Foto

IR JŪRA

Eseja par jūru un par Daci Lielo

Pēteris Bankovskis
14/06/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Μυθιστόρημα
Κ’
[ΑΝΔΡΟΜΕΔΑ]
Στὸ στῆθος μου ἡ πληγὴ ἀνοίγει πάλι
ὅταν χαμηλώνουν τ᾿ ἄστρα καὶ συγγενεύουν μὲ τὸ κορμί μου
ὅταν πέφτει σιγὴ κάτω ἀπὸ τὰ πέλματα τῶν ἀνθρώπων
Αὐτὲς οἱ πέτρες ποὺ βουλιάζουν μέσα στὰ χρόνια ὡς ποῦ θὰ μὲ παρασύρουν;
Τὴ θάλασσα τὴ θάλασσα, ποιὸς θὰ μπορέσει νὰ τὴν ἐξαντλήσει;
Βλέπω τὰ χέρια κάθε αὐγὴ νὰ γνέφουν στὸ γύπα καὶ στὸ γεράκι
δεμένη πάνω στὸ βράχο ποὺ ἔγινε μὲ τὸν πόνο δικός μου,
βλέπω τὰ δέντρα ποὺ ἀνασαίνουν τὴ μαύρη γαλήνη τῶν πεθαμένων
κι ἔπειτα τὰ χαμόγελα, ποὺ δὲν προχωροῦν, τῶν ἀγαλμάτων.

(«Γιῶργος Σεφέρης, Ποιήματα», Ἴκαρος, 1989) [1]

Grieķu alfabēts līdzinās jūrai, kad negaidīts Egejas jūras meltemi vēl īsti nav ieskrējies, kad tas no ziemeļiem, no Ikarijas puses tik tikko sāk savu pūtienu Dodekanesas salu virzienā un ūdens klaida virsma pārklājas ar smalku ņirbu, zinātājam tomēr vēstot par nāves briesmām. Latīņu alfabēts ir robustāks. Kā Mazāzijas krasta līnija varbūt. Vai Kurzemes smailais apveids tepat Baltijā.


Dace Lielā. “Jūra.” 2016. Audekls, akrils. 150 x 200 cm. Publicitātes foto

Ausekļa ielas galerijā “Daugava” vēl visu jūniju Daces Lielās gleznu izstāde “Jūra”. Šķiet, ar daudzu iemīļoto mākslinieci neviens nav jāiepazīstina. Pat tie, kas no vizuālajām mākslām zinās nosaukt tikai tās, kas norisinās televizora ekrānā, noteikti atcerēsies, ka viņa ir saņēmusi Latvijas Radio un LTV Gada balvu “Kilograms kultūras 2015” par sasniegumiem vizuālajā mākslā. Iemesli, kāpēc kāds no vienas paaudzes māksliniekiem kļūst “tautā iemīļots”, bet pārējie ne, var būt visdažādākie, un, tos apcerot, kas zina, sanāktu labs stāsts. Par Daci Lielo ļoti konspektīvi var teikt apmēram tā: viņas izsmalcinātā, emocionāli ievelkošā reālisma/simbolisma valoda skatītāju piesaista un liek justies tā, it kā būtu saņemts ielūgums uz privātu sarunu par kaut ko svarīgu, kas ir allaž klātesošs, bet piemirsts, pastumts malā, dažkārt pat tik pašsaprotams, ka kļuvis neredzams. Var sacīt – Daces Lielās glezniecība tās labākajās izpausmēs ir dabiska, nevis mākslīga; mākslīgai, ja ne citādi, tad vismaz  vārda pēc mākslai taču pienāktos būt, vai ne? Viņas glezniecība ir dabiska kā daba, kuras sastāvdaļa mēs – cilvēki – esam un neesam. Ir brīži, kad gleznotāja tiešāk vai netiešāk atgādina par “neesam” , un ir citi brīži, kad – par “esam”. Tiklab “neesam”, kā arī “esam” kategorijā māksliniecei ir bijušas gan  veiksmes, gan neveiksmes – dabiskā un pārdabiskā, galīgā un transcendentā, jūras un krasta alfabētam saduroties, iezīmējušies kā asi, skaisti zobi, tā reizumis pat kariess un asiņojošas smaganas.

Izstāde “Jūra”, pareizāk būtu teikt: “Septiņas jūras” (septiņas gleznas), ir ar asiem zobiem – tas ir nepārprotams dabas atgādinājums par sevi, izteikts valodā, kas vienlīdz saprotama jūdiem un grieķiem, vergiem un brīvajiem, vīriešiem un sievietēm. Debesu un ūdens klaida sadure, augstāka vai zemāka horizonta līnija, meistarīgu otas spēļu radīti stāvokļu portreti (aicinoši, brīdinoši, dažādi). Vairāk nekā. Jūra vienkārši ir.

“IR JŪRA” (ἔστιν θάλασσα) – tā saka Aishila Klitaimnēstra, vilinot Agamemnonu pāri slieksnim, faktiski – pāri robežai, kas šķir dzīvību no nāves. “Ir jūra” – saka 20. gadsimta grieķu dzejnieks un diplomāts, Nobela prēmijas laureāts Giorgos Seferis (1900–1971). Viņa dzejā, neraugoties uz nekādu diplomātiju, jūra ir klātesoša vienmēr, un tā šalc, dun, šļakstās, dzied, dārd, tā viļņo arī zem klints, pie kuras viņš izdzīvo dzīvi, sava likteņa piekalts un upurēts. Un tā ir arī mūsu visu jūra, kas sitas pret klinti, pie kuras izciešam sevi ikviens no mums – katrs sava likteņa piekalts.

Daces Lielās jūra ir dzīva, tā elpo brīžiem līksmi un gavilējoši, brīžiem – tumši un ļaunu vēstoši. Un mēs, Baltijas piejūras zemienēs dzimušie, ielūkojamies un pat nezinādami zinām, ka saprotam šo elpu, šo skaņu un krāsu. Skatāmies sīko vilnīšu ņirbā un jūtam, kā aizceļojam tālu projām no izstāžu zāles, aizceļojam kā Sindbads pa septiņām jūrām, kā Odisejs garajā mājupceļā. Izstāde ir tikai slēdzene. Tā atver durvis un mēs dodamies klejojumā.

Somu mākslas darbiniece, muzejniece un kuratore Māreta Jaukuri pirms kāda laika daudzināja vārdkopu “litorālā māksla”[2]. Viņa, šķiet, domāja kaut ko, kas atrodas “plūdmaiņas” joslā starp institucionālo mākslu un viskautko citu. Es būšu burtiskāks. Daces Lielās māksla strādā ar valodu, kas patiešām tiek runāta litorālē, sadurē starp krasta šķietamo stabilitāti un jūras tikpat šķietamo, nemitīgi mainīgo plūdumu. Un kāds tur brīnums – viens no viņas skolotājiem bija jahtsmenis un gleznotājs, profesors Eduards Kalniņš, kura sapnis bija apvienot Zemes un Kosmosa kustības mirkļus, uzgleznojot “Sauli caur vilni.” Savu sapni. Kalniņš bija tās paaudzes mākslinieks, kurai vēl nebija neērti atzīties sapņos.


Dace Lielā. “Jūra.” 2016. Audekls, akrils. 150 x 200 cm. Publicitātes foto

IR JŪRA.

Πλέων ἐπὶ οἴνοπα πόντον ἐπ ἀλλοθρόους ἀνθρώπους.

Protams, tā ir “Odiseja”, I, 183:

“Uz to atteica Dzeva gaiš’acu meita Atēne:
“Visu stāstīšu tev pēc patiesības, kā ir tas.
Ments mans vārds un es dēls Ankialam, varonim karā,
Valdu tagadiņ tur par laivu braucējiem Tasiem.
Kuģodams piebraucu šeit, vēl tāļāk braukšu ar biedriem,
Pa šo vīnkrāsu jūru pie svešādi runošiem ļaudīm.” [3]

“Vīnkrāsu jūra” – tā cieši pie oriģināla sadzejoja Ernests Dinsbergs. Ne tā – Augusts Ģiezens, kura atdzejojumā Homēra epu visbiežāk lasām mūsdienās. Ģiezenam “vīnkrāsu jūras” vietā ir “tumšie viļņi”. Atēna, mudinot Tēlemahu pieaugt un, gaidot tēva atgriešanos, gatavoties neģēlīgo mātes precinieku iznīcināšanai, ar “vīnkrāsu jūru”, šķiet, norāda gan uz nebeidzamajām dzīrēm, ko rīko precinieki, gan – uz vīna un asins krāsas pēctecību nākotnē. Ģiezens šo tēlainības iespēju neizmanto. Žēl, protams.

Bet starp Daces Lielās septiņiem jūras portretējumiem ir arī tāds – vīnkrāsā. Un tas liek domāt par viltvārdi Odiseju, kurš pēc septiņiem pie nimfas Kalipso viņas alā Ogigijas salā – tātad litorālē – nepavisam ne slikti pavadītiem gadiem beidzot ar Olimpa dievu atļauju drīkst doties mājup. Domās viņš jau skata sapņu kuģi. Sapņu kuģis bija arī Daces Lielās tēvam, paša darināts. Fiziski tas varbūt traģiski sapuva Lielupes jahtkluba zālājā zem priedēm, bet dvēseliski – aizveda nogurušo vīru uz laimīgo zemi taipus visām jūrām, paņemot līdzi kaut ko no trīs meitu dvēseļu stīgu skanējuma.

Izklausās romantiski, varbūt pat sentimentāli. Bet tāds, dažkārt pat negaidīti, var izvērsties ceļojums ar ainavu, īpaši varbūt ar jūras ainavu.

*

Pirms diezgan daudziem gadiem kādā pievakares pasēdēšanā aktieris un tobrīd vēl Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļas students Āris Rozentāls emocionāli, kā jau tas aktierim un vēlākajam Raiņa atbrīvotājam no sarkanajiem maldiem[4] piedienas, runāja par mākslu. Par tās neparasto iedarbību. Āris aizgrābts teica, ka, esot dabā un vērojot ainavu, viņš nereti pieķerot sevi domājam – tas meža ieloks ir “tīrs Purvītis”, bet tas tur svaigi uzartais lauks, piemēram, – “Ģederts Eliass”. Apmēram tā. Viņš vienkārši nespējot uz dabu palūkoties kā uz dabu – neitrāli.


Dace Lielā. “Jūra.” 2016. Audekls, akrils. 150 x 200 cm. Publicitātes foto

Ainavas iedarbība. Dabā novērojamās ainavas iedarbība uz mākslinieku vai mākslas mīļotāju un pazinēju. Un atmiņā palikuša mākslas darba iespaidu iedarbība uz “reālas” dabas vērotāju un reflektētāju. Savstarpējā sakarība un mijiedarbība. Par šo atgriezenisko mijiedarbību domājot, jāpatur prātā, ka tiklab Latvijā, kā arī citviet civilizāciju piemeklētajā pasaulē faktiski visas ainavas (Moricsalu un vēl kādu vietu varbūt uzskatot par izņēmumu) ir cilvēka darbošanās rezultāts. Gluži tāpat kā visi mākslas darbi, protams. Dabas iespaidu un to interpretāciju mijiedarbību par iespējamu padara tādas mūsdienās nemīļas klasiskās estētikas kategorijas kā skaistais un cildenais. Šo vārdu plašā, izvērstā nozīmē: no, iespējams, par sentimentālu uzskatītas sīka ziediņa apjūsmošanas līdz cēlām sirds trīsām, esot  pērkona negaisa, bangojošas jūras vai skarbu kalnu auku lieciniekam. Bet ne tikai par estētikas kategorijām der paprātot. Varbūt arī par neapzināto.

Iedomājos Johanu Volfgangu Gēti. Turklāt nevis kā pārlaicīgu ģēniju, bet kā sēdošu figūru visslavenākajā Johana Heinriha Vilhelma Tišbeina (1751–1829) gleznā. Gēte tur atveidots zvilnam uz ēģiptiešu obeliska fragmenta, aiz viņa redzama sacerēta, no dažādiem atstatu esošiem Itālijas Kampānijas (bet ne tikai)  fragmentiem komponēta ainava. Glezna ir darināta klasicisma stilistikā, pats tobrīd jau slavenais Veimāras klasicists šajā 1787. gadā tapušajā gleznā, kā atzīst speciālisti, rādīts kā pasaules pilsonis, varam sacīt – ainavas un noskaņu pavēlnieks. Pareizi – zinām taču kaut vai no parku arhitektūras vēstures paviršas pārlapošanas, ka klasicismā ainavas pārvaldīšana, sakārtošana bija pašsaprotama. No šodienas perspektīvas raugoties, ir interesanti, ka Itālijas ceļojuma laikā Gētem pat prātā nevarēja ienākt, ka jau pavisam drīz pasaulē nāks Karls Gustavs Kāruss (1789–1869). Aizritēs vēl vairāk nekā divdesmit gadi, un Kāruss – tad vēl pajauns, bet jau ievērojams ārsts, dabaszinātnieks, psihologs, ainavu glezniecības teorētiķis un pats arī gleznotājs – uzsāks ilgstošu, abpusēji aizrautīgu un dziļu saraksti ar Veimāras “milzi”[5]. Gēte eiropietim nereti saistās ar kaut ko fundamentāli nesatricināmu, bet ilgajā mūžā viņš piedzīvoja un izdzīvoja gluži fantastiskas eiropeiskā gara pārmaiņas – no par mūžīgu uzskatītas kārtu sabiedrības klasicistiskās stabilitātes cauri Francijas revolūcijas detonētajai sprādzienu sērijai, kas rezultējās Napoleona karos, un tā – līdz romantismam. Kāruss savās pārdomās par glezniecību, sevišķi, par pašam tuvo ainavu, viens no pirmajiem nonāca pie dzīlēm, kas nosaka cilvēka  un dabas iespaidu interaktivitāti. To redzam viņa “Deviņās vēstulēs” [6] un citviet. Rakstot Gētem par dažādiem tematiem, viņš nevarēja noklusēt arī savu sapratni par dziņām un spēkiem, kas pilnīgi noteikti atšķirīgā, noslēpumainā veidā nosaka ikviena cilvēka “dvēseles biogrāfiju”, tostarp nešaubīgi arī Gētes apbrīnojamo vitalitāti. Proti, Kāruss bija sapratis, ka, piemēram, dabas uztveri, kas ainavista gadījumā transformējas gleznieciskā žestā, nosaka dzīļu spēki, kas ir klātesoši visā dabā un ik cilvēkā, bet kas nav vārdiski noformulējami. Ne velti vēlāk cits Karls Gustavs, proti, Jungs, izteica domu, ka tieši Karls Gustavs Kāruss bijis tas, kurš norādījis uz zemapziņu kā uz psihes pamatu.

Ainava šādā vai tādā veidā glezniecībā klātesoša bijusi gandrīz vienmēr. Tomēr dzīvu un elpojošu (mūsdienu izpratnē) to ieraugām tikai romantisma laikmetā. Piemēri nav tālu jāmeklē – kaut vai Tērners. Un ainavas atdzīvošanās, kā redzam, notiek, Gētem kā valdniekam pārlūkojot Eiropu, bet fonā uz klasicisma kārtības drupām, pateicoties Kārusam un citiem pēc viņa, dzimstot jaunai, dvēseles dziņu sajundītai cilvēka Es apjautai. Neapšaubāmi tikai apjautai, jo par precīzu, zinātniski izmērāmu sapratni šajās lietās nevar runāt joprojām un droši vien nevarēs runāt nekad.

Jūra kā dziņu jundītāja un savā ziņā – to ietvars. No skolas mācību grāmatām atceramies, ka antīkajā senatnē grieķiem zināmo pasauli ieskāva Okeāns – viļņojoša, visu un visus tuvinoša, bet reizē šķiroša substance, ceļš uz mājām un ceļš pretī nezināmajam. Grieķi, protams, nekad neaizmirsa, ka visaptverošais Okeāns ir arī titāns – Urāna un Gaijas dēls. Titānu cīņa (titanomahija) nekad nebeidzas. Tā vienlīdz intensīvi norisinās ģeoloģisko laikmetu mērogos un ūdens pilienu apritē, kādam aizmirstot aizgriezt krānu virtuvē. Zemes zinātņu doktors Nikolass Flaments (Sidnejas Universitāte, Austrālijā) aprēķinājis, ka pirms 2,5 miljardiem gadu Zemeslodi gandrīz pilnībā klāja ūdens, sauszemei atstājot vien divus līdz trīs procentus.[7] Mūsdienās sauszeme aizņem ap 29 procentus planētas virsmas. Pieņemot, ka dažādu (tektonisku, klimatisku, antropogēnu u.c.) iemeslu dēļ viena gadsimta laikā sauszemes platība sarūk par apmēram vienu procentu, paies 2900 gadi, līdz Zeme atkal kļūs par ūdensplanētu.

Vai varam padomāt, kāda šī planēta būs? Vai mūsu domāšana atstās jelkādu iespaidu uz tālās nākotnes jūras esību? Vai būs saprāts, kas ontoloģiski konstatēs, ka IR JŪRA? Iespējams, ka šādiem vaicājumiem nav jēgas, pat ja cilvēce sevi tiešām pārformatēs uz šķidru agregātstāvokli. Nāk prātā Doktora Snauta teiktais Andreja Tarkovska 1982. gada  filmā “Solaris”. Šajā pēc Staņislava Lema romāna uzņemtajā “zinātniski fantastiskajā” drāmā problēmu radīja visu svešo planētu aptverošs, domājošs Okeāns, no vienas puses, un cilvēces mēģinājumi nodibināt ar to kontaktu, no otras. Par filmas kulmināciju var uzskatīt dzimšanas dienas svinību ainu, kad igauņu aktiera Jiri Jarveta tēlotais, bezgala skumjais zinātnieks Snauts rezumē: “Mēs (cilvēce – P. B.) dzenamies pēc mērķa, kas mums nav vajadzīgs. Cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks.”


Dace Lielā. “Jūra.” 2016. Audekls, akrils. 150 x 200 cm. Publicitātes foto

Jūra, ikvienu uzrunājot, mūsu individuālajam, vairāk vai mazāk relatīvajam maz(isk)umam pretstata nebeidzamību, spēku, titānisku mūžīgumu. Tā liek mums uzdot sev skarbus jautājumus. Bet tā arī mierina, glābj, izlīdzina mūsu nodarījumus citam pret citu, tiklīdz saprotam, cik šie nodarījumi ir sīki iepretī diženajai dabas rotaļai.

θάλαττα θάλαττα – jūra, jūra![8] Viens no pirmajiem grieķu tekstiem, ko lasīja ģimnāzijās tajos relatīvi nesenajos laikos, kad eiropeisko apziņu bez visa pārējā formēja arī klasisko valodu apguve, bija Ksenofonta “Anabāze” – patiesi aizraujošs un pārsteidzošs stāsts. Latviešu tulkojuma (skat. piezīmi beigās) ievadā Gustavs Lukstiņš raksta: “Grieķiem (..) bija jāizlauž ceļš pa nepazīstamu zemi līdz jūrai. Jūru viņi sveica kā dzim­teni, jo no katra augstāka Grieķijas kalna to redzēja zil­gojam vienā vai otrā pusē. Bet viņu nelaimes ar to vēl nebeidzās, vēl bija jāizcīna sīvas cīņas, jāpārvar lielas grūtības. (..) Gandrīz neiespējamais galu galā tika veikts, un šis karagājiens ir viena no spožākajām lappusēm grieķu vēsturē.”

Jūru viņi sveica kā dzimteni, – tā noteikti ir teicis ne viens vien arī Latvijā, pat vēl tagadnē, pieplacis pie iluminatora laikā, kad lidmašīna pirms nosēšanās apmet loku virs Rīgas jūras līča. Atgriežoties mums katram aiz muguras ir kāda cīņa, varbūt pavisam sīka, varbūt neapzināta, bet tomēr.

“Anabāzes” latviešu tulkojuma epigrāfam Lukstiņš izvēlējās pantu no Raiņa atdzejotās Heinriha Heines (1797–1856) “Ziemeļjūras” – otrā cikla pirmā  dzejoļa “Jūrassveiciens” iesākumu. Epigrāfs ir šāds:

HEINRIHS HEINE

Thalatta! Thalatta!
Esi sveikta, tu mūžīgā jūra!
Esi sveikta tūkstotskārt
No gavilējošām sirdīm,
Kā reiz tevi sveica
Desmittūkstošas grieķu sirdis,
Nelaimivairošas, dzimteniprasošas.
Pasaul’ slavenas grieķu sirdis.

Tulk. Rainis

Lukstiņš Raiņa tekstu nedaudz uzlabojis. Rainim ir tā:

Talata! Talata!
Esi sveikta, tu mūžīgā jūra!
Esi sveikta desmittūkstoškārt
No gavilējošām sirdīm,
Kā reiz tevi sveica
Desmittūkstošas grieķu sirdis,
Nelaimivairošas, dzimteniprasošas.
Pasaulslavenas grieķu sirdis.[9]

Ikvienam skaidrs, kāpēc Lukstiņš savam tulkojumam izvēlējās Heines vārsmas – Heine taču “Ziemeļjūras” otrajam ciklam bija licis priekšā norādi uz Ksenofontu. Tāda “apļa kompozīcija”.

Savukārt man ir skaidrs, kāpēc ceļojumā, ko uzsāku pie Daces Lielās gleznām, gribas ielūkoties Heines Ziemeļjūrā. Pirmām kārtām tāpēc, ka Heine vairs nezvilnēja uz klasisku obelisku drupām, kā to bija darījis Gēte Itālijas  ceļojuma laikā, bet bija romantiķis caurcaurēm. 1824. gada 23. augustā viņš piedzīvoja vētru un vēstulē draugam Mozesam Mozeram izsaucās: “Kaut arī vētras auros es saklausīju Pastarās tiesas bazūnes, bet viļņos saskatīju Ābrahāma klēpi, es tobrīd tomēr jutos daudz labāk, nekā tad, kad uzturos žargonā murmulējošo hamburdziešu sabiedrībā.”

“Jūrassveiciena” pēdējais pants Raiņa tulkojumā ir šāds:

Tu drošā atgriezessirds!
Cik bieži, cik sāpīgi bieži
Tevi vajāja ziemeļu barbarienes!
No lielām, veicošām acīm
Šāva tās degošas bultas;
Ar līkiem, slīpētiem vārdiem
Draudēja viņas man krūtis šķelt!
Ar ķīļrakstubiļetēm sasita tās
Man nabaga bezmaņas smadzenes –
Velti es turēju vairogu pretī,
Bultas šņāca, sitieni brāzās,
Un es no ziemeļu barbarienēm
Tiku atspiests līdz jūrai –
Un, brīvi uzelpojot, es apsveicu jūru,
Mīļo, glābjošo jūru,–
Talata! Talata!

“Ziemeļjūra” Raiņa atdzejojumā nāca klajā 1912. gadā. Neesmu meklējis, ko par šo tulkojumu rakstīja tālaika kritika, ja vispār rakstīja. Caurmēra lasītājs gan tiklab toreiz, kā tagad varēja mulst un brīnīties. Kaut vai par dīvainajām “ķīļrakstubiļetēm”. Jāteic tomēr, ka Heines oriģināls ir tikpat mulsinošs.[10] Nedod miera barbarienes, kas no acīm šauj bultas. Vai ar tām Heine bija domājis Hērakla pieveiktos Stimfālas putnus, kuru knābji, spārni un nagi, kā stāsta, bijuši no dzelzs vai vara? Gaisa uzbrukumos Stimfālas putni savas asās  spalvas esot raidījuši pret upuri kā nāvējošas bultas. Kaut kur minēts, ka, līdzīgi harpijām, šie putni grieķiem simbolizēja aukstās, postošās ziemas vētras. Bet harpijas bija briesmoņi ar putna ķermeni un cilvēka seju. Heinem, iespējams, sāpēja sirds, jo viena no tēvoča Solomona Heines meitām nesen bija atraidījusi viņa dedzīgo mīlestību. Atraidījums droši vien vajāja, jaunā romantiķa asais raksturs situāciju padarīja tikai sliktāku, un jūra, kas apskaloja mazo Austrumfrīzu saliņu krastus (dzejnieks tur pavadīja vasaras, kad  apkopoja savu “Dziesmu grāmatu”) dvēselē šalca kā glābiņš.

IR JŪRA. Gleznās, personiskos stāstos, literāru asociāciju plūdumā, nemitīgā pārlaicīgā stāstījumā. Ja laimējas kaut ko no tās saprast, saklausīt tā, ka atskan sirdī, izdodas saruna. Dacei Lielajai šoreiz tā ir izdevusies. Vai tā izdodas viņas gleznu skatītājam? Tas atkarīgs no katra paša.

Giorgos Seferis prata distancēties, tādējādi atstājot apbrīnojamas ceļazīmes tiem, kas lasīja un lasa viņa dzeju:

Beidziet meklēt reiz jūru un sprogotos viļņus, kas laivu dzenā pa klaidu,
Zem debesu juma mēs esam zivis, un koki – vien līganas jūrzāļu pļavas.[11]

 

[1] Pārtulkoju, palīgos ņemot Edmunda Kīlija un Filipa Šerarda angļu versiju; tas ir drīzāk parindenis, taču  vēlējos pateikt, par ko ir runa, proti, par to, ka cilvēku atkal un atkal upurē pasaule un viņš pats, un par to, kam izejot cauri, kas paliek:

Mīthistorēma
20
Kad zvaigznes nolaižas un kļūst par manu miesu,
kad klusums ir viss, kas pavada ļaužu soļus,
Krūtīs no jauna atveras brūce.
Šie laika straumē grimstošie akmeņi, cik tālu tie aizraus mani sev līdz?
Ir jūra; kas gan viņu tukšu izsmelt var?
Piekalts pie klints, ko ciešanas padarījušas par manējo,
es redzu rokas, kas ik rītu ausmā vanagam māj un lijai,
redzu, kā mirušo melnajā dzidrumā ieelpo koki,
un tad – statuju nedzīvos smaidus.

Mīthistorēma ir tāds  mīta un “reālās” vēstures vārdisks sapludinājums. Rindiņu: Τὴ θάλασσα τὴ θάλασσα, ποιὸς θὰ μπορέσει νὰ τὴν ἐξαντλήσει latviski uzrakstīju, nocitējot 958. rindu no Aishila “Agamemnona” latviešu tulkojuma, kas pieder Kārļa Strauberga spalvai (Aischils. Agamemnons. – R.: Grāmatu apgādiecība A. Gulbis, 1943.). Strauberga tulkojums šķita atbilstošāks nekā Augusta Ģiezena plašāk pazīstamais (Skat.: Sengrieķu traģēdijas. Sastādījis. Ābrams Feldhūns. – R.: Liesma, 1975). Ģiezens liek Klitaimnēstrai nevis draudīgi vēsi konstatēt: “Ir jūra”, bet patētiski jautāt: “Vai jūru izsmelt kādreiz būtu iespējams?”

[2] Māreta Jaukuri. Jautājumi Rīgā, Studija, 6/2007

[3] Homera Odiseja. Pēc H. B. Meklenburga un J. H. Possa rakstiem. Latviski tulkojis un sadzejojis Dünsbergu Ernsts sen. Pirmā daļa. No 1. līdz 12. dziedājumam. Par to ir cieši gādāts, ka saskan ar oriģinālu. Liepājā, 1894. K. Ukstiņa apgādā.
Var mulsināt Dinsberģa norādītie avoti. Ar Possu acīmredzot domāts Johans Heinrihs Voss (Voß, 1751–1826), vācu dzejnieks un klasiskais filologs. Vosa veikto Homēra atdzejojumu ietekmi uz vācu literatūru dažkārt mēdz salīdzināt ar ietekmi, kāda bija Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojumam. Kas attiecas uz Meklenburgu, tad laikam gan sava laika Liepājas izdevēji kaut ko galīgi saputrojuši.

[4] Skat. Ditas Arājas publikāciju “Aktieris protestē pret mākslas vērtību noliegšanu” laikraksta “Diena” 1997. gada 16. septembra numurā, kur lasām: “Aktieris Āris Rozentāls, protestēdams pret tradicionālo vērtību noliegšanu, norāvis sarkano audumu no Raiņa bistes izstādē Dailes teātrī. Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto Raiņa krūšutēlu ar sarkanu audumu Sorosa mūsdienu mākslas centra Rīga rīkotajā jauno mākslinieku izstādē bija aplīmējusi māksliniece Ieva Rubeze. Ā. Rozentāls, kurš pats Mākslas akadēmijā studējis mākslas zinātni, Dienai pauda sašutumu par izstādi, jo eksponāti – galvaskauss pie ieejas teātrī, kā arī instalācijas teātra vestibilā – skaidri liekot noprast jauno mākslinieku attieksmi pret teātri un tā sniegtajām garīgajām vērtībām. Tādēļ viņš Raiņa dzimšanas dienā 11. septembrī pēc izrādes “nevis norāvis, bet mierīgi noņēmis” sarkano plīša audumu no bistes, uz postamenta uzrakstot: “Nav labi, ka cilvēciņi, kuriem Dievs nav devis gara prātu un mēra sajūtu, apķēza Ģēniju. Mācieties bijību pret patiesām vērtībām.”
Šis amizantais atgadījums, spriežot pēc biežajiem pieminējumiem dažādās publikācijās, izpelnījies negodu tikt ierakstītam jaunāko laiku Latvijas mākslas vēsturē. Piebildīšu, ka Rozentālam jau nu vajadzēja zināt par galvaskausa saistību ar vanitas simboliku.

[5] Stefan Groshke, ”Zarten Seelen ist gar viel gegönnt" – Naturwissenschaft und Kunst im Briefwechsel zwischen Carl Gustav Carus und Goethe. Erstpublikation: Schriften der Medizinischen Fakultät Carl Gustav Carus 1999, Neue Folge, Bd. 3, Seite 18-52. Herausgeber: Der Dekan Prof. Dr. D. M. Albrecht.

[6] Neun Briefe über Landschaftsmalerei. Zuvor ein Brief von Goethe als Einleitung (1819–1831).

[7] Earth and Planetary Science Letters. Volume 275, Issues 3–4, 15 November 2008, Pages 326–336

[8] No turienes viņi četrās dienās nogāja divdesmit para­sangus līdz lielai un bagātai pilsētai, kuru sauca par Gimniadu. Šī novada valdnieks sūtīja no Gimniadas hellēņiem ceļvedi, kuram vajadzēja tos vest caur viņa ienaidnieku zemi. Ieradies pie hellēņiem, ceļvedis teica, ka piecās die­nās tos aizvedīšot uz tādu vietu, no kurienes tie redzēšot jūru. Lai viņu nogalinot, ja tas tā nebūšot. Kad viņa vestie hellēņi iebruka ienaidnieku zemē, viņš mudināja to postīt ar uguni un zobenu, un tad visi saprata, ka viņš tieši šīs postīšanas dēļ, nevis aiz labvēlības pret hellēņiem vedis viņus šurp. Piektajā dienā hellēņi nonāca pie kāda kalna, kuru sauca par Tēhi, un, kad avangards tajā uzgāja, sākās liela kliegšana. Ksenofonts un arjergarda kareivji, to dzir­dēdami, nodomāja, ka avangardam uzbrukuši ienaidnieki, jo nopostītā apvidus iedzīvotāji hellēņiem sekoja un ar­jergarda kareivji, uzbrukuši tiem no slēpņa, dažus noga­lināja, dažus sagūstīja. Viņi ieguva arī kādus divdesmit pītus un ar nemiecētām, pinkainām vēršādām apvilktus vairogus.

Kad kliegšana kļuva arvien stiprāka un tuvāka un jaun­pienākušie skrēja pie kliedzējiem, un, jo vairāk bija klie­dzēju, jo skaļāka kliegšana, Ksenofonts nodomāja, ka no­tikusi kāda nelaime, uzkāpa zirgā, paņēma līdzi Likiju ar jātniekiem un steidzās palīgā. Drīz vien viņi dzirdēja, ka hellēņi kliedza „jūra, jūra“, un tas gāja arvien tālāk no mutes mutē, un visi sāka skriet (pat arjergards) un triekt zirgus un nastu nesējus dzīvniekus. Kad visi nonāca kalna virsotnē, kareivji raudādami apkampa cits citu, apkampa stratēģus un lohagus. Un tad pēkšņi (nav zināms, kas pir­mais teica to darīt) kareivji sāka nest akmeņus un kraut lielā kaudzē. Uz tās vēl sakrāva nemiecētas vēršādas, nū­jas un ienaidniekiem atņemtos vairogus. Ceļvedis pirmais sāka cirst vairogus un mudināja arī citus. Ceļvedi tagad atlaida. Viņam no kara laupījuma iedeva zirgu, sudraba šķīvi, persiešu tērpu un desmit darikus, bet ceļvedis ļoti lūdza hellēņu gredzenus, un daudzi kareivji viņam tos arī deva. Viņš vēl parādīja hellēņiem ciemu, kur apmesties, izstāstīja ceļu uz makronu zemi un aizgāja, kad pienāca vakars.

Ksenofonts. Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze). Izlase. No grieķu valodas tulkojis Gustavs Lukstiņš. – R: Liesma, 1971. 105., 106. lpp.

[9] H. Heine. Ziemeļjūra. Otrais cikls. Moto: Ksenofona “Anabasis” IV, 7,  I, Jūrassveiciens,.: J. Rainis. Kopoti raksti 30 sējumos. 8. sējums. Tulkotā dzeja. R.: Zinātne, 1980. – 175., 176. lpp.

[10] Du tapferes Rückzugherz!
Wie oft, wie bitteroft
Bedrängten dich des Nordens Barbarinnen!
Aus großen, siegenden Augen
Schossen sie brennende Pfeile;
Mit krummgeschliffenen Worten
Drohten sie mir die Brust zu spalten;
Mit Keilschriftbillets zerschlugen sie mir
Das arme, betäubte Gehirn -
Vergebens hielt ich den Schild entgegen,
Die Pfeile zischten, die Hiebe krachten,
Und von des Nordens Barbarinnen
Ward ich gedrängt bis ans Meer
Und frei aufatmend begrüß ich das Meer,
Das liebe, rettende Meer -
Thalatta! Thalatta!

Avots: https://www.staff.uni-mainz.de/pommeren/Gedichte/BdL/Nordsee2-01.html

[11] George Seferis: Collected Poems, 1924-1955. Bilingual Edition (Princeton Legacy Library). Translated, edited and introduced by Edmund Keeley and Philip Sherrard. Princeton University Press, 2014.