga dzimšanas dienu. Latvijas Mākslinieku savienības galerijā bija izstāde “Runātājs”, galerijā “Bastejs” – izstāde “Pasieris”, galerijā “Čiris” – izstāde “Kaķis. Zelta laiki”, veltot to mākslinieka aizrautībai ar kaķa tēlu. Apliecinot pedagoga ideju par kustību darbā tika izveidota izstāde “Inerces” galerijā “Māksla XO”, savukārt Dizaina namā notika izstāde “Mantas un fantas” un Ivonnas Veihertes galerijā – “Kāds salika visu pa plauktiņiem”.