RAKSTI  

Pagātne nekur nav palikusi, tā aizvien ir tepat 0

Solvita Lazdāne
11/07/2016

Sudrabzīdainiem matiem, koptām rokām, rūtainiem svārkiem, adītā jakā ar pērļu pogām sagaida mani sava daudzstāvu nama sestajā stāvā septiņdesmit trīs gadus vecā Aina Bērziņa. Viņa mazliet dusmojas uz tiem (arī uz mani), kuri liftā neprot nospiest pareizo pogu un aizbrauc tikai līdz piektajam stāvam. Satiekoties viņa nosaka, lai es nebīstos – sadzīve pie viņas esot visai pieticīga, taču viņas vīrs kinomehāniķis mēdzis atkārtot kaut kur reiz dzirdēto, „ka nabadzība nav slikta īpašība – tik vien, ka neglīto tā padara vēl neglītāku...“

Aina ir pagatavojusi kūpinātas vistas un marinēto gurķīšu salātiņus un lielu krūzi šķīstošās kafijas. Kafiju viņa dzerot daudz. Ainas dzīvoklī jaušams izteikts minimālisms, kurā saglabāts astoņdesmito gadu autentiskums, tostarp betona sienas, no kurām noplēstās tapetes mākslinieciski atsvaidzinātas ar krāsu ornamentiem. Te ir arī liels galds, uz kura pedantiskā kārtībā izkārtoti Ainas darbi, proti, klade ar līmējumiem, kā arī dažāda izmēra aplīmētas kartona loksnes – vizuāli senas, bet saturiski tik aktuālas. Bez ambīcijām, bet ar azartu un interesi par pasauli un cilvēkiem – ik dienu, ik gadu kopš sešdesmito gadu sākuma Aina pēta žurnālus, meklē bildītes un veido kolāžas. Pati savā nodabā viņa ir meditējusi pēdējos piecdesmit gadus, izaudzinājusi meitu un radījusi vēsturisku bilžu atskaiti – it kā subjektīvu, bet tik dokumentētu.

Aina izcili orientējas ne tikai šodienas kino dīvu dzīvesstāstos, bet arī labi atceras savus favorītus kopš sešdesmitajiem gadiem. Tolaik Aina medīja kino žurnālus Sviat, Cinema un centās aiziet uz visiem kino seansiem iemīļotajā kinoteātrī „Aina”.

Vēl aizvien viņa seko līdzi jaunumiem kino pasaulē, lai iedvesmotos, priecātos, sapņotu un turpinātu it kā neapzināto kolāžu līmēšanu. Fenomens slēpjas faktā, ka cilvēks, kas ir aizrāvies ar vienu lietu un to ir darījis ik dienu – mehāniski, rūpīgi griezis bildītes un tās līmējis tās – neviļus ir izveidojis laikmeta atspulgu mozaīku.

Tie ir piecdesmit pieci gadi, kad rūpīgi ik dienu tiek veidotas neapzinātas, neparedzamas attēlu kompozīcijas. Tolaik Latvijā parādījās pirmie krāsainie ārzemju preses izdevumi, kas iedvesmoja jauniešus veidot atmiņu klades un bildīšu kolāžas, ar to aizrāvās tikpat kā ikkatrs, kurš piekļuva materiālam, bet atšķirībā no saviem laikabiedriem Aina vēl aizvien turpina griezt un līmēt.

Sešdesmitajos gados Rietumos valda skaistā cilvēka kults, kino, modes un dizaina uzplaukums. Latvijas jaunieši par Rietumiem tikai sapņo un priecājas par katru iespēju paplašināt savu informācijas telpu ar jaunām sajūtām par skaisto dzīvi tur. „Skaistas, jaukas, seksīgas sievietes, lentas, brilles, kurpītes, somiņas...” atceras Aina. „Latvijā šajā laikā nevarēja dabūt drēbes, mēs priecājāmies par piegrieztnēm žurnālos... tas bija ciešs laiks, ļoti maz kas atnāca līdz mums. Žurnāli bija divi uz visu Lielvārdi Filmspiegel un Ekran. Tos mēs ar klasesbiedru bijām jau sadalījuši, viens – man, viens – viņam. Katru ceturtdienu, atprasījāmies no stundas beigām, lai tikai tiktu 10.00 uz kiosku, kur tie tika atvesti. Šie žurnāli bija kā mazs lodziņš uz ārpasauli, ar lielu iedvesmas devu.“

Kolāžās iekļautās bildītes nebūt nav nejaušas, bet ar pietiekami lielu emocionālu fonu un atmiņām. Tās ir uzrunājušas, izgrieztas, līmētas un glabātas – kā īpašas un dārgas. Sākumā izgrieztie attēli tika līmēti kladēs, vēlāk – uz dažādiem formātiem un materiāliem. Iespēju robežās tika izvēlēts piemērotākais – dažkārt uz kurpju kastes vāka, citkārt uz atrastas kartona loksnes. Izgrieztās bildītes tika glabātas drēbju skapja augšējās atvilktnēs. Pēdējā desmitgadē līmējumi tiek līmēti uz A4 formāta kartona loksnes, aplīmējot to no vienas puses. Daži no darbiem – Ainasprāt labākie – ir ielaminēti, tādā veidā pasargājot tos gan no ikdienas nobružājuma, gan no vēlmes kaut ko pārtaisīt. Vislabāk darbus uzglabāt un organizēt esot lielajās banānu kastēs, tā varot viegli atrast, „paķert“ rokās un šķirstīt, kad sagribas un vienlaicīgi arī uzturēt kārtībā secību.

„Savā laikā mammai dzīvoklī ar A4 kolāžām bija aplīmētās viesistabas lielākā siena – noklāta visa siena bez atstarpēm kā liela tapete – ik pa laikam nomainot esošo pret jaunu. Tas bija iespaidīgi, stundām ilgi varēja pētīt un skatīties – slīdēt ar acīm no viena punkta uz citu, pieslēgties un pārslēgties no jebkuras kolāžas un izvēlēties skatīšanas virzienu... slīdošu vai “mētāties” ar skatienu pa visu sienu. Ainas ciemiņiem ļoti patika, un, protams, katrs atrada sev acīm tīkamo un varēja komentēt un runāties, jā – kolāžas vēl aizvien ir ļoti labs komunikācijas palīglīdzeklis,” atceras Ainas meita Monika.

Savu darbu attīstību Aina iedalītu desmitgadēs, ko var arī skaidri saskatīt viņas darbos.

Sešdesmitos un septiņdesmitos gadus raksturo poligrāfijas ierobežotās iespējas, fotogrāfijas galvenokārt ir melnbaltas, papīrs – dzeltenbrūnīgs. Izgrieztajos attēlos dominē kino personāži: pirmā Bonda meitene Ursula Andresa (Ursula Andress), Brižita Bardo (Brigitte Bardot), Monika Vitti (Monica Vitti), Gregorijs Peks (Eldred Gregory Peck).

„Ainas septiņdesmito gadu beigu līmējumos galvenokārt bija aktrises no visas pasaules, daži aktieri, pa kādam slepkavai, un mode – ne tikai apģērbu mode, bet visa veida dizains, tāds savdabīgs popārts. Un Aina ļoti labi zina pastāstīt par katru bildīti vēl šodien. Viņa bija mans papīra formāta Google,” stāsta Ainas meita.

Deviņdesmitajos gados parādās jaunu tehnoloģiju izmatošana (kopēšana un pārkopēšana, laminēšana), jauni materiāli (plastmasas izstrādājumi, apdrukāti audums, izprintēti foni no apģērbiem, papīra un diegu strēmelītes) un veidojās kas līdzīgs tekstilmākslai.

Ap 2000. gadu darbos parādās modeles un dziedātājas, izteiktas noskaņas un emocijas. Visticamāk, tas saistīts ar daudzo un dažādo žurnālu parādīšanos un brīvu pieeju attēliem.

Savukārt pēdējās desmitgades darbi ir kā nelielas īsfilmas par pasaulē notiekošo. Ja Ainas darbi pirms tam bija ļoti veiksmīgi salīmētas kompozīcijas, tad pēdējā laika darbi nu jau ir ar pievienoto vērtību – Ainai neviļus izdodas uzlīmēt tā, ka skatītajam ir izteikta vēlme pakavēties pie bildēm, aizdomāties un ļauties savam domu plūdumam.

Aina, saka, ka bildītes viņa nemeklējot, tās pašas atnākot pie viņas. Un pavisam nejauši viņai ir izdevies sekot laikmeta attīstībai būt informētai par aktualitātēm un atrasties informācijas telpā.

Kas jūs mudināja un tik ilgi noturēja pie šīs aizraušanās?

Pētot kino žurnālus, es sapratu, ka vēlos šo konkrēto ilustrāciju saglabāt, sataupīt, griezu to ārā un līmēju kladē, es izgriezu bildīti, lai tā saglabātu vietu manā atmiņā. Izgriezu to, kas man patīk, un lai man būtu vēl un vēl iespēja apskatīties un atcerēties. Citi cilvēki aizmet uz bēniņiem, citi izmet ārā, es līmēju kladē. Kad atnāk ciemiņi, mēs kopā kolāžas šķirstām, skatāmies un pakavējamies atmiņās.

Kuri bija jūsu iecienītākie žurnāli?

Ļoti labs bija dienvidslāvu Sviat, bet vislabākais bija rumāņu Cinema. Rīgā kioskā man bija blats. Tad, kad bija grūti ar miltiem, es žurnālus iemainīju pret tiem, jo strādāju veikalā.

Kopumā šai nodarbei esat veltījusi 55 gadus. Kā piecu dekāžu laikā ir mainījies žurnālos attēlotais sievietes skaituma etalons?

Manā jaunībā aktrisēm piemita savs individuāls raksturs. Šodienas bildēs sievietes šķiet vienādas – gan aktrises, gan dziedātājas – ar iztaisnotiem matiem un uzpumpētam lūpam. Tipiski un manierīgi ir tas, ka meitenes šķobās, žestikulē un aiztiek matus, ne tikai kino un žurnālos, bet arī autobusā.

Seksīgums jau nav ne krūtīs, ne kur citviet... Seksīgums ir acīs, vaigu kaulos. Mūsdienās par jaunām aktrisēm saka seksīgas, bet akcentē tikai lielas krūtis, mani tas kaitina, šķiet, ka pats vārds sekss un seksīgi tiek izmantots pārāk bieži un ir notrulināts, manuprāt, šim vārdam ir zudis maģiskais moments.

Vai kolāžas kompozīciju jūs izdomājat pirms ķeraties klāt jaunam darbam?

Patiesībā es līmēju uz dullo! Esmu pamanījusi, ka neviens līmējums neiet cauri bez cilvēka – ja nav cilvēka, nav ritma. Kolāžām nav pareizu izmēru, svarīgi, lai izdotos ieprogrammēt katru atsevišķi un visas kopā. Interesanti, ka Latvijas dabu nevar uzlīmēt, Latvijas dabas skatos neiet iekšā neviena bildīte. Man tikai viena Žaņa Sūniņa glezna ir ielīmēta.

Ko jūs darāt ar sagrieztajiem žurnāliem?

Sagrieztos žurnālus metu laukā, bet, cienot otra darbu, es nekad nemetu laukā veselu – saplēšu sīkos gabaliņos, lai neviens nevaņķī pa miskasti.

Kuros žurnālos jūs tagad 2016. gadā visvairāk atrodat savas bildītes?

Glancētie žurnāli ļoti slikti līmējas, līme spiežas cauri un parādās burbuļi. Ļoti laba bilžu kvalitāte ir “Mājas Viesim” – tam ir tāds vecmodīgs grumbuļains papīrs, un arī ļoti labi izskatās. “Rīgas Viļņos” arī ir labas bildītes. Šodien ir drosmīgāki salikumi, košākas krāsas.

Kas ir jūsu iedvesmas avoti?

Agrāk gāju uz kino, bija tāds kinoteātris “Aina”. Mans vīrs bija kinomehāniķis un viņš uz noputējušajiem griestiem manu vārdu bija uzrakstījis. Katrreiz, kad gāju, skatījos griestos vairāk kā uz ekrānu... līdz kinoteātri izremontēja. Kino mani iedvesmo un filmas.

Kuras mūsdienu atpazīstamas sievietes vislabāk iederas jūsu kompozīcijās?

Renāta Ļitvinova – ļoti patīk, viņa runā tikpat kā dzied, valšķojas. Britnija Spīrsa ļoti labi līmējas – dzīvespriecīga un vitāla. No modelēm man patīk Keita Mosa, Eimija Vainhausa, Parisa Hiltone. Atzīšos, ka mūsdienu vīrieši ir ļoti harizmātiski un pievilcīgāki – manuprāt, izskatās vislabāk no visiem laikiem.